Atkarības un gastroenteroloģija: uzklausām narkologu un psihoterapeitu
Bieži vien paši nepamanām, cik ierasti ir pirms jebkuriem svētkiem vai pat parastām nedēļas nogalēm kolēģiem, draugiem un paziņām novēlēt it kā neko neizsakošo frāzi – nu, tad priecīgas paģiras! Bet biedējošā statistika savukārt visā Eiropas līmenī Latviju raksturo kā zemi, kura dzer… Katram ir zināms, ka jebkura atkarība no dažādām vielām, ieskaitot alkoholu, rada paliekošas sekas veselībai. Un kuņģa–zarnu trakts nav izņēmums. Tāpēc runāt par atkarībām, situāciju Latvijā un ietekmi uz gastroenteroloģiskām problēmām “GASTRO Ziņas” aicināja divas ekspertes: Astrīdu Stirnu*, ārsti–narkoloģi un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāju, un Lieni Česnokovu, GASTRO CENTRA ārsti–psihoterapeiti.
Mūsu sarunas ievadam vispārīgs jautājums. Dažādās aptaujās un statistikā Latvija ieņem “godpilno” līderpozīciju gan ES valstu, gan arī vispār Eiropas valstu vidū saistībā ar alkohola lietošanu. Neiepriecinoša ir statistika arī citu atkarību izraisošu vielu lietošanas jomā. Kāpēc, Jūsuprāt, tā ir? Ar ko mēs sliktā nozīmē atšķiramies kaut vai no kaimiņiem?
Astrīda Stirna
Liene Česnokova
Astrīda Stirna: Latvijā patērētais alkohola daudzums ir liels, un joprojām pārsniedz Eiropas valstu vidējo rādītāju. Pēc Pasaules Veselības organizācijas veiktajiem pētījumiem alkohols ir 1. grupas kancerogēna viela, kas paaugstina vismaz septiņu dažādu onkoloģisku slimību – krūts, mutes dobuma, rīkles, barības vada, aknu, balsenes un kolorektālā vēža – attīstības risku. Nav tādas alkohola devas, kas būtu droša un nenodarītu kaitējumu veselībai! Vērtējot alkohola patēriņa palielināšanos Latvijā uz vienu iedzīvotāju, jāņem vērā liela alkohola pieejamība (tirdzniecības laiki, vietas, reklāma, cenu politika, tirdzniecība internetā u.c.), nepietiekoša sabiedrības informētība par alkohola lietošanas ietekmi uz veselību un veselības aprūpes pieejamība. Tas viss ietekmē alkohola patēriņu.
Liene Česnokova: Manā skatījumā šī problēma ir kompleksa, bet es gribētu šajā kontekstā runāt par emocijām! Cilvēks lieto vielas ar mērķi panākt kādu efektu – kaut ko izjust vai, tieši otrādi, apspiest, aizmirst, nejust. Tātad ikdienā ir kaut kas, ar ko šis cilvēks nespēj tikt galā, dzīves laikā nav atradis citus, veselīgākus veidus, kā izturēt un izstrādāt savas emocijas, risināt grūtas situācijas, tikt pāri pārdzīvojumiem. Šajos brīžos nepieciešams veids, kā atrisināt to grūtību un persona to dara, lietojot alkoholu vai citas vielas, kas izmaina veidu, kā tiek uztverts “grūtums”. Tādējādi uz to brīdi paliek vieglāk un tas vairs nav jārisina, bet patiesībā situācija kļūst tāda kā iesprūdusi – katru reizi, kad atkal saasinās iepriekšējais “grūtums” – persona to “risina”, lietojot alkoholu vai citas psihoaktīvas vielas. Tā tas turpinās līdz izveidojas atkarība. Cilvēks vairs nejūtas labi ne lietojot, ne nelietojot, bet nelietojot skaudrā realitāte kļūst arvien nepanesamāka, jo situācijas samilst, un problēmu un grūtību paliek vairāk. Rodas viltus patvērums no realitātes – cilvēks lietošanas brīdī šķietami ir drošībā. Un tās ir pazīstamas sajūtas – cilvēks zina, ko gaidīt un kad gaidīt, tātad alkohols vai citas lietotās vielas ir šķietami uzticams mehānisms. Un ja mēs domājam no šāda skatapunkta, rodas jautājums, kādēļ mūsu sabiedrībā ir tik daudz psihoemocionālas ciešanas, ka viņiem rodas vajadzība slēpties šajā viltus drošībā aiz psihoaktīvo vielu aizkara? Vēl uz šo kopējo situāciju valstī es gribētu paskatīties arī no citas puses: dzīves laikā mēs mācāmies no apkārtējiem – ģimenes, draugiem, sabiedrības. Tiek iegūta tāda kā dzīves pieredzes bāze, morāles principi, attieksme pret notikumiem, lietām, tai skaitā arī tiek apgūts veids, kā tikt galā ar grūtībām. Alkohola lietošana var būt arī kā tāds iemācīts uzvedības veids.
A.S.: Problēma jau nav tikai alkohols vien. Analizējot pēdējo gadu ziņojumus par narkotiku situāciju Latvijā, kas aptver narkotiku izplatīšanu, narkotiku lietošanu un sabiedrības veselības problēmas, jāsecina, ka marihuāna un hašišs jeb kanabiss ir visizplatītākā nelegālā narkotika, ko Latvijā lieto iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 64 gadiem. Augsta riska narkotiku lietošana Latvijā galvenokārt ir saistīta ar opioīdu un amfetamīnu lietošanu. Pacientiem ar opioīdu atkarības diagnozi, pārsvarā analīzēs tiek konstatēti sintētiskie opioīdi (nitazēna grupas atvasinājumi, fentanila atvasinājumi). Sintētisko opioīdu iedarbība ir daudz spēcīgāka par heroīnu, un iedarbība ir ļoti strauja, tāpēc lietošana bieži beidzas ar pārdozēšanu un pacientus nepieciešams hospitalizēt. Saglabājusies nelabvēlīga tendence lietot vairāku psihoaktīvu vielu kombinācijas, tikai retos gadījumos analīzes uzrāda vienas vielas klātbūtni. Latvija galvenokārt ir narkotiku tirdzniecības tranzītvalsts, ģeogrāfiskās atrašanās vietas dēļ. Tādējādi transporta koridori šķērso Latvijas teritoriju no austrumiem uz rietumiem un no ziemeļiem uz dienvidiem, kas mijiedarbībā ar intensīvu legālo preču un personu plūsmu, veicina nelegālo narkotiku tirdzniecību. Pasta un kurjerpasta pakalpojumu izmantošana pēdējos gados ir kļuvusi populārāka, kas norāda uz interneta platformu izmantošanu narkotiku tirdzniecībai.
L.Č.: Kādēļ kaimiņiem veiksmīgāk izdodas tikt galā ar pārmērīgu alkohola un citu atkarību veicinošo vielu lietošanu? Iespējams, mūsu mentalitātē ir vairāk pacietības un pieņemšanas, tai skaitā pret alkoholizāciju un to radītām sekām. Tādējādi tas kavē cilvēkiem ar alkohola atkarību ieraudzīt reālo postu. Piemēram, kolēģi, kuri piesedz alkohola reibumā esošo darbinieku un izdara darbu viņa vietā. Ne tikai pašam atkarīgajam ir milzīgs noliegums ieraudzīt savu slimību, bet arī mēs, sabiedrība kopumā, pārāk normalizējam alkohola lietošanu.
Ja Jums būtu jāizveido “atkarību anti-tops”, kādas pēc Jūsu pieredzes būtu pašas galvenās atkarības, kuras apdraud Latvijas cilvēku veselību?
L.Č.: Jebkura atkarību izraisoša viela rada dažādas intensitātes kaitējumu veselībai. Vielu lietotājiem ir destruktīva, sevis iznīcinoša uzvedība. Visbiežāk personas, kuras lieto alkoholu vai citas psihoaktīvas vielas, zina vielu lietošanas nevēlamās sekas. Neskatoties uz to, vielu lietošana turpinās. Tātad gaidāmais efekts ir tik ļoti nepieciešams, ka cilvēks ir gatavs upurēt savu dzīvi un dzīvību. Cilvēkam nav bailes no nāves kaut kur tur tālumā, bet ir bail zaudēt komfortu un patīkamās jūtas, ko izraisa vielu lietošana, jo tas ir tepat – pēc minūtes, pēc stundas. Jebkurš cilvēks jau no mazotnes primāri tiecas pēc pieņemšanas, socializācijas un komforta. Viena no atkarību teorijām ir “pašārstēšanās” – persona lieto vielu, lai mazinātu emocionālās sāpes, lai primāri justos labāk, atgrieztos savā komforta zonā, justos brīvi no līdzšinējām problēmām. Manuprāt, bīstamākās vielas ir tās, kuras ir vieglāk pieejamas. Teorija saka vienu, bet prakse rāda ko citu. Jā, atkarīgie zina, kāds ir kaitējums no cigaretēm un alkohola, šī informācija izskan dažādos avotos, bet tajā pašā laikā tie ir viegli pieejami. Tātad pastarpinātais vēstījums, ko uztver sabiedrība – ja jau ir tik viegli pieejams, tad nemaz tik kaitīgi nav! Līdzīgi arī par marihuānas lietošanu – lietotāji visbiežāk ar pašpārliecinātību un degsmi pauž ideju – ja jau citās valstīs lieto medicīnā, tad tā nevar būt kaitīga. Diemžēl šajos jautājumos cilvēkiem ar noslieci uz vielu lietošanu iztrūkst kritiskās domāšanas, un ir tendence ieraudzīt tikai to labo, tādējādi attaisnojot lietošanu.
A.S.: Pasaulē notiek nepārtraukta jaunu vielu sintezēšana, kas apgrūtina diagnostiku un palielina lietošanas risku. Sintētisko opioīdu (nitazēna grupas atvasinājumi, fentanila atvasinājumi), kas tiek izplatīti Latvijā, iedarbība uz cilvēka organismu ir īpaši spēcīga.
Dažādas atkarības (ne tikai tās, kas saistītas ar konkrētu vielu lietošanu, bet arī, piemēram, azartspēles vai datoratkarības) nes sev līdz daudzas un dažādas problēmas gan pašam cilvēkam, gan tuviniekiem. Vai varat raksturot šīs problēmas un potenciālās sekas?
A.S.: Narkologi ikdienas darbā konsultē daudzus pacientus, kuriem alkohola un citu vielu atkarība kombinējas ar azartspēļu atkarību. Latvijā pēc Veselības ministrijas pasūtījuma 2019. gada veiktajā pētījumā par procesu atkarību izplatību, aptaujātās personas kā nozīmīgāko problēmu saistībā ar azartspēļu norises vietām norādīja tieši uz to vizuālo tēlu, kas pārlieku piesaista personas un rada vēlmi spēlēt azartspēles. Aptaujas rezultāti apstiprina problēmas aktualitāti arī Latvijā. Lielākā daļa respondentu atbalsta daļēju azartspēļu ierobežojumu, nosakot ierobežojumus spēļu zāļu izvietojumam. Nedaudz mazāk respondentu, taču joprojām vairākums, atbalsta pilnīgu azartspēļu aizliegumu. Pastāv uzskatāmi pierādījumi, ka azartspēļu pakalpojuma piedāvājums negatīvi ietekmē ne tikai to iedzīvotāju daļu, kuriem jau ir izveidojušies spēlēšanas paradumi, bet arī pārējo sabiedrības daļu, kas biežāk saskaras ar azartspēļu izraisītajām blakus sekām: tuvinieku garīgā, fiziskā un finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, noziedzības palielināšanos, jo īpaši azartspēļu zāļu tuvumā u.c. sekām.
L.Č.: Atkarības, tai skaitā arī azartspēļu atkarība, izraisa specifiskas personības izmaiņas, kas ir slimības attīstības pamatā. Mainās uztvere par dzīves vērtībām, zūd interese par hobijiem, šie cilvēki kļūst neieinteresēti savos tuviniekos, pārstāj par viņiem domāt un rūpēties, var kļūt neiecietīgi, viegli nokaitināmi, manipulatīvi, pat ļauni un naidīgi. Mainās draugu loks. Intensificējas destruktīva uzvedība. Tas viss veicina konfliktus ģimenē un attiecības ar tuvākajiem kļūst saspīlētas, zūd uzticība, paļāvība, atklātība. Persona ar atkarību sāk slēpt faktus, melot, manipulēt, izmantot uzticēšanos. Ģimene un tuvinieki izjūt dziļu vilšanos par viņa rīcību, jūtas iemainīti pret šo vielu vai azartspēlēm, nodoti. Kādu brīdi tuvinieki cenšas pacientu “glābt”, novērst iespējamās sekas, pārņemt šīs personas pienākumus un atbildību, tomēr pēc īsāka vai ilgāka perioda viņiem var rasties sajūta, ka pamazām grimst arī paši. Laikam ejot, kļūst blāvākas atmiņas par to, kā bijis iepriekš, un cerība, ka persona mainīsies, pamazām zūd un tuviniekus pārņem milzīgs izmisums, dusmas un skumjas. Neatkarīgi no attiecību dinamikas pats lietotājs kļūst arvien vientuļāks un atrautāks no savas iepriekšējās dzīves un pašreizējās realitātes. Var būt spēcīgs riebums un nicinājums pret sevi. Iespējams iepriekš bijušas grūtības uzticēties un bijušas problēmas tuvības jautājumos ar partneri, kas pārveidojušies no bailēm uzticēties un ļaut tuvoties uz atraidījumu un emocionālu aukstumu no partnera puses, kas vēl vairāk liek izjust riebumu pret sevi un mazvērtību. Ar laiku persona ar atkarību zaudē darbu, ģimeni, stabilitāti un pakāpeniski degradējas. Jebkurā no minētajiem posmiem personai ir iespēja apstāties, meklēt palīdzību un sākt ceļu uz atturību, bet tas drīzāk būtu kā pozitīvs izņēmums.
Parasti, runājot par alkohola lietošanu, visi zina, ka var “noķert” aknu cirozi, par smēķēšanu – plaušu vēzi u.t.t. Taču arī gastroenterologu pirmais ieteikums problēmu gadījumā ir alkohola izslēgšana un smēķēšanas atmešana. Kāpēc tā? Vai varat no savas specialitātes viedokļa raksturot, kā atkarību problēmas var ietekmēt kuņģa–zarnu sistēmas darbību?
L.Č.: Atkarības izraisošo vielu iedarbība uz organismu ir kompleksa. Es vairāk interesējos par vielu ietekmi uz psihoemocionālo sfēru, bet bez tās psihoaktīvā viela atkarībā no ievades veida uzsūcas, biotransformējas un izdalās no organisma, skarot dažādus orgānus, tos toksiski bojājot un radot nelabvēlīgas sekas. Dažām vielām, piemēram, alkoholam, ir tieša ietekme uz gremošanas sistēmu, citām pastarpināta. Ja mēs skatāmies pēc Freida attīstības teorijas, cilvēki ar atkarībām nav attīstījuši spēju sevi piepildīt, just gandarījumu, viņi jūtas vāji, nedroši, trūkst paļāvības sajūta pret apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem. Var būt pārmērīga ēšana, fokusēšanās uz ātra apmierinājuma gūšanu, bet iekšējo tukšumu tas neaizpilda. Nepanesamo jūtu un stāvokļu izreaģēšana var būt arī citos neveselīgos veidos, ne tikai alkohola vai citu vielu lietošanā, bet arī fiziskā agresijā. Šie cilvēki vieglprātīgi attiecas pret savu veselību un dzīvesveidu. Tas ietver dažādas nianses: uzturu, miega režīmu, pietiekamas fiziskas aktivitātes. Ja persona uzsāk atveseļošanos no atkarības slimības, visticamāk, mainīsies arī attieksme pret sevi, savu veselību un dzīvi kopumā.
A.S.: Regulāri pārmērīgi lietojot alkoholiskos dzērienus, var attīstīties kunģa–zarnu trakta pataloģijas – gastrīts, enterīts, tievo zarnu vēzis, pankreatīts, aknu taukainā hepatoze, alkohola hepatīts, ciroze. Alkohola ietekme uz iekšējo orgānu sistēmu ir ļoti plaša. Piemēram, notiek pārmaiņas aknās: aknu taukainā hepatoze, iekaisums un ciroze. Aknu taukaino hepatozi raksturo kā tauku uzkrāšanos aknās, bet alkohola hepatīts ir nopietnāks un noris ar aknu šūnu iekaisumu un bojāeju. Šis stāvoklis, nelietojot alkoholu un ārstējoties, ir atgriezenisks, bet var arī beigties letāli, ja nav pārtraukta alkohola lietošana un netiek ārstēts. Visnopietnākā un dzīvību apdraudošākā no alkohola aknu bojājumiem ir ciroze – hronisks aknu iekaisums ar aknu šūnu bojāeju un rētaudu veidošanos. Ne mazāk nopietni ir kuņģa–zarnu trakta bojājumi. Alkohols asinsritē nokļūst caur mutes, kuņģa un zarnu gļotādām. Alkohola toksiskā iedarbība visātrāk un izteiktāk ir novērojama uz kuņģi un zarnām. Stipro alkoholisko dzērienu lietošana izsauc mutes dobuma gļotādu pastiprinātu kairinājumu, tāpēc reibinošo dzērienu lietotājiem nereti novēro mutes dobuma, rīkles un barības vada gļotādas iekaisumus. Alkohola lietošana ir veicinošs faktors gastrītam, tievo zarnu iekaisumam, tievo zarnu vēzim. Bieža alkohola lietošana var izraisīt arī aizkuņģa dziedzera iekaisumu – pankreatītu. Pankreatīts rodas no alkohola izraisītajiem asinsrites un sekrēta atteces traucējumiem aizkuņģa dziedzerī, no kā veidojas tūska, rodas asinsizplūdumi, iekaisums un visbeidzot atmirst aizkuņģa dziedzera audi.
Runājot par gastroenteroloģiskām saslimšanām vispār, bieži ārsti–gastroenterologi uzsver dzīvesveida nozīmi, respektīvi, bieži “viss ir galvā” un kuņģa – zarnu trakta slimības var rasties, piemēram, no stresa vai citām psiholoģiskām problēmām.
Astrīda Stirna
A.S.: Psihoterapijā atkarību dēvē par jūtu slimību. Emocionāla spriedze rada nedrošību, slikta pašsajūta neļauj būt apmierinātam ar savu rīcību. Tas šķietami mazinās alkohola vai narkotiku ietekmē, arī iegrimstot azartspēlēs. Diemžēl, lietojot apreibinošās vielas, problēmas nepazūd. Labsajūtas un baudas periodam var sekot slimīga tieksme – rodas nepieciešamība palielināt vielas daudzumu, lai panāktu iepriekšējo iedarbību. Viss atkarīgs no katra cilvēka individuālām psihofizioloģiskajām īpatnībām. Veselam cilvēkam nav tieksmes dzert. Ja meklē reibumu, eiforiju, grib to piedzīvot vēl un vēl, tātad ir tieksme uz atkarību. Organismā notiek bioķīmiskas izmaiņas, sāk citādi reaģēt uz alkoholu.
L.Č.: Es teiktu, ka galvā tiešām ir daudz vietu! Ja galvā nav problēmu, ar lielāko varbūtību arī fiziski cilvēks jutīsies labi un atkarības nebūs viņa aktualitāte. Smadzenes ir kā organisma galvenais koordinators – gan gribai pakļautām kustībām, gan autonomām funkcijām. Bet turpat ir arī centri, kuri atbild par psihoemocionālo stāvokli, un viss ir savstarpēji sasaistīts. Cilvēka organisms ir ļoti sarežģīts, tam ir dažādi mehānismi, kā pārvarēt potenciālo apdraudējumu, gan īstu, gan iedomātu. Ieslēdzas “cīnīties vai bēgt” režīms, kas iekļauj dažādu orgānu sistēmu pielāgošanos – paplašinās acu zīlītes, paātrinās sirdsdarbība, palēninās gremošanas procesi. Šīs ir centrālās nervu sistēmas reakcijas uz stresa situāciju, ko cilvēks ar gribu nespēj ietekmēt. Bet minētā stresa situācija var būt iekšējs, iedomāts stress jeb cilvēka specifiska uztvere un tai atbilstošas emocionālās reakcijas uz dažādiem ārējiem faktoriem, kas ir ļoti individuālas. Vieni un tie paši ārējie faktori kādam var būt nieks, kamēr citam pilnīga katastrofa. Rodas satraukums, kam pievienojas minētās fiziskās reakcijas, bet realitātē nav, ar ko cīnīties, un nav, no kā bēgt, tātad cīņas nav, un enerģiju nav, kur izlikt. Vēl vairāk paceļas trauksme. Tas ir emocionāli un fiziski ļoti nepatīkams stāvoklis, kuru šajā brīdī nav iespējams pašam pēkšņi apturēt. Un tad “palīdzēt” var arī alkohols un citas vielas – efekts zināms un neprasa lielas pūles! Tas ir tikai viens no piemēriem, kā mūsu psihe darbojas. Vēl varētu pieminēt somatizāciju – kad neizturamas emocijas netiek izstrādātas, bet tās transformējas somatiskās sūdzībās – galvassāpēs, vēdersāpēs, paaugstinātā asinsspiedienā un arī atkarībās jeb bēgšanā no emocionāli neizturamiem stāvokļiem.
A.S.: Ir izpētīts, ka alkohola depresija un patoloģiskā tieksme pēc alkohola ir alkoholisma patoģenēzes savstarpēji cieši saistīti posmi. Ikdienas novērojumi liecina, ka alkohola depresija un tieksme pēc alkohola veido it kā apburto loku – cilvēks lieto alkoholu, lai izbēgtu no depresijas, taču, to darot, serotonīna nepietiekamība vēl pieaug, tādēļ vēl izteiktāka kļūst alkohola depresija, vēlēšanās atgūt labu garastāvokli un pašsajūtu – attīstās vēl izteiktāka tieksme pēc alkohola. Alkohola atkarības pacienti biežāk izdara pašnāvības, īpaši psihotraumējošās situācijās. Alkohola lietošanas dēļ pacientiem rodas problēmas ģimenē, tiek zaudēts darbs, radinieki, apkārtējie cilvēki viņus nosoda, pārmet notikušo. Ja netiek saņemta psiholoģiska un medikamentoza palīdzība, tad šāds stāvoklis visbiežāk noved pie alkohola lietošanas atsākšanas.
Saskaroties ar reāliem pacientiem, noteikti ir dzirdēti daudzi un dažādi skumjie stāsti, vienkāršoti sakot, “kā līdz tādai dzīvei nonākts”. Daudzi atsaucas uz “gēniem”. Vai tā ir taisnība? Cik daudz “gēni” ietekmē mūsu pašu izvēles?
L.Č.: Šis tiešām ir interesants un pētāms jautājums! Narkologi runā par to, ka pārmantojamībai ir nozīmīga loma. Ka cilvēkam, kuram vecāki bijuši hroniski alkohola lietotāji, ir lielāks risks kļūt alkohola atkarīgam, jo tieksme attīstīsies ātrāk. Vecāki, kuri lieto alkoholu bērnu priekšā, rāda saviem bērniem, kā dzīvot dzīvi. Šie cilvēki nav spējuši tikt galā ar savām grūtajām emocijām un problēmām, un nespēj to iemācīt arī bērnam, jo viņš nezina – vecāks tajos brīžos dzer alkoholu, tādējādi neapzināti nodod ziņu, ka citādi nav iespējams tikt galā, šis ir vienīgais veids, dzīve ir nepanesamu sāpju un emociju pilna. Visticamāk, arī attiecības ģimenē ir saspīlētas, ar biežiem konfliktiem, bērni tiek atstāti novārtā, viņiem nākas krietni ātrāk emocionāli pieaugt, atteikties no savām vajadzībām, iespējams pat rūpēties par saviem vecākiem gan emocionāli, gan fiziski un kā lai šie bērni iemācās tikt galā ar savām emocijām? Viņiem nākas risināt ne tikai savas problēmas, bet arī savu vecāku problēmas. Viņi nevar izbaudīt bērnību, bet dzīvo tādā nebeidzamo problēmu pārņemtajā vidē. Iespējams šeit pat nav vietas bērnu emocijām, viņi nevar atļauties kaut kā justies. Un ar šādu emocionālo bagāžu un pieredzi viņi aiziet pieaugušo dzīvē. Tālāk rodas jautājums, vai viņi strādā ar sevi un meklē veidus, kā izprast un izstrādāt emocijas, meklē veselīgākas pārvarēšanas stratēģijas vai nemanot aiziet vecāku pēdās. Un šī tiešām ir viņu izvēle! Iespējams, šim bērnam bija ļoti laba audzinātāja bērnudārzā vai klases audzinātāja skolā, kurai varēja emocionāli pieķerties vai sporta treniņu treneris, vai varbūt labākā drauga vecāki, kuri sniedza emocionālo atbalstu un siltumu, tas noteikti būs pasargājošais faktors attiecībā uz atkarības risku.
Liene Česnokova
A.S.: Atkarība ir biopsihosociāla slimība, kas nozīmē, ka tās pamatā ir trīs faktori. Bioloģiskie faktori: nelabvēlīga iedzimtība (atkarības veidošanās risks ir lielāks tiem cilvēkiem, kuru vecāki vai vecvecāki ir slimojuši ar šo slimību), liela nozīme ir arī mātes un augļa veselības stāvoklim grūtniecības periodā, dzemdību norisei, arī bērnībā gūtas galvas traumas, vai arī bērns nokļuvis psihotraumējošās situācijās, somatiskas vai psihiskas saslimšanas esamībai, vielu panesamībai. Psiholoģiskie faktori: zems pašvērtējums, vāja paškontrole, saskarsmes grūtības, mērķtiecības trūkums, nespēja pretoties vides spiedienam u.c. Sociālie faktori: attiecību problēmas ģimenē un/vai skolā, atkarības problēmas ģimenē, vielu pieejamība, kontakti ar atkarīgajiem vienaudžiem, iecietīga attieksme pret psihoaktīvo vielu lietošanu sabiedrībā u.c.
Kādu palīdzību (ja, protams, cilvēks pats apzinās problēmu) var sniegt narkologs vai psihologs (psihiatrs, psihoterapeits)?
A.S.: Atkarības pacientu ārstēšana pamatā ir narkologa kompetence. Individuālo aprūpes plānu sastāda narkologs kopā ar pacientu. Efektīvas ārstēšanas stratēģija ir balstīta individualizētā pieejā, iesaistot multidisciplināru komandu. Kā vadošais posms narkoloģisko pacientu ārstēšanas sistēmā ir ambulatorā palīdzība. Ņemot vērā, ka atkarības slimība ir biopsihosociāla slimība, tad narkologi slimnieku aprūpē iesaista psihologu, psihoterapeitu, sociālo darbinieku, vidējo un jaunāko medicīnas personālu, pedagogu, sporta darbinieku un medicīniskās rehabilitācijas speciālistu. Narkoloģiskā ārstēšana notiek labprātīgi pēc slimnieku vēlēšanās. Mūsdienās atkarību ārstēšana ir kompleksa, sākotnēji orientēta uz veselības risku mazināšanu (alkohola patēriņa samazināšanas koncepcija), un tālāk vērsta uz recidīvu novēršanu, samazinot invaliditātes un mirstības riskus. Tā ietver medikamentozas, psihoterapeitiskas un rehabilitācijas programmas, kas vērstas uz pacienta dzīves kvalitātes un dzīvesveida izmaiņām.
L.Č.: Svarīgākais resurss cīņā pret atkarību ir pats pacients un viņa vēlme un gatavība strādāt ar sevi, savu slimību, sadarboties ar speciālistiem. Bieži šiem pacientiem ir dubultās diagnozes – gan narkoloģiskā, gan psihiatriskā, piemēram, atkarība un depresija vai trauksme, kad nepieciešama arī psihiatra iesaiste. Psihiatrs var nozīmēt medikamentozo terapiju, lai ārstētu komorbiditātes, piemēram, depresiju. Toties psihoterapeits strādā ar pašu pacientu kā personību – cenšas izprast, kā pacients ir nonācis šādā stāvoklī ar šādām personības iezīmēm un reakcijām uz situācijām. Palīdz pacientam izturēt grūtās emocijas, nepatīkamos momentus, veicina attīstīt jaunus, veselīgākus mehānismus, kā tikt galā. Psihoterapeits nodrošina pieņemošu un saprotošu vidi, lai pacients arī pats spētu sevi pieņemt tādu, kāds viņš ir un meklētu iekšējos resursus mainīties. Tas ir lēns, bet pietiekami intensīvs process.
A.S.: Atkarību ārstēšanas pamatā ir mazināt slimības noliegumu un palīdzēt pieņemt lēmumu terapijas uzsākšanai, veidot motivāciju un veselīgas pārmaiņas gan personības kvalitātē, gan dzīvē kopumā. Svarīgi ir informēt atkarības pacientus par viņu saslimšanas bioloģiskiem, psiholoģiskiem un sociāliem cēloņiem, slimības norisi un perspektīvām, ja slimību neārstē. Pacients pārsvarā vēršas pie citu specialitāšu ārstiem dažādu sūdzību un simptomu dēļ. Simptomus un alkohola lietošanu visbiežāk var nepiespiesti sasaistīt kopā un pastāstīt, ka alkohola lietošana var būt cēlonis kādam no tiem simptomiem, par kuru pacients sūdzas. Jāizskaidro, ka alkohola lietošana var būt kā viens no slimību veicinošiem faktoriem.
L.Č.: Bieži vien gan pati atkarīgā persona, gan tuvinieki uzskata, ka galvenā problēma ir “tajā vielā”, un ir “vienkārši jāpārtrauc”. Bet es uz šo ieteiktu skatīties kā uz piramīdu, kur vielu lietošana ir augšpusē, bet viss, kas ir zem tā – ir pats vielu lietotājs kā personība, viņa dzīve, attiecības, ieradumi… Tie piramīdas gabaliņi pa vienam būtu jāatklāj, jāizpēta, un jāizprot, tādējādi nonākot pie secinājuma, kādēļ šis cilvēks ar šādu personību, dzīvojot šādu dzīvi, nonācis līdz atkarībai? Kas to ir veicinājis un kas uztur vajadzību turpināt lietot? Atņemot drošību, ko nodrošina atkarību izraisoša viela, tiek atņemts rīks, kā tikt galā, vielu lietotājs kļūst bezpalīdzīgs un izmisis, viņš nav gatavs pēkšņi saskarties ar savām dzīves grūtībām un tās risināt citādi. Tādēļ psihoterapija pacientam var būt liels atbalsts. Bieži vien ir ne tikai grūti atklāt savus “noslēpumus” citiem, bet arī pašam sev – ieraudzīt kaut ko, ko nekad nevienam negribētos rādīt, kaut ko sevī nepieņemamu, nicināmu, apkaunojošu. Psihoterapija ir specifiskas terapeitiskas attiecības, kurās pacientam tiek dota “atļauja” dalīties ar savām grūtībām, atklāt savus noslēpumus un joprojām justies pieņemtam un saprastam.
Noslēgumā tradicionālais “GASTRO Ziņu” jautājums – Jūsu novēlējums kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
L.Č.: Lai vienmēr gandarījums par paveikto un drosme jauniem izaicinājumiem!
A.S.: Novēlu mums – visiem ārstiem – koleģiālu sadarbību. Lai nodrošinātu sekmīgu ārstēšanos un mazinātu slimības attīstību, pacientiem ļoti svarīga ir līdzestība un sadarbība ar ārstu. Pamatā mūsu prioritāte ir organizēt pacientu mērķtiecīgu virzību veselības aprūpes sistēmā, nodrošinot efektīvu ārstēšanu sadarbībā ar ģimenes ārstiem, ka arī citu specialitāšu ārstiem, lai novērstu slimību recidīvus, komplikāciju pievienošanos, samazinot dažādu saslimstību riskus. Esam atvērti sadarbībai, lai mūsu pacientiem nodrošinātu vēl kvalitatīvāku ārstēšanu un stabilāku slimību remisiju. Lai mums veicas!
***
* Astrīda Stirna – Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja, Veselības ministrijas galvenais speciālists narkoloģijā, Latvijas Narkologu asociācijas priekšsēdētāja.
