Jaunie mediķi: kļūt par ārstu ir dzīves aicinājums, sirdslieta un vēlme nemitīgi mācīties
Šķiet, nevienas profesijas pārstāvis, kurš intervēts kādā medijā vai “karjeras dienu” pasākumā, nav izvairījies no jautājuma – “kas noteica jūsu profesijas izvēli?”. Tomēr atbilde uz šo it kā vienkāršo jautājumu ne vienmēr ir vienkārša. Un katra cilvēka karjeras vai profesijas izvēli vienmēr nosaka daudzi faktori. Tostarp – arī tik komplicētā un daudzu gadu izglītību prasošā profesijā kā ārsts. Lai skaidrotu, kādas ir mūslaiku jauno un topošo mediķu izvēles, kas pamudinājis pievērsties medicīnai un kādas cerības jaunie mediķi saista ar ārsta profesiju, uz dubultinterviju aicinājām divas GASTRO CENTRA ārstes–rezidentes – Lindu Mežmali un Kristu Cēberi, bet salīdzināt jaunos mediķus “toreiz un tagad” lūdzām Jāni Zaķi, GASTRO CENTRA galveno ārstu, vienu no pieredzējušajiem GASTRO CENTRA mediķiem.
Pirmais jautājums ir visai tradicionāls: kāpēc izvēle mācīties endoskopiju ciklu bija tieši GASTRO CENTRĀ?
Linda Mežmale: Izvēle apgūt endoskopijas tieši GASTRO CENTRĀ bija rūpīgi pārdomāts lēmums. Un tam ir vairāki būtiski iemesli, kas saistīti gan ar centra reputāciju, gan manām profesionālajām ambīcijām. GASTRO CENTRS ir plaši pazīstams ar savu augsto kompetences līmeni endoskopijās. Šeit ir uzkrāta pieredze, kas nodrošina ne tikai kvalitatīvu pacientu izmeklēšanu un ārstēšanu, bet arī dod rezidentiem izcilu mācību vidi. No vairākiem kolēģiem, kas mācījušies endoskopijas GASTRO CENTRĀ biju saņēmusi tikai un vienīgi pozitīvas atsauksmes. Un otrs iemesls – man bija svarīgi izvēlēties vietu, kur es varu mācīties no labākajiem speciālistiem un kur ir pieejamas jaunākās endoskopijas tehnoloģijas. Noteikti piesaistīja arī tas, ka šobrīd jauniem ārstiem ir iespējams apgūt endoskopijas ne tikai pašā GASTRO CENTRĀ, bet arī reģionālajās filiālēs slimnīcās Jēkabpilī un Preiļos, kas jaunam speciālistam ir izaicinājums, jo tomēr pacientu profils reģionos ir sarežģītāks.
Linda Mežmale
Krista Cēbere: Vispirms jau, lai iegūtu maksimāli iespējamo pieredzi un zināšanas salīdzinoši īsā endoskopiju cikla laikā. Arī iespēja mācīties gan no pieredzējušiem ārstiem, gan nesen rezidentūru beigušiem speciālistiem, manuprāt, sniedz plašāku pieredzi un iespēju salīdzināt darba stilu, lai varētu nākotnē izveidot savu.
Ja būtu jāsalīdzina pieredze, tad ar ko darbs GASTRO CENTRĀ (vai citā privātā klīnikā) atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Ko Jūs iegūstat no darba šādā specializētā klīnikā?
K.C.: Šeit daudz vairāk un efektīgāk tiek risinātas gan lielas, gan sīkas sadzīves problēmas, lai atvieglotu ikdienas darbu. Diemžēl lielajās slimnīcās ir jāveic tik daudz soļu, lai kādu problēmu atrisinātu, ka bieži vien tās pat nemēģina atrisināt. Un tas ļoti ietekmē ikdienas darbu, neļauj strādāt maksimāli produktīvi. Tāpēc arī izvēlējos GASTRO CENTRU, lai varētu vairāk pievērst laiku un enerģiju izglītībai un praktiskajām iemaņām.
L.M.: Darbs GASTRO CENTRĀ ir ļoti labi organizēts, tādēļ viss norit intensīvi, ātri un kvalitatīvi. Strādājot GASTRO CENTRĀ, es pilnībā varu koncentrēties tikai uz gastroenteroloģiju un endoskopijām, apgūstot jaunākās metodes un tehnoloģijas.
Jaunie ārsti ļoti bieži ir stažējušies arī ārvalstu klīnikās, medicīnas iestādēs un stacionāros. Vai Jums ir bijusi šāda pieredze?
L.M.: Studiju laikos, vēl pirms uzsākt rezidentūru gastroenteroloģijā, esmu divus mēnešus voluntējusi gastrointestinālās endoskopijas nodaļā Princeses Elizabetes slimnīcā (Princess Elizabeth Hospital) Gērnsijā. Tāpat pirms dažiem gadiem man bija iespēja iepazīties ar darbu lielākajā endoskopiju centrā A.C. Camargo Vēža centrā Brazīlijā. Kopumā šo pieredzi vērtēju ļoti pozitīvi. Tā ir ļoti vērtīga pieredze dažādās vidēs, jo, ja mēs salīdzinām darbu “tur” ar GASTRO CENTRU, tad, protams, ir gan atšķirīgas, gan kopīgas lietas, ko praktizē šajās klīnikās.
K.C.: Šāda iecere vēl plānošanas procesā, ko noteikti gribu realizēt rezidentūras laikā. Bet pēc gada noteikti varēšu atbildēt, kā atšķiras darbs un darba vide ārzemēs un šeit, Latvijā.
Jaunajiem ārstiem un rezidentiem ir svarīgi apgūt jaunāko un modernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, medicīnas zinātnē un tehnoloģijās. Vai GASTRO CENTRS šādā ziņā spēj sniegt nepieciešamo izaugsmi un zināšanas?
K.C.: Jā, noteikti. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos GASTRO CENTRU. Uz zinātni un pētījumiem balstīta klīniskā medicīna ir mūsdienu standarts, bet diemžēl ne visur tas tiek pilnībā ikdienā piekopts. Es esmu Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas rezidente un vēlos šo mūsdienu pieeju attīstīt reģionā, atgriežoties Ventspilī pēc rezidentūras beigšanas.
L.M.: GASTRO CENTRS noteikti ir vieta, kas piedāvā lieliskas iespējas izaugsmei un jaunu zināšanu apguvei jaunajiem ārstiem, aktīvi sekojot līdzi jaunākajiem sasniegumiem medicīnā un investējot modernās tehnoloģijās. Tas nodrošina rezidentiem iespēju praktizēt un apgūt jaunākās diagnostikas un ārstēšanas metodes, izmantojot mūsdienīgas endoskopijas iekārtas, jaunas attēlveidošanas tehnoloģijas. Jāatzīmē, ka ikdienā saņemu arī lielu atbalstu no pieredzējušiem kolēģiem, kuri ir atvērti sadarboties un dalīties savās zināšanās. Kolēģu atbalsts ir būtisks rezidentu izaugsmē, un iespēja mācīties no labākajiem savā jomā ir nozīmīgs faktors profesionālajā attīstībā.
Kāda ir jaunās paaudzes mediķu motivācija, izvēloties ārsta karjeru? Kādi ir karjeras mērķi un gaidas no ārsta profesijas?
L.M.: Mana motivācija kļūt par ārstu saistāma ar vēlmi profesionāli attīstīties un būt daļai no nozares, kas nemitīgi attīstās un piedāvā dažādus izaicinājumus. Tā kā man ir ļoti daudz enerģijas un to nepieciešams kaut kur likt, tad uzskatu, ka ārsta specialitāte man ir piemērota (smejas). Jāatzīmē, ka, strādājot par ārstu, es saņemu ļoti lielu emocionālu gandarījumu, jo ar savām zināšanām un spējām es varu sniegt cilvēkiem reālu palīdzību.
K.C.: Man savukārt jau no bērnības bija doma, ka būšu ārste. Un, tā kā ar gadiem neviena cita profesijas izvēles ideja nebija, tad arī gana mērķtiecīgi virzījos uz mediķa profesiju. Kaut gan, godīgi sakot, īsta nojausma par specialitāti vai profesiju kopumā man sākotnēji nebija. Manā ģimenes un draugu lokā nebija neviena no medicīnas nozares, kas varētu izmainīt vai ietekmēt manu izvēli. Protams, uzsākot studijas, bija nedaudz citas ekspektācijas par medicīnu kopumā, taču šobrīd jau reālistiskāk uztveru ārsta profesiju un iespējas karjerā nākotnē. Ja ir vēlme un enerģija, daudz ko var uzlabot un attīstīt gan nozari, gan attīstīties pašai.
Ja nedaudz pafilozofējam – vai, Jūsuprāt, šīs paaudzes jaunajiem mediķiem motivācija un mērķi karjerai kaut kā atšķiras no iepriekšējo paaudžu mediķiem?
K.C.: Iespējams, agrāk izvēloties ārsta profesiju, tas bija arī sabiedrības statusa un cieņas simbols. Šobrīd diemžēl tādu cieņu pret ārstiem un citiem medicīnas darbiniekiem sabiedrībā vairs neizjūt, tādēļ motivācija kļūt par ārstu vairāk ir kā dzīves aicinājums, sirdslieta un vēlme nemitīgi mācīties un pilnveidot savas zināšanas.
L.M.: Es gan domāju, ka motivācija un mērķi karjerā nav saistāmi ar mediķa piederību kādai paaudzei. Viss ir atkarīgs no personības un no tā, ko šī personība vēlas sasniegt. Piemēram, kāds būs ļoti apmierināts strādāt par speciālistu nodaļā, kāds mērķtiecīgi ies uz klīnikas vadītāja amatu. Tas viss ir ļoti individuāli.
Kāda ir sadarbība starp dažādu paaudžu mediķiem? Vai nav kāds paaudžu konflikts, kas balstās, piemērām, atšķirīgās vērtību sistēmās vai pieredzē?
K.C.: Manuprāt, sadarbību mazāk ietekmē paaudžu atšķirības, bet vairāk katra cilvēka personība un skats uz dzīvi. Es pati esmu saskārusies ar vairākiem ļoti pieredzējušiem vecākas paaudzes ārstiem, kuriem idejas un dzīves uztvere ir daudz progresīvāka un modernāka par jaunākiem kolēģiem.
Krista Cēbere
L.M.: Es piekrītu Kristai. Medicīnā no paaudzes paaudzē ir bijis tā, ka mediķis ar pieredzi apmāca jauno kolēģi, daloties ar savām zināšanām un prasmēm. Savukārt jaunais ārsts ir tā “švammīte”, kas šīs zināšanas “uzsūc” un turpmāk izmanto savā darbā. Ņemot vērā manu pieredzi, tad visi kolēģi, kuri mani ir apmācījuši rezidentūras laikā un apmāca vēl joprojām, ir lieliski mentori un tiešām sniedz tikai visu pozitīvo, ko iespējams sniegt. Es to noteikti novērtēju un cienu.
Jautājums arī no “otras”, proti, pacientu, puses. Vai jūtat kādas atšķirības, strādājot ar dažādu paaudžu pacientiem – viņu prasībās, attieksmē pret mediķi, informētībā u.t.t.?
L.M.: Jā, esmu gan novērojusi atšķirības, jo ikdienā saskaros ar dažādu paaudžu pacientiem – no senioriem, līdz pavisam jauniem cilvēkiem. Ja mēs salīdzinām dažādu paaudžu prasības un attieksmi pret mediķi, tad vecākās paaudzes pacienti bieži vien uzticas ārstam kā autoritātei, un, piemēram, viņi ir mazāk gatavi uzdot jautājumus par ārstēšanas plānu vai apšaubīt ārsta piedāvātās rekomendācijas. Savukārt jaunākās paaudzes pacienti ir tendēti uz lielāku līdzdalību lēmumu pieņemšanā par savu veselību. Viņi biežāk uzdod jautājumus, vēlas aktīvi piedalīties savā ārstēšanas procesā, lūdz detalizētāku skaidrojumu par savu diagnozi, izmeklēšanas iespējām, ārstēšanas plānu. Taču, neskatoties uz pašu pacientu stipri atšķirīgo attieksmi, es vienmēr mēģinu empātiski un maksimāli efektīvi sazināties ar katru pacientu individuāli, pievēršot uzmanību viņa vajadzībām. Man patīk, ja pacients, izejot no ārsta kabineta, paliek bez neatbildētiem jautājumiem vai neskaidrībām.
K.C.: Protams, nelielas pacientu atšķirības saistībā ar vecumu ir, Linda jau īsumā tās nosauca. Es gan gribu uzsvērt citu niansi – es vairāk izjūtu atšķirību starp pilsētu, it īpaši Rīgas, un reģionu pacientiem – ir cita attieksme, dzīves uztvere un arī komunikācija. “Pilsētniekiem” visu vajag ātri un uzreiz, un, ja kaut kas nepatīk, uzreiz rakstīt sūdzību, izpaust savas negācijas uz ārstu vai personālu. Reģionos bieži vien cilvēki ir pateicīgāki par ārsta veltīto laiku, uzticas un ieklausās rekomendācijās. Es izjūtu lielāku gandarījumu strādājot ar cilvēkiem, kuriem mana ieguldītā enerģija un laiks ir noderīgi.
Mediķi ir slaveni ar savu melno humoru un nezinātājiem dažkārt šķietamo cinismu. Arī Jums noteikti ir kāds savs šī “žanra” stāsts gan no studijām, gan stažēšanās, gan darba GASTRO CENTRĀ, tā teikt, “mediķu stāstiņi”…
K.C.: Jā, šādu stāstu un notikumu ir bijis pietiekami daudz, dažreiz, pašai atceroties dažus no tiem, pat negribas ticēt, ka tā bija īstenība. Protams, daudzus nemaz nedrīkst stāstīt. Bet viens stāsts man ir no medicīnas studiju laikiem, kad strādāju vienā no slimnīcas nodaļām kā medicīnas asistents, un iepriekšējā dežūrā bija nomiris pacients. Pakaļ mirušajam cilvēkam atbrauca darbinieki no morga, bet, ieejot paredzētajā telpā, kur parasti ir līķis, nekā nav. Iepriekšējās dežūras māsiņa jau sen gabalā un uzreiz neatbild uz telefona zvanu. Nodaļas sanitārs tajā laikā arī strādāja tikai pa dienu un nezināja, kas noticis naktī. Tad nu visi sākām meklēt pa visiem iespējamiem stūriem, kabinetiem un palātām. Beigās jau atradām, tikai morga darbinieki gan nebija priecīgi par ilgu “izmeklēšanu”.
L.M.: Taisnība – mediķa profesija bieži vien ir saistīta ar ļoti smagiem un emocionāli izaicinošiem brīžiem, un melnais humors ir viena no stratēģijām, kas palīdz saglabāt skaidru prātu. Pajokot gan man itin labi patīk (kolēģi to zina), bet labāk “mediķu stāstiņus” atstāt personīgam arhīvam, citādi pacienti pie manis vairs negribēs nākt ārstēties. (Smejas)
Noslēgumā – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
K.C.: Novēlu visiem veselību – gan mentālu, gan fizisku. Jo tiešām nekas dārgāks par to dzīvē nav. Domāju, ka visi medicīnā strādājošie tam piekritīs. Novēlu arī labu sadarbību un komunikāciju savā starpā ikdienas darbā, jo medicīna ir komandas darbs!
L.M.: Lai mūsu centrs turpina būt tā vieta, kur apvienojas izcilas zināšanas, modernākās tehnoloģijas un patiesa vēlme palīdzēt pacientiem. Novēlu, lai mēs vienmēr spētu atbalstīt viens otru, dalīties pieredzē un mācīties viens no otra, veidojot vidi, kurā visi varam augt un attīstīties. Nu, un, protams, katram novēlu stipru veselību, jo tas ir pamats visam!
Jānis Zaķis: “Jaunie mediķi ir vairāk mācīti ieklausīties un sajust pacientu.”
Veidojot interviju ar GASTRO CENTRA jaunajām ārstēm–rezidentēm par mediķa motivāciju, karjeras izaugsmi un ienākšanu darba tirgū, “GASTRO Ziņas” vēlējās uzklausīt arī jau pieredzējuša mediķa viedokli, lai salīdzinātu – kā, sākot veidot mediķa karjeru, bija “toreiz” un kādas ir atšķirības salīdzinājumā ar šodienas jauno mediķu paaudzi. Tāpēc uzklausījām Jānis Zaķi, GASTRO CENTRA galveno ārstu, anesteziologu–reanimatologu, kurš no sava skatupunkta komentēja abu jauno ārstu – Lindas Mežmales un Kristas Cēberes – stāstīto.
– Ja pavisam īsi jāatbild uz jautājumu, vai ir atšķirības starp mūsdienu jauno ārstu motivāciju kļūt par mediķi, karjeras mērķiem, viedokli par ārsta profesiju kā tādu, tad es teiktu tā: tādas nozīmīgas atšķirības patiesībā nav. Izsakoties vienkāršoti – gan toreiz, gan tagad tomēr topošais ārsts vispirms domā par divām svarīgākajām lietām – interese par mediķa profesiju un vēlme palīdzēt. Ja mēs runājam tēlaini, tad topošajam ārstam ir “jādeg acīm” par savu profesiju, savu darbu, saviem pacientiem. Un es arī GASTRO CENTRĀ labi redzu, ka jaunajiem deg acis, bet – arī jau pieredzējušajiem kolēģiem, kas strādā ilgus gadus, joprojām deg acis par savu lietu.
Jā, mēdz gadīties, ka mediķa profesija kādam topošajam mediķim patiesībā tiek “uzspiesta no augšas” – piemēram, ja students ir kādas ārstu dinastijas pārstāvis, kur teju vai pienākums ir turpināt vecāku profesiju jau nākamajā paaudzē, bet pašam jaunietim tas nemaz tik saistoši nešķiet. Bet tas parasti “atklājas” gana ātri. Jo kļūšana par ārstu nozīmē arī to, ka, lai iegūtu ārsta kvalifikāciju, ir nepieciešamas desmit un vairāk gadu ilgas un sarežģītas studijas. Un tad, ja šī profesija nav pa īstam tava, tad tas ātri vien atklājas, un šie jaunieši parasti maina savas dzīves izvēles.
Arī par ienākšanu reālajā mediķu darba tirgū un apritē nozīmīgu atšķirību starp paaudzēm nav. Topošie mediķi gan toreiz, gan tagad, jau sākot profesijas apguvi vai tikai izvēloties savu ceļu uz medicīnu, jau meklē tiešu un praktisku saikni ar medicīnas iestādēm, sāk profesijas apguvi no pašas apakšas, pašiem meklējot iespējas iepazīt klīniku, citu medicīnas iestāžu ikdienu, strādājot sanitāra vai apkalpojošā personāla darbus vēl pirms studijām augstskolā, un pamazām vien apgūstot iemaņas, prasmes un zināšanas.
Tomēr ir atšķirības tajā, kā šodienas jaunie mediķi nonāk darba tirgū jau kā ārsti un kā speciālisti. Mums vairāk bija lekcijas, teorētiskās apmācības, vairāk bija jāklausās. Un tikai tad nāca, ja tā var teikt, “īstā prakse”. Tagad vairāk ir patstāvīgs darbs, ir uzdevumi, kas topošajam ārstam tiek uzdoti un kuri zināmā mērā patstāvīgi jāatrisina, viņiem pašiem ir jāmeklē, jāatrod atbildes, jāpiedāvā risinājumi. Tāpat, nenoliedzami, ir lielas atšķirības arī komunikācijas jomā un informācijas pieejamībā. Jaunie mediķi orientējas šajā jaunajā pasaulē, prot to izmantot, atrast informāciju, prasīt kolēģu palīdzību teju vai visā pasaulē “on-line” režīmā, atrod domubiedrus sociālajos tīklos. Manas paaudzes mediķiem varbūt tas ir daudz lielāks izaicinājums. Un, nenoliegsim, ka ir arī tādi vecākās paaudzes dakteri, kuri nemaz šīs jaunās lietas negrib apgūt… Skaidrs, ka pie zināma gadu skaita vairs nav, ja atkal izsakāmies tēlaini, “mešanās uz ambrazūras”, raušanās šūt klāt norautas rokas vai sašautas galvas, ir zināma piesardzība darbā. Un šeit gan es redzu jauno mediķu iespējas un pat pienākumu – viņiem tagad ir jāuzņemas iniciatīva.
Protams, noteikti nemetīšu akmeni tikai vecākās paaudzes mediķu “dārziņā”. Dažus mīnusus redzu arī jaunajiem kolēģiem. Piemēram, mēs, pieredzējušie ārsti, vienmēr esam gatavi palīdzēt jaunajiem ar padomu, ar pieredzi – gan kopumā profesijā, gan konkrētos gadījumos ar konkrētiem pacientiem. Bet jautājums ir, vai jaunie vienmēr ir gatavi klausīties. Un mēdz gadīties tā, ka pieredzējušais kolēģis dod kādu padomu, bet jaunais dakteris noklausās ar attieksmi “nu, labi, lai jau viņš parunā”, taču tad pats apdedzinās, un nākas secināt: jā, bija tomēr tam vecajam bukam taisnība!
Ir jāpiemin vēl divas lietas, kas kardināli atšķir manas paaudzes un jauno mediķu ienākšanu nozarē. Pirmā ir tehnoloģijas. Te, kā jau saprotiet, situācija 90. gadu sākumā, kad par ārstu kļuvu es pats, un tagad ir kā diena pret nakti. Tas pat nav salīdzināms. Tiesa gan, tehnoloģiju progresam nāk līdz arī kāda “blakne”, kur atkal vecākās paaudzes mediķiem ir zināma priekšrocība. Ja pēkšņi kādā krīzes situācijā “noklājas” tehnika vai programmatūra, tad mums vienmēr pie rokas ir plāns B. Proti, mēs spēsim daudz labāk atrast risinājumu, kā iztikt bez konkrētā tehnoloģiskā aparāta, lai neradītu problēmas pacientam. Kamēr jaunajiem mediķiem, jau ienākot profesijā, ir pilnīga paļāvība uz tehnoloģijām, kuras taču vienmēr (vismaz viņu profesionālās dzīves laikā) ir bijušas un vienmēr būs.
Otra lieta savukārt ir tā, kur jaunie ārsti iepriekšējo paaudžu mediķus uzvar “vienos vārtos”. Proti, mums medicīnas augstskolā praktiski nemaz nemācīja par profesijas emocionālo pusi, saikni ar pacientu, psiholoģiju. Taču šodienas jaunajiem mediķiem ir mācīts sarunāties, uzklausīt, sadzirdēt. Citiem vārdiem, jaunie mediķi ir vairāk mācīti ieklausīties un sajust pacientu, saikne ar pacientu ir labāka. Ne velti daudzi medicīnas zinātnes pētījumi mūsdienās ir pierādījuši, ka, vienkāršoti izsakoties, saruna ar pacientu ir teju 60–70% no rezultāta.
Taču kopumā es noteikti varu teikt, ka jaunie mediķi, kuri apzināti izvēlējušies un iet ārsta profesijas apguves ceļu, vai tikko ienāk profesijā kā jaunie speciālisti, ir izglītoti, zinoši un gatavi strādāt pacientu labā. Un man ir prieks, ka mēs GASTRO CENTRĀ varam viņiem dot šīs iespējas – mācīties, pilnveidoties un kļūt par izciliem speciālistiem.
