Alise Nicmane–Aišpure: “Patiesība ir tāda, ka ārsts redz ļoti ierobežotu daudzumu informācijas.”
Pērnā gada augustā pie jaunas vadītājas tika viena no ietekmīgākajām Latvijas mediķu organizācijām – Latvijas Ģimenes ārstu asociācija (LĢĀA). Pēc ilggadējās asociācijas vadītājas – dakteres Sarmītes Veides – došanās pelnītā atpūtā, par LĢĀA prezidenti ievēlēja ģimenes ārsti Alisi Nicmani–Aišpuri. Dzimusi baušķeniece, ģimenes ārsta praksi vada Rīgā. Uzreiz pēc ievēlēšanas viņa intervijā laikrakstam “Bauskas Dzīve” norādīja, ka vislielāko izaicinājumu saredz aizstāvēt ģimenes ārstu tiesības un līdz ar to palīdzēt visiem pacientiem: “Mums nemitīgi tiek uzlikts milzum daudz prasību no valsts. Tas nav samērojams ne ar reālo laiku, ne ar piešķirto finansējumu. Mēs bieži vien esam tie, kas atrodas vistuvāk cilvēkiem, un šobrīd bieži vien arī vienīgie,” toreiz teica Alise Nicmane–Aišpure. Kopš ievēlēšanas amatā pagājis nedaudz vairāk nekā gads, tāpēc aicinājām LĢĀA prezidenti Alisi Nicmani–Aišpuri uz interviju, lai skaidrotu, kā situāciju Latvijas veselības aprūpes sistēmā viņa redz tagad.
Ģimenes ārstu darbs nav iedomājams bez ciešas sadarbības ar dažādu medicīnas nozaru speciālistiem. Kā Jūs vērtējat pašu sadarbības sistēmu – cik tā ir ērta un kvalitatīva gan ģimenes ārstiem, gan speciālistiem, gan, protams, pacientiem?
Sadarbība starp ģimenes ārstiem, speciālistiem un pacientiem kopumā vērtējama kā laba. Iespējams, Latvijā, no šīs perspektīvas raugoties, tas varbūt izskatās citādāk, tomēr ja vērtējam, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, mūsu veselības aprūpe tomēr ir pacientiem pieejama. Šobrīd visizteiktākā problēma, ko redzam arī no savas puses – jā, ir rindas pie valsts apmaksātajiem ārstiem–speciālistiem, un, acīmredzot, piedāvājums nespēj nosegt pieprasījumu. Bieži vien arī tad, ja pacients izvēlas maksas vizīti, pieraksta termiņi ir ļoti gari.
Problemātika šobrīd ir arī dažādajās un sadrumstalotajās medicīnisko datu vietnēs. Lielākoties pacienti, atnākot pie ārsta, ir pārliecināti, ka ģimenes ārstam pietiek atvērt vienu datu vietni, lai viņš jau visu par konkrēto pacientu redzētu. Taču e-veselība nodrošina vienīgi iespēju redzēt izrakstītās receptes, darba nespējas lapas. Šobrīd gan arī laboratorijas modulis ir gana labs. Taču patiesība ir tāda, ka ārsts redz ļoti ierobežotu daudzumu informācijas, bet kāds neredz vispār neko, ja vien pacients neatnes to līdz. Arī kolēģi speciālisti domā, ka visi ģimenes ārsti izmanto “DataMed” un var redzēt visu nepieciešamo. Taču tā ir maksas sistēma, kuru ne visi ārsti spēj nopirkt vai pērk. Līdz ar to arī bieži vien rodas nesaprašanās. Daļa datu ir stacionāru vietnēs, kur atsevišķi jāielogojas, lai tās iegūtu, ir daļa datu, kas netiek ievietota “DataMed” vietnē un ģimenes ārsts tos nevar iegūt pat tad, ja viņam ir pieeja. Tie pacientam pašam jāņem līdzi papīra formātā. Līdz ar to problēma ir tieši šis pārejas posms, līdz mēs varēsim redzēt visus datus vienkopus, un tie būs pieejami visiem mediķiem tajā brīdī, kad pacients ir ieradies, dod mums atļauju un lūdz, lai mēs šos datus izmantojam viņa veselības interesēs.
Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente, ģimenes ārste Alise Nicmane–Aišpure. Foto – no liepajniekiem.lv
Kas tā ir par institūciju, pie kuras durvīm būtu jāklauvē, lai šo datu sadrumstalotības problēmu beidzot novērstu? Cilvēkiem jau gadiem solīts, ka ārstam pietiks atvērt konkrētu vietni, un visa ar attiecīgā pacienta veselības stāvokli saistītā informācija viņam būs redzama.
Būtībā jau doma jau tāda, ka valsts ievieš digitālās veselības platformu, kurā tad saslēgsies visas medicīnas iestādes un varēs nodot datus par pacientiem. Šobrīd ienāk liela daļa laboratoriju datu e-veselībā, ienāk arī attēldiagnostika, bet man kā ārstam, ikdienā strādājot, ērtāk ir izmantot maksas rīku, privāta uzņēmēja izveidotu vietni, kurā es redzu daudz vairāk un ātrāk apvienotus visus datus. Te ir jārunā par mūsu valsts redzējumu, cik ātrā tempā mēs izstrādājam rīkus, lai dati būtu pieejami. Es ieteiktu kolēģiem vairāk uzticēties tam, ko stāsta pacients, ko ierakstījis mūsu kolēģis savā nosūtījumā vai slēdzienā. Ir vajadzīga cieņpilna attieksme gan mums savstarpēji, gan arī attiecībā uz pacientu. Te mums visiem vēl ir, kur augt.
Tomēr kā ārsti, tā pacienti uzsver, ka tas milzīgais papīru apjoms, kas ārstam jāaizpilda, apēd lielāko daļu no vizītes laika. Ārsts, pat gribēdams, nevar veltīt pacientam stundu vai pusstundu…
Valsts apmaksātā medicīnā nav tādas iespējas kā veltīt vienam pacientam stundu. Izņemot to, ka valsts ir ierēķinājusi ģimenes ārstiem zīdaiņu profilaktiskajām apskatēm pusstundu. Bet tanī laika brīdī, kas man ir atvēlēts, arī tad, ja tas ir īss, es varu ļoti dažādi izturēties.
Kāda ir galvenā problemātika, ar ko jāsaskaras ģimenes ārstiem, nosūtot savus pacientus uz izmeklējumiem un konsultācijām pie speciālistiem?
Ģimenes ārstu sadarbība ar speciālistiem ietekmē ļoti tieši, jo es jau savu pacientu nosūtu pie kolēģa tad, kad man ir jautājumi. Un ir skaidrs, ka šajā situācijā man pacienta veselības interesēs ir nepieciešama speciālista palīdzība. Varbūt, ka lielāks izaicinājums dažkārt ir laika trūkums, lai noformētu pilnvērtīgu nosūtījumu. Attiecībā uz e-veselības nosūtījumu izmantošanu problemātiski ir, ka tie neuzkrāj datus. Piemēram, mūsu iekšējās datu sistēmās mēs varam tos uzkrāt, palabot mainīgos lielumus un šos nosūtījumus ļoti ātri atjaunināt. Valsts e-sistēmā tas šobrīd ir sarežģīti, bet, kā es saprotu, šobrīd tiek strādāts, lai nosūtījumi būtu labāki. Man tikai grūti pateikt, kāds formāts tas īsti būs un ko ar tiem varēs un ko nevarēs izdarīt. Tomēr laiks un pieejamība ir problēma. Ir specialitātes, piemēram, reimatologi, kurās ārsti ir ārkārtīgi grūti pieejami – gan bez maksas, gan par maksu. Tāpat ārkārtīgi svarīga ir sadarbība ar stacionāru ārstiem. Arī pētījumos ir pierādīts – ja stacionāra ārsts kontaktē ar pacienta ģimenes ārstu, tad pacienta veselības iznākums ir labāks, viņa stacionāra dienas ir īsākas. Te komunikācija būtu ļoti būtiska, bet pagaidām tā nav tik raita, kā gribētos.
Jūsu minētā ģimenes ārstu un stacionāru ārstu savstarpējā komunikācija par konkrēta pacienta veselības jautājumiem būtu tiešām lieliska, tikai jautājums ir, – cik bieži realitātē tā notiek? Arī ģimenes ārstu institūciju ieviešot, vairums cilvēku domāja, ka ģimenes ārsts pazīs savu pacientu jau praktiski no dzimšanas un pārzinās viņa veselības stāvokli. Grūti noticēt, ka tā tiešām ir.
Gribētu iebilst un teikt, ka ļoti bieži mēs zinām savus pacientus no dzimšanas. Pieaugot mūsu darba stāžam, arī informācija par pacientu uzkrājas krietni vairāk. Tāpat kā vide, no kuras nāk pacients, viņa ģimene, kultūras un reliģiskās vērtības ir mums zināmas. Ir pacienti, kuriem ienākot manā praksē, jau zinu, ka problēma ir liela, jo šis cilvēks nekad ar kaut kādiem niekiem pie ārsta nenāks. Mēs zinām savus pacientus, un situācijās, kad ir ļoti nepieciešams, sazināmies ar stacionāru. Tas, protams, nav katru nedēļu, bet tādas situācijas ir, un šī sadarbība notiek.
LĢĀA ir viena no nozīmīgākajām mediķu organizācijām, kuras viedoklis vienā vai otrā jautājumā parasti tiek vispārināts kā visus ģimenes ārstus pārstāvošs. Cik lielā mērā LĢĀA izdodas ietekmēt arī politisku lēmumu pieņemšanu veselības sistēmas uzlabošanā?
Jā, šis viedoklis tiešām tiek vispārināts. Un tas ir pamatoti, jo LĢĀA ir 1493 ģimenes ārsti, no kuriem 1062 ir ikdienā praktizējoši, bet 431 ir jaunbiedri, vecbiedri, asociētie biedri, kas varbūt šobrīd uz laiku ir pārtraukuši savu aktīvo darbību. Mūsu organizācijā lēmumi tiek pieņemti demokrātiski, valdē izdiskutējot, par priekšlikumiem izstāstot mūsu kolēģiem biedru sapulcēs, kur viņi balso un izsaka savus viedokļus. Runājot par politiku, esam tās veidošanā iesaistīti ilgus gadus, ļoti daudz esam arī intensīva, ilgstoša darba rezultātā panākuši. Ģimenes medicīna Latvijā patiesībā ir daudz attīstītāka, kā tā bija sākotnēji.
Es esmu LĢĀA prezidente drusku mazāk par pusotru gadu, un par pēdējā laikā panākto mēs esam ļoti priecīgi. Ja ģimenes ārsts var strādāt labprātīgi un efektīvi, tad arī šī primārā veselības aprūpe ir daudz labāka un pieejama lielam Latvijas iedzīvotāju skaitam. Piemēram, jautājumā par darba nespējas lapām ar Ministru kabinetu bija ātrs un konstruktīvs darbs, varēja vienoties par daudzām lietām, bija panākami arī kompromisi ar darba devējiem, bet rezultātā ir daudz labāks normatīvais regulējums. Tāpat mums šobrīd nepieciešams daudz mazāks darba ieguldījums, rakstot “zīmes” nometnēm, skolām, bērnudārziem. Ir regulējums par vakcināciju. Beidzot mums ir iespēja likumīgi citam citu aizvietot un saņemt par to atlīdzību. Līdz ar to ir iespēja gan atļauties saslimt, gan arī aiziet atvaļinājumā kā mums, tā mūsu darbiniekiem, un līdz ar to arī izdegšanas problēma ir mazāka. Mūsu profesija ir ārkārtīgi dodoša. Taču tad, ja es pats esmu izsmelts, man ir ļoti grūti ko dot.
Tāpat finansējums mūsu prakšu uzturēšanai ir daudz tuvāks reālajām izmaksām. Mūsu prakses ir efektīvākas, ja lielāku daļu darba plašumā un arī daudzumā mēs spējam paveikt uz vietas, līdz ar to pieejamība un arī ērtība pacientam ir krietni augstāka. Piemēram, ģimenes ārsts var izņemt svešķermeni no auss, var uztaisīt kardiogrammu, tāpat veikt dažādus eksprestestus, izņemt diegus, pārsiet brūces, pārsiet hroniski dzīstošas čūlas, veikt vakcināciju un tamlīdzīgi. Šobrīd daļa kolēģu arī ņem onkocitoloģijas, fizioloģiski novēro grūtnieces. Jo šīs pakalpojumu spektrs ir plašāks, jo pacientam ērtāk, turklāt pacientam patīk būt pazīstamā vidē. Tādējādi tiek mazāk noslogota terciālā un sekundārā veselības aprūpe.
Respektīvi, ģimenes ārstu praksē ir vairāki darbinieki, nevis kā agrāk ierasts – tikai ārsts un medicīnas māsa?
Mūsu praksēs ir ārsts un mums ir pieejami divi palīgi, kas var būt gan ārsta palīgs, gan medicīnas māsas, gan vecmātes. Šogad no vasaras otrās puses esam saņēmuši akceptu, ka lielas prakses – 1800 pacientu prakses pilsētās un 1500 pacientu prakses ārpus pilsētām var saņemt finansējumu trešajam darbiniekam saziņai ar mūsu pacientiem, darbam ar datiem un tam, lai mēs varētu efektīvāk strādāt ar mūsu pacientiem, aicinot viņus uz dažādiem skrīningiem, apskatēm, izmeklējumiem un tamlīdzīgi.
Mēs daudz runājam par negācijām, respektīvi, kā mums trūkst un kā kaut kas nedarbojas. Bet noteikti taču ir arī kādas pozitīvas lietas mūsu veselības aizsardzības sistēmā, kuras var nosaukt kā pozitīvas lietas. Kaut kas tāds, ar ko Latvija var lepoties. Vai tādas ir?
Jau no sākuma teicu, ka kopumā Latvijā veselības aprūpe ir ļoti laba, salīdzinot ar finansiālo ieguldījumu. Ilgus gadus esot tuvu pēdējai un pēdējā vietā pēc finansējuma veselības aprūpē mūsu valstī, mēs varam izdarīt ļoti daudz un sniegt plašus pakalpojumus. Ārstu spējas gan ārstēt, gan operēt atbilstoši pasaules līmenim mūsu valstī tomēr ir ļoti labas. Par to ir liels prieks.
Arī strādājot projektā “Primārās veselības aprūpes attīstība Baltijas jūras reģionā” gribu teikt, ka primārā veselības aprūpe Latvijā iespēju ziņā ir ārkārtīgi laba. Tajā, ko mēs kā ģimenes ārsti likumīgi drīkstam darīt un, attīstot savas spējas, prasmes un zināšanas, varam darīt. Domāju, mēs esam ļoti efektīvi ar to naudas daudzumu, kas mums ir.
Cilvēki noveco, un pasaulē dažādas iespējas gan no medikamentu puses, gan aprīkojuma ziņā visu laiku aug. Līdz ar to arī tas finansiālais slogs paliek lielāks. Tad vienmēr būs izšķiršanās – ko mēs tomēr apmaksājam no valsts līdzekļiem un ko nevaram atļauties.
Ja būtu jānosauc veselības aprūpes sistēmas problēmu galvenais “anti-tops”, tad kāds tas būtu?
Visskumjākā lieta, kas vērojama mūsu valstī: cilvēks, profesionālis nav vērtība. Ilgus gadus mēs ieguldām ēkās, dažādās mantās un rīkos, bet patiesībā jau cilvēks ir tā lielākā vērtība. Ko dos inovatīvas, ļoti labas mājas un aprīkojums, ja nebūs mediķu, kas ar to strādā. Tas bēdīgākais, ka šajā gadā mums doti ļoti daudz solījumi, piemēram, ka mūsu atalgojums augs katru gadu, bet tas jau sākotnēji ir mazināts no solītā. Šogad, neskatoties uz to, ka finansējums mediķu atalgojuma paaugstināšanai ir svarīgs arī no valsts drošības viedokļa, tas netiek plānots. Jo sevišķi saistībā ar vidējo medicīnas personālu. Ir ļoti nepatīkami, ka mēs nenovērtējam tā potenciālu. Ārsti dara darbu, ko lieliski varētu paveikt vidējais medicīnas personāls. Mums ir vismazākais māsiņu daudzums starp ES valstīm un, domāju, tas ir cieši saistīts ar atalgojuma jautājumu medicīnas māsām.
Nereti dzirdēts, ka “labākie ārsti” ir Rīgā, bet reģionos (atvainojos par vienkāršošanu) – tie, kas paliek pāri, vai tie, kuri Rīgā “nepavelk”. Vai arī tie, kuri jau tuvu pensijas vecumam un drīz var aiziet no nozares.
Man tādi vispārinājumi diez ko nepatīk. To, ka reģionos būtu mazāk kvalitatīvi, mazāk zinoši un gudri kolēģi, es nekādi nevarētu teikt. Zinu lieliski praktizējošus un zinošus kolēģus reģionos, tāpat arī Rīgā, tāpat esmu dzirdējusi arī neglaimojošas atsauksmes par kolēģiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. To mēs arī redzam brīžos, kad mūsu kolēģi pārņem prakses. Kāds pārņem praksi un ir ārkārtīgi priecīgs par to, ka tā ir labi uzturēta, ar labi aprūpētiem pacientiem, cits atkal ir ļoti sašutis, cik, viņaprāt, neatbilstošu terapiju pacienti ir saņēmuši un arī aprūpe varējusi būt daudz labāka. Stāsti ir ļoti dažādi.
Ja runājam par reģioniem, tad, protams, ģimenes ārstu novecošanās ir problēma, par ko runā gan politiķi, gan VM, gan pašvaldības. Kā iespējams risināt veselīgas paaudžu nomaiņas problēmu?
Šī problēma ir realitāte. Patiešām jau šobrīd ir liels pensijas vecumā esošs ārstu skaits. No otras puses, ja pagājušajā gadā bijām ļoti nobažījušies, ka ģimenes medicīnā iestājas salīdzinoši mazs rezidentu skaits, tad šogad iestājās vairāk nekā piecdesmit jauni ģimenes ārsti. Veselības ministrija ir rēķinājusi, kādā veidā šī nomaiņa notiek un ka šis būs tas daudzums, ar ko būs pietiekoši, ņemot vērā arī to, ka Latvijā kopumā, bet jo īpaši reģionos, cilvēku kļūst arvien mazāk. Atceros, ka pie robežas, kur dzīvoja mans brālis, bija divas pamatskolas, no kurām šobrīd nestrādā vairs neviena. Praktiski visi mana vecuma cilvēki no turienes ir aizbraukuši, tur nav jaunu cilvēku, nav bērnu, un to, kas atnāk uz laukiem dzīvot, kļūst arvien mazāk. Iedzīvotāju skaits ļoti mazinās, blīvums paliek retāks.
Tanī pašā laikā šogad, kolēģiem stājoties rezidentūrā, atlases konkursā ļoti liela daļa kolēģu uzsvēra, cik ļoti viņi negrib strādāt Rīgā, bet vēlas to darīt reģionos. Secinājums, ka kolēģi nevēlas strādāt reģionos, nav gluži patiesība. Piekrītu, ka sarežģītāk varētu būt ar Krievijas, Baltkrievijas robežu, bet mēs arī izteicām priekšlikumu Veselības ministrijai, lai nomaiņa būtu daudz vienkāršāka, lai būtu kāds maksājums gan ģimenes ārstam, kurš pensionējas un nodod savu praksi, gan arī jaunajam kolēģim, kurš atnāk. Lai viņam būtu naudas summa, ar kuru viņš var “iekārtot” savu ģimeni, aprīkot savu praksi ar visu viņaprāt nepieciešamo. Šī nomaiņa noteikti būtu daudz veiksmīgāka, ja kā ārsti pensijas vecumā, tā arī viņu jaunie kolēģi būtu motivēti.
GASTRO CENTRS ir viens no vadošajiem specializētajiem gremošanas slimību diagnostikas un ārstēšanas centriem valstī. Vai Jums ir bijusi sadarbība ar GASTRO CENTRU?
Ar GASTRO CENTRU sadarbība ir aktīva, ilgstoša regulāra, tā notiek jau gadiem ilgi. Es sadarbību vērtēju kā ļoti labu. Arī atsauksmes no pacientiem vienmēr bijušas ļoti labas gan par attieksmi, gan arī par iespēju ātri saņemt slēdzienu. Iespējams, tas ir tādēļ, ka man ir pieeja “DataMed” (smejas – red.). Bet vienmēr viss ir skaidrs un saprotams, rezultāti uzticami.
Kādas ir tās gremošanas slimības vai problēmas ar gremošanas sistēmas veselību, ar kurām ģimenes ārsti saskaras savā ikdienas darbā ar pacientiem? Ar kādām problēmām šajā jomā pacienti visbiežāk vēršas pie ģimenes ārstiem?
Atviļņa slimība, funkcionāli gremošanas–zarnu trakta darbības traucējumi, dažādas vīrusu raisītas bakteriālas diarejas, ir arī kādi čūlainā kolīta pacienti, arī divertikulozes. Varbūt mums vairāk ir pacienti, kuriem ir polipi un tubulāras adenomas, dažādas pārtikas nepanesības uzturā.
Cik lielā mērā savus pacientus var ietekmēt ģimenes ārsts – respektīvi, lai cilvēki nevilcinās vērsties pēc palīdzības, “nenokavē” šo palīdzības lūgšanas brīdi?
Varbūt mums ir grūtāk nomotivēt veikt slēpto asiņu testu kādai daļai pacientu. Taču izstāstot, izrunājot, atsaucību gūstam. Ir bijušas situācijas, kad slēpto asiņu tests bijis pozitīvs, mēs nozīmējam un sarunājam pēcskrīninga kolonoskopiju, jau esam nolikuši datumu un laiku, bet pacients paziņo, ka viņš neies uz izmeklējumu. Ir bijis arī tā, ka GASTRO CENTRS zvanījis cilvēkam un brīnišķīgi nomotivējis šos mūsu “negribīgos” pacientus uz kolonoskopiju tomēr ierasties. Mēs jau runājām, ka lielajās praksēs ir iespēja piesaistīt trešo dalībnieku, kurš var zvanīt un runāt ar cilvēku individuāli, no kā tad viņš baidās, par ko uztraucas, un izstāstīt arī visu procedūru norisi. Tad atsaucība ir ievērojami lielāka. Pacienti mums uzticas. Ja mēs skaidrojam, ka ir jāiet un jādara, viņi arī klausa. Ietekmes sviras mūsu rokās ir ļoti lielas.
Visbeidzot tradicionālais “GASTRO Ziņu” jautājums: Jūsu novēlējums GASTRO CENTRA mediķiem un gremošanas slimību centram GASTRO?
Lai arvien pietiek enerģijas inovācijām mūsu Latvijas pacientu labākas veselības aprūpes attīstībai! Lai pietiek spēks, veselība un prieks!
