Dr. Viktors Saule: “Katra jauna diena sākas ar jaunām emocijām, jaunu līdzjušanu un jaunu iespēju palīdzēt.”
Lielāko daļu sava darba mūža dr. Viktors Saule ir aizvadījis Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikā “Gaiļezers”. Taču nu jau trešo gadu dr. Saule ir Gremošanas slimību centra GASTRO ārsts–endoskopists. Un, jāsaka, GASTRO komanda jau pārliecinājusies, ka dr. Viktora Saules pievienošanās komandai ir bijis liels ieguvums – viņa pieredze, zināšanas, atbildības sajūta pret pacientiem un GASTRO noteikti ir paraugs arī jaunajiem kolēģiem. Intervijā “GASTRO Ziņām” dr. Saule stāsta par savu darbu GASTRO, par darbu ar pacientiem un modernajām tehnoloģijām un, protams, par to, ka labam ārstam ir jāmācās visu mūžu.
– Bieži vien par to, ka dzīvē un arī veselībā viss nav kārtībā, signalizē tieši vēders. Un dažādi speciālisti iesaka: pārdomājiet savu dzīvi, izvairieties no stresa, pārslodzēm, tad daļa “vēdera problēmu” atrisināsies pašas no sevis. Vai tiešām “viss ir galvā” un viss ir tik vienkārši? Kā Jūs komentētu šo saikni – “viss ir galvā” un gastroenteroloģiskas problēmas pacientam?
– Es to nosauktu par ļoti vienkāršotu pieeju problēmai. Taču, nevar noliegt, ka ir situācijas, kad, izmeklējot pacientu, mēs neatrodam faktiski neko no tā, par ko pacients sūdzas. Nevaram konstatēt sāpju iemeslu, nevaram nonākt līdz tīri medicīniskam iemeslam ar tām izmeklēšanas metodēm, ar kurām strādājam. Tad, protams, var rasties jautājums: vai tiešām “viss ir galvā”, bet varbūt vienkārši šobrīd joprojām izmeklēšanas metodes nav pietiekami attīstītas. Es domāju, ka cilvēka organismā, tā funkcionēšanā un reakcijā uz dažādiem kairinātājiem ir daudz neizpētītā, un dažām problēmām, izsakoties vienkāršoti, mēs vienkārši “netiekam klāt”. Daudz nosaka arī katra konkrētā cilvēka anatomiskās īpatnības jeb, precīzāk, nervu sistēmas īpatnības, jo, kā jūs izteicāties, “vēders”, tāpat kā citas organisma sistēmas ir saistītas ar simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmas darbību, tāpēc, nenoliedzami, liela loma ir hroniskiem stresa faktoriem, cilvēka emocionālajam stāvoklim, citiem kairinātājiem. Un mēs šos faktorus sajūtam dažādi – ne velti kāds ķeras pie “vēdera”, citam sāk “streikot” sirds, vēl kādam parādās muguras sāpes… Iespējams, ka organisms savu “neapmierinātību” ar situāciju izpauž tajās vietās, kas cilvēkam jau ir novājinātas, stress vai citi nelabvēlīgie faktori tieši tur izlādē savu “enerģiju”. Tāpēc es nevaru viennozīmīgi teikt, ka “viss ir galvā”, taču galva ir jātur kārtībā. Ir jau arī teiciens, ka visas slimības nāk no sliktām domām…
– Pēdējā laikā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta “kompleksai” pacienta ārstēšanai, proti, tiek meklētas cēloņsakarības pacienta veselības uzlabošanai kompleksi, ne tikai ārstējot, bet arī sniedzot padomus vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanā. Kā Jūs raksturotu šādu pieeju, kā tai vajadzētu “strādāt” ideālajā variantā un kāda ir situācija mūsu valstī?
– Vispirms mums vajadzētu definēt, ko mēs saprotam ar komplekso pieeju, kā arī to situāciju, kādā situācijā mēs vispār esam. Viens piemērs: kompleksa pieeja var būt, strādājot ar bērnu jau no agrīna vecuma, mēģinot “apsteigt” visas nepatīkamās lietas, kas vēl tikai varētu notikt. Pareiza ēšana, fiziskas aktivitātes, vakcinācija, aprūpes sistēma – vārdu sakot, pasākumu komplekss, kas jāveic, lai novērstu saslimšanas. Taču, ja domājam par stāvokli, kad slimība jau sākusies, tad saprotam pavisam citas lietas – šis “komplekss” veidojas citādāk gan izmeklēšanā, gan ārstēšanā. Un ir arī, manuprāt, ļoti labs piemērs GASTRO: mums katru mēnesi notiek sapulces, kur pulcējas dažādu jomu speciālisti – gastroenterologi, radiologi, dietologi, uztura speciālisti, klīnikas speciālisti un citi –, lai spriestu par sadarbību, par pasākumiem, kas kopīgi veicami, lai pacientiem palīdzētu pēc iespējas labāk. Taču kopumā (ja runājam jau par valsts līmeni) šāda sadarbība veidojas kūtri, esam slinki sākt par to diskusiju, veidot sistēmu. Tādēļ es neteiktu, ka šī “kompleksā pieeja” pašlaik strādā.
– Ar kādiem speciālistiem visvairāk vajadzētu sadarboties gastroenterologiem?
– Vieglāk būtu pateikt, ar ko nevajadzētu sadarboties. Tas ir milzīgs daudzums dažādu speciālistu, ar ko kopā ir jāstrādā gastroenterologiem. Sākot no uzņemšanas nodaļas mediķiem, neatliekamās palīdzības speciālistiem, reanimatologiem, anesteziologiem, ķirurgiem, onkologiem… Un beidzot ar neiroloģiju, psiholoģiju, infektoloģiju, hepatoloģiju… Tiešām ir ļoti grūti pat visus nosaukt. Gastroenteroloģijā var būt ļoti smagi stāvokļi, kuri prasa neatliekamo palīdzību vai ķirurģisku iejaukšanos, ir dažādas situācijas, kuras prasa sadarbību. Katrā ziņā gastroenteroloģija nav “solo” nozare.
– Jūsu veiktie izmeklējumi prasa līdzdarbību arī no pacienta puses. Vai tā ir problēma?
– Mēs pārāk bieži sastopamies ar situācijām, kad pacienti vienkārši neprot pastāstīt par sevi. Tas nozīmē, ka viņi sevi, iespējams, neanalizē ikdienā. Viņi zina par kaut kādām lietām, kas viņiem traucē, taču nekad nav iedziļinājušies kopsakarībās, kas ar viņu dzīves ritmiem vai ēšanas paradumiem, vai attiecību lietām nav kārtībā, kas varētu palīdzēt definēt problēmu, par kuru viņš pacients sūdzas. Mēs diezgan rūpīgi izjautājam pacientus pirms izmeklējumiem, bet bieži vien viņi nav pat lietas kursā par medikamentiem, ko lieto. Īpaši vīrieši, piemēram, uz jautājumu “kādas tabletītes jūs lietojat?”, ļoti bieži atbild: “Ai, es nezinu, sieva no rītiem dod…”, viņi nezina ne nosaukumu, ne kādēļ tās zāles vispār tiek lietotas. Uzskatāms piemērs ir par pacientiem, kuri dažādas zāles (piemēram, asinsspiediena vai holesterīnu pazeminošas tabletes) lieto jau gadiem ilgi, taču, aizpildot pacienta anketu, tās nemaz nenorāda, jo uzskata, ka anketā jāpiemin tikai tie medikamenti, kuri lietoti beidzamo mēnešu vai pusgada laikā, bet regulāri lietotās zāles ir, tā teikt, “ikdienas dzīves sastāvdaļa”, tādēļ to var vispār nepieminēt. Bieži šo informāciju mums nākas vilkt ārā gluži vai ar knaiblēm, lai pirms izmeklējumiem varētu vairāk uzzināt par pacientu. Tas viss arī raksturo zināmā mērā raksturo mūsu cilvēkus.
– Jūs esat sastapušies ar pacientiem, kuriem ir kauns kaut ko stāstīt par sevi, viņi izjūt diskomfortu un bailes? Ko Jūs varētu ieteikt šādiem pacientiem, lai viņi saprot, ka jebkāda informācija, kas varētu paplašināt skatu uz problēmu, ir tiešām svarīga pilnai klīniskai ainai, un ārsts ir tā persona, kurai var uzticēties?
– Svarīgi, kāda ir pati komunikācija – vai tā ir brīva, vai noteiktos rāmjos ielikta. Pacientam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa saruna ar ārstu ir saruna “viens pret vienu”, to neviens nenoklausās un par to neviens neuzzinās. Es esmu novērojis gadījumus, kad caur kaut kādām “blakussarunām” nonākam pie tās patiesības, par ko ir bijis neērti runāt. Es domāju, ka, lai būtu savstarpēja atvērtība, ārstam arī ir jābūt atvērtam uz sarunu. Viņam ir jārāda priekšnoteikumi, lai pacients uzticētos, ka par viņu nepasmīnēs, ka par viņu neizteiks kaut kādas replikas, ka ārsts vienmēr būs saprotošs, un to, ka kaut kādā mērā mēs piekritīsim, ka dzīvē var būt dažādas situācijas. Tā ir komunicēšanas kultūra. Ja tas tā ir, tad pacienti atveras. Varbūt pirmajā brīdī acis ir platas, taču mums, piemēram, kolonoskopiskie izmeklējumi vienmēr saistās ar sava veida pacienta neērtību, ar jautājumiem, kā tas viss būs… Bet, pareizi komunicējot, viņi atveras un pasaka visu, kas mums ir jāzina. Tā kā – kopumā nav tik traki.
– Ko Jūs varētu ieteikt pacientiem, lai viņiem nerastos gastroenteroloģiskas problēmas jau sākotnēji?
– Šis ir patiesi labs jautājums. Kādreiz ir tā – ja ārsts pats ir slimojis ar kādu slimību, tad viņam ir konkrētas lietas, ko noteikti ieteikt no savas pieredzes. Bet, ja ir jāsaka par sevi, man gastroenteroloģiskas problēmas nav bijušas. Tāpēc es varētu ieteikt tādus vispārīgus ieteikumus vai kaut ko tādu, pēc kā vados pats. Parasti stāsts ir par veselīgu dzīvesveidu, kas ietver vairākas labi zināmas lietas, pamata postulātus. Būtībā ir jābūt empātiskai domāšanai.
– Kā veidojas empātija medicīnas speciālistiem, ja viņi uz sevis nekad nav izjutuši to, ko patiesi jūt viņu pacienti?
– Klīnikā strādājot, mēs esam redzējuši ļoti daudz sāpes. Mēs runājam ne tik daudz par pacientiem, bet gan par slimniekiem. Cilvēki ar patoloģijām, tādi, kuri “iziet cauri” grūtiem stāvokļiem, bieži caur neārstējamiem stāvokļiem… Mēs esam tajā visā bijuši iekšā, pat ja paši to esam izjutuši. Vilšus vai nevilšus, visas šīs situācijas tiek emocionāli izdzīvotas. Es zinu jaunus ārstus, kuri iet no aktīvas klīniskās darbības prom. Uz turieni, kur nav šī emocionālā spriedze, jo viņi nespēj pārslēgties, tādēļ aiziet mājās ar emocionālo noslodzi, viņi neprot no tā tikt vaļā, un tad ir ļoti grūti. Šīs lietas laikam īsti nedrīkst nest mājās, ir jāatrod balanss. Katra jauna diena sākas ar jaunām emocijām, ar jaunu līdzjušanu un ar jaunu iespēju palīdzēt.
– Ja būtu jāsalīdzina pieredze, tad ar ko darbs GASTRO atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Vai šāds salīdzinājums vispār ir iespējams?
– Protams, specialitāte ir viena un tā pati, taču darba specifika tomēr krasi atšķiras. Jo GASTRO ir ambulatorā iestāde ar ambulatoro pacientu plūsmu. Stacionārā vienmēr ir jāsaskaras ar neatliekamām situācijām, ar izmeklējumiem un arī terapeitisko izmeklējumu klāstu, kas vienmēr būs tikai stacionāros apstākļos. Tā ir invazīvā endoskopija žultsceļu ķirurģijā, tā ir neatliekamā endoskopija pie asiņošanām, svešķermeņiem, kur faktiski pacients nonāk pa tiešo stacionārā, apejot ambulatoro iestādi. Es domāju, ka salīdzinājums noteikti ir vajadzīgs. Kā es sākumā teicu, lielās universitāšu klīnikas ir ar daudz plašāku endoskopisko apjomu. Es domāju, ka ārstam–endoskopistam ir jāpārvalda darbs stacionārā, jo šis darbs noteikti ir daudz plašāks. Ambulatoros apstākļos mēs nekad nevarēsim darīt visu to, ko var darīt klīnikas apstākļos. Otra lieta: privātais lauciņš tiek sakopts daudz labāk attiecībā uz pacientu apmierinātību, uz pacientu redzēšanu, uz to, kā viņam tiek pievērsta uzmanība, kā viņš tiek vadīts cauri visiem procesiem. Valsts klīnikā tas kādreiz paliek otrajā plānā, jo pirmais ir izdarīt konkrētas lietas, kas ir vajadzīgas pacientam. Privātajā klīnikā akcents ir likts arī uz to, lai pacients nāk pie mums, lai viņš šeit labi justos. Es nedomāju, ka ir atšķirības kvalitātes ziņā. Slēdzienus mēs redzam, mēs varam salīdzināt.
Taču bieži vien stacionārā, valsts slimnīcas apstākļos strādājot, ārsti daudz vairāk redz atgriezenisko saiti, viņi zina, kas notiek ar pacientu vairākos posmos. Šeit nereti pacients aiziet, un mēs par viņu vairāk īpaši nezinām, mēs nezinām, kas ar viņu notiek tālāk pie smagākas saslimšanas. Nākamā lieta, kas ir neizbēgama jebkurā jomā, ir atsevišķas kļūdas no mediķu puses. Tad visbiežāk tās labāk redzamas tur, kur ir atgriezeniskā saite. Kādreiz slimnīcas apstākļos mēs esam gājuši uz operāciju zāli, lai redzētu, vai patiesi ir tā, kā mēs esam rakstījuši slēdzienā. Īpaši brīžos, kad mums pašiem ir bijušas šaubas. Un stacionāra apstākļos mēs šad tad vienu un to pašu slimnieku īsā periodā redzam vairākas reizes tāpēc, ka viņam ir nepieciešama novērošana, izmeklējumi tiek atkārtoti, lai vērtētu situāciju. Kādreiz kolēģis nokontrolē otru kolēģi. Pārsvarā tas attiecas uz smagākiem gadījumiem, uz patoloģijām. Bet es piekrītu, ka pacients noteikti vislabāk jūtas privātajā klīnikā, par viņu rūpējas daudz labāk, jau pa durvīm ienākot un viņu izvadot visam šim procesam cauri. GASTRO īpaši pie tā ir strādāts, un tas nepaliek nepamanīts. Arī es kā speciālists, ienākot pirmo reizi un sajūtot visu aprūpes procesu, biju neviltoti sajūsmināts, īpaši jau zinot to, cik daudz darba no personāla puses ir jāiegulda. Šajā ziņā es varētu GASTRO reklamēt kā komforta zonu, un rezultātu faktiski uzskatāmi parāda slimnieku plūsma caur GASTRO, kas tomēr ir ļoti liela. Un ikdienā, kad katru dienu pie mums nāk 70 un vairāk pacientu, katram saņemot uzmanību, tas patiesi ir kopīga darba rezultāts. Jo visi, ieskaitot reģistrācijas darbiniekus, zvanu centru, medmāsas, ārstus, tas viss strādā kā viens izcils mehānisms. Īpaši medicīniskās aprūpes zonā, kur māsiņas cita citu jebkurā brīdī var aizvietot un nekad nav tā, ka vienam izkrītot, pēkšņi kaut kas apstājas. Tas ir skaisti, un to uzbūvēt ir tikai sākums, bet uzturēt 20 gadu garumā – jau panākums. Ir brīnišķīgi strādāt šāda kolektīvā, kur viss notiek.
– Kāpēc, Jūsuprāt, veidojas tik garas rindas uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem?
– Mūsu valstī ir izveidojusies situāciju, kad uz virkni endoskopiskiem izmeklējumiem tiešām veidojas garas rindas, un šeit, manuprāt, ir divas svarīgas lietas. Pirmkārt, valsts nevarēs finansēt vairāk nekā “maciņā” naudas. Bet otrs stāsts (un te es varu izteikt tikai savu viedokli) ir par izvēli, kad pacientu nozīmēt uz izmeklējumu un kad varbūt tomēr nenozīmēt. Būsim atklāti, pie mums nāk pacienti, par kuriem jau sarunā pirms izmeklējuma ir skaidrs, ka izmeklējums nav nepieciešams. Un tas, uzsvēršu, ir skaidrs jau pēc sarunas. Mēs, protams, izmeklējam slimnieku, un rezultāts ir tieši tāds: atradne faktiski ir tuvu nullei. Ja ir kaut kādi sīkumi, mēs to vienmēr atrodam, bet šie “sīkumi” nekādi neraksturo sākotnējās sūdzības. Tas nozīmē, ka kaut kādā posmā, izvēloties par nosūtīšanu uz izmeklējumu, pietrūkst izpratnes vai argumentu, kāpēc pacientam tas vispār ir vajadzīgs.
Un pacientam tādēļ ir jāstāv garās rindās. Vienam, iespējams, sūdzības pāries, bet otram, kuram patiešām ir nopietna problēma, arī ir jāgaida rindā, un tad veidojas “ielaistie” gadījumi. Ģimenes ārstiem un arī speciālistiem–gastroenterologiem ļoti jādomā, kuros gadījumos endoskopija ir indicēta, cik bieži tā ir atkārtoti indicēta, vai iepriekšējā reize tā bija ar pozitīvu pienesumu. Mēs kopīgiem spēkiem varam risināt šo problēmu. Mēs bezgalīgi varam prasīt no valsts naudu, taču mēs visi kopā varam kaut kādā veidā šo naudu taupīt, absolūti nekaitējot pacientiem. Mēs ar savu aizņemtību vai nevēlēšanos vairāk iedziļināties pacienta problēmās ar vieglu roku it kā “uzzīmējam” izmeklējumus, kuri ir pieejami tikai pēc ievērojama laika. Jāatceras, ka mēs visi strādājam pacientam, nevis savam lokālam “lauciņam”.
– Gastroenteroloģijā, tāpat kā vēl vairākās citās medicīnas nozarēs, bieži sarežģītas operācijas Latvijas pacientiem tiek veiktas ārzemēs. Par to bieži ziņo arī mediji. Kāds ir iemesls, kāpēc šādas operācijas nevar veikt tepat?
– Mēs esam maza valsts. No pacientu skaita viedokļa – pat ļoti maza valsts. Pie retām saslimšanām, respektīvi, pie tādām, kas mums sastopamas ļoti reti, vai tādām, kur sarežģītas operācijas vai manipulācijas veicamas reizi vai divas vairāku gadu laikā, ir ļoti grūti panākt profesionālu sagatavotību, vai, pareizāk sakot, iespēju kaut kā palīdzēt. Tāpēc ir sfēras, un vienmēr arī būs, kur ārstēšana būs jādeleģē. Un to pasaka vienkārša matemātika. Mēs nekad nebūsim tik bagāti, lai uzturētu izmeklēšanas aparatūru, lai augstā līmenī sagatavotu komandu, kas divreiz gadā uztaisa operāciju, turklāt ārstu “rokām” visu laiku ir jāstrādā, lai uzturētu kvalifikāciju. Tāpēc vienmēr būs tā, ka kaut kur ārzemēs – lielajās valstīs ar lielu pacientu skaitu – to varēs izdarīt labāk. Par to nebūt nav jākaunas. Cits jautājums, ka valstij vienkārši ir jānāk pretī un jāizrēķina, kas ir ekonomiskāk – uzbūvēt šeit kaut ko, kas nestrādā pilnvērtīgi, jeb samaksāt konkrētam pacientam ārstēšanu. Šai lietai ir jāpieiet matemātiski no ekonomiskās puses.
– Vai apmaiņas programmas ārstiem var palīdzēt ieviest kaut ko jaunu mūsu veselības sistēmā?
– Protams. Kad ārzemju lielās klīnikas pirmās saņem jaunu eksperimentālo aparatūru, kuru, iespējams, ražos tikai pēc laika, viņiem ātrāk veidojas pieredze. Un tad, kad pieredze jau radusies, mūsu ārstiem ir iespēja braukt, mācīties, apgūt jaunāko pasaulē. Un tas ir brīnišķīgi, tiešām brīnišķīgi. Es ļoti priecājos, ka jaunie kolēģi brauc un darbojas, viņi brauc atpakaļ ar pilnīgi citu redzējumu un zināšanām. Galvenais, lai viņi brauc atpakaļ!
– Noslēgumā tradicionāls “GASTRO Ziņu” jautājums – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam Medicīnas centram GASTRO?
– Es GASTRO kolektīvu tā pa īstam iepazinu rudenī, kad mēs kā kolektīvs bijām izbraucienā uz Gruziju. Mēs neformālās situācijās iepazīstam cits citu, un faktiski tās ir tās vērtības, kuras mūsos ir, bet kuras mēs bieži vien neredzam. Mēs parasti redzam šauri profesionālās vērtības, un tāpēc novēlējums ir tāds – lai kolektīvs laiku pa laikam atrastu iespēju būt situācijās, kad pie mums nav pacientu, ir cita vide un citi apstākļi.
