Kāds sakars Latvijas un Āfrikas helikobaktērijai un gastroenteroloģijai?
Mārcis Leja,
GASTRO CENTRA ārsts–gastroenterologs*
Ja sāktu šo stāstu ar to, ka aizbraucam no karstās Latvijas vasaras salt pie pingvīniem Āfrikā, diez vai daudziem tas liktos ticami. Taču tā ir pilnīga taisnība. Augusta vidū, kad Latvijā vēl valdīja ja nu ne gluži tropiska, tad tomēr – kārtīgi karsta vasara, Dienvidāfrikā vēl pieturējās ziema. Saulīte dienas vidū gan par to neliecināja, taču lietus, vējš un vakara gaisa temperatūra +5º gan varētu būt raksturīgi sliktam augustam Latvijā. Tomēr par pingvīniem un Dienvidāfrikas ziemu vēlāk.
Jo ne jau tropu sauli šoreiz braucām baudīt uz Keiptaunu Dienvidāfrikas Republikā. Šī gada 16. un 17. augustā Keiptaunā notika I Starptautiskā Āfrikas Helikobaktērijas un mikrobiotas pētniecības grupas (AHMSG) inaugurācijas konference. Tiesa, tā īsti nebija pirmā šīs grupas sanāksme. Grupas dibināšanas sanāksme notika pirms diviem gadiem Lagosā, Nigērijā. Lielā mērā Āfrikas grupa idejiski pārņēmusi Eiropas Helikobaktērijas un mikrobioma grupas (EHMSG) 30 gadu ilgo pieredzi.
Nepakavēšos pie iepriekšējā brauciena iespaidiem uz Nigēriju, vien teikšu, ka ārpus smalkas viesnīcas un mazāk smalkas zinātniskās institūcijas telpām, kur notika konference, šajā valstī cilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu no vietējiem iedzīvotājiem tika stingri pieteikts (pat ne tikai pieteikts – stingri sekots, lai tas tiktu ievērots) neiziet ne soli! Tas acīmredzot bija iemesls, kāpēc EHMSG dibinātājiem un līderiem nebija iespēja piedalīties Lagosas sanāksmē, tādēļ pārstāvēt Eiropas grupu šajā sanāksmē tika deleģēti divi eksperti – es kā Latvijas pārstāvis un Kristiāns Šulcs no Minhenes, Vācijā. Tā nu arī nopietnāk sākās mana iesaiste Āfrikas aktivitātēs. Uzreiz jāsaka, ka situācija Keiptaunā būtiski atšķīrās no Lagosas, kaut agrāki incidenti, līdzīgi augstāk aprakstītajiem, bija zināmi arī šajā pilsētā.
Lagosas sanāksmē notika aktīvs darbs pie Āfrikas Helikobaktērijas un mikrobioma vadlīniju izstrādes, atkal par paraugu ņemot jaunākās Eiropas – Māstrihtas / Florences – vadlīnijas. Pretēji manis gaidītajam mums kā Eiropas pārstāvjiem iznāca šajā procesā it aktīvi iesaistīties, un pēc darba kopumā vairāku gadu ilgumā, šīs vadlīnijas šī gada sākumā ieraudzīja dienasgaismu žurnālā “Digestive Diseases” (1); līdzautoru sarakstā iekļauti arī Kristiāns Šulcs un Mārcis Leja.
Āfrikai ir būtiska loma gan mūsdienu cilvēka, gan kuņģa helikobaktērijas (Helicobacter pylori jeb H.pylori) vēsturē. Tiek uzskatīts, ka H.pylori izcēlās tieši Āfrikā, sākot “kolonizēt” cilvēku jau pirms 60 000 gadiem. No Āfrikas mikroorganisms izplatījās cilvēku starpā visā pasaulē, pateicoties seno cilvēku migrācijām. Interesants fakts: zināšanas par to, kā notikušas seno cilvēku migrācijas, ir uzkrāta tieši pēc H.pylori dažādo genotipu izplatības pasaulē (2). Varu piezīmēt vēl, ka Keiptaunas sanāksmē piedalījās, jādomā, pasaulē kompetentākais speciālists H.pylori genotipu jautājumos Joshio Jamaoka no Japānas. Vēl viens fakts – nesen tika pabeigts darbs pie ASV Nacionālā Vēža institūta iniciētā Pasaules H.pylori genoma projekta paraugu laboratorās analīzes. Šim projektam Latvijas un dažu citu valstu paraugus palīdzēja iekļaut GASTRO CENTRS sadarbībā ar LU Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūtu. Tādējādi arī mūsu paraugi ļaus turpmāk risināt seno cilvēku migrāciju jautājumus. Un ne tikai to vien.
Jāatzīmē, ka ir būtiskas atšķirības to slimību klīniskajā spektrā un nozīmībā, ar ko šīs kuņģī mītošās baktērijas izraisītā infekcija ir nozīmīga Eiropā un Āfrikā. Eiropā, tāpat kā vairumā rietumu pasaules un Āzijas, baktērijas noteikšanas un izskaušanas galvenais mērķis ir kuņģa vēža profilakse. Taču situācijā Āfrikas valstīs ir atšķirīga.
Ar šo baktēriju inficēti vairums iedzīvotāju, taču kuņģa vēzis tiek atklāts relatīvi reti. Situācija, kas pazīstama kā “Āfrikas mīkla” (angl. “African enigma”). Pēdējā laikā šādas “mīklas” esamība gan tiek apšaubīta, un pētījumu nepieciešamība šajā jomā tika aktīvi diskutēta arī Keiptaunā notiekošajā konferencē. Kāpēc tā? Tāpēc, ka slimību, t.sk. kuņģa vēža, uzskaite Āfrikas kontinentā ir krietni nepilnīga. Taču otrs iemesls, pat būtiskāks – Āfrikā ir izplatītas daudzas nozīmīgas slimības, kuru rezultātā vidējā dzīvildze ir krietni īsāka nekā rietumu pasaulē, nesasniedzot vecumu, kurā tipiski attīstītos kuņģa vēzis. Līdz ar to sagaidāms, ka, uzlabojoties dzīves apstākļiem un pagarinoties dzīvildzei, sagaidāms būtisks kuņģa vēža gadījumu skaita pieaugums. Taču jau šobrīd Āfrikas kontinentā H.pylori infekcija saistīta ar citām problēmām, vispirms jau – peptisku čūlas slimību. Čūlas slimības izraisītas asiņošanas un citas komplikācijas saistītas ar dzīvībai bīstamām komplikācijām, kas ir tipiskas Āfrikas kontinentā.
Vienlaikus varam būt priecīgi, ka antibiotiku lietošanas uzraudzības standarti pie mums ir būtiski atšķirīgi kā vairumā Āfrikas valstu, tostarp augstas attīstības valstu, par kādu var uzskatīt Dienvidāfrikas Republiku. Receptes antibiotiku iegādei nav nepieciešamas, līdz ar to – var tikai pieļaut, ka liela daļa no antibiotiku lietošanas shēmām var būt nepareizas vai nepamatotas. Priecēja, ka konferencē izskanēja arī t.s. “vienas veselības” (“one health”) koncepts, kas, piemēram, ir būtiski antibiotiku lietošanas kontekstā.
Varbūt tiešām nav svarīgi kontrolēt cilvēkam izrakstāmo antibiotiku daudzumu, ja tajā pašā laikā slimām gotiņām bez diagnostikas tiek nozīmētas antibiotikas no turpat pilsētas tirgū pieejamiem 100 kg iepakojumiem… Taču saprotams arī, ka Āfrikā taktika, par kuru kuņģa vēža izskaušanai šobrīd runājam Eiropā – “skrīnē un ārstē” (“screen and treat”) –, nav pieņemama augšminēto apstākļu dēļ, jo ar helokobaktēriju ir inficēti kādi 80% iedzīvotāju (kaut gan no daudzām Āfrikas valstīm datu nav).
Daži vārdi par Āfriku, helikobaktēriju un imunitāti. Viena no hipotēzēm, kas vēl joprojām nav atmesta, ir tāda, ka “Āfrikas mīklu” izskaidro un Āfrikā no kuņģa vēža pasargā – parazīti (precīzāk – tārpi). Pavisam nopietni! Ja bērns pārdzīvo agras bērnības kritiskās infekcijas, tostarp parazītu invāzijas, tas izmaina T-šūnu modelēto imunitāti (3), kas, iespējams, nākotnē pasargā no vēža.
Starp citu, konferences dalībniekiem no Eiropas sākumā nelikās ticami, ka sanitārie apstākļi laukos var būt labāki nekā pilsētās, ar ko bija skaidrota augstāka H.pylori izplatība pilsētās Zambijā veiktajā pētījumā. Laukos cilvēku mitekļi ir atstatu cits no cita, tiek lietots pašu audzēts ēdiens, kamēr pilsētu blīvais un sanitāri nekvalitatīvais dzīvesveids kļūst par labvēlīgu augsni infekciju izplatībai. Jāatzīmē, ka šis ir pilnīgs pretstats tam, kas tiek tiražēts medicīnas literatūrā, pamatojoties uz Eiropas (un arī Āzijas) valstu piemēriem.
Atgriezīšos pie situācijas gastroenteroloģijā Āfrikā un jaunizveidotās Āfrikas grupas ambīcijām. Nepareizs būtu priekšstats, ka Āfrikā viss ir slikti. Ēģipte, Maroka, Lībija šobrīd tiek vairāk pieskaitīta Tuvo Austrumu valstu grupai, nevis pielīdzināta Subsahāras Āfrikai. Interesanti, ka Ēģiptes pārstāvis, lai gan piedalījās Lagosas konferencē, no dalības Keiptaunas konferencē bija atteicies (Lagosā viņa ādas krāsa gan arī netika klasificēta kā droša iziešanai uz ielas).
Pēc tā, ko dzirdēju Keiptaunā, radās priekšstats, ka šajā valstī endoskopija ir pieejama vienkāršāk nekā Latvijā (kvalitāti gan komentēt nevaru). Taču daudzu desmitu miljonu iedzīvotāju apdzīvotās teritorijās vairums iedzīvotāju tā arī līdz endoskopiskai diagnozes apstiprināšanai nenonāk. Līdz ar to – arī atbilstoša statistika, kas nesasniedz daudz kritizētā Latvijas vēža reģistra līmeni. Starp citu, kad savā prezentācijā minēju, ka esmu no divu miljonu lielas valsts, tas auditorijā radīja neviltotu sajūsmu! Vēl pāris piemēru. Kongo ar 100 miljoniem iedzīvotāju drīzumā paredzēts iedarbināt pirmo H.pylori stabilo izotopu elptestu analizatoru, bet pieredzējuši gastroenterologi Lībijā strādā ar Sanktpēterburgā radīto oriģinālo šim mērķim paredzēto slāpekļa noteikšanas aprīkojumu izelpas gaisā, kas pat savā dzimtenē nekad nav īsti strādājis.
Tomēr, lai nu kā, varam priecāties un atzinīgi novērtēt sasniegumus Latvijā. Un spējam sniegt padomus un piedāvāt sadarbības iespējas ar tām kompetencēm, ko esam uzkrājuši.
AHMSG iniciatīvas autores un līdzšinējās prezidentes Prof. Stellas Smith mērķis bijis apvienot aktīvākos un motivētos speciālistus Āfrikas kontinentā, nevis formāli apvienot visas kontinenta valstis. Tā šobrīd organizācijā ir aktīvi iesaistījušās 10 no pavisam 54 Āfrikas valstīm. Protams, līdzekļu trūkums, tostarp zinātnei, jūtams daudz nopietnāk nekā tas ir pie mums. Taču to nevar viennozīmīgi teikt par kompetencēm. Pētnieku grupu darbu Zambijā atzinīgi novērtē gan ASV Nacionālā Vēža institūta, gan arī Starptautiskās Vēža pētniecības grupas eksperti. Daudzus jaunos zinātniekus molekulārajā bioloģijā apmācījis savā laboratorijā jau pieminētais prof. Jamaoka. Šķiet, nebūs nevienas Āfrikas valsts, kurā viņam nav bijuši pēcdoktorantūras jaunie zinātnieki. Tādējādi blakus primitīviem pētījumiem ar apšaubāmiem rezultātiem Āfrikas kontinentā tiek realizēti augsta starptautiska līmeņa zinātniskie darbi. Laiks rādīs, vai tajos savu vietu atradīs arī Latvijas pētnieki.
Visbeidzot – solītais stāsts par pingvīniem! Lai skatītos Āfrikas eksotiskos dzīvniekus neskartas vides apstākļos, jābrauc uz citām vietām, nevis Keiptaunu vai Lagosu. Taču, izmetot līkumu pirms lidostas, ir iespējams redzēt pa strausam (kas nekautrējas pastaigāties starp autobusiem pa šoseju) un antilopei. Jūras lauvu kolonija izvietojusies ļoti tuvu zvejas kuģu piestātnei, un uz mazo saliņu daudzas reizes dienā startē neskaitāmu kuģīšu pasažieri (man gan nepaveicās ar klimatu, lai to piedzīvotu). Stāsta, ka Āfrikas pingvīni atvesti uz Dienvidāfriku, tur palaisti, un, kā izrādās, labi iedzīvojušies blakus cilvēkam. Izdzīvot Dienvidāfrikas Republikas un Namībijas klimatā tiem ļauj atsvaidzinošas peldes aukstajos okeāna ūdeņos (kas, starp citu, Antarktīdas lediem kūstot, ir aukstāki tieši vasaras sezonā). Un, lai par Āfrikas pingvīniem papriecātos “brīvā dabā”, cauri kolonijai uzbūvētas drošas koka laipas, bet cilvēki stāv garās rindās (kredītkartes maksājuma apstiprinājumu jāgaida ļoti ilgi), lai ar savu artavu uzlabotu Dienvidāfrikas ekonomiku. Esot arī ļoti daudz čūsku, taču to sastapšana brīvā dabā vēl nav komercializēta, kaut gan, spriežot pēc reklāmām, ar tām var iepazīties autofurgonā.
* Mārcis Leja – GASTRO CENTRA ārsts–gastroenterologs, Latvijas Universitātes profesors, Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Eiropas Pretvēža rīcības kodeksa darba grupas dalībnieks, Eiropas Kolorektālā vēža vadlīniju izstrādes darba grupas eksperts, Eiropas Helikobaktērijas un mikrobioma pētniecības grupas īstenais loceklis.
Sīkāk var lasīt:
- Smith SI, Schulz C, Ugiagbe R, Ndip R, Dieye Y, Leja M, et al. Helicobacter pylori diagnosis and treatment in Africa: The First Lagos Consensus Statement of the African Helicobacter and Microbiota Study Group (AHMSG). Digestive diseases. 2024.
- Yamaoka Y. Helicobacter pylori typing as a tool for tracking human migration. Clin Microbiol Infect. 2009;15(9):829-34.
- Fox JG, Beck P, Dangler CA, Whary MT, Wang TC, Shi HN, et al. Concurrent enteric helminth infection modulates inflammation and gastric immune responses and reduces helicobacter-induced gastric atrophy. Nat Med. 2000;6(5):536-42.
