Pacient, tagad Jūs čučēsiet! Saruna par un ap anestēziju

Jānis Zaķis: Anestēzijai ir dažādi veidi, bet, ja runājam par tautā visvairāk pieminēto “pilno narkozi”, tad tas ir medicīnisks stāvoklis, kurā pacientam ar dažādu medikamentu kombināciju tiek izraisīts miegs un nejūtīgums pret sāpēm, lai varētu veikt dažādas medicīniskas manipulācijas (ķirurģiskas, diagnostiskas, terapeitiskas). Anestēzija darbojas tikai konkrētā brīdī un konkrētā situācijā, tā neizraisa atkarību un neatstāj “paliekošas” pēdas uz organismu.

Arvīds Bērziņš: Patiesībā jau šis ir sarežģīts jautājums, uz kuru iespējama ļoti plaša atbilde. Jo tādi ļoti precīzi anestēzijas darbības mehānismi nav aprakstīti, vai ir aprakstīti daļēji. Ir skaidrs, ka dažādas anestēzijā izmantotās vielas ar dažādām darbības īpašībām (ilgums stiprums, konkurence u.t.t.) piesaistās pie galvas smadzeņu receptoriem, piemēram, GABA, NMDA, iespējams, Glicīna (Gly) u.c. receptoriem un nomāc smadzeņu augstāko centru darbību.

J.Z.: Cilvēkam pēc anestēzijas ievades samazinās smadzeņu aktivitāte, un cilvēks aizmieg. Atkarībā no izvēlētās metodes (svarīgi to pielāgot procedūrai) cilvēks turpina elpot pats, vai arī tiek nodrošināta mākslīga plaušu ventilācija, jo tas nav fizioloģisks miegs, bet gan tik izteikts un stiprs miegs, no kura nevar pamodināt pat agresīva ķirurģiska iejaukšanās, nerunājot jau par vienkāršu uzrunu vai “pakratīšanu”, kā tas notiek fizioloģiska miega gadījumā.

A.B.: Jā, daudz vienkāršāk ir aprakstīt, kas notiek ar cilvēku vispārējās anestēzijas laikā. Un vispārējo anestēziju var arī iedalīt apakštipos, ir, tā saucamā, īslaicīgi intravenozā anestēzija (IVA – GASTRO CENTRĀ visbiežāk izmantotā anestēzija), TIVA jeb totāla intravenoza anestēzija, kura parasti ir ilgstošāka un prasa arī mākslīgu plaušu ventilāciju, šķērssvītroto muskuļu blokāde jeb paralīze u.c. Un tad ir tā saucamā endotraheālā anestēzija ar trahejas intubāciju vai laringeālās maskas lietošanu un gaistošo anestētiķu lietošanu arī ar neiromuskulāro sinapšu bloķēšanu jeb “miorelaksantiem”. Vispārējā anestēzija var būt arī relatīvi virspusēja ar saglabātu spontānu elpošanu, tai skaitā endotraheālā (LMA), vai bez spontānas elpošanas saglabāšanas (TIVA, vai endotraheālā ar trahejas intubāciju, var arī LMA).

Šāda anestēzija neaptur sāpju signāla ceļu uz smadzenēm, taču smadzeņu, īpaši garozas nomākums neļauj cilvēkam notiekošo uztvert un apzināti saprast, bet, ja iejaukšanās ir pietiekami agresīva, tad var novērot fizioloģiskus sāpju efektus, tāpēc jau standartā zinot procedūras paredzamo sāpju līmeni tiek doti medikamenti, kas maksimāli cenšas bloķēt arī receptorus sāpju ceļā uz smadzenēm, tādējādi arī sāpju signāls nenonāk tik masveidīgi caur talāma specifiskajiem un nespecifiskajiem kodoliem smadzenēs un šie medikamenti ir tā saucamie narkontiskie analgētiķi, visbiežāk opioīdi, kā arī papildus ne-opioīdu analgētiķi, kas nomāc sāpes gan centrāli (CNS), gan perifēri mazinot ķirurģiskās iejaukšanās traumu efektus.

J.Z.: Kad cilvēks ir iemidzis, deva tiek titrēta, cilvēka vitālie rādītāji monitorēti un mēs reaģējam uz jebkurām neparedzētām izmaiņām un koriģējam medikamentu devas, skābekļa pievades apjomu u.c. Pēc procedūras beigām anestētiķu ievadi pārtrauc, smadzeņu darbības aktivitāte pieaug un cilvēks mostas, tiek pārvests uz pamošanās palātu, bet mēs turpinām monitorēt vitālos rādītājus līdz brīdim, kad cilvēks atguvis skaidru prātu.

Parasti mēs, vienkāršie cilvēki, runājot par anestēziju, uzreiz domājam par vēnā “iešpricētu” kādu šķidrumu, no kura mēs, vienkāršoti runājot, izslēdzamies un pamostamies jau pēc procedūras. Tomēr anestēzijas veidi ir dažādi. Kādi tiek piemēroti GASTRO CENTRĀ? Un kam katrs no tiem domāts?

A.B.: GASTRO CENTRĀ visbiežāk veiktās procedūras nav ar izteiktu sāpju efektu, bet pamatā ir vienkārši nepatīkamas, cilvēks nespēj nogulēt mierīgi procedūras laikā, tādējādi apgrūtinot arī endoskopista darbu un apskates kvalitāti, tāpēc nodrošinām īslaicīgi intravenozo anestēziju, saglabājot pacienta paša elpošanu, nodrošinām papildu skābekļa pievadi un vitālo rādītāju monitorēšanu. Runājot nemedicīniski, jā, mēs ievadām medikamentu vēnā, cilvēks zaudē samaņu, tiek veikta procedūra, pēc kuras pacients mostas. Sarežģītākos gadījumos arī GASTRO CENTRĀ atkarībā no procedūras apjoma tiek veikta vispārējā anestēzija ar trahejas intubāciju, šajā gadījumā miegs parasti ir dziļāks, un ķirurgs, endoskopists vai cits speciālists var veikt savu ieplānoto procedūru, mēs savukārt iegūstam kontroli pār elpceļiem un varam regulēt cilvēka elpošanu atbilstoši fizioloģiskiem parametriem, ko iepriekšējā (IVA) gadījumā nevaram, jo cilvēks pats regulē savu elpošanu, un, ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ pārstāj elpot, tad trahejas intubācija mums paliek kā galēja glābšanas metode.

J.Z.: Lai būtu skaidrāka aina, es varētu vienkārši uzskaitīt tās metodes, kuras tiek lietotas:

– ir lokāla anestēzija – pacients visu redz, bet nejūt sāpes, skarts neliels reģions (zobārsts, kosmētiskas procedūras u.c.);

– intravenoza anestēzija – pacients ir dziļā miegā, sāpes nejūt (kuņģa–zarnu izmeklēšana, nelielas ķirurģiskas manipulācijas);

– reģionāla anestēzija, kas skar jau plašu reģionu, pacients var būt pie apziņas, var arī gulēt (traumatoloģiskas operācijas, dzemdību atsāpināšana, pēcoperāciju atsāpināšana);

– vispārēja anestēzija – apziņa un sāpju sajūta ir pilnībā “izslēgta” (lielas operācijas un manipulācijas, kur nepieciešama pilnīga organisma medicīniska kontrole ).

GASTRO CENTRĀ saviem pacientiem mēs pārsvarā piedāvājam intravenozo “kokteili”

Anestezioloģija laikam ir viena no tām medicīnas sastāvdaļām, kura piedzīvojusi visnopietnāko izaugsmi. Kādi ir bijuši tie galvenie atslēgas punkti anestēzijas kā nozares attīstībā? Sākot no pirmajiem atsāpināšanas paņēmieniem un ēteri, beidzot ar mūsdienīgām vielām, ko saņem pacienti?

J.Z.: Runājot par anestēziju un tās izaugsmi, vienmēr pamatā ir bijis jautājums par pacienta drošību. Sākot no ētera un hloroforma narkozes, kur nebija vietas izvēlei, līdz šodienas anestēzijai ar tās daudzajām iespējām gan medikamentu izvēles ziņā, gan tehnisko iespēju dēļ. Tādēļ mūsu pacienti var būt pārliecināti, ka saņems labāko “miegu” un atsāpināšanu pasaulē. Nozares attīstībā lielu ieguldījumu deva jaunu miega, muskulatūru atslābinošu un stabilu hemodinamiku uzturošu medikamentu parādīšanās. Un jau iepriekšminētie daudzveidīgie anestēzijas tehnikas veidi.

A.B.: Labs jautājums, par šo varētu sarakstīt veselu grāmatu, tāpēc lai ko es atbildētu, kādam lasītājam noteikti liksies, ka kaut kas līdz galam nav pateikts. Uzskatu, ka pēdējos 50 gadu laikā attīstība ir bijusi īpaši strauja, un es, iespējams, par laimi, tos “vecos” laikus neesmu piedzīvojis, tāpēc jo īpaši interesanti šeit ir uzklausīt stāstus no vecāka gadagājuma kolēģiem.
Kā vienu no svarīgākajiem medikamentiem, kas šobrīd tiek lietoti un netika lietoti agrāk, ir propofols, kam ir salīdzinoši ļoti maz blaknes, tas nav alerģisks, ir ļoti labi paredzams darbības ilgums un viegli rēķināma nepieciešamā deva, ātra iemigšana un ātra pamošanās ar “skaidru galvu”.
Vēl viens svarīgs aspekts ir monitorēšanas attīstība, vēl nesenā pagātnē nebija pieejams mums tik ļoti svarīgais pulsa oksimetrs, kas tagad pieejams jau cilvēkiem mājas apstākļos vai viedpulksteņos un viedtelefonos. Arī laringeālās maskas izveide un attīstība tagad ļauj neveikt trahejas intubāciju, bet gan nodrošināt lielu daļu anestēzijas ar laringeālo masku, izvairoties no nevajadzīga traumatisma un medikamentu ievades. “High-flow” skābekļa pievades sistēmas ir bijušas īpaši svarīgas Covid-19 pandēmijas laikā, un šobrīd nodrošina arvien drošāku anestēziju pacientiem ar potenciāli grūtiem elpceļiem. Īpaši strauji šobrīd attīstās reģionālās tehnikas, tai skaitā USG iekārtu attīstība un arvien drošāka reģionālā anestēzija u.t.t.

Kādi ir galvenie ārsta anesteziologa pienākumi procedūras (piemēram, endoskopijas) laikā? Kas jānodrošina anesteziologam?

J.Z.: GASTRO CENTRĀ pie augšējām un apakšējām endoskopijas procedūrām pacientiem tiek nodrošināts dziļš miegs. Visu procedūras norises laiku sekojam līdzi pacienta pamatrādītājiem – asinsspiedienam, sirds ritmam, elpošanas dziļumam, skābekļa daudzumam (saturācijai) organismā. Anesteziologs piedalās sarunā ar pacientu pirms procedūras, lai noskaidrotu esošās slimības, medikamentu lietošanu, alerģisku reakciju iespējamību. Anesteziologs endoskopijas procedūrā uzņemas atbildību par pacienta veselību, ja tā var teikt, no “galvas līdz kājām”. (Smejas.)

A.B.: Jā, kolēģis jau pamatā aprakstīja notiekošo procedūras laikā. Mums jānodrošina perioperatīvā perioda risku izvērtējums, pacienta novērtēšana, atbilstoši tam jānodrošina anestēzijas plāns ar anestēziju, monitorējam pacientus, nodrošinām skābekļa pievadi, titrējam medikamentu devu, ja ir brīvas rokas brīvas un nepieciešams asistēt endoskopistam, tad darām to. Bet galvenais mums ir, lai pacients ir drošībā un ar labu komforta līmeni.

Cik bieži vispār cilvēks drīkst saņemt, piemēram, “pilno narkozi”? Eksistē mīts, ka to gandrīz nedrīkst saņemt biežāk kā reizi dzīvē… Kamēr mediķi teic, ka principā mūsdienu anestēzijas līdzekļi vairs nav nekāds novokaīns vai sausā narkoze – lauznis. Un to var taisīt teju katru dienu…

A.B.: Tieši tā, nepieciešamības gadījumā anestēzija tiek nodrošināta ilgstoši, piemēram, cilvēkiem pēc smagas traumas, medikamentozs miegs var tikt uzturēts ļoti ilgi, bet tā vairāk ir intensīvās terapijas specifika. Ir pētījumi, kuri min, ka jaundzimušā vai zīdaiņa vecumā varētu notikt kāda ietekme uz attīstību, pie atkārtotām ilgstošākām anestēzijām, bet pieaugušajiem šādu pētījumos balstītu pierādījumu nav, un arī tie, kas ir, ar relatīvi zemu pierādījumu līmeni.

J.Z.: Katru dienu būt anestēzijas iespaidā nav labi, kaut ir cilvēki, kam tas mēdz būt dabisks stāvoklis. (Smejas.) Bet, ja runājam nopietni, anestēziju vajag izmantot tad, kad tā ir patiešām nepieciešama. Katrā ziņā, zinātniskajā literatūrā par medicīnu neesmu atradis nevienu pētījumu vai rakstu, ka anestēzija saīsina mūsu dzīvi, iespaido atmiņas funkcijas, miegu vai pasliktina veselību.

A.B.: Skaidrs ir viens, ka, ja anestēzija ir nepieciešama, tad mēs to nodrošinām, bet šeit vietā frāze: “nepamatota medikamentu lietošana ir kaitīga jūsu veselībai”.

Vai eksistē kādi vecuma, dzimuma vai veselības stāvokļa ierobežojumi, kad anestēzijas lietošana ir nevēlama vai nerekomendējama? Un ko darīt, ja kādam cilvēkam tādi apstākļi ir, bet, piemēram, nopietnāka operācija vai procedūra jāveic?

J.Z.: Vecums pats par sevi nav šķērslis anestēzijas saņemšanai. Tomēr vecākiem cilvēkiem var būt veselības stāvokļi, kas prasa rūpīgāku uzraudzību un anestēzijas plānošanu. Anesteziologi ņem vērā šos faktorus un pielāgo anestēzijas plānu un medikamentu devas atbilstoši katra pacienta vajadzībām. Arī hroniskām saslimšanām, piemēram, paaugstināts asinsspiediens, bronhiālā astma, cukura diabēts u.c., ir savi algoritmi drošai anestēzijai. Situācija, kad anestēzija kādu apstākļu dēļ nav pieļaujama, ir grūti iedomājama. Ja tāda tomēr ir, to mēs risināsim katrā konkrētā gadījumā individuāli, visu izrunājot un saskaņojot ar pacientu.

A.B.: Mēs, anesteziologi, nereti nonākam situācijā, kad nav jau īsti varianti, jo indikācijas operācijas veikšanai nosaka ķirurgs vai ārstējošais ārsts. Kā piemēru varu minēt, situāciju, kad cilvēks gūst nopietnas traumas. Tādos gadījumos ir jāveic operācija un jānodrošina anestēzija, un nereti mēs pat neuzzinām par faktoriem, kas mums būtu jāzina normālos apstākļos. Vienkārši tā iemesla dēļ, ka cilvēks nav spējīgs atbildēt uz jautājumiem, vai arī nav laika tos uzdot. Respektīvi, neatkarīgi no tā kādus medikamentus pacients lieto vai ar kādām slimībām slimo, ja viņš ir dzīvs, viņam var nodrošināt anestēziju. Protams, būs drošāk, ja mums šī informācija būs, jo tad attiecīgi spēsim sagatavoties un riskus minimalizēt. Tāpēc, piemēram, plānveida anestēzijas mēs varam atteikt, lai mazinātu riskus plāna operācijai. Rezumējot jāsaka, ka anesteziologs nosaka riskus, bet risku–ieguvumu attiecību vērtē gan ārsts, kurš vēlas veikt procedūru, gan pats pacients, ja tas ir iespējams. Un tad pieņem lēmumu par to, vai procedūra nepieciešama, vai varbūt iespējama kāda cita operācija, procedūra, izmeklēšana pirms tās.

Vai ir pierādījumos balstīti secinājumi par potenciālajām anestēzijas sekām veselībai? Kādas tās var būt, ja vispār ir? Vai šajā gadījumā ir starpība starp anestēzijas ietekmi uz bērniem un pieaugušajiem?

J.Z.: Ir vispārzināmas biežākās ar anestēziju saistītās blakusparādības:

– slikta dūša, vemšana – pēc zinātniskās literatūras datiem var gadīties katram trešajam pacientam pie vispārējās anestēzijas. Parasti pāriet dažu stundu līdz dienas laikā pēc operācijas;

– sāpīgums kaklā – augšējo elpceļu nodrošināšana ar speciālu ierīci (intubācija), kas bieži tiek veikta vispārējās anestēzijas laikā. Arī šie simptomi parasti izzūd dažu stundu līdz dažu dienu laikā;

– muskuļu sāpes – dažas anestēzijas zāles var izraisīt paaugstinātu muskuļu jūtīgumu pēc operācijas;

– drebuļi vai trīce – salīdzinoši bieži sastopama parādība pie vispārējās anestēzijas. Parasti pāriet drīz pēc pacienta pamošanās.

Izmantojamie medikamenti anestēzijas nodrošināšanai pieaugušajiem un bērniem ir līdzīgi, tomēr atšķirības ir pielietojamās zāļu devās un anestēzijas tehnikās. Bērni bieži baidās no baltajiem halātiem un medicīnas procedūrām, tāpēc ārstniecības personāls izmanto īpašas pieejas, lai mazinātu mazajos pacientos trauksmi un radītu drošības sajūtu. Vecāku klātbūtne pirms un pēc operācijas vai procedūras ir ļoti svarīga, un sarunā ar bērnu mēs izmantojam viņiem saprotamus terminus un paskaidrojumus. Jā, bērni ir īpaša pacientu daļa, tāpēc palīdzību saņem īpašā medicīnas centrā – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

A.B.: Kā jau minēju, ir pētījumi par to, ka ļoti maziem bērniem varētu būt mācīšanās traucējumi vēlākā periodā, ja jaundzimušā vai zīdaiņa periodā saņemtas atkārtotas ilgstošas anestēzijas. Taču arī šeit tie pierādījumi nav ļoti pārliecinoši, pieaugušajiem īsti tādi pierādījumi nav. Bet šeit gribu uzsvērt, ka neviens jau tāpat to anestēziju maziem bērniem nedos.

Atmošanās no narkozes dažādiem cilvēkiem ir dažāda, arī pašsajūta pēc narkozes mēdz būt visāda, citi redz ģeometriskas figūras (vai domā, ka redz), vēl kāds ir stāstījis par murgiem. Jautājums ir tāds – kas to nosaka un cik lielā mērā anesteziologs var ietekmēt narkozei sekojošo pašsajūtu? (Viens no stereotipiem ir, ka cilvēki mēdzot mirt kā mušas vai kā ļaudis Midsomerā no slavenā seriāla.)

A.B.: (Smejas.) Cilvēki nudien mirst kā mušas. Tagad ziemā pilnīgi visas “piedzimušās” mušas līdz šim ir mirušas. Un, kā mēs visi zinām, tieši tāpat arī cilvēki – pilnīgi visi līdz šim dzimušie cilvēki ir miruši vai mirs pārskatāmā nākotnē. Taču ir skaidrs, ka tas nenotiek anestēzijas, bet gan dabiskās kārtības dēļ. Respektīvi, ja kādam cilvēkam, kuram bija smaga pataloģija un ļoti augsta riska operācija ar augsta riska anestēziju, skaidrs, ka šī pacienta iespēja nomirt operācijas vai pēcoperācijas periodā ir augstāka, un, protams, ka gan pasaulē, gan Latvijā diemžēl ir bijuši ar anestēziju saistīti nāves gadījumi. Tie diemžēl ir tie riski, ar kuriem nākas sadzīvot. Par laimi jāsaka, ka riski ir ļoti, ļoti zemi, un ļoti reti izpaužas ar vistraģiskākajām sekām. Un ģimenēm vai cilvēkiem, kas saskārušie ar šo ļoti reto situāciju, atliek izteikt vien līdzjūtību, izmeklēt gadījumu, saprast faktorus, kas pie tā varēja novest, un censties to novērst, kad vien tas ir iespējams.

J.Z.: Anestēzijas efekts var atšķirties atkarībā no pacienta vecuma, veselības stāvokļa, zāļu lietošanas vēstures un citiem faktoriem. Manā skatījumā noteicošais labai anestēzijai un labai atmodai, tomēr ir paša pacienta pozitīvs skatījums uz dzīvi. Ne velti ir tāds novērojums – ar kādu noskaņojumu pacients atnāk uz operāciju vai procedūru, tā viņš iemigs, tādus sapņus redzēs un tieši tāpat arī pamodīsies. Viss ir vienkārši. Esam pozitīvi.
A.B.: Piekrītu, jo, kas attiecas par pašsajūtu, tā lielā mērā ir atkarīga gan no paša pacienta, gan ievadītās devas, gan izvēlētā medikamenta, ka arī profilakses, piemēram, zāļu pret sliktu dūšu lietošanas u.t.t. Tāpēc katrā individuālā gadījumā pateikt iemeslus, kāpēc tā notiek, ne vienmēr ir iespējams. Bet varu droši apgalvot, ka pārliecinoši lielākā daļa neredz ne murgus, ne halucinācijas un nerunā muļķības, kā to redzam “TikTokā” vai “YouTube”.

Kas jāņem vērā pacientam, stāstot ārstam anesteziologam par savu veselības stāvokli pirms procedūras ar anestēziju? Kādas sekas var radīt tas, ka pacients kaut ko nav izstāstījis, vai arī domājis, ka kaut kāda informācija ir mazsvarīga?

J.Z.: Pacienta iztaujāšana ir viena no svarīgākajām lietām, lai procedūra anestēzijā noritētu veiksmīgi. Anestēzija nepiedod paviršības un nenopietnu attieksmi. Pacienti reizēm sašutuši prasa, nu, ko jūs man uzdodat šos daudzos jautājumus, tas taču ir vienkāršs izmeklējums un mēs velti tērējam laiku, es visu jau uzrakstīju pacienta anketā. Reālā dzīve parāda pretējo: kas pacientam liekas mazsvarīgs un nepieminēšanas vērts, ārstam palīdz visu iegūto informāciju apkopot, un izstrādāt tikai šim pacientam atbilstošu, efektīvu anestēzijas plānu. Ja nav zināmi visi riski, pacientam var rasties alerģiskas vai citas nopietnas reakcijas uz anestēzijas līdzekļiem, nezināmas veselības problēmas var radīt sarežģījumus operācijas vai procedūras laikā, anesteziologs var ievadīt nepareizu devu, kas var būt nepietiekama vai pārmērīga, kas var apdraudēt pacienta veselību un paildzināt atveseļošanās laiku. Mans aicinājums – uztveram sarunu ar anesteziologu ļoti nopietni!!!

A.B.: Galvenais, ko vajadzētu saprast, ir tas, ka anesteziologs darīs visu iespējamo, lai pacienta procedūru, operāciju padarītu maksimāli drošu un komfortablu. Tāpēc slēpt kādu informāciju, ko jautā anesteziologs, nevajag, jo tas ir paša pacienta drošības jautājums. Jā, anesteziologs var pieņemt lēmumu, piemēram, veikt anestēziju un operāciju dienas beigās, jo pacients, izrādās, ir paēdis brokastis – tas būs nepatīkami pacientam, jo jāgaida. Taču, ja pacients samelos, un ievadanestēzijas laikā kuņģa satur nonāks plaušās, tad, ticiet man, tas ir stipri “nepatīkamāk”, parasti ar nepatīkamām procedūrām – papildus anestēzijām, intensīvo terapiju antibiotikām. Un var beigties arī letāli.

Ko Jūs kā anesteziologi ieteiktu: vai endoskopijās ir nepieciešams izmantot anestēziju (tostarp, “pilno narkozi”)?

A.B.: Te man gribas teikt vienkārši: ir ārstu līmeņu diskusija un pacientu līmeņa diskusija. Un, lai ko izlemtu ārsti, ja pacients anestēziju nevēlas, tad nevēlas. Un viss. Jautājums jau patiesībā ir cits: vai mēs spējam un kuras tieši procedūras spējam nodrošināt bez narkozes un kuras nē. Varbūt jāizvēlas cita iestāde, kur neskatoties ne uz kādiem argumentiem, visu darīs, kā pacients vēlas.

J.Z.: Pats izvēlējos šo procedūru veikt miegā. (Smaida.) Kāpēc to darīt anestēzijā? Lai ārsts endoskopists var kvalitatīvi veikt šo izmeklējumu, jo vajag ne tikai apskatīt izmeklējamo orgānu, bet, ja nepieciešams, paņemt biopsijas (audu paraugi) vai noņemt izaugušu veidojumu. Tas prasa laiku, un, esot nomodā, tik mierīgi neviens nevar nogulēt, ja mutē ir kustīgs instruments. Jūs pamēģiniet ar parasto zobu “diegu” pakairināt sev kakla gļotādu…

A.B.: Kopumā uzskatu, ka augšējo endoskopiju var veikt arī bez vispārējās anestēzijas (nepieciešama laba lokālā anestēzija, kas tāpat var būt nepatīkama), bet te atkal jautājums – vai tas ir izmeklējums vai procedūra, polipu noņemšana vai kas cits, bet apakšējai endoskopijai noteikti rekomendētu vispārējo narkozi. Tāpat jāņem vērā psiholoģiskais faktors. Ja ārsts redz, ka cilvēks ir diskomfortā, viņš gluži reflektīvi cenšas visu izdarīt ātrāk. Pat tad, ja cenšas nesteigties. Bet mēs savukārt gribam saglabāt augstu izmeklējumu kvalitāti, kad pacients iespēju robežās nekustas vai kustas minimāli. Ja pavisam īsi: es uzskatu, ka vispārējā anestēzija ir pacientu interesēs. Gan no komforta, gan izmeklējuma viedokļa. Savukārt, ja anesteziologi trūks, tad, iespējams, piedzīvosim laikus, kad daudz ko darīsim bez anestēzijas. Un tad varēsim salīdzināt… Lai gan daudzi pacienti droši vien jau tagad var salīdzināt tos laikus, kad agrāk procedūras notika bez anestēzijas, ar to, kā ir tagad GASTRO CENTRĀ ar anestēziju.

Katrs, kurš kaut reizi saņēmis vispārējo anestēziju, mēdz atcerēties, ka pirms iemigšanas ir kaut ko teicis, un tas pašam šķitis jocīgi. Ja iespējams, padalieties ar frāzēm, ko cilvēki ir sacījuši, pirms iemieg?

A.B.: Nav daudz tādu konkrētu frāžu. Parasti cilvēks pirms iemigšanas sāk censties it kā kaut ko piemirstu pateikt. Taču vienreiz viens “alfa” vīrietis man, pirms sāku anestēzijas ievadi, pilnā pārliecībā sāka teikt, ka viņš visu zina, viņu nekas “neņem”… un tad viņš pamodās! (Smejas.)

J.Z.: Ir jau arī tādi “standarta jautājumi”. (Smejas.) Piemēram,

– vai cik laba sajūta, varētu tā katru nakti, pirms iemiegu;

– kur šīs zāles nopērkamas?

– skaita 1,2, 3, 4, 5, 6… un tad pamostas;

– beidzot varēšu izgulēties;

– Vai redzēšu krāsainus sapņus?