Dr. Māris Rēvalds: “Slikti ir tas, ka nav nekādas pēctecības, nav stratēģiskas virzības.”
Iepriekšējos “GASTRO ZIŅU” numuros iesākām interviju ciklu par veselības aprūpes sistēmas problemātiku Latvijā.
Iepriekšējā numurā savu skatījumu uz nozīmīgākajām problēmām skaidroja veselības ministre Līga Menģelsone, tostarp arī atbildot uz jautājumiem par valsts un privāto medicīnas iestāžu sadarbību, par to, kādu ministre redz privāto iestāžu vietu veselības sistēmā, kā arī, protams, skaidrojot ministrijas nostāju visai veselības aprūpes sistēmai svarīgos un arī, protams, sāpīgos jautājumos.
Šodien “GASTRO ZIŅAS” uzklausa “otru pusi”, aicinot uz interviju vienas no lielākajām Latvijas privātās medicīnas uzņēmumu grupas – “Veselības centrs 4” – valdes priekšsēdētāju Māri Rēvaldu. Un – lai salīdzinātu gan valsts pārstāvju, gan privāto medicīnas uzņēmumu viedokli – jautājumus Mārim Rēvaldam uzdevām līdzīgus kā ministrei.
Māris Rēvalds, “Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs, ir ģimenes ārsts ar Rīgas Stradiņa universitātes diplomu, vadījis pats savu ģimenes ārsta praksi, bet vēlāk iesaistījies medicīnas biznesā jau kā uzņēmējs. 29 gadu laikā “Veselības centrs 4” kļuvis par lielāko medicīnas uzņēmumu grupu valstī. Tāpēc viņa viedoklis noteikti ir nozīmīgs, lai saprastu, kāda ir mūsu veselības sistēmas “veselība”.
Kā un kādu Jūs redzat privāto medicīnas iestāžu un klīniku vietu kopējā veselības aizsardzības sistēmā? Kāda tā, Jūsuprāt, ir šobrīd un kādai tai vajadzētu būt?
Tas man ir tāds mīļš jautājums. Ar to man ir daudz nācies strādāt, jo es esmu ne tikai “Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs un dažādos amatos citos mūsu grupas uzņēmumos, bet joprojām esmu Veselības aprūpes darba devēju asociācijas (VADDA) priekšsēdētājs. Asociācija, kura apvieno visas privātās medicīnas iestādes un uzņēmumus, arī GASTRO CENTRU, kas ir viens no asociācijas dalībniekiem un GASTRO CENTRA valdes priekšsēdētājs dr. Ivars Tolmanis ir asociācijas valdē.
Privātās medicīnas iestādes valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā ir vienīgā “bezproblēmu zona”. Faktiski mēs esam valstij kā tāda “burvju nūjiņa”, kuru viņi nez kāpēc izmanto par maz… Baidās, maigi izsakoties, nemīl, un dažreiz pat cenšas dažādi diskriminēt un ierobežot. Kāpēc mēs esam “bezproblēmu zona”? Tāpēc, ka valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēmā ir divas ekonomikas – regulēta tirgus ekonomika, kurā darbojas privātās medicīnas iestādes, un subsīdiju ekonomika, kurā savukārt darbojas publiskās medicīnas iestādes.
Pirmajā gadījumā regulēta tirgus ekonomika nozīmē to, ka regulācija slēpjas līgumu slēgšanas faktā. Ne visas privātās medicīnas iestādes strādā līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), jo ir izstrādāti noteikti kritēriji, kā tiek izvēlēti sadarbības partneri. Bet tiem, kuriem ir līgumi ar NVD, pēc valsts izdomātiem tarifiem maksā par pakalpojumu, kuru mēs sniedzam labā kvalitātē, un mums ir jāmaksā tikai vienu reizi. Mums samaksāja un mēs izdarījām darbu. Savukārt visa veida uzņēmuma attīstība, tehnoloģiju iegāde, personāla motivācija, IT risinājumi, tas viss ir uz šo kompāniju pleciem, kā tas arī ir pieņemts kapitālismā, kurā uzņēmumi paši savas problēmas atrisina.
Otrā gadījumā jeb subsīdiju ekonomikā mēs zinām, ka valsts pēc šiem pašiem pašu izdomātiem tarifiem maksā par pakalpojumiem. Taču tā ir tikai viena puse. Jo publiskajam sektoram jeb valstij un pašvaldībām piederošajām medicīnas iestādēm nekad tā īsti nepietiek. Un tiek izlietoti milzīgi publiskie līdzekļi, lai būvētu slimnīcas, lai pirktu tehnoloģijas, lai finansētu IT risinājumus, tāpat publiskajam sektoram ir vēsturiski dzēsti dažādi nodokļu parādi un ir milzīgs daudzums ar atbalsta mehānismiem: sākot ar valsts budžeta subsīdijām, ar pašvaldību budžeta investīcijām. Tur aiziet milzīgs finansējuma apjoms, lauvas tiesa no visa Eiropas Savienības finansējuma, kas domāts veselības aprūpei. Ja NVD būtu labs saimnieks, tad labs saimnieks nepieļautu situāciju, kurā jāmaksā divreiz, bet diemžēl pie mums tas notiek.
Tās manis minētās “nemīlestības” iemesls ir tas, ka privātajiem veselības uzņēmumiem viss izdodas, kā jau normālas tirgus ekonomikas situācijā strādājošiem subjektiem. Publiskā pārvaldībā esošajām veselības iestādēm neizdodas. Kāpēc neizdodas, domājiet paši. Bet diemžēl tur ir ļoti nepatīkams kokteilis – slikta pārvaldība, dažādas intereses, tai skaitā korupcijas pazīmes un daudzas citas lietas. Uzreiz gan vēlos piebilst, ka valsts apmaksātā medicīnā ir sektori, kas kaut kādā ziņā ir subsidējami pēc būtības. Piemēram, subsīdijas attaisnojamas terciārajā aprūpē, ja runa ir par retu slimību ārstēšanu, jo Latvijā ir mazs medicīnas pakalpojumu tirgus un pēc būtības vienmēr būs subsidējama retu slimību ārstēšana, īpaši sarežģītu ārstēšanas metožu ieviešana… Tāpat ir jāsubsidē neatliekamā palīdzība, kura tiek finansēta ar NVD ne pārāk pareizajiem tarifiem. Diezgan skarbs vērtējums, bet, manuprāt, ļoti patiess.
Vai Jums šo gadu laikā ir izveidojušies ieteikumi, ko uzlabot NVD darbībā, lai nebūtu tik izteiktas divas krasi atšķirīgās ekonomikas medicīnas nozarē?
Ieteikumi, protams, ir bijuši. Piemēram, par medicīnas pakalpojumu tarifu noteikšanas mehānismu, kas nav ne saprātīgi un korekti. Tur ir vērojams dažādu nozaru un universitāšu slimnīcu lobisms – labie, normālie un sliktie tarifi. Darboties slikto tarifu zonā ir ārkārtīgi grūti, un to var izdarīt tikai šķērssubsidēšanas palīdzību. Par šo visu ir runāts, bet nekas nav mainījies. Esam ieteikuši veidot tādu kā regulatoru, kas pēc vienotas metodes veidotu pakalpojumu apmaksas sistēmu. Nepieļaujama ir situācija, ka valsts pati nosaka pakalpojuma cenu, pati apmaksā (tai skaitā arī sev piederošām iestādēm) un vēl caur Veselības inspekciju veic uzraudzību. Gala rezultātā valsts sāk pakalpojuma sniedzējus, kuriem ir līgums ar NVD, dalīt “savējos” un “svešajos”. Pēc būtības tā nedrīkstētu būt. Jo tā ir diskriminācija pret tā saucamajiem “svešajiem” (privātais medicīnas sektors), kaut gan arī privātajiem medicīnas uzņēmumiem kā jebkuram subjektam tirgus ekonomikā ir tieši tādas pašas tiesības kā “savējiem”. Tēlaini izsakoties, arī mūsu iestādēs strādājošajiem darbiniekiem un šo uzņēmumu īpašniekiem ir tādas pašas “pases” kā publiskā sektorā strādājošajiem. Līdz ar šādas sistēmas funkcionēšanu mēs nonākam pie nākamās problēmas – tiek celts sociālisms LR valsts aprūpes sistēmā.
Medicīna pasaulē nepārtraukti attīstās, arvien vairāk kļūstot uz konkrētu pacientu vērsta, arvien vairāk pacienta veselības stāvokļa novērtēšanā un uzlabošanā sadarbojoties starpdisciplināri. Tāpat svarīga ir profilakse un laicīga diagnostika (tostarp, piemēram, vēža skrīninga programmas u.t.t.). Kā Jūs raksturotu situāciju mūsu valstī – gan t.s. “valsts slimnīcās” un veselības centros, gan privātajā sektorā?
Civilizētā pasaule virzās uz preventīvu un personalizētu medicīnu. Prevencija un personalizācija: šie ir divi atslēgas vārdi. Un to no mediķiem un veselības aprūpes sistēmas sagaida arī sabiedrība. Tāpat sabiedrība sagaida, lai uzlabotos dzīves kvalitāte arī veselības aspektā. Vai tā notiek, viegli var izmērīt ar veselīgi nodzīvotajiem gadiem un kopējo dzīvildzi. Veselīgi nodzīvotie gadi Latvijā ir katastrofālā stāvoklī.
Ir jāmaina sabiedrības domāšana. No cīņas ar sekām ir jāpāriet uz cīņu ar iemesliem. Par savu veselību ir jādomā jau tad, kad esi vesels. Kad esi saslimis, tad domāt ir jau mazliet par vēlu. Līdz ar to labi pārvaldītas valstis domā par veselīga dzīvesveida veicināšanu un profilaksi. Šis ir ilgtermiņa process, kas prasa stratēģisku pieeju, valstisku domāšanu un visu pušu sadarbību. Latvijā tas diemžēl ir reducējies uz īslaicīgām veselīga dzīvesveida popularizēšanas kampaņām, kas reālajā dzīvē ir Eiropas Savienības dotas naudas izniekošana.
Mums ir ieviestas dažādas veselības skrīningprogrammas, kas, protams, ir labā ziņa. Arī kopumā tiek radīti apstākļi, lai veselības sistēmas pamats būtu ģimenes ārsti. Taču gribētos, lai tieši ģimenes ārsti būtu vairāk ieinteresēti preventīvajos pasākumos, dodot lielāku ieguldījumu, lai sabiedrība, pacienti saprastu prevencijas nozīmību. Pagaidām rezultāts nav pārāk spožs. Bet primārajā aprūpē notiek paaudžu maiņa, un varbūt tas mainīs situāciju. Līdz ar to pārējos līmeņos, kas ir sekundārā un terciārā aprūpe, būs, vienkāršoti sakot, mazāk darba. Un tas izmaksu ziņā būs efektīvi, kā arī liels ieguvums iedzīvotājiem.
Līdzīgs jautājums tika uzdots kardioloģei, profesorei Ivetai Mintālei, kura izteica viedokli par sabiedrības izglītošanu jau no bērnības, lai mainītu cilvēku skatījumu uz savu veselību. Vai Jūs piekrītat?
Jā, piekrītu. Tas arī ir tas, ko iepriekš pieminēju – veselības veicināšana, kurā ietilptu izglītošana. Ir vajadzīga sadarbība un sabiedrībai ir jābūt pietiekami saprātīgai, lai tā vēlētos izglītoties. Te mēs nonākam pie nākamās problēmas: kāda tad ir sabiedrība, kāds ir tās kopīgais inteliģences un brieduma līmenis? Diemžēl vairs nedomāju, ka Latvijas sabiedrība kopumā ir dzīvesgudra.
Mēs esam nākuši no ļoti sliktas situācijas, no padomju laikiem, kurā bija pilnīgi cita domāšana, citas vērtību sistēmas, un cilvēku vajadzības tika respektētas tikai vārdos. Rezultātā mūsu sabiedrība kopumā neizceļas ar lielu saprātību, par to liecina ļoti vājā līdzdalība valsts apmaksātajā veselības skrīninga programmā, piemēram, agrīnā vēža skrīninga programmai. Iedzīvotāji ir tik pašnāvnieciski noskaņoti, ka vāji tiek izmantota pat šāda iespēja. Šī ir viela lielām pārdomām un acīm redzot korelē ar ne pārāk labo izglītības līmeni, domāšanas trafaretiem, kas ir izveidojušies vēl “vecajos laikos”. Jo padomju laika domāšana bija vienas dienas domāšana, kas nāca arī no Padomju Savienībā dominējošās krievu nācijas dzīvesziņas, ka nekas labs jau nav gaidāms, kā saka, “dzīvo nost šodien”, daudz nedomājot par nākotni.
Labā ziņa, kas varbūt ar laiku šo situāciju palīdzēs mainīt, ka tie, kuri domā par savu veselību preventīvā dimensijā, ir cilvēki, kuriem ir prieks dzīvot, kuri domā par savas dzīves kvalitāti. Viņus raksturo sadarbība, inteliģence un pietiekama materiālā labklājība. Ar viņiem medicīnas profesionāļi var veidot jēgpilnu dialogu.
Ir grūti palīdzēt cilvēkam, kurš nav saprātīgs. “Pasauli pārvaldīja gudrie, tas bija nežēlīgi, jo gudrie piespieda muļķus mācīties. Muļķiem bija grūti. Tagad pasauli pārvalda muļķi un, tas ir taisnīgi, jo muļķi ir daudz vairāk. Tagad gudrajiem ir jāmācās runāt tā, lai muļķi viņus saprastu. Ja muļķis kaut ko nav sapratis, tad tā ir gudrā problēma. Senāk cieta muļķi, tagad cieš gudrie. Šīs ciešanas mazinās, jo gudrie paliek arvien mazāk.” Tā reiz sacīja savulaik populārais krievu humorists Mihails Žvaņeckis. Skarbi, bet patiesi. Jo muļķība ir ieguvusi tribīni caur sociālajiem tīkliem, caur iespēju “satīkloties”, un informācija, kas tiek nesta sabiedrībā, vairs netiek filtrēta. Šobrīd izlaužas pat vistrakākie viedokļi. Ne pārāk gudrā sabiedrības daļa “satīklojas”, sākot vienam otru iedvesmot. Galu galā tas noved pie milzīgām sabiedriskām muļķībām, piemēram, antivakseru prektvakcinācijas kampaņas ar briesmīgām sekām, tai skaitā letālām, ar infekcijas slimību izlaušanos u.t.t. Starp citu, tieši vakcinācija ir viena no svarīgām prevencijas medicīnas sastāvdaļām. Bet vakcinācijas programmas “buksē” sabiedrības daļas muļķības dēļ.
Foto – Andrejs Ņikiforovs (izdevniecības “Žurnāls Santa” arhīvs) un no privātā arhīva
Bet vai sociālie tīkli var palīdzēt veiksmīgas komunikācijas veidošanā, protams, ja tos veiksmīgi izmanto?
Ir grūti, jo jāspēj orientēties milzīgā informācijas plūsmā, turklāt nepārtraukti mainās sabiedrības informācijas uztveres paradumi, arī grāmatas sen neviens nelasa. Šobrīd mirst žurnāli un avīzes, cilvēki mēģina uztvert informāciju dažu sekunžu laikā, pārsvarā ar īsu video sižetu palīdzību. Ja informācijas uztveres laiks strauji samazinās, kļūst arvien grūtāk kaut ko nopietnu izstāstīt.
Kā, Jūsuprāt, panākt sabiedrības attieksmes maiņu, lai mēs varētu panākt daudz savlaicīgāku profilaksi, agrīnāku diagnostiku u.c. jautājumus, kas tieši saistīti ar visas sabiedrības veselību?
Protams, tā būtu izglītība skolas solā, bet pats galvenais ir vērtību skalas izmainīšana. Šeit mēs redzam lielu atšķirību, labi rezultāti ir labi izglītotām un gudrām sabiedrībām, kas jau pietiekami ilgi ir dzīvojušas ekonomiski labvēlīgos apstākļos. Mēs uz to tikai virzāmies. Mēs redzam to lielo atšķirību, piemēram, ar ko nodarbojas attīstītu valstu pensionāri, kuri smaidīgi braukā ekskursijās, bauda dzīvi, kamēr mazāk attīstīto valstu iedzīvotāji vecumdienās cīnās ar fiziskām un sociālām problēmām. Attīstītajām valstīm ir raksturīgi, ka cilvēks pa īstam ir vērtība. Šīm valstīm ir stratēģijas, kas strādā cilvēku labā. Bet ne Latvijai, kura vairs nav pat Baltijas līmenī, bet ir pēdējā starp Eiropas Savienībā ietilpstošajām Balkānu valstīm, gan veselības aprūpes sistēmā, gan jebkādos ekonomiskajos rādītājos. Tā ir tēze, kuru nesen publiski pauda Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis un tā ir rūgti skarba patiesība.
Viena no lielajām veselības aizsardzības sistēmas problēmām ir garās rindas pie speciālistiem. Pat tad, ja tiek sniegti pakalpojumi par “pilnu maksu”. Protams, valsts apmaksāto pakalpojumu apjomu lielā mērā nosaka finanšu trūkums, taču tas noteikti nav vienīgais iemesls garo rindu esamībai. Kur Jūs saskatāt problēmas šādu rindu esamībai? Varbūt tās, Jūsuprāt, ir sistēmiskas?
Slikta pieejamība ir viena no Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākajām problēmām, par ko mūs pamatoti kritizē Eiropas Savienības institūcijas.
Bez minētā finansējuma trūkuma ir problēma ar ārstniecības personu fizisku trūkumu. Visvairāk Latvijā trūkst medicīnas māsas. Ar ārstiem situācija ir nedaudz labāka, tomēr māsu trūkuma dēļ arī ārsti bieži ir pārslogoti.
Kādi ir ārstu trūkuma iemesli?
Mums savulaik abas augstskolas producēja ap 300 ārstiem gadā, bet vietas rezidentūrā bija nedaudz virs 200. Un tas nozīmē, ka daudzi jaunie ārsti bija spiesti braukt prom, lai rezidentūru izietu citā valstī. Šobrīd gan situācija ir izlīdzinājusies, bet inerce un ļaunās sekas ir palikušas – daudzās profesijās ir totāls deficīts. To ir veicinājusi arī dažu ārstu profesionālo asociāciju politika. Dažas profesionālās asociācijas ir ierobežojušas iespēju apgūt atsevišķas specialitātes, radot makslīgu ārstu–speciālistu deficītu. Rezultātā ir pakalpojumi, kas nav saņemami pat par maksu. Pamēģiniet, piemēram, pieteikties uz elektromiogrāfiju. Šogad vairs nav iespējas pieteikties, jo fiziski trūkst šī pakalpojuma sniedzēju.
Vēl viens fenomens – pārāk lielais subspecialitāšu skaits.
Citās valstīs atbilstoši pastāvošiem normatīvajiem dokumentiem ārsti jau rezidentūras laikā apgūst dažādas subspecialitātes, kas ir iekļautas pamatspecialitātē, un nav vajadzīgi papildu šaurākas specializācijas sertifikāti. Piemēram, Vācijā ārsts kardiologs prot veikt gan sirds ehokardiogrāfiskos izmeklējumus, gan slodzes testus, bet mums abos gadījumos ir vajadzīgi apakšsertifikāti. Igaunijā, starp citu, ķirurgi drīkst veikt endoskopiskus izmeklējumus gastroenteroloģijā pēc atbilstošas apmācības, un nav vajadzīgi speciāli sertifikāti. Vēl viens piemērs: ultrasonogrāfijas izmeklējumi. Tai būtu jākļūst par jomu, kas attiecīgajai specialitātei atbilstošā līmenī būtu iekļauta rezidentūras programmās, piemēram, ārstam gastroenterologam vajadzētu prast apskatīt vēdera dobuma orgānus, izmantojot ultrasonogrāfijas metodi, tāpat, kā to jau dara ginekologi. Tam būtu jākļūst par profesijas standartu.
Ir jāsakārto rezidentūras jautājumi, un turpmākie soļi būtu paplašināt ārstu prasmju un kompetenču loku esošo specialitāšu ietvaros, lai mazinātu vajadzību pēc subspecialitātēm. Tam ir gatavas augstskolas, to pieprasa darba tirgus un lielā mērā atbalsta veselības aprūpes vadība – Veselības ministrija, bet to bloķē profesionālās asociācijas, kuras uzskata, ka ir nepieciešamas papildu apmācības, un tas šo procesu sarežģī, mākslīgi radot dažādas deficīta subspecialitātes.
Bet, ja ārsts gastroenterologs veic ultrasonogrāfiju, vai tas nenovedīs pie ārstu pārslodzes un papildu sloga, vairāk darba stundas, dienas laikā izmeklēti mazāk pacientu?
Ir jādomā no pacientu pozīcijām, un es varu galvot, ka pacients vēlas tieši to. Domāsim par pacientiem, jo veselības aprūpes sistēma ir domāta viņiem, nevis medicīnas nozares speciālistiem. Pacients nevēlas skraidīt riņķī, nevēlas iet pie gastroenterologa un pēc tam iet pie endoskopista vai veikt ultrasonogrāfiju, tad atkal atgriežoties pie gastroenterologa. Pacients vēlas visas procedūras un izmeklējumus saņemt vienuviet. Tā ir gan laika ekonomija pacientam, gan iespēja uzlabot ārsta profesionālo sniegumu. Bet tā, protams, šobrīd ir tāda sapņu pasaule…
Viena no problēmām, ar ko saskaras īpaši jau privātā sektora klīnikas, ir veselības apdrošināšanas sistēmas un valsts apmaksāto pakalpojumu sistēmas sakārtošana. Piemēram, nav iespējama “kombinēta” pakalpojuma saņemšana – ja ir valsts apmaksāts pakalpojums, tad nav iespējams izmantot to apvienojumā ar maksas pakalpojumu. Proti, pacients saņem valsts pakalpojumu, bet nevar šo apmaksāto daļu kombinēt ar “maksas daļu”, piemaksājot starpību, vai starpību sedzot apdrošināšanai. Vai un kā var šo problēmu risināt?
Brīvprātīgā veselības apdrošināšana ir kompensējoša sistēma, kas veidojas no darba devēja iemaksām. Latvijā ir iedzīvotāji, kuriem ir veselības apdrošināšanas polises un viņi mazina spiedienu uz valsts apmaksāto pakalpojumu sistēmu. Tā kā darba devējs ir iegādājies polisi, viņi gaidīšanas rindās atbrīvo vietu tiem cilvēkiem, kam tāda nav. Un tā ir ļoti svarīga lieta, ko valstiski līdz galam nenovērtē. Ja runājam par valsts apmaksātās veselības sistēmu kā tādu, es esmu piedzīvojis dažāda veida reformas šajā sfērā – lielākas un mazākas. Slikti ir tas, ka nav nekādas pēctecības, nav stratēģiskas virzības, jo veselības ministri mainās milzīgā ātrumā ar vidējo regularitāti – viens ministrs gadā. Tikai dažiem izdodas noturēties arī nedaudz ilgāk. Līdz ar to visu laiku tiek iesākti darbi, bet nākamais ministrs parasti visu to, ko darījies iepriekšējais ministrs, uzskata par nelietderīgu, un tiek mēģināts darīt atkal kaut ko jaunu, bet atkal jau pats ilgi nenoturas amatā. Ļoti švaki mums iet ar to visu. Es neredzu lielu nepieciešamību pēc šāda stila veselības sistēmas reformēšanas.
Ir gan dažas lietas, kas ir bijušas labas. Piemēram, strukturālās reformas vai bijušā Veselības ministra Didža Gavara izveidotā laboratorijas apmaksas sistēma, kur nauda sekoja pacientam. Ārsti izrakstīja analīzes, pacienti devās uz sev vēlamo vai ārsta ieteikto laboratoriju un pakalpojumu tūlīt (!) saņēma labā kvalitātē. Pacientu vēlme pēc labas pieejamības un kvalitātes radīja iespēju spēcīgākajiem pakalpojumu sniedzējiem izveidot perfekti strādājošu laboratoriju tīklu, kas strādā kā Šveices pulksteņi. Vājās laboratorijas ekonomiski neizdzīvoja vai publiskajā sektorā vēl turas, pateicoties pieminētajai subsīdiju ekonomikai. Šī finansēšanas principa vājā vieta ir nespēja ierobežot ārstu nozīmēto analīžu daudzumu. Tas šobrīd ir radījis plānoto “kvotu” pārsnieguma situāciju. Ja netiks atrasti papildus līdzekļi vai efektīvāki nozīmēto analīžu skaita ierobežošanas mehānismi, tad šī ideālās pieejamības situācija var izbeigties, un parādīsies gaidīšanas rindas. Pārējā veselības sistēma ir balstīta uz dažādām kvotām un ierobežojumiem.
Bieži mēs publiskajā telpā dzirdam, ka kādas sarežģītas manipulācijas vai ārstniecība iespējama, piemēram, kaut kur “klīnikā Vācijā” vai Šveicē. Vai tas nozīmē, ka mūsu ārsti ir mazāk kvalificēti? Vai mūsu medicīnas izglītības sistēma un medicīnas aprūpe nevar sagatavot šāda kalibra speciālistus?
Es domāju, ka rutīnas medicīnas līmenis Latvijā ir ļoti labs un mūsu medicīnas speciālisti šobrīd ir spējīgi sniegt pakalpojumus vienādā līmenī ar attīstītām valstīm. Sliktāk ir ar to sadaļu, kur ir ļoti augsta sarežģītība, vai arī, ja runa ir par tehnoloģijām, kas Latvijā nav pieejamas mazā tirgus dēļ, vai saistītas ar dažādu retu slimību ārstēšanu. Piemēram, transplantoloģijā veiksmīgi pārstāda nieres, bet citās jomās attīstība nenotiek.
Latvija ir ļoti maza valsts, un cerēt, ka augsti specializēta sadaļa varētu attīstīties kā, piemēram, Vācijā, kur ir liels un bagāts tirgus, nav iespējams. Latvijai būtu jābūt gatavai finansēt pacientu ārstēšanu ārzemēs šajos īpašajos gadījumos, jo dārgāk ir mēģināt to attīstīt, turklāt nekad nebūs labs rezultāts, jo vienkārši pacientu skaits, kurus ārstējot sasniegt vajadzīgos kompetences līmeņus, ir pārāk mazs. Savukārt rutīnas medicīnā (un tur ietilpst arī gastroenteroloģijas pamata pakalpojumi) situācija ir laba. Šajā ziņā GASTRO CENTRS ir izcils piemērs. Zinu radiologus, kuri paralēli strādā Lielbritānijā, viņu atziņa ir tāda – piemēram, magnētiskās rezonanses iekārtu kvalitāte Latvijā ir daudz augstāka nekā Lielbritānijā. Ārsti Lielbritānijā ir spiesti aprakstīt attēlus, kas ir iegūti no iekārtām, kas atgādina lūžņus, kādus Latvija vispār nelieto. Protams, cits jautājums ir par to, ka Lielbritānijā ārsti saņem daudz lielāku atalgojumu. Tas ir šīs sistēmas paradokss.
Privāto medicīnas iestāžu un klīniku ilgtspēja un attīstība, nenoliegsim, lielā mērā ir atkarīga no stabilitātes nozarē, tostarp – arī no apziņas, ka “valsts pasūtījums” jeb, izsakoties vienkāršoti, valsts apmaksātie pakalpojumi arī turpmāk būs pieejami arī privātajās klīnikās. Tātad – no stabilas un ilgtermiņā tendētas sadarbības ar valsti. Nozares “aizkulisēs” jau ilgstoši skaļāk vai mazāk skaļi tiek runāts, ka valsts apmaksātie pakalpojumi būtu saņemami tikai valsts slimnīcās un iestādēs.
Tas ir ekonomisks stulbums. Tam nav cits skaidrojums. Par pakalpojumiem būtu jāmaksā vienu reizi. Jāsubsidē tikai tas, tas, kas ir subsidējams pēc būtības. Šis domāšanas veids radies no tā, ka diemžēl Eiropas Savienības visatpaliekošākajā valstī valsts pārvaldes aparāts, pārsvarā ierēdniecība, realizē kreisu “sociālisma celtniecības” politiku. Valsts un pašvaldības nepārtraukti iejaucas uzņēmējdarbībā, darot to, ko privātie var izdarīt labāk, pārkāpjot pašu pamatprincipu – valstij un pašvaldībām ir jādara tikai tas, ko privātie nevar izdarīt labāk. Pēc šī principa darbojas civilizētas valstis. Latvijā gan valsts, gan pašvaldības aktīvi un agresīvi iejaucas uzņēmējdarbībā, izmanto dažādus monopola stāvokļus, līdz ar to nelietderīgi tērējot publiskos resursus, graujot un deformējot pakalpojumu tirgu. Veselības aprūpē tas ir ļoti izteikti, piemēram, Rīgā ir subsidētas pašvaldības medicīnas iestādes, kuras tā vietā, lai sakārtotu tirgus nepilnības, piemēram, uzlabojot bērnu zobārstniecību, paliatīvo un mājas aprūpi, metas iekšā rutīnas medicīnā un rada nopietnu tirgus deformāciju.
Cik lielā mērā, Jūsuprāt, vispār valsts veselības politikas veidotāji uzklausa privāto klīniku un privāto medicīnas uzņēmumu viedokli jau veselības politikas izstrādes un regulēšanas procesā?
Ir redzami uzlabojumi. Kopš tā brīža, kad likumdevēji pirms sešiem gadiem mēģināja privātos medicīnas veselības sniedzējus pilnībā izspiest no tirgus, lai netraucējam neefektīvajai saimniekošanai. Privātās veselības aprūpes iestādes apvienojās un nostiprināja asociāciju. Mūsu viedokli šobrīd uzklausa arvien vairāk. Ir ministrijas un valdības, kuras to dara labprātīgi un ir draudzīgi noskaņotas, bet citviet ir gluži pretēji. Taču vismaz uzklausīt ir spiesti, jo privātās veselības aprūpes iestādes tomēr sniedz pietiekamu lielu publiskās veselības pakalpojumu daļu un mūsu viedokli galīgi nerespektēt nevar. Kopumā ieklausīšanās pakāpe ir stipri par zemu. Es politikas veidotāju vietā nopietni ieklausītos, jo privātie pakalpojumu sniedzēji veiskmīgi sniedz kvalitatīvus pakalpojumus pat vāja finansējuma apstākļos.
Pastāstiet, lūdzu, par VC4 – šobrīd vienu no lielākajām privātajām medicīnas uzņēmumu grupām valstī. Kā ir izdevies izveidot tik daudzfunkcionālu un plašu VC4 grupas tīklu.
Mēs esam gājuši savu attīstības ceļu, kur ir kokteilis ar mērķtiecīgām darbībām un situācijām, kuras esam izmantojuši, iegādājoties uzņēmumus. Es (par laimi vai diemžēl) esmu ārsts, un man joprojām patīk tas, ko es daru. Esmu priecīgs, ka mana vecākā meita veiksmīgi strādā mūsu uzņēmumā, nodrošinot pēctecību, jo šis ir ģimenes uzņēmums, kurā iesaistīta arī mana māte, brālis, un visi kopā darām to, ko protam. Tas kaut kāda veidā ir mūsu dzīvesveids. Esam savā laikā izturējuši naudas un varas pārbaudes. Absolūti lielākā daļa, ko VC4 grupa ir nopelnījusi, tiek reinvestēts. Mums ir attīstības iespējas, kuras izmantojam. Pateicoties arī veselīgai konkurencei (arī konkurence mūs stimulē). Tai skaitā arī no GASTRO CENTRA puses. GASTRO CENTRS ir ļoti cienījams, inovatīvs un spēcīgs uzņēmums, savas nozares nozīmīgākais spēlētājs.
Varētu teikt, ka esat ārsts ar uzņēmēja gēnu?
Es vairāk sevi raksturotu kā ārstu, kam piemīt organizatoriskas spējas.
Pavisam personisks jautājums. Mediķu aprindās daudz runā par Jūsu mūzikas kolekciju. Kurš no tās ierakstiem ir vismīļākais, visilgāk ir izturējis laika pārbaudi un nav zaudējis aktualitāti?
Ja runājam par mūziku, tad man patīk viss. Izņemot padomju estrādi. Laika pārbaudi iztur klasiskā mūzika vai šim žanram pietuvināti modernāki mūzikas virzieni. Ir izcili džeza skaņdarbi, izcili rokmūzikas skaņdarbi. Tiesa gan, šobrīd mūzikas pasaulē ir jauna pieeja. Populārajā un klasiskajā mūzikā arvien grūtāk ir radīt kaut ko unikālu un ģeniālu, kā tas ir bijis senāk, jo šķiet, ka visas melodijas jau ir izspēlētas. Tāpēc šobrīd modē ir dažāda veida esošo klasisko mūzikas skaņdarbu interpretācijas jeb, kā tagad saka koverversijas. Un tas ir tas virziens, kas mani ārkārtīgi priecē.
“GASTRO ZIŅU” tradicionālais jautājums – Jūsu novēlējums nozares kolēģiem un, protams, arī GASTRO CENTRAM?
Izturību un gatavību pārmaiņām. Jo mēs zinām, ka pārmaiņas būs, un būs jādzīvo vētrainos laikapstākļos, būs jāiztur nozares vadības nelabvēlība, būs jāiztur negodīga konkurence, būs jāiztur fakts, ka ap mums darbosies uzņēmumi, kuri izmanto ēnu ekonomikas metodes. Kas mūs nenogalina, tas mūs stiprina. GASTRO CENTRS ir viens no labākajiem piemēriem. Turiet karogu augstu, un novēlu turpināt būt par nozares flagmani, kāds šobrīd GASTRO CENTRS ir.
