Ārsta palīgs jeb universālais kareivis medicīnā: misija starp neatliekamo un ikdienas aprūpi
Vidējais medicīnas personāls – māsas un ārstu palīgi – ir mugurkauls, uz kura balstās visa veselības aprūpes sistēmas stabilitāte un efektivitāte. Tieši viņi nodrošina ciešāko kontaktu ar pacientiem, sniedzot gan palīdzību kritiskās situācijās, gan atbalstu rūpēs par veselību ikdienā. Tomēr sabiedrības un reizēm pat dažu kolēģu izpratne par, piemēram, ārsta palīga profesiju joprojām ir neskaidra.
GASTRO CENTRĀ šo profesionāļu loma ir vitāli svarīga, it īpaši sarežģītās diagnostikas un endoskopijas procedūrās. Ārsta palīgs Arnolds Krauklis skaidro, kāpēc izvēlējies tieši šo, nevis ārsta ceļu, un kā redz vidējā medicīnas personāla nākotni Latvijā. Viņa stāsts atklāj ārsta palīga darba daudzpusību, vēlmi neatlaidīgi pilnveidoties un dziļu pārliecību par profesijas nozīmīgumu.
Kā Jūs nosaucat savu profesiju, kad par to jautā?
Labs jautājums! Bieži vien cilvēki nezina vai īsti nesaprot, kas ir ārsta palīgs. Daži jautā, vai esmu students, kas mācās par ārstu, citi – ar izbrīnu acīs – saka, ka pirmo reizi dzird par šādu specialitāti. Godīgi sakot, tas mani reizēm pārsteidz, jo šāda nezināšana gadās pat ārstu vidū.
Parasti es paskaidroju, ka esmu tas cilvēks, kurš dodas pie pacientiem neatliekamās situācijās, vai arī tas, pie kura vēršas ģimenes ārsta praksē, kad nepieciešama palīdzība vai konsultācija. Ārsta palīga profesija pēc būtības ir universāla – mēs varam pildīt jebkuras funkcijas, kas nepieciešamas, atkarībā no konkrētās situācijas prasībām.
Arnolds Krauklis
Vai ir bijis brīdis, kad vēlējāties atteikties no šī ceļa?
Nē, ne reizi. Mans ceļš medicīnā sākās Nacionālajos bruņotajos spēkos. Jau no pirmā mēneša, kopš pievienojos profesionālajam dienestam, sapratu, ka vēlos kļūt par karavīru glābēju – cilvēku, kurš kritiskā brīdī spēj ne tikai aizstāvēt savu valsti, bet arī glābt dzīvības.
Soli pa solim augot armijā, arvien vairāk izjutu, ka medicīna mani patiesi uzrunā un gribu uzzināt vairāk. Ļoti liels atbalsts nāca no kolēģiem, kuri teica, ka man tas izdodas un ka vajadzētu mēģināt iet tālāk šajā virzienā.
Protams, ir bijuši arī grūti brīži, taču mani vienmēr motivēja bijušo kolēģu ticība un atbalsts manam lēmumam. Lielu lomu manā ceļā ir spēlējuši arī cilvēki, kurus esmu sastapis medicīnā. Es bieži saku, ka man dzīvē ir ļoti paveicies – man ir bijuši izcili mentori, kas ir vadījuši, iedrošinājuši un ticējuši manām spējām. Protams, bija arī situācijas, kad man vajadzēja pierādīt sevi un parādīt, ka neesmu medicīnā nejauši. Taču tieši šie brīži ir palīdzējuši man kļūt par stiprāku un pārliecinātāku profesionāli.
Kādi ir Jūsu nākotnes plāni – vai gribētu specializēties kādā konkrētā jomā? Kāpēc “GASTRO CENTRS”?
Pagaidām nākotnē tiecos pēc diviem sertifikātiem – ambulatorās un neatliekamās medicīnas sertifikāta. Kopumā tas prasīs aptuveni divus gadus. Daudzi man ir jautājuši, kāpēc abi divi, jo dzīvē taču pilnībā pietiktu ar vienu. Taču es uzskatu, ka abi šie virzieni viens otru papildina – katram ir savas nianses, un kopā tie veido plašāku skatījumu uz pacientu aprūpi. Turklāt man patiesi patīk mācīties un apgūt jaunas lietas – tā ir neatņemama manas personības daļa.
“GASTRO CENTRĀ” nonācu pavisam nejauši – caur savu otru pusīti Vinetu. Sākumā tas bija darbs ar stundas likmi, taču, strādājot kā viesstrādniekam, man bija iespēja satikt patiešām lieliskus kolēģus. Viņu iedvesma un atbalsts mācību laikā mani ļoti motivēja, un, pabeidzot studijas, šķita pašsaprotami palikt šeit un turpināt darbu šajā komandā. Taču tas nebija vienīgais iemesls – “GASTRO CENTRS” man sniedz iespēju augt kā profesionālim ne tikai zināšanās, bet arī prasmēs, piedaloties sarežģītās procedūrās.
Kur un kā apguvāt ārsta palīga profesiju? Kā vērtējat saņemtās izglītības kvalitāti?
Ārsta palīga profesijai nepieciešamās zināšanas apguvu Latvijas Universitātes Rīgas 1. medicīnas koledžā, kur trīs gadu garumā studēju, lai kļūtu par kvalificētu speciālistu. Uzskatu, ka mācību process bija augstā līmenī – pasniedzēji bija zinoši un ieinteresēti savā darbā, un man tika sniegtas pietiekamas teorētiskās un praktiskās zināšanas, lai varētu veiksmīgi strādāt ar pacientiem. Es patiesi ticu, ka izvēlējos vienu no labākajām izglītības iestādēm, kur apgūt šo profesiju.
Runājot par ārsta palīgu izglītības kvalitāti Latvijā, kopumā to vērtēju pozitīvi – studiju programmas nodrošina nepieciešamo zināšanu bāzi un praktisko pieredzi, lai jaunie speciālisti spētu droši uzsākt darbu medicīnas nozarē. Tomēr, raugoties uz šīs profesijas nākotni, jūtu zināmu satraukumu. Šķiet, ka ārsta palīga loma veselības aprūpes sistēmā pakāpeniski kļūst mazāk novērtēta. Piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests arvien biežāk apmāca autovadītājus, lai tie spētu sniegt pirmo palīdzību cietušajiem, kas liecina, ka Latvija daļēji virzās uz paramediķu modeli. Tas rada zināmu neskaidrību par ārsta palīga profesijas turpmāko attīstību.
Neskatoties uz to, es uzskatu, ka medicīnas nozarē kopumā joprojām trūkst kvalificētu speciālistu, un šis deficīts saglabāsies arī nākotnē. Tieši šī apziņa un vēlme palīdzēt cilvēkiem man dod motivāciju turpināt pilnveidoties un strādāt šajā jomā.
Kāpēc tieši ārsta palīga profesija, nevis ārsts vai kāda cita medicīnas joma? Vai bija kāds cilvēks vai notikums, kas iedvesmoja Jūs šo ceļu izvēlēties?
Pēc dienesta armijā sāku pārdomāt, kādu virzienu izvēlēties turpmākajā dzīvē, un nonācu pie secinājuma, ka ārsta palīga profesija vislabāk atbilst manai personībai un dzīves pieredzei. Medmāsas darbs man šķita mazāk piemērots, savukārt ceļš līdz ārsta diplomam prasītu daudz ilgāku mācību laiku, ņemot vērā manu vecumu un dzīves posmu, kurā tobrīd atrados. Ārsta palīga profesija man šķita līdzsvara variants – tā apvieno plašas medicīniskās zināšanas ar praktisku darbu un ciešu kontaktu ar pacientiem, kas man ir ļoti būtiski.
Jāsaka, ka izvēli lielā mērā ietekmēja arī vēlme turpināt kalpot sabiedrībai un palīdzēt cilvēkiem – līdzīgi kā tas bija armijā, tikai citā veidā. Arī tagad, strādājot medicīnā, redzu, cik nozīmīga ir šī profesija, jo ārsta palīgs bieži ir pirmais, kas satiek pacientu, novērtē viņa stāvokli un sniedz palīdzību.
Vai ir kāds notikums, kas Jūsu darba dzīvē ir atstājis visdziļāko iespaidu? Kas visvairāk iedvesmo šajā darbā?
No notikumiem, kas atstājuši vislielāko iespaidu, visvairāk palicis prātā brīdis, kad pirmo reizi palīdzēju cilvēkam, kura stāvoklis bija kritisks, un redzēju, ka manas zināšanas un rīcība patiešām var glābt dzīvību. Tas mirklis deva dziļu pārliecību par profesijas nozīmi un jēgu. Savas zināšanas es vienmēr saistu ar cilvēkiem, kuri mani ir apmācījuši un dalījušies ar savu pieredzi. Katrs pasniedzējs, kolēģis un mentors ir atstājis savu ieguldījumu manā profesionālajā izaugsmē, un es nekad nenoguršu viņiem teikt paldies. Tieši šo cilvēku atbalsts un piemērs ir palīdzējis man kļūt par speciālistu, kāds esmu šodien.
Kāda ir Jūsu tipiskā darba diena?
Mana tipiskā darba diena sākas ar kafijas krūzi – bez tās neiztiek neviens rīts. Un, protams, ar sarunām par maniem trim kaķiem – Dīnu, Semiju un Lunu. Kolēģi jau labi zina, par ko būs runa, tāpēc rīta tēma ir paredzama, bet tas vienmēr ienes nelielu smaidu un vieglumu darba dienas sākumā.
Pēc tam seko endoskopijas – daļai cilvēku tas var šķist vienmuļš rutīnas darbs, bet ne man. Es piedalos gan standarta endoskopijās, gan ERHP procedūrās, asistēju neiroķirurgu blokādēs un, ja ir iespēja, arī operācijās. Man patīk būt tur, kur notiek kas jauns un dinamisks, un šķiet, ka izaicinājumus nemaz nav jāmeklē – tie paši atrod mani.
