Profesore Ilva Daugule: “Ārsta darbs man palīdz “sazemēt” zinātni, līdz ar to pētniecība iegūst praktiskāku ievirzi.”
Ārste–pediatre un Latvijas Universitātes asociētā profesore Ilva Daugule ir atzīta savas jomas speciāliste. Profesore veiksmīgi savieno gan pētniecību, gan pasniedzējas un ārsta darbu, tostarp – arī Gremošanas slimību centrā GASTRO, konsultējot mazos pacientus un viņu vecākus. Vai viegli savienot pasniedzējas pienākumus ar praktisko darbu, kādas izplatītākās problēmas ir bērniem un jauniešiem gastroenteroloģijas jomā un kā profesore vērtē medicīnas sistēmas attīstību Latvijā – par to “GASTRO Ziņu” saruna ar Ilvu Dauguli.
Jūs esat gan augstskolas mācībspēks, LU asociētā profesore, gan darbojaties medicīnas pētniecības projektos, gan praktizējat kā pediatrs GASTRO. Kā vispār iespējams savienot visu? Vai nav jāziedo kaut kas kādā no jomām par labu citām?
Pašreiz savu darbošanos atkarībā no veltītā laika un enerģijas varētu sakārtot secībā – studenti, pētniecība, ārsta darbs. Dažādos laika periodos kāda no jomām bijusi galvenā. Kaut gan jau studiju laikā man it kā bija pilnīgi skaidrs, ka es nekad nenodarbošos ar zinātni. Izrādījās, ka “nekad nesaki nekad”. Un rezultātā pētniecība aizņēmusi lielāko daļu mana darba laika.
Kādus ieguvumus no sava darba visās trijās jomās – darbs augstskolā, pētniecībā, praktiskajā medicīnā – Jūs redzat pati sev? Respektīvi, kā šīs jomas Jūsu mediķes dzīvē papildina viena otru. Un, protams, ko iegūst no šo visu darbu apvienošanas Jūsu pacienti, studenti, medicīna kopumā?
Ilva Daugule
Visas trīs jomas ir savstarpēji ļoti saistītas un viena otru papildinošas. Esmu pārliecināta, ka mācību darbu, pētniecību un ārstniecību kaut kādā mērā būtu jāsavieno arī citiem kolēģiem. Protams, katram nosakot savas galvenās prioritātes. Piemēram, jau 3. gada rezidenti palīdz jaunajiem rezidentiem, gandrīz visiem ārstiem ir kāds jaunākais kolēģis, kas jāapmāca. Tāpat visiem ārstiem nākas saskarties ar vadlīnijām, dažādām rekomendācijām, arī medikamentu reklāmām un aprakstiem, kuru interpretācijā svarīgas ir zināšanas par pētniecības principiem. Turklāt svarīgi ir izanalizēt kaut vai vienkāršākos statistikas datus par savu darbu.
Rezumējot tikko teikto, ārsta darbs man palīdz “sazemēt” zinātni, līdz ar to pētniecība iegūst praktiskāku ievirzi. Savukārt zināšanas par to, kā top pētījumi, kuri turklāt ir pamatā vadlīnijām, var palīdzēt labāk saprast visas rekomendācijas un pārskatus, kā arī “pareizāk” tos interpretēt un piemērot savā darbā. Bez plašiem pētījumiem ārsti darbā vairāk paļautotos tikai uz savu pieredzi. Lai gan pieredze ir viens no svarīgākajiem faktoriem ārstniecībā, ārsti mēdz atsevišķus gadījumus vispārināt, Turklāt neņemot vērā, piemēram, to, ka pie katra ārsta nāk atlasīta cilvēku grupa – cilvēki ar noteiktiem simptomiem –, kā arī nesalīdzinot ar kontroles grupu.
Agrāk arī es mēdzu izdarīt ātrus secinājumus, balstoties tikai uz saviem dažiem pacientiem. Tomēr pirmos iespaidus un secinājumus vērts pārbaudīt – vai sakarība ir spēkā arī lielā pacientu kopā, salīdzinot ar kontroles grupu, kā arī – svarīgi paskatīties medicīnas literatūras avotos, ko saka citi ārsti, pētnieki. Visbeidzot, radušos ideju var mēģināt pētīt pats – veikt vairāku pacientu analīzi un salīdzināt ar tā saucamo kontroles grupu, atbilstoši pētniecības pamatprincipiem.
Darbā ar studentiem noder gan ārsta, gan zinātniskā pieredze. Darbā ar studentiem vēl nāk klāt arī pedagoģijas prasmes vai neprasmes. Un studenti patiešām piespiež visu laiku mācīties. Varu nosaukt vairākus piemērus, kur esmu iedziļinājusies kādā problēmā, lai atbildētu uz kāda studenta varbūt pat nejauši uzdotu jautājumu. Starp citu, metodiķi uzskata, ka viens no labākajiem zināšanu ieguves veidiem ir kaut ko mācīt citiem. Galu galā man šķiet svarīgi, ka Latvija “ierakstās” ar savu puzles gabaliņu kopējā pētniecības ainā pasaulē.
Kā Jūs vērtētu medicīnas jomas izglītības sistēmu Latvijā? Īpaši, ja salīdzinām ar citām Eiropas un arī pasaules valstīm – kurā vietā “rangu tabulā” atrodamies mēs?
Kā ieinteresētā persona ar acīmredzamu interešu konfliktu, varu tikai apstiprināt, ka studenti no ārzemēm izvēlas mācīties medicīnu Latvijā. Zinu, ka daudzās ārvalstīs grūti iestāties medicīnas augstskolās ierobežotā vietu skaita dēļ, tādēļ tie, kas vēlas kļūt par ārstiem, meklē iespējas mācīties citur. Ja studenti no ārzemēm izvēlas mācīties medicīnu Latvijā, acīmredzot medicīnas izglītības kvalitāte kotējas. Mācību programmas ir atbilstošas Eiropas Savienības standartiem.
Runājot ar dažiem “Erasmus” programmas studentiem, kas bijuši pie mums, viņi uzsver, ka šeit studiju laikā iznāk daudz lielāka saskare ar pacientiem. To var uzreiz redzēt arī pēc šo studentu iemaņām saskarē ar pacientu. (Protams, vairāk runāju par laiku pirms Covid-19 pandēmijas.) No otras puses, piemēram, Somijas studenti daudz vairāk strādā ar pacientiem jau studiju laikā. Domāju, ka mums (abām medicīnas augstskolām) tomēr jāpievērš uzmanība, lai studentu daudzums būtu samērojams ar slimnīcu kapacitāti. Esmu ievērojusi, ka pārsvarā arī pacienti priecājas palīdzēt jaunajiem ārstiem, tomēr jāraugās, lai studentu plūsma nav pārmērīga un pacientus apgrūtinoša.
Ja Jums būtu jānosauc svarīgākās gremošanas sistēmas veselības problēmas, ar ko sastopas bērni Latvijā, tad kādas tās būtu? Un kāpēc šādas problēmas rodas?
Visbiežāk sastopami ir funkcionāli gremošans trakta traucējumi, kas saistīti ar stresu, nepareizu uzturu, pārpūli, ilgu ekrānlaiku, arī mazkustīgumu. Otrā grupu būtu slimības, kas saistītas ar imūnsistēmas izmainītu reakciju un ko varētu ietekmēt gan mūsdienu sabiedrībā raksturīgā pārtika, gan dažādi apkārtējās vides faktori. Tādu slimību kā pārtikas alerģija un iekaisīgas zarnu slimības pieauguma tendences vērojamas visās industriāli attīstītās valstīs.
Vai situācija ar bērnu gremošanas sistēmas veselību pie mums, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir līdzīga (līdzīgas problēmas, līdzīgi ārstēšanas risinājumi u.t.t.), vai arī mums ir arī atšķirības no vairuma valstu?
Kopumā Latvijā vadāmies pēc Eiropas gastroenterologu vadlīnijām. It sevišķi to var redzēt, ja salīdzina taktiku dažādu slimību ārstēšanā 90. gadu beigās un tagad.
Iespējams, mēs biežāk veicam padziļinātus diagnostikus izmeklējumus funkcionālu traucējumu gadījumos, salīdzinot ar dažām Rietumeiropas valstīm. Sarunās ar ārzemju kolēģiem rodas iespaids, ka mēs pat vairāk un padziļinātāk izmeklējam bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, veicot endoskopiju, funkcionālos testus. Iemesli un iegūtā efekta izvērtējums būtu atsevišķa diskusiju tēma.
Ja būtu jāsalīdzina pieredze, tad ar ko darbs GASTRO (vai citā privātā klīnikā) atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Ko Jūs kā mediķe iegūstat no darba šādā specializētā privātā klīnikā?
Ja jāraksturo atšķirības pavisam īsi, tad tas ir pietiekams laiks, ko veltīt pacientam, iedziļinoties viņa problēmās.
Kam Jūs kā pediatre aicinātu pievērst uzmanību bērnu vecākiem, lai pēc iespējas samazinātu bērniem risku iedzīvoties gremošanas sistēmas problēmās?
Man šķiet, ka, ar bērniem strādājot, ir vieglāk novērst ilglaicīgus gremošanas traucējumus, jo dažādu faktoru iedarbība (neveselīgs uzturs, pārpūle, stress u.t.t.) bijusi relatīvi īsāku laika periodu.
Būtu svarīgi pieradināt bērnu pie veselīga uztura. Kopumā tas nebūtu nekas īpašs – regulāras ēdienreizes (brokastis, pusdienas, launags un vakariņas), veselīgi našķi (vai vismaz ierobežot neveselīgu našķu daudzumu), nenašķoties visu laiku (t.s. pievērst uzmanību nepārtrauktai ēšanai, darbojoties ar datoru, skatoties TV, t.s. “emocionālajai ēšanai”), vismaz minimāls aktivitāšu daudzums dienā.
Tipiska pusaudža “nepareiza” ēdienkarte (diemžēl bieži sastopama) – brokastīs nekā (bērns pamostas pēdējā brīdī, jo iepriekš ir vēlu iets gulēt, ēst negribas un nav laika), vēlāk skolā bulciņa, tad pusdienas skolā negaršo, tādēļ kaut kas (bieži neveselīgs) tiek nopirkts skolā vai pie skolas veikaliņā. Pēc skolas, pa ceļam uz treniņu, ātrās ēstuves. Līdz ar to vienīgā kārtīgā ēdienreize – vakarā mājās, pēc tam “naksniņas” skatoties filmu vai esot sociālos tīklos.
Foto – Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte, un no GASTRO arhīva
No labiem paradumiem, tāpat kā no sliktiem, ir grūti tikt vaļā. Ja pirmsskolas, sākumskolas vecumā bērns būs pieradināts pie regulārām ēdienreizēm, arī vēlāk būs lielāka iespēja, ka bērns ēdīs “normāli” arī pusaudža vecumā.
Starp citu, vecākiem, kuri paši ēd veselīgi, arī bērniem biežāk tāds uzturs šķiet garšīgs. Tomēr kopumā daudzi vecāki ir ļoti izglītoti un zina, kas ir veselīgs uzturs un kas nav. Kaut arī dažreiz to grūti piemērot ikdienā. No otras puses – pārspīlēt arī nevajadzētu. Ja bērns ir kustīgs, fiziskās aktivitātes ir pietiekoši vai pat daudz, nav pārāk liels ekrānlaiks, našķi arī ir vajadzīgi. Paradoksāli, bet pediatrijā arvien biežāk runā par “pāraprūpi” un ēšanas traucējumiem, kas rodas pārmērīgas uzmanības dēļ.
Kā otru problēmu varētu minēt dzīves stilu – pārāk ilgu ekrānlaiku, kas saistīts ar minimālu aktivitāšu daudzumu. Ir vajadzīgs sabalansēts ārpusskolas aktivitāšu daudzums, kā arī tāda grūti definējama, bet svarīga lieta kā vecāku uzmanība un patiesa interese par bērnu, vienā vārdā sakot – bērna un vecāku attiecības.
Lielā mērā pacientu, it īpaši bērnu, veselības stāvokļa diagnostika, izmeklējumi un arī ārstēšana ir atkarīga no tiešas sadarbības ar ģimenes ārstu. Kā Jūs vērtētu sadarbību ar ģimenes ārstiem?
Kā jau visās jomās, arī ģimenes ārstu nozarē speciālisti ir dažādi. Ir ārsti, pie kuriem iet ģimenes vairākās paaudzēs, kuri iedziļinās katra problēmās pēc būtības. Bieži runājot ar tādiem kolēģiem, es pie sevis atzīstu, ka es gan tā nevarētu. Turklāt jāņem vērā, ka beidzamajos divos gados viņiem bijusi nenormāla slodze. Mums tomēr jāatceras, ka medicīnu iet studēt tad, ja ir interese par cilvēkiem, vēlme palīdzēt u.t.t. Diemžēl pārslodze un rutīna bieži ir tā, kas ļauj ārstam tikai pievērst uzmanību nosūtījumu rakstīšanai un dokumentācijas kārtošanai. Ģimenes ārstu noslodze un darba efektivitāte arī būtu joma, pie kuras piestrādāt, bet kurai diemžēl nav vienkāršu un ātri atrodamu risinājumu.
Noslēgumā tradicionāls “GASTRO Ziņu” jautājums numura varoņiem – Jūsu novēlējums kolēģiem un visam Gremošanas slimību centram GASTRO?
Šajā situācijā, kādā mēs šobrīd esam visi – ikviens no mums –, es gribētu izteikt globālu novēlējumu: lai beigtos karš Ukrainā. Bet kolēģiem GASTRO novēlētu saglabāt iejūtīgo un personīgo attieksmi pret katru pacientu.
