Ieva Tolmane: “Es iesaku saviem pacientiem sākt ar mazām izmaiņām ikdienas ieradumos.”
Ieva Tolmane ir ārste–infektoloģe, hepatoloģe, viena no vadošajām šīs jomas speciālistēm valstī, Latvijas Universitātes asociētā profesore, RAKUS Latvijas Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja. “GASTRO Ziņas” aicināja dakteri uz sarunu, lai skaidrotu, kā starpdisciplināra sadarbība var palīdzēt pacientiem, kā un kāda šī sadarbība var būt starp infektologiem–hepatologiem un gastroenterologiem, kā arī, protams, sīkāk uzzinātu, kāda ir mūsu sabiedrības “aknu veselība” kopumā un kas būtu jāzina pacientiem par savu aknu veselību, lai nenonāktu problēmsituācijās šajā jomā.
Vai varat pastāstīt, kāda ir un kādai vajadzētu būt sadarbībai starp infektologu, hepatologu un gastroenterologiem, lai varētu sniegt maksimālu labumu abu jomu pacientiem?
Medicīnā mēs neskatāmies uz tikai vienu izolētu orgānu vai slimību, mēs vienmēr aplūkojam cilvēku kopumā. Tas nozīmē, ka dažādas medicīnas specialitātes pārklājas, savienojas un sadarbojas. Piemēram, multidisciplināras komandas un konsīliji, kur dažādu specialitāšu ārsti strādā kopā, ir ļoti nozīmīgi, lai noteiktu pacientam vislabāko ārstēšanas taktiku. Infektoloģija un gastroenteroloģija krustojas vairākos veidos. Piemēram, HIV infekcija – tā ir galvenokārt infekcijas slimība, bet tai var būt nozīmīgas izpausmes kuņģa–zarnu traktā, piemēram, sēnīšu infekcijas vai ļaundabīgi audzēji, HIV infekcija dažreiz var izpausties kā vienkārša caureja. Šādā gadījumā pacients varētu sākotnēji vērsties pie gastroenterologa, nezinot, ka šie simptomi varētu būt saistīti ar HIV. Tāpat arī dažādas zarnu infekcijas ir jāspēj atšķirt no neinfekciozām slimībām, piemēram, iekaisīgām zarnu slimībām kā čūlainais kolīts vai Krona slimība un pat audzējiem. Turklāt hepatoloģija, kas nodarbojas ar aknu slimībām, ir cieši saistīta ar gastroenteroloģiju, jo aknas ir gremošanas sistēmas daļa. Līdz ar to gastroenterologi bieži vien ārstē arī pacientus ar aknu slimībām.
Foto: no Ārsts.lv
Jūs jau minējāt, ka dažādas medicīnas nozares bieži vien sadarbojas. Vai varat nosaukt vēl kādu piemēru, kur šāda sadarbība ir īpaši nozīmīga?
Kā jau iepriekš minēju, infektoloģija un hepatoloģija bieži vien pārklājas ar gastroenteroloģiju, taču tā nav vienīgā nozare, kur šāda sadarbība ir būtiska. Piemēram, onkoloģija ir vēl viena joma, kurai ir ļoti cieša saikne ar gastroenteroloģiju – vēzis var skart jebkuru ķermeņa orgānu, ieskaitot kuņģa–zarnu traktu un arī aknas. Onkoloģisko pacientu aprūpē gastroenterologs bieži vien ir iesaistīts diagnostikā un ārstēšanā, piemēram, ja nepieciešama endoskopija vai citi izmeklējumi. Vēl viens piemērs ir endokrinoloģija – endokrīnie dziedzeri, piemēram, vairogdziedzeris, ir saistīti ar gremošanas sistēmu, un to darbības traucējumi var izpausties arī gastroenteroloģiskos simptomos, vai, piemēram, vairogdziedzera hiperfunkcija var manifestēties ar paaugstinātu temperatūru, un tad pacients nonāk pie infektologa. Piemēram, ir saistība starp tā saucamo taukaino aknu slimību un endokrīniem traucējumiem, piemēram, cukura diabētu un paaugstinātu holesterīna līmeni. Šādiem pacientiem bieži vien nepieciešama ārstēšana kā no endokrinologa, tā gastroenterologa un hepatologa.
Ļoti dažādas kaites skar uzreiz vairākas organisma sistēmas un var izpausties dažādi, tomēr nav nemaz tik viegli organizēt, ka vienu pacientu apskata tik daudzi speciālisti. Kādi ir lielākie izaicinājumi šajā starpdisciplinārajā pieejā?
Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir speciālistu pieejamība un tas, ka šie speciālisti bieži vien nestrādā vienā vietā. Līdz ar to pacientam var būt nepieciešams doties pie vairākiem speciālistiem, kas bieži vien nozīmē vairākas vizītes un ilgāku laiku diagnozes saņemšanai, kas var būt ļoti apgrūtinoši. Tāpat tas var radīt grūtības efektīvas ārstēšanas plānošanā, jo pacientam ir jādodas uz vairākām atsevišķām vizītēm, bieži vien pārvietojoties starp dažādām ārstniecības iestādēm. Tas viss aizņem laiku un resursus, kas pacientam var būt grūti pieejami. Stacionāra vidē situācija ir nedaudz labāka, jo, piemēram, mūsu Austrumu slimnīcā praktiski visi nepieciešamie speciālisti ir pieejami vienuviet. Tas ļauj mums organizēt konsīlijus, kur vienā dienā pacients var saņemt vairāku ārstu kopīgu slēdzienu, un tādā veidā ātrāk noteikt ārstēšanas plānu. Tomēr arī šeit ir izaicinājumi, piemēram, koordinēt visus nepieciešamos speciālistus, lai tie vienā laikā varētu piedalīties konsīlijā.
Šobrīd tiek veikts starpdisciplinārs pētījums par aknu fibrozi, vai varat pastāstīt par pētījumu un to, kāda sadarbība tiek veikta šī pētījuma ietvaros? Kāds ir šī pētījuma galvenais mērķis un cerības?
Šobrīd mēs strādājam pie pētījuma, kurā tiek pētīta konkrēta ierīce un tās ietekme uz pacientiem, kuriem ir liekais svars un taukaino aknu slimība. Kā zināms, tauki, kas uzkrājas aknās, var izraisīt iekaisumu, un tas savukārt var veidot fibrozi jeb saistaudus. Fibroze ir nopietna problēma, jo tā var novest līdz aknu cirozei, kas ir neatgriezenisks process.
Šī pētījuma mērķis ir pārbaudīt, vai konkrētā ierīce var palīdzēt samazināt taukus un fibrozi aknās. Ierīce tiek ievietota divpadsmitpirkstu zarnā, ko savukārt izdara GASTRO CENTRA gastroenterologi. Ja pētījums izrādīsies veiksmīgs, tas varētu būt būtisks solis uz priekšu aknu slimību ārstēšanā, jo īpaši tiem taukainās hepatozes pacientiem, kuriem ir augsts cirozes attīstības risks.
Tas izklausās tiešām daudzsološi. Kāda būtu šīs ierīces potenciālā ietekme uz pacientiem, ja pētījums būs veiksmīgs?
Ja pētījums parādīs, ka šī ierīce ir efektīva, tā varētu būt ļoti nozīmīga pacientiem, kuriem ir risks attīstīties aknu cirozei. Kā jau minēju, ciroze ir neatgriezenisks process, un, kad tas sākas, ārstēšanas iespējas kļūst ļoti ierobežotas. Dažos gadījumos vienīgā iespēja ir aknu transplantācija, bet arī tā ne vienmēr ir pieejama, jo ir izteikts donoru trūkums un daudzi pacienti gaida rindā. Šobrīd donoru ir daudz mazāk nekā potenciālo orgānu saņēmēju. Ja mēs varētu pasargāt pacientus no cirozes attīstības, tas būtiski uzlabotu viņu dzīves kvalitāti un pagarinātu mūžu. Turklāt, ja mēs varam novērst nepieciešamību pēc transplantācijas, tas arī samazinātu slogu uz veselības aprūpes sistēmu un uzlabotu donoru resursu pieejamību tiem, kuriem tie ir vitāli nepieciešami.
Cilvēki ar paaugstinātu lieko svaru arī ir riska grupā attiecībā pret dažādām aknu slimībām, varbūt Jums ir kāds ieteikums tieši viņiem?
Veselīgs dzīvesveids kopumā ir ārkārtīgi svarīgs, lai samazinātu tādu slimību kā 2. tipa cukura diabēts un aknu cirozes risku. Bieži vien cilvēki domā, ka, lai uzlabotu savu veselību, ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas, bet patiesībā pat nelielas izmaiņas ikdienas ieradumos var būt ļoti efektīvas. Es iesaku saviem pacientiem sākt ar mazām izmaiņām, piemēram, biežāk pastaigāties, atrast kādu hobiju, kas prasa fizisku aktivitāti, kaut vai, piemēram, dejošana, nomainīt saldos dzērienus pret ūdeni vai samazināt patērēto saldumu daudzumu. Nav nepieciešams pilnībā atteikties no tortes gabaliņa, bet jābūt uzmanīgam, lai tas nekļūtu par ikdienas ieradumu. Ir svarīgi atcerēties, ka radikālas izmaiņas ir grūti ieviest, bet, kad tās kļūst par daļu no jūsu dzīves, tās sāk dot labumu jūsu veselībai. Man bieži pacienti saka, ka ir grūti mainīt savus ieradumus, bet es mudinu viņus to darīt pakāpeniski, un nepadoties, ja uzreiz nesanāk. Mainot vienu ieradumu pēc otra, cilvēks var ievērojami uzlabot savu dzīves kvalitāti un samazināt smagu slimību risku.
Foto: no Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas
Viens no aknu cirozes izraisītājiem ir arī hepatīts. Kā Jūs vērtējat sabiedrības izpratni un informētību par hepatītu Latvijā? Vai sabiedrība ir pietiekami informēta par šīs slimības riskiem?
Grūti precīzi novērtēt, jo tādi pētījumi nav bijuši, bet, manuprāt, informētība varētu būt labāka. Daudzi cilvēki zina par tā saucamo “dzelteno kaiti”, bet tas bieži vien ir tikai viens hepatīta veids – akūts vīrushepatīts, kas izraisa akūtu iekaisumu un dzelti. Tomēr hepatīta vīrusi var izraisīt arī hronisku infekciju, piemēram, B un C hepatīts, kas var ilgt gadiem bez jebkādiem simptomiem, bet galu galā novest pie aknu cirozes vai vēža.
Latvijā joprojām ir augsta C hepatīta izplatība, un šī iemesla dēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki pārbaudītos. Diemžēl bieži vien cilvēki domā, ka, ja viņiem nav simptomu, tad viss ir kārtībā, bet patiesībā C hepatīts var gadiem ilgi attīstīties bez jebkādām pazīmēm, līdz pēkšņi tiek diagnosticēta ciroze vai aknu vēzis. Tāpēc mēs aicinām cilvēkus veikt testu uz C hepatītu, it īpaši tiem, kuri nekad to nav darījuši. Valstī ir pieejamas vairākas bezmaksas testēšanas iespējas, piemēram, Eiropas testēšanas nedēļās, kas notiek divas reizes gadā – maijā un novembrī. Šajās nedēļās cilvēki var veikt testus bez maksas, un arī ārpus šīm nedēļām ir iespējas veikt testus anonīmi un bez maksas vairākos HIV profilakses punktos visā Latvijā. Tāpat asins ziedošana ir vēl viena iespēja, kur cilvēks tiek pārbaudīts ne tikai uz HIV, bet arī uz B un C hepatītu.
Bet kādēļ ir tā, ka pret A un B hepatītu ir pieejamas vakcīnas, bet pret C hepatītu – nav? Kā šie hepatīta veidi atšķiras, un kā cilvēks var inficēties ar katru no tiem?
A un B hepatīti ir slimības, pret kurām ir izstrādātas efektīvas vakcīnas, jo šo vīrusu struktūra ir stabila, un imūnsistēma spēj radīt ilgstošu aizsardzību gan pēc pārslimošanas, gan pēc vakcinācijas. A hepatīts galvenokārt tiek pārnests ar netīrām rokām vai piesārņotu pārtiku un ūdeni, tāpēc to bieži sauc par “netīro roku slimību”. B hepatīts tiek pārnests caur asinīm vai sekrētiem, un arī šim vīrusam ir stabila struktūra, kas ļauj izstrādāt efektīvu vakcīnu. Savukārt C hepatīts ir daudz sarežģītāks. Šis vīruss ir ārkārtīgi mainīgs, jo tas ļoti ātri mutē. Katru dienu organismā rodas miljoniem jaunu vīrusa daļiņu, un tās bieži vien ir nedaudz atšķirīgas no iepriekšējām. Šīs mutācijas ļauj vīrusam izvairīties no imūnsistēmas uzbrukuma, un tāpēc līdz šim nav izdevies izstrādāt efektīvu vakcīnu pret C hepatītu. C hepatīts tiek pārnests galvenokārt caur asinīm, un inficēšanās riski ir, piemēram, caur nesteriliem skaistumkopšanas instrumentiem, tetovēšanas vai pīrsinga procedūrām, kā arī intravenozas narkotiku lietošanas laikā. Tātad, lai gan mēs varam vakcinēties pret A un B hepatītu, pret C hepatītu mums šobrīd šādas aizsardzības nav. Līdz ar to ir ļoti svarīgi pārbaudīties, jo pastāv inficēšanās risks. Tā nav tikai “narkomānu slimība”, ar C hepatītu var būt inficēts jebkurš iedzīvotājs.
Nedaudz par pašiem testiem – cik bieži cilvēkiem būtu jāveic šie testi? Vai ir ieteicamais laika intervāls starp pārbaudēm?
Parasti, ja cilvēks nav augsta riska grupā, pietiek ar vienu testu reizi piecos vai pat desmit gados. Tomēr tiem, kuri lieto narkotikas vai kuriem ir aktīva seksuālā dzīve ar vairākiem partneriem, būtu ieteicams pārbaudīties biežāk – vismaz reizi gadā. Tas pats attiecas arī uz cilvēkiem, kuriem ir bijušas asins pārliešanas pirms 1992. gada, kad asinis vēl netika plaši testētas uz C hepatītu.
Kas katram cilvēkam būtu jāzina par hepatītu un veselību?
Pirmkārt, ir ļoti svarīgi saprast, ka hepatīts var būt ļoti “mānīga” slimība, kura ilgu laiku var neizpausties ar acīmredzamiem simptomiem. Tas, ka jūs jūtaties labi, nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Tāpēc ikvienam, pat ja viņš jūtas pilnīgi vesels, būtu vismaz reizi gadā jāapmeklē ģimenes ārsts un jāveic asins analīzes, lai pārliecinātos par savu veselības stāvokli.
Otrkārt, rūpēties par savu veselību nozīmē arī ievērot veselīgu dzīvesveidu. Tas ietver sabalansētu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, izvairīšanos no smēķēšanas un pārmērīgas alkohola lietošanas. Nelietot arī tik populāros uztura bagātinātājus, kuri sola visādus veselības labumus, bet tiem trūkst pierādījumu, tiem nav indikāciju ne slimību ārstēšanai, ne profilaksei – netērējiet tiem naudu! Es ļoti uzsveru, cik svarīgi ir pievērsties sportam un kustībai – tas ir tikpat būtiski, kā ēst un gulēt. Sports nav tikai jauniešiem – tas ir visiem, līdz pat mūža galam. Regulāras fiziskās aktivitātes ne tikai palīdz saglabāt veselīgu ķermeņa svaru, bet arī stiprina imūnsistēmu, kas ir būtiska cīņā pret slimībām, tostarp hepatītu.
Visbeidzot, ir svarīgi būt informētam un izglītot sevi un savus tuviniekus par hepatīta riskiem un profilakses pasākumiem. Un, protams, ja jums ir mazākās aizdomas par iespējamu inficēšanos, nekavējoties konsultējieties ar ārstu. Ja mēs visi būsim informētāki un rūpīgāki pret savu veselību, mēs varam būtiski samazināt hepatīta izplatību un nodrošināt sev ilgāku un veselīgāku dzīvi.
Rūpes par sevi un sevis mīlēšana ir labas veselības pamats. Mēs bieži vien ikdienas steigā aizmirstam par sevi, bet patiesībā tas ir ļoti svarīgi – ja mēs sevi nemīlam un nerūpējamies par sevi, arī mūsu veselība var ciest. Veselīgs dzīvesveids sākas ar to, ka mēs apzināmies savu vērtību un saprotam, ka esam pelnījuši labu veselību un labu dzīvi. Tas nozīmē gan pareizu uzturu, gan fiziskās aktivitātes, gan arī emocionālu labsajūtu. Mēs varam sākt ar mazām lietām, piemēram, izvirzot sev mērķi katru dienu veltīt kaut nedaudz laika sev – tas var būt laiks pastaigai, hobijiem vai vienkārši brīdim miera. Ir svarīgi apzināties, ka mēs kaitējam tikai un vienīgi sev ar sliktu uzturu vai nepietiekamu kustību daudzumu. Mīlestība pret sevi veicina ne tikai emocionālu labklājību, bet arī ir tiešs ceļš uz labāku fizisko veselību.
