Prof. Juris Pokrotnieks: “Svarīgākais ir pieprasījums. Darba vietas būs.”
Dr. Juris Pokrotnieks ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors, Gastroenteroloģijas rezidentūras programmas vadītājs, Latvijas Gastrointestinālās endoskopijas asociācijas valdes loceklis, Latvijas Gastroenterologu asociācijas prezidenta p. i., Eiropas Medicīnas speciālistu (EUMS) Gastroenteroloģijas un hepatoloģijas sekcijas (EBGH) dalībnieks – tātad atzīta autoritāte gan starp praktizējošiem ārstiem–gastroenterologiem, gan kā medicīnas studiju pasniedzējs un jauno ārstu skolotājs. Lai skaidrotu gastroenteroloģijas rezidentūras programmas aktualitātes RSU, vērtētu situāciju ar jauno ārstu ienākšanu Latvijas medicīnas sistēmā un sniegtu plašāku vērtējumu par kopējo situāciju gastroenteroloģijas un visas veselības aprūpes sistēmā Latvijā, “GASTRO Ziņas” aicināja prof. Juri Pokrotnieku uz interviju.
– Tradicionāli plašsaziņas līdzekļos un publiskajās diskusijās tiek nosaukti trīs “sāpju bērni” mūsu sabiedrības attīstībā – labklājība, izglītība un, ko tur slēpt, veselība. Kā viena no problēmām, īpaši jau izglītības un veselības jomās, tiek nosaukts jaunu kadru “deficīts”. Proti, jaunajiem censoņiem vai nu nav intereses, vai motivācijas strādāt šajās nozarēs. Vai, vēl tiešāk sakot, strādāt tieši Latvijā. Cik, Jūsuprāt, pamatots ir šāds viedoklis?
– Deficīts nav visur, tostarp, arī runājot par medicīnu. Tas nav vērojams visās medicīnas jomās. Vēsturiski “bedre” izveidojās vēl pagājušā gadsimta beigās, kad daļa mediķu “pārkvalificējās” (parādījās bizness, tirdzniecība, organizatoriskais darbs, arī politika). Kadru deficīts pārsvarā ir tur, kur ir smags, atbildīgs, slikti organizēts un vāji apmaksāts darbs, kas galu galā nedod gandarījumu. Es domāju, ka bieži šāds “deficīts” ir pat mākslīgi radīts: proti, uzskatot, ka visur un visos līmeņos ir jābūt klātesošam tieši ārstam. Šāda kārtība gan saistāma arī ar to, ka ārsta palīgu, medmāsu Latvijā ir, piemēram, 7 reizes mazāk nekā Norvēģijā. Mazinājies arī profesijas prestižs. Ir arī citi objektīvi iemesli. Piemēram, pārāk daudz ir jāiegulda izglītībā un tālākizglītībā vai mūžizglītībā, salīdzinot ar ieņēmumiem, noslodzi, atbildību, pieaugošajām prasībām, izdegšanas riskiem un, galvenais, birokrātijas uzvaras gājienu. Viens piemērs: Vācijā gastroenterologs rezidentūrā mācās 5 gadus interno medicīnu un 3 gadus bāzes gastroenteroloģiju, to vēl var pagarināt ar “advancēto” izglītību – vēl 3 gadi.
Un vēl mums ir bieži lietots termins “medicīnisko pakalpojumu pieejamība”. Vai sabiedrības priekšstats par to vispār ir samērojams ar realitāti pat visbagātākajās valstīs? Gastroenterologa konsultācija parasti ilgst 20–30 minūtes. Bieži pacients ierodas ar biezu izmeklējumu aprakstu, analīžu, iepriekšējo ārstēšanās reižu izrakstiem. Pa šo laiku ir jāpaspēj vismaz noorientēties, turklāt pacienti vēlas aprunāties, lai tiktu izskaidrots, jāordinē ārstēšana, jāizpilda dokumentācija un vēl daudz kas cits. Mūsdienu komplicētā medicīna (tajā skaitā gastroenteroloģija) prasa daudz vairāk laika darbam ar pacientu. Apdrošinātāji to nevēlas ņemt vērā. Pieaug arī kļūdu risks sakarā ar to, ka konsultācija vairāk atgādina ātrspēli. Ar šo jautājumu ir jānodarbojas profesionāli un nepārtraukti, tāpat kā jāseko līdzi attīstībai nozarē: medicīna mūsdienās mainās un kļūst komplicētāka ļoti straujos tempos. Viss šis apstākļu kopums arī veido sarežģīto situāciju ar paaudžu nomaiņu medicīnas jomā.
– Mēdz teikt, ka paaudze no paaudzes atšķiras. Cik lielā mērā jaunie ārsti, jaunā mediķu paaudze ir atšķirīga no iepriekšējās. Vai tas ir labi, vai slikti?
– Jaunā ārstu paaudze ir ātrāka, drosmīgāka, brīvāka un spējīgāka. Tā ir mūsu cerība. Diemžēl šajā faktā ir arī jau sākotnēji iekodēta zināma bīstamība. Paplašinoties iespējām un augot aktivitātei, ir iespēja vairāk pelnīt, taču pieaug arī agrīnas izdegšanas risks. Piemēram, ASV izdegšana konstatēta ap 40% gastroenterologiem–vīriešiem un pat 60–70% sievietēm.
– Jūs jau pieminējāt, ka tik prestižā ārsta profesija “zaudē spožumu”. Un dažkārt arī mediju un sabiedrības viedokli veido dažādi aicinājumi ziedot, piemēram, “operācijai Vācijā” vai “ārstēšanai ASV”. Vai tas tiešām nozīmē, ka mūsu speciālisti, mūsu mediķi ir mazāk spējīgi un mazāk izglītoti? Kāpēc ir šāda situācija?
– Vai mūsu medicīnas izglītības sistēma nevar sagatavot šāda kalibra speciālistus? Nē, tas tā nav. Problēma ir tā, ka īpaši sarežģītas manipulācijas mūsu nelielajā valstī ir ļoti retas, un līdz ar to ierobežo arī ārstu izaugsmi un pilnveidošanos. Ļoti svarīgs ir pieprasījums, kas ļoti atkarīgs no pacientu skaita konkrētajā aprūpes reģionā. Starp citu, šis faktors arī ir viens no kvalificētu ārstu migrācijas cēloņiem.
Taču, skatoties kopumā, diskusijas par to, ka “tur” (piemēram, ES bagātākajās valstīs) viss ir labi, bet pie mums slikti, vairāk ir saruna “par visu un neko”. Jārunā konkrēti, kas un kur ir labs. Nesens piemērs. Diskusija Veselības ministrijas organizētā sēdē par neatliekamo endoskopiju pieejamību dažās reģionālajās slimnīcās. Daudz vispārēju vārdu par nepieciešamību uz endoskopiju kvalitātes rēķina risināt šo problēmu, iesaistot ķirurgus. Neskatoties uz to, ka mūsu endoskopiju pieejamība ir ļoti labā līmenī, salīdzinot pat ar, piemēram, ASV. Apvienotajā Karalistē, veicot prospektīvu daudzcentru auditu reģionos ar 10,5 miljonu populāciju, neatliekamās palīdzības centros pacientu aprūpē tikai 59% gadījumu bija pieejama neatliekamā endoskopija pirmajās 24 stundās. Turklāt šis rādītājs pasliktinājās par 6%, salīdzinot ar iepriekšējo auditu. Pašu pieņemtās vadlīnijas tika īstenotas tikai 20% gadījumos. (Informācija: “United European Gastroenterology Journal” 2019, Vol. 7(2) 199–209.) Daudzi, kas slavē savu dzīvi ārzemēs, tomēr brauc izmeklēties un ārstēties pie mums. Tātad jāseko līdzi, jāsalīdzina, jāanalizē. Cita ceļa nav un nebūs.
Pat Eiropas Savienībā var atrast lielas atšķirības dažādu problēmu risināšanā. To bieži izmantojam arī argumentācijā. Bet, protams, ja ir vēlme kritizēt pilnīgi visu, tad atliek paskatīties visā plašajā pasaulē, un var atrast apstiprinājumu, kam vien gribi. Tomēr, neapšaubāmi, ka gastroenterologa (sevišķi: endoskopista) darba kvalitātei tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Sevišķi tas attiecas uz darbu pēc protokola un darba rezultātu nepārtrauktu analīzi.
– Ja runājam specifiski par gastroenteroloģiju – kāda ir situācija ar jaunajiem speciālistiem, kas vēlētos ienākt nozarē? Vai interese ir pietiekoša, lai nodrošinātu kvalificētu pacientu aprūpi un nepārtrauktību?
– Ļoti liela interese. Pēdējos gados uz 5 gastroenterologu rezidentūras vietām ir 15 pretendenti. Līdz ar to arī ienāk jaunie, kuriem gastroenteroloģija ir pirmā izvēle. Te nu Veselības ministrija mūs ir atbalstījusi, un rezultāts ir un būs. Tas ir gastroenterologu saimes nopelns, tradīcijas, kuras veidoja mūsu skolotāji, un kuras izkopj pašreizējie skolotāji.
– Kādas šobrīd ir jauno cilvēku, kas vēlētos studēt medicīnu, iespējas: kā un kur iespējams apgūt ārsta, tostarp – gastroenterologa, profesiju?
– Ir pieejama rezidentūra Latvijas Universitātē (LU) vai RSU piecu gadu studijās, no kuriem 2 gadi internā medicīna un 3 gadi gastroenteroloģija. Apmācība notiek specializētos centros Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, pēdējos gados RSU iesaistīja arī Gremošanas slimību centru GASTRO, kas ir pilnvērtīga mācību bāze ne tikai endoskopijās vien. Rezidentūrā gastroenteroloģijā LU un RSU uzņem studentus pēc doktora grāda iegūšanas, kā arī sertificētus internistus. Studijas rezidentūra pirmajiem ilgst 5 gadus (2 gadi internā medicīna un 3 gadi gastroenteroloģija). Studiju programmas abās universitātēs ir akreditētas, bet salīdzināmas, jo gatavo speciālistus pēc atbilstošiem Ministru kabineta noteikumiem. Studiju laikā apgūst vēdera dobuma orgānu abdominālo ultrasonoskopiju un pamata vai bāzes gremošanas trakta endoskopiju. Bāzes endoskopija nozīmē augšējo (barības vads, kuņģis un divpadsmitpirkstu zarnas proksimālā daļa) un kolonoskopiju (resnās zarnas apskate). Apmācībā obligāti iekļautas biežāk lietojamās diagnostiskās vai terapeitiskās darbības (paraugu paņemšana, asiņošanas apturēšanas, svešķermeņu vilkšanas, šaurējumu paplašināšanas, stentu (protēžu) ievietošanas un citas darbības un to paveidi). Protams, tālākizglītībai tiek atstātas komplicētās manipulācijas un dažādas endoskopiskās operācijas. Dažās valstīs tie ir 3–4 gadi papildu rezidentūrā.
– Kas jāņem vērā un kam mācībās jāpievērš īpaša uzmanība šim hipotētiskajam jaunajam cilvēkam, kurš grib studēt medicīnu?
– Medicīnā noder pilnīgi viss. Grūti pat iedomāties, kas nav vai var nebūt nepieciešams. Sevišķi pētnieciskajā jomā, kas strauji attīstās arī Latvijā, neskatoties uz pavisam bēdīgo finansējumu. Medicīna, tāpat kā daudzas citas profesijas, attīstās ģeometriskā progresijā. Te vietu atradīs gan zvērināts datorspēļu meistars, simulējot un risinot medicīniskas problēmas, gan fiziķis–teorētiķis galvenokārt radioloģiskā diagnostikā un terapijā, gan fizisko vai psihoterapetisko metodiku cienītājs, pat dzīvniekmīlis ar suņu izcilās ožas izmantošanu diagnostikā. Taču ir kāda nianse, kas būtu svarīga cilvēkam, kurš vēlas saistīt savu dzīvi ar medicīnu… Kad izcilajam internistam, sabiedriskajam darbiniekam, publicistam profesoram Ilmāram Lazovskim (1931–2003) jautāja, ko visvairāk viņš vēlētos darīt, atbilde bija – ārstēt cilvēkus. To gan, izvēloties profesiju, būtu jāatceras. Arī komandas darbs nedrīkst būt tikai vārdi, jaunajam gastroenterologam jāapzinās, cik svarīgi ir mācēt respektēt savu kolēģu darbu un viedokli, taču arī mācēt argumentēt savu. Endoskopijā ārstam ir nenovērtējami svarīgi mācēt strādāt ar endoskopiju māsām un tās uzklausīt.
– Gastroenteroloģijas rezidentūras programmas aktualitātes: kas ir svarīgākais un nozīmīgākais, ar ko varat iepriecināt ārstus–rezidentus?
– Svarīgākais ir pieprasījums. Darba vietas būs. Un jaunos ārstus gaida.
– Mediķiem, īpaši tik specifiskā jomā kā gastroenteroloģija, ir svarīgi apgūt jaunāko un modernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, medicīnas zinātnē un tehnoloģijās. Kāda ir situācija Latvijā, raugoties no ārsta–gastroenterologa viedokļa?
– Abas mūsu universitātes dod ar katru gadu lielākas iespējas mācību procesā un pētniecībā. Piedāvājums, man šķiet, pat pārsniedz pieprasījumu, t.sk. sadarbībā ar vadošajiem mācību un pētniecības centriem ārzemēs. Mana akadēmiskā darbība jau ilgāk nekā 40 gadus saistīta ar Rīgas Stradiņa universitāti, un man ir iespēja novērtēt ikgadēju reālu progresu rezidentu apmācībā. Domāju, ka to pašu teiktu LU vadošie gastroenterologi – LZA akadēmiķis prof. Mārcis Leja un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura terapijas centra vadītājs prof. Aldis Puķītis. Ļoti ceru, ka jaudīgi un ar lielu kapacitāti Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca atjaunos un palielinās RSU asoc. profesora Alekseja Derova organizētā Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un nutrīcijas centra aktivitātes, sevišķi pētniecības jomā.
– Ja runājam par jauno ārstu apmācības sistēmu kopumā – kas būtu uzlabojams, kādi būtu Jūsu ieteikumi, piemēram, veselības politikas veidotājiem?
– Galvenais ieklausīties universitāšu viedoklī un sadarboties. Nav kaut kādas tikai gastroenteroloģijas apmācības kaites, parasti tās ir arī mūsu kolēģiem. Protams, ka gastroenterologu apmācība endoskopijā ir dārga, jo kamēr tiek apmācīts jaunais speciālists papildu slogs ir arī slimnīcu aprīkojumam, endoskopiskajai tehnikai, speciālistiem, personālam un diemžēl arī mūsu pacientiem. ASV, kur parasti ļoti skaita naudu, ir publicēti dati, ka mācību hospitāļos izmaksas endoskopijām dubultojas (ilgāks apskates laiks, speciālistu noslogojums, veicot pārraudzību, personālam papildu slodze ar jauno kolēģi, pacienti var atteikties u.t.t.).
– Kādas aktivitātes vai aktualizētas sadarbības formas Jūs kā RSU Gastroenteroloģijas rezidentūras programmas vadītājs sagaidītu no GASTRO?
– GASTRO tikai dažus gadus iesaistīts RSU rezidentu apmācībā. Var teikt, ka GASTRO palīdzēja brīdī, kad universitāšu slimnīcu kapacitāte, sevišķi digestīvajā endoskopijā, bija izsmelta. Un GASTRO devumu, esmu pārliecināts, novērtēs šie speciālisti paši. Jo visnopietnāk ņemamās atziņas par to, ko esmu apguvis un kā tas man palīdz kā ārstam, nāk ar praktiskā darba gadiem. Un nevar noliegt, ka GASTRO ir neapšaubāms līderis funkcionālajos gremošanas trakta izmeklējumos.
