Diabēts un gastroenteroloģija: saruna ar ārstu–endokrinologu un gastroenterologu
Šajā “GASTRO Ziņu” numurā turpinām diskusiju sēriju par kuņģa – zarnu trakta slimību saikni ar citām mūsu iedzīvotāju vidū izplatītām slimībām. Šoreiz “GASTRO Ziņu” tēma ir diabēts un gastroenteroloģiskas saslimšanas. Par saikni starp šīm nopietnajām saslimšanām, situāciju Latvijā un ietekmi uz gastroenteroloģiskām problēmām uz sarunu “GASTRO Ziņas” aicināja divus ekspertus: Valdi Pīrāgu*, ārstu–endokrinologu, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītāju, un Lauru Veidi, GASTRO CENTRA ārsti–gastroenteroloģi.
Daudzās slimībās Latvijā statistika nav iepriecinoša. Nevar priecāties arī par Latvijas situāciju gastroenteroloģisko saslimšanu jomā – kuņģa–zarnu vēzis, čūlainais kolīts, Krona slimības u.t.t. Bet kāda ir situācija mūsu valstī saistībā ar diabētu?
Valdis Pīrāgs: Latvijā cukura diabēta izplatība nemitīgi pieaug, pēc Starptautiskās Diabēta federācijas (IDF) datiem 2021. gadā Latvijā bija 115 800 diabēta pacienti (kas ir 8,6% no pieaugušajiem valsts iedzīvotājiem), bet nediagnosticēto gadījumu skaits, protams, varētu būt vēl lielāks. Mēs gan neesam līderu vidū, jo, piemēram, Portugālē, Spānijā un Turcijā diabēta prevalence ir daudz augstāka. Vidēji Eiropā ar diabētu slimo 10,5% pieaugušo iedzīvotāju, arī Igaunijā (8,7%) un Lietuvā (9,5%) diabēts sastopams vēl biežāk nekā Latvijā. Protams, ka šie skaitļi ir orientējoši, un atrodami arī atšķirīgi dati, bet vismaz diabēta izplatības ziņā mēs daudz neatšķiramies no saviem kaimiņiem.
Laura Veide: Jā, nav ļoti liela un būtiska atšķirība, piemēram, Baltijas valstu starpā. Tomēr, tā vispārīgi vērtējot, es domāju, ka ir jāskatās gan uz mūsu dzīvesveida paradumiem, gan arī izglītības līmeni. Bet šajā jautājumā ir uzskaitītas pārāk daudz slimības, ar dažādiem etioloģiskajiem faktoriem un, lai spētu korekti izteikties, būtu jārunā par katru slimības grupu atsevišķi. Es domāju, ka ļoti būtiski mēs neesam “sliktāki” par citām Eiropas valstīm šo slimību kontekstā.
Valdis Pīrāgs. Foto – Latvijas Universitāte
Ja Jums būtu jāizveido “anti-tops” tiem cilvēku ieradumiem, kuri izraisa diabētu, kādi pēc Jūsu kā ārstu pieredzes būtu paši galvenie iemesli, kuri apdraud Latvijas cilvēku veselību?
L.V.: Neko jaunu šajā jomā es nepateikšu. Protams, sākotnēji ir jāsaprot, ka cukura diabētam ir divi tipi: pirmais un otrais. Šeit es runāju par 2. tipa cukura diabētu. Bet, pirmkārt, tas ir uzturs. Neveselīgs uzturs un aptaukošanās veicina insulīna rezistenci. Mums visiem garšo neveselīgas uzkodas un našķi, taču tos tiešām varētu atļauties reti, tā nedrīkst būt ikdiena. Cilvēki, kuri uzturā ikdienā, katru dienu, vairākas reizes dienā un vairākus gadus daudz lieto saldumus, saldinātus dzērienus, konditorejas izstrādājumus, balto miltu izstrādājumus, gatavās mērces un pusfabrikātus, tiem, visticamāk, kādā dzīves posmā attīstīsies insulīna rezistence un sekojoši 2. tipa cukura diabēts. Otrkārt, mazkustība un aptaukošanās. Ja absolūti nav nekāda fiziska slodze, tikai sēdošs darbs, automašīna un sēdēšana dīvānā pie TV, tad tas ir neizbēgami. Treškārt, smēķētāji. Smēķējot asinsvadi sašaurinās, paaugstinās assinspiediens, un tas arī var novest pie insulīna rezistences. Ja man uz konsultāciju vai procedūru atnāk pacients ar lieko svaru, smēķētājs, ar pilnīgi mazkustīgu ikdienu un turklāt ar augstu asinsspiedienu, tad principā man ir skaidrs, ka vai nu jau ir cukura diabēts un tiek lietoti medikamenti, vai ir prediabēts, stāvoklis pirms attīstās cukura diabēts.
V.P.: Protams, galvenie diabēta pieauguma iemesli ir tie neveselīga dzīvesveida ieradumi, kas rada aptaukošanos un mazkustīgumu, savukārt galvenie iekšējie iemesli ir novecošanās un nelabvēlīga iedzimtība. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem diabēta attīstību veicina pārmērīga alkohola lietošana un lētā lielveikalu pārtika, kas satur daudz “superprocesētu” un veselībai kaitīgu vielu, piemēram, jau nosauktie čipsi un saldinātie dzērieni.
Cukura diabēts ir viena no tām saslimšanām, kas nes sev līdz daudzas un dažādas problēmas gan pašam cilvēkam, gan tuviniekiem. Vai varat raksturot šīs problēmas un potenciālās sekas?
V.P.: Eiropas iedzīvotājiem cukura diabēts ir viens no lielākajiem dzīves ilguma “zagļiem”, it īpaši, ja ar to saslimst 30–40 gadu vecumā. Tad paredzamais dzīves ilgums vidēji samazinās par 13 gadiem. Savukārt saslimstot 40–50 gadu vecumā dzīves ilgums vidēji samazinās par 9 gadiem, bet saslimstot virs 50 gadu vecuma – par apmēram 5 gadiem. Samazinās arī dzīves kvalitāte un materiālā labklājība gan pašam slimniekam, gan viņa piederīgajiem. Galvenie ciešanu iemesli ir diabētiskās komplikācijas, kas draud ar redzes zudumu, nieru mazspēju un pēdas amputācijām. Tomēr biežākie nāves iemesli ir miokarda infarkts un smadzeņu insults.
L.V.: Vairumā gadījumu cilvēki nemirst no paša diabēta, bet gan no diabēta izraisītām sekām. Protams, nāves iemesls var būt arī pats cukura diabēts, bet biežāk tomēr nāve iestājas no diabēta sekām. Cilvēkiem ar cukura diabētu ir vidēji 2–3 reizes augstāks risks saslimt ar sirds asinsvadu slimībām, kas ir infarkts vai insults. Diabēta slimniekiem ir traucēta asinsrite kāju asinsvados, kā dēļ rodas grūti ārstējamas un slikti dzīstošas čūlas. Tapat ir problēmas ar perifērajiem nerviem, t.s. perifēra neiropātija, tie ir nervu galu bojājumi, kā dēļ attīstās diabētiskā pēda un samazinās jutība ekstremitātēs. Šis viss var novest pie tā, ka cilvēkam ir jāzaudē kāda no ekstremitātēm. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc attīstās nieru mazspēja, arī ir cukura diabēts. Ilgi noritošam diabētam, kā arī, ja tiek slikti kontrolēts glikozes līmenis asinīs, var attīstīties diabētiskā retinopātija, kas nozīmē, ka cilvēkam ir izmaiņas acīs, tieši tīklenē, kas var novest pat līdz redzes zudumam. Tas viss ir ļoti nopietni, tāpēc gan pašam cukura diabēta slimniekam, gan arī viņa tuviniekiem ir jāpalīdz. Bieži nepieciešams slimnieku motivēt – rūpīgi attiekties pret savu glikozes līmeņa kontroli asinīs.
Parasti, runājot, piemēram, par alkohola lietošanu, visi zina, ka var “noķert” aknu cirozi, par smēķēšanu – plaušu vēzi u.t.t. Taču arī diabētam noteikti ir savs “stereotips”. Kāds tas ir?
V.P.: Tā ir jau pieminētā aptaukošanās un mazkustīgums, ko izraisa neveselīgi uztura paradumi, un vairīšanās no fiziskām aktivitātēm.
L.V.: Jā, tie ir svarīgākie iemesli. Varu piebilst, ka šeit atkal ir jārunā par diabēta tipiem. Ir 1. cukura diabēta tips, kur cēlonis ir iedzimtība, un tas pārsvarā nav atkarīgs no dzīvesveida un ieradumiem, to nevarēs īsti mainīt. Bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā ļoti liela loma būs dzīvesveidam jau no agras jaunības. Un noteikti, ja vairāku gadu garumā tiks lietoti produkti ar augstu kalorāžu, tiks smēķēts, būs mazkustīgs dzīvesveids, nemitīgs stress, kura dēļ ir sākusies aptaukošanās, miega traucējumi, tad noteikti attīstīsies insulīna rezistence, un tālāk tas novedīs pie otrā tipa cukura diabēta.
Laura Veide. Foto – no personīgā arhīva
Vai varat no savas specialitātes viedokļa raksturot, kā diabēta problēmas var ietekmēt kuņģa–zarnu sistēmas darbību?
L.V.: Cukura diabēts var ietekmēt gremošanas sistēmu. Pacientiem var būt diabētiskā gastroparēze – kuņģa tukšošanās traucējumi. Cilvēks ar diabētisko gastroparēzi var izjust sliktu dūšu, vemšanu, pilnuma vai pārēšanās sajūtu, vēdera uzpūšanos, diskomfortu, smagākos gadījumos var būt arī svara zudums. Daži cilvēki ar cukura diabētu cieš no gremošanas traucējumiem, kas var ietekmēt zarnu darbību un izraisīt gan caureju, gan aizcietējumus. Tāpēc diabēta gadījumā arī no kuņģa–zarnu trakta puses ir svarīga rūpīga glikēmijas kontrole, uztura plāns un pietiekama ūdens uzņemšana dienas laikā. Tāpēc šādos gadījumos ir ļoti svarīgi konsultēties gan ar endokrinologu, gan ar gastroenterologu, lai noteiktu pareizu ārstēšanu un ieteikumus, kā kontrolēt cukura diabētu.
V.P.: Cukura diabēta pacietiem ir palielināta apetīte un samazināta sāta sajūta, viņiem patīk nosnaustiem pēc ēšanas. Diabēta pacientiem ir augstāks zarnu vēža risks.
Runājot par gastroenteroloģiskām saslimšanām vispār, bieži ārsti–gastroenterologi uzsver dzīvesveida nozīmi, respektīvi, bieži “viss ir galvā” un kuņģa–zarnu trakta slimības var rasties, piemēram, no stresa vai citām psiholoģiskām problēmām. Kā Jūs komentētu šo saikni – diabēts, “viss ir galvā” un gastroenteroloģiskas problēmas pacientam?
V.P.: Modernie pētījumi patiesi apliecina, ka lielai daļai pacientu aptaukošanās un diabēta cēlonis ir centrālās apetītes un sāta sajūtas regulācijas traucējumi, tātad var arī teikt, ka “viss ir galvā”.
L.V.: Principā es neesmu no tiem ārstiem, kas pacientam pasaka tikai to, ka viss ir galvā, un, piemēram, sāpes jums ir tāpēc, ka cilvēks pats to izdomā. Es vairāk cenšos izskaidrot funkcionālu kuņģa un zarna traktu slimību mehānismu un kairinātās zarnas sindroma rašanās iemeslus. Diabēta kontekstā mēs pilnībā tomēr nevaram runāt par to, ka “viss ir galvā”, jo cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kam ir paaugstināts cukura jeb glikozes līmenis asinīs un cilvēks to nevar izdomāt, to nenosaka ne psiholoģiskas problēmas, ne arī stress. Tiesa gan, par stresu runājot, ilgstoša stresa apstākļos, mēs katrs uzvedamies dažādi, un pētījumi tiešām pierāda, ka ir cilvēku grupa, kuri var nosaukt par “stresa ēdājiem”. Tas nozīmē, ka tiklīdz ir kādas ikdienas grūtības, tā tiek atvērts ledusskapis un tiek ēsts, tad saprotams, ka kādā brīdī būs aptaukošanās, kam sekos insulīna rezistence un cukura diabēts, bet tādā tiešā kontekstā tomēr nav saiknes diabētam un “viss ir galvā” jēdzienam. Vairāk varētu būt tā, ka cilvēkam ir cukura diabēts un tā dēļ viņš ir nomākts, ir stress, psiholoģiskas problēmas, un tad blakus var attīstīties kuņģa–zarnu trakta funkcionālas slimības, pie kurām liela nozīme ir enterālajai jeb zarnu nervu sistēmai.
Saskaroties ar reāliem pacientiem, noteikti ir dzirdēti daudzi un dažādi skumjie stāsti, vienkāršoti sakot, “kā līdz tādai dzīvei nonākts”. Daudzi atsaucas uz “gēniem”. Vai tā ir taisnība? Cik daudz “gēni” (lai ko mēs saprastu ar šo vispārējo nosaukumu) ietekmē diabēta un gastroenteroloģisku saslimšanu risku?
V.P.: Diabēta risku ietekmē daudzu gēnu nelabvēlīga mijiedarbība, tātad iedzimtībai ir liela nozīme, tomēr arī cilvēki ar nelabvēlīgu iedzimtību saslimšanu var attālināt vai pat novērst diabēta risku ar veselīgu dzīvesveidu.
L.V.: Kā jau iepriekš minēju, ja runājam par diabētu un ģenētiku, tad, sākotnēji mums ir jāsaprot, par kura tipa cukura diabētu mēs runājam. 1. tipa cukura diabētu attīstību faktiski tiešām nosaka tikai gēni, bet 2. tipa – nē. Bet, ja runājam vispār par cilvēka veselību un iedzimtību, tad ir zināms, ka gēni mūsu dzīvē nosaka tikai 20–30 procentus no veselības stāvokļa, bet lielāka nozīme tomēr ir tam, ko mēs vienā vārdā varētu nosaukt par dzīvesveidu. Var būt labi gēni, bet, ja cilvēks dzīvo, neievērojot veselīgu uzturu, nekustas un smēķē, tad tikai gēni vien viņu neizglābs. Un, protams, otrādi. Tāpēc aicinu priecāties par saviem labajiem gēniem, bet neaizmirst, ka tikai tas nav noteicošais.
Kādu palīdzību (ja, protams, cilvēks pats apzinās problēmu) cīņā ar diabētu var sniegt Jūsu specialitātes ārsts?
V.P.: Endokrinologs var sniegt zinātniski pamatotus un individualizētus ieteikumus dzīvesveida maiņai, kā arī izvēlēties vispiemērotākās ārstēšanas metodes.
L.V.: Noteikti paša pacienta cukura diabēta ārstēšanu es atstāšu kolēģu–endokrinologu ziņā, un man vienmēr pacientiem ir ko ieteikt saistībā ar labiem ārstiem–endokrinologiem. Bet kā gastroenteroloģe es vienmēr pacientiem pastāstu un atgādinu par to, ka ļoti svarīga ir glikozes līmeņa asinīs kontrole un noturēšana normas līmenī, kā arī vēlreiz atgādinu un stāstu, ka cīņā ar diabētu ir svarīgs dzīvesveids – uzturs, kustības, nesmēķēšana, asinsspiediena kontrole – un ka nekādā gadījumā nedrīkst pārtraukt endokrinologa nozīmētos medikamentus. Nereti pie gastroenterologa ierodas arī cukura diabēta pacienti, kuriem ir sūdzības par šķidru vēdera izeju vai aizcietējumiem, kas var būt arī kā blakus parādības medikamentiem, ar kuriem ārstē 2. tipa cukura diabētu, bet tad šādiem pacientiem ir jāpārskata medikamenti un jāpielāgo pacientam cita veida medikamenti vai devas, bet tas noteikti ir endokrinologa kompetencē. Tomēr iepriekš uzskaitītie simptomi var būt arī neārstēta vai slikti kontrolēta diabēta klīniskie simptomi, tāpēc mums, gastroenterologiem, ir arī labi jābūt informētiem par cukura diabēta slimību.
GASTRO CENTRĀ veiktie gastroenteroloģiskie izmeklējumi un problēmu ārstēšana prasa līdzdarbību arī no pacienta puses. Sākot jau ar pareizu sagatavošanos izmeklējumiem un beidzot ar vistriviālāko savu problēmu “nenoslēpšanu” no ārsta. Vai tas attiecas arī uz diabēta problēmu risināšanu?
V.P.: Jā, protams, atklāta saruna un uzticēšanās ārstam ir jebkuras sekmīgas ārstēšanas pamatā.
L.V.: Protams, jebkura slimība prasa rūpīgu līdzdarbību no pacienta puses, cukura diabēts absolūti nav izņēmums. Tieši otrādi, ikdienā pacientam, kam ir noteikta šāda diagnoze, ir jābūt īpaši rūpīgam un stingram pret sevi, jo svarīgi ir gan rūpīga medikamentu lietošana, gan dzīvesveids. Diabēta pacientiem ir regulāri ik dienu jāseko līdzi ēdienu izvēlei, porcijas lielumam, jāzina uzņemto ogļhidrātu daudzums, “šķīvja princips”. Nepieciešama precīza glikēmijas kontrole asinīs. Kā arī ikdienā jāatrod laiks vieglai līdz mērenai fiziskai slodzei vismaz 30 minūtes dienā. Un runājot arī par cukura diabēta pacientu tuviniekiem, viņiem ir jāpalīdz slimniekam, gan uztura ziņā, lai nav tā, ka ģimenē tikai viens ēd veselīgi. Bet lai visi pieturas pie veselīga uztura principiem un sportiskām aktivitātēm, tas noteikti palīdzēs arī tiem, kuri ir veseli.
Noslēgumā tradicionālais jautājums “GASTRO Ziņu” viesim – Jūsu novēlējums kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
V.P.: Apgūstiet jaunās tehnoloģijas, bet atcerieties, ka pacienta veselības atgūšana vienmēr ir ārstēšanas augstākais mērķis.
***
* Dr. med. Valdis Pīrāgs – ārsts–endokrinologs, LU profesors, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Stradiņa balvas laureāts.
