Ieva Puķīte*: “Man jāprot visu izskaidrot gan aktīvam piecgadniekam, gan sadusmotam pusaudzim, gan arī vecākiem.”
Kolēģi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS), runājot par Ievu Puķīti, BKUS ārsti–pediatri, bērnu infektoloģi, gastroenteroloģi un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) lektori, gluži vienbalsīgi saka – bez viņas bērnu slimnīca šobrīd būtu grūti iedomājam, jo dakterei Puķītei piemīt tas, bez kā tik īpašas slimnīcas, kāda ir BKUS, attīstība nebūtu iespējama, proti: runājot vienkāršā valodā, “spēja tvert visu laukumu”. Gan runājot par kopējo slimnīcas attīstību, gan tiešo darbu ar pacientiem, gan strādāšanu medicīnas pētniecības jomā, gan virzot visas valsts veselības aprūpes sistēmu uz priekšu. “GASTRO Ziņas” pateicas Ievai Puķītei par atsaucību un sniegto interviju, kura, nešaubāmies ne mirkli, būs ļoti pamācoša lasāmviela visiem ar medicīnu saistītajiem “GASTRO Ziņu” lasītājiem.
Ievadam vispārīgs jautājums. Kāda, Jūsuprāt, ir situācija specifiski ar bērnu veselības aizsardzības sistēmu Latvijā uz citu valstu fona?
Manuprāt, Latvija ir speciālistu valsts. Primārajā aprūpē diemžēl strādā tikai nedaudzi primārās aprūpes pediatri, kuri pilnībā vada mazo bērnu ārstniecību līdz 3–7 gadu vecumam, kad ārsta klātbūtne nepieciešama visbiežāk. No ģimenes ārsta prakses bērni nokļūst taisnā ceļā pie speciālistiem, un tad staigā no viena pie otra. Tādējādi ceļš līdz diagnozei nereti ir garš un sarežģīts. Vecākiem, protams, ir tiesības iegūt divu vai vairāku ārstu viedokli vienā specialitātē, bet pētījumi liecina, ka tieši šāda “staigāšana” nelabvēlīgi ietekmē ārstniecības procesu.
Dažādās aptaujās un statistikā Latvija ieņem “godpilno” līderpozīciju gan ES valstu, gan arī vispār Eiropas valstu vidū saistībā ar vakcinācijas aptveres lielumu. Neiepriecinoša ir diskusija gan sociālajos medijos, gan publiskajā telpā kopumā. Satraucoši ir dati arī par bērnu vakcināciju. Kāpēc, Jūsuprāt, tā ir?
Ieva Puķīte
Iemeslu ir daudz. Viens no iemesliem: diplomātiski runājot, spējas kritiski vērtēt interneta dzīlēs pieejamo informāciju visiem nepiemīt. Mūsu vidū valda daudz mītu, un cilvēki labprātāk klausās, ko saka kaimiņiene, nevis profesionāļi. Daudziem krājumā ir kāds pa ausu galam dzirdēts gadījums par vakcīnu blaknēm. Meklējot atbildi uz jautājumiem par slimību cēloni, par kuru medicīna vēl nevar sniegt skaidras atbildes, ļoti bieži pacienti jautā, vai pie vainas nav vakcīnas. Sarunai par šo tēmu vajadzīgs laiks. Un zināšanas arī pašiem ārstiem.
Šajā sakarībā īpaši traģisks ir gadījums ar difteriju vienā konkrētā ģimenē. Un saistībā ar bērnu vakcināciju vispār. Ja būtu jāvērtē situācija ar sabiedrības izglītošanu un vecāku “tiesībām” (pēdiņas lietojam apzināti – red.) bērnu vietā izlemt: vai ir izpratne par atbildību savu bērnu priekšā? Un cik nopietna un, galvenais, izplatīta ir šī problēma?
Manā rīcībā nav statistikas, jo nestrādāju primārajā aprūpē. Manā darbā vakcinācijas lietas ir aktuālas pacientiem, kuriem specifiskas terapijas dēļ nepieciešama vakcinācija, turklāt arī ar vakcīnām ārpus parastā kalendāra. Līdz šim mums ar vecākiem kopīgu pārrunu rezultātā izdevies vienoties par labu vakcinācijai arī līdz šim pilnīgi nevakcinētiem bērniem. Vecāki bērnu vietā izlemj ne tikai par vakcinācijām, bet veselības aprūpi kopumā. Vai mēs domājam, ka visi vecāki domās tieši tā, kā mēs? Tieši tāpēc bērnu ārstu darbs ir tik sarežģīts.
Kas tas par bērnu, kas nav izslimojis visas bērnu slimības! (Masalas, vējbakas, cūciņas u.t.t., u.t.jp.) Šī tēze tiek lietota sevišķi bieži – respektīvi, visi ir izslimojuši, visi iegūst dabisko imunitāti. Kā varat raksturot šīs tēzes “popularitāti” un potenciālās sekas bērnu veselībai?
Palasiet savas dzimtas vēsturi un pajautājiet vecmāmiņai, cik viņas māsu un brāļu dzīves ceļš kapu kalniņā beidzās jau bērnībā.
Parasti ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem vieni no pirmajiem simptomiem daudzām saslimšanām ir slikta dūša, vemšana, caureja, diskomforts vēderā. Ierasti to mēdzam “ārstēt” ar “kuņģa zālēm” (lai kas tās katrā konkrētā ģimenē arī nebūtu), bet var gadīties, ka cēloņi ir citi – infekcijas slimība. Kam būtu jāpievērš uzmanība vecākiem, ja bērnam ir šādas sūdzības no jūsu specialitātes viedokļa?
Ļoti vienkārši. Nodrošināt šķidruma daudzumu, kas sevišķi aktuāli maziem bērniem un ģimenes cienījamā vecuma locekļiem. Zilo graudiņu jeb kālija permanganāta šķīdumu gan nedrīkst dot.
Runājot par gastroenteroloģiskām saslimšanām vispār, bieži ārsti–gastroenterologi uzsver, ka kuņģa–zarnu trakta slimības ar ilgstošām sekām var rasties no kādas pavisam nesaistītas citas slimības vai infekcijas. Kā Jūs komentētu šo saikni – infekcijas slimības un gastroenteroloģiskas problēmas mazajam pacientam?
Saistībā ar infekcijām sevišķi aktuāli ir grūti ārstējamie funkcionālie gremošanas trakta traucējumi jeb tā sauktās zarnu–smadzeņu ass (gut–brain axis) slimības. Cēloņu šiem daudzveidīgajiem sindromiem ir daudz. Piemēram, kairinātas zarnas sindroma attīstībā bērniem viens no biežākiem cēloņiem ir bakteriālas zarnu infekcijas, piemēram Campylobacter infekcija. Pēc vīrusu gastroenterītu uzliesmojumiem pacientu skaits pieaug arī bērnu gastroenterologa kabinetā.
Ja būtu jānosauc “universālais padomu komplekts” vecākiem, lai maksimāli izslēgtu iespēju bērnam saslimt un “nenoķert” infekcijas slimības, tad kādi būtu šie ieteikumi?
Iemācīt bērnam mazgāt rokas vienmēr un visur. Iet pastaigāties brīvā dabā, nevis pavadīt laiku lielveikalu rotaļu istabās. Atrast ārstu, kuram uzticēties un izrunāt visus, arī neērtos jautājumus par vakcināciju. Lietot D vitamīnu. Jau no mazotnes radināt pie vienkārša, veselīga ēdiena un kustībām.
GASTRO CENTRĀ veiktie gastroenteroloģiskie izmeklējumi prasa līdzdarbību arī no pacienta puses. Sākot jau ar pareizu sagatavošanos izmeklējumiem un beidzot ar vistriviālāko savu problēmu “nenoslēpšanu” no ārsta. Ko Jūs kā bērnu ārste sagaidāt no saviem pacientiem un viņu vecākiem?
Arī bērnu gastroenterologu praksē izmantotie izmeklējumi prasa sadarbību no pacienta un vecākiem, tātad faktiski sadarbību dubultā. Man jāprot izmeklējumu nepieciešamība un būtība izskaidrot gan aktīvam piecgadniekam, gan sadusmotam pusaudzim, gan arī vecākiem. No 14 gadu vecuma piekrišanu ārstniecībai lūdzam parakstīt arī pusaudzim, bet “atvērt” pusaudzi sadarbībai un uzticībai ir meistardarbs, ko mācāmies visu mūžu.
Mūsdienu medicīna virzās uz personalizāciju un starpdisciplināro sadarbību. Kā Jūs redzat savas specialitātes ārsta sadarbību ar gastroenterologiem?
Bērnu gastroenterologus uzskatu par universāliem kareivjiem sadarbības jomā. Bez radiologa, endoskopijas virtuoza, ķirurga un patologa mūsu darbs nav iespējams. Tāpat bez psihologa, uztura speciālista, aprūpes personāla. Sadarbība ar pieaugušo gastroenterologiem ir ļoti būtiska. Pirmkārt, mūsu hroniskie pacienti ir jāatdod kolēģu rokās, savukārt mēs vēlamies dzirdēt, kā “mūsu bērniem” klājas lielajā dzīvē, tāpēc atgriezeniskā saite no kolēģiem ir svarīga mūsu darba izvērtējuma sastāvdaļa. Otrkārt, slimības nez kāpēc kļūst “jaunākas” un nākas lūgt palīdzību diagnostikā un ārstēšanā. Divas galvenās metodes ir endoskopiskā retrogrādā holecistopankreatogrāfija un videokapsulas endoskopija, ko pie mums BKUS neveic. Tāpēc no sirds esam pateicīgi visiem pieaugušo gastroenterologiem par sadarbību. Mēs savukārt izglītojam kolēģus par bērniem raksturīgām iedzimtām patoloģijām, kuras senāk kolēģi nemaz neieraudzīja savā praksē.
Noslēgumā tradicionālais jautājums – Jūsu novēlējums GASTRO CENTRA kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
Mēs esam izvēlējušies ārkārtīgi plašu, grūtu un ļoti interesantu specialitāti. Lai GASTRO CENTRA kolēģiem pietiek izturības un spēka izvirzīt augstus mērķus, piepildīt neordināras idejas, piesaistīt jaunus kolēģus un prast priecāties par dzīvi.
* Ieva Puķīte – ārste–pediatre, bērnu infektoloģe, gastroenteroloģe, BKUS Bērnu gastroenteroloģijas virsārste, Bērnu slimību klīnikas vadītāja vietniece, Latvijas Pediatru gastroenterologu asociācijas vadītāja, Eiropas Bērnu gastroenterologu asociācijas biedre
