Olga Sjomina: “Medicīniskās izglītības līmenis Latvijā ir augsts, taču ir vēl daudz kas uzlabojams.”
Olga Sjomina ir mūsu jaunās ārstu paaudzes mediķe. Paaudzes, ar kuru pamatoti tiek saistītas lielas cerības visas Latvijas medicīnas attīstībā. Ieguvuši pieredzi gan pašu mājās, gan ārzemju klīnikās jau mācību un rezidentūras laikā, jaunie mediķi ienes svaigākās medicīnas zinātnes un prakses vēsmas arī Latvijā, pielietojot praksē iegūtās zināšanas. Olga ir GASTRO CENTRA ārste–rezidente gastroenteroloģijā, pirms rezidentūras GASTRO CENTRĀ stažējusies Vācijā. Sarunā ar “GASTRO Ziņām” Olga Sjomina stāsta par savu pieredzi.
Šobrīd esat “pilnvērtīga” GASTRO CENTRA ārste–rezidente. Un, nenoliedzami, GASTRO CENTRA vadība saista lielas cerības ar jaunajiem ārstiem, kuri kļuvuši par “savējiem” GASTRO CENTRA komandā. Jau pagājis kāds laiks, kopš esat darbā GASTRO CENTRĀ – kādi ir Jūsu iespaidi par darbu šeit, salīdzinot ar iepriekšējo pieredzi?
Jā, šis ir mans otrais mācību mēnesis GASTRO CENTRĀ. Un ir ļoti daudz jaunas informācijas, daudz jaunu iemaņu, kas vēl jāapgūst. Protams, ir stress, ko rada jaunā vide, taču šeit valda lieliska atmosfēra, draudzīgs, atbalstošs kolektīvs. Es jūtu, ka GASTRO CENTRS ir ieinteresēts manā izglītībā un dod man visas iespējas attīstīties kā speciālistam.
Jūsu pirmajā intervijā pirms diviem gadiem “GASTRO Ziņām” jau nedaudz ieskicējāt savu stažēšanos Vācijā. Tagad ir iegūta lielāka pieredze arī GASTRO CENTRĀ. Vai ir kādi secinājumi un salīdzinājumi ar to, kāda bija rezidentūra Vācijā un GASTRO CENTRĀ? Kādas ir priekšrocības pie mums, bet kādas Vācijā?
Olga Sjomina
Vācijā pabeidzu rezidentūru iekšķīgo slimību programmā. Tur strādāju slimnīcā, galvenokārt ar neatliekamām situācijām un smagiem pacientiem. Protams, tā ir ļoti vērtīga pieredze. Pašlaik šeit apgūstu jaunas lietas – strādāju apakšspecialitātes ambulatorajā centrā. Gan GASTRO CENTRĀ, gan Vācijā ļoti pozitīvi vērtēju to, ka man kā ārstam uzticas, uzklausa manu viedokli un ļauj mācīties veikt izmeklējumus un dažādas manipulācijas. Esmu strādājusi arī citās klīnikās Latvijā. Ja jāsalīdzina tieši GASTRO CENTRS un Vācijas pieredze, varu teikt, ka GASTRO CENTRĀ mācību līmenis nemaz neatpaliek no Vācijas. Bet daudzos aspektos mācības šeit ir pat komfortablākas un atbalstošākas.
Mācības un darbs citā valstī, protams, ir lieliska iespēja iegūt pieredzi, dažādot pieejas pacientiem, saprast medicīnu un veselības aprūpi jau plašākā nozīmē. Kā Jūs novērtētu mūsu medicīnas līmeni, salīdzinot ar Vāciju?
Latvijā medicīnā ir augsti kvalificēti speciālisti, īpaši lielākajās pilsētās – ar plašu pieredzi un iemaņām. Tomēr, salīdzinot ar Vāciju, var redzēt resursu un finansējuma trūkumu. Un tas dažkārt var ietekmēt aprūpes pieejamību un kvalitāti, it īpaši ārpus lielākajām pilsētām. Vēl svarīgi, ka mediķi Vācijā tomēr šķiet skrupulozāki, ja runājam par nosūtījumiem uz izmeklējumiem. Ja vienkāršoti, tad nepamatotu izmeklējumu apjoms ir daudz mazāks, ļaujot racionālāk pārdalīt finanšu resursus. Bez ļoti skaidra pamatojuma pacients nesaņems nosūtījumu, piemēram, uz datortomogrāfiju vai endoskopiju, pat ja viņš to ļoti vēlas. No otras puses, ja pacientam patiešām ir nepieciešama konkrēta ārstēšana vai izmeklējums, viņš to saņems īsā laikā, ar dažiem izņēmumiem neuztraucoties par izmaksām. Vēl viens aspekts ir ievērojamais slimnīcu un medicīnas centru skaits, kas nodrošina lielāku konkurenci par pacientiem. Tas, protams, uzlabo sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tas kopējais secinājums būtu: medicīniskās izglītības līmenis Latvijā ir augsts, taču ir vēl daudz kas uzlabojams gan veselības aprūpes organizācijas, gan finansējuma ziņā.
Vai Jūs ieteiktu jaunajiem un topošajiem mediķiem doties stažēties un iziet rezidentūru izvēlētajā medicīnas nozarē ārzemju klīnikās un ārzemēs vispār?
Obligāti! Jāizmanto katra iespēja – kaut uz neilgu laiku aizbraukt pamācīties citā slimnīcā, citā pilsētā vai valstī būs ļoti vērtīgi. Pirmkārt, dzīvošana un studijas citā valstī palīdz attīstīt neatkarību, patstāvību un spēju pielāgoties – prasmes, kas noderēs jebkurā karjeras un dzīves situācijā. Otrkārt, apmaiņas programmas sniedz iespēju iepazīt izglītības sistēmas un mācību metodes citās valstīs, kas bieži vien ir atšķirīgas un var paplašināt redzesloku. Treškārt, apmaiņas laikā rezidenti varēs saskarties ar dažādām kultūrām un cilvēkiem no visas pasaules, kas veicina starpkultūru izpratni un iecietību. Internās medicīnas programma Vācijā ietver, piemēram, sešu mēnešu patstāvīgu darbu intensīvās terapijas nodaļā. Man bija jāapgūst intubācija, neatliekamā dialīze, ultrasonogrāfija un ehokardiogrāfija, kā arī daudzas citas lietas, ar kurām man nebūtu nācies saskarties, ja es būtu turpinājusi apgūt savu konkrēto specializāciju Latvijā. Tajā laikā, protams, bija diezgan bail, bet tagad uz šo darbu atskatos ar prieku. Esmu pārliecināta, ka šī pieredze palīdzēs man kā gastroenterologam pilnvērtīgāk saprast pacientu.
Kādi būtu Jūsu praktiskie padomi jaunajiem mediķiem, kuri gatavojas doties studēt un iziet rezidentūru ārzemēs? Kas jāņem vērā, kam jāgatavojas? Kādi pēc Jūsu pieredzes ir profesionāli un arī sadzīviski izaicinājumi?
Dodieties tagad, jo vēlāk būs vēl vairāk iemeslu nedoties. Esmu pārliecināta, ka jūs to nenožēlosiet. Sākumā lielākais izaicinājums man bija vācu valoda. Tāpēc es iesaku apmeklēt valodas kursus vai vienkārši skatīties videoklipus vai klausīties mūziku tās valsts valodā, uz kuru vēlaties doties. Lai gan pat tagad, pēc četru gadu dzīvošanas Vācijā, man ir bail iet uz banku vai lasīt viņu birokrātiskos dokumentus. Starp citu, vēl viena liela problēma ir birokrātijas īpatnības ārzemēs – pašam to izprast ir gandrīz neiespējami.
Pastāstiet par savu darba un dienas “režīmu” un noslogotību Vācijā un šeit, GASTRO CENTRĀ.
Vācijā ārstiem ir ļoti liela darba slodze, bez pārspīlējuma – tu pastāvīgi esi uz izdegšanas robežas. Darbs sākās septiņos, man bija jāņem asins analīzes 13–15 pacientiem, tad jāveic izmeklējumi, invazīvas manipulācijas. Pēc tam jāpieņem jauni pacienti, jāizraksta izveseļojušies, jāaizpilda visa dokumentācija. Ja paveicās, tad mājās parasti biju ar sešiem vakarā. Galvenā rezidenta problēma ir atrast laiku mācībām – endoskopijām, ultrasonogrāfijām u.t.t. Man nācās ierasties pēc dežūrām vai brīvdienās, lai būtu laiks arī kaut ko iemācīties. Tagad man ir normēta darba diena, un es varu to pilnībā veltīt apmācībai. Tomēr GASTRO CENTRĀ liels uzsvars tiek likts uz zinātni un pētniecību, un ārsti ir iesaistīti dažādos projektos. Tāpēc arī tagad darba slodze ir ļoti liela. Turklāt man vēl ir jāpaspēj pasniegt studentiem un rakstīt disertāciju.
Bieži mēdzam publiskajā telpā lasīt par to, ka pie mums, Latvijā, bieži rodas plaisa starp “vecajiem” un “jaunajiem” ārstiem. Respektīvi, ir zināms paaudžu konflikts – gan attieksmē pret ārstniecības metodēm, gan tehnoloģiju izmantošanā. Vai tā patiešām ir? Un – kā tas notiek Vācijas klīnikās?
Jā, šāda veida konflikti Latvijas klīnikās ir ļoti izplatīti. Taču GASTRO CENTRAM tas nav raksturīgs. Šeit vecuma atšķirība nav jūtama – visi ir vienā komandā un uz viena viļņa. Vācijā mums bija līdzīga pieredze – horizontāla hierarhija un komandas darbs.
Vai gatavojaties saistīt savu tālāko darba dzīvi tieši ar GASTRO CENTRU pēc rezidentūras beigšanas?
To rādīs laiks. (Olga pasmaida – red.) Cerams, ka interese būs abpusēja.
