Dr. Lolita Neimane: “Dietologs ārstē ar vārdiem, un no šīs komunikācijas tālāk izveidojas uzticība ārstam.”
GASTRO komandai no 16. marta ir spēcīgs papildinājums – ārste–dietoloģe Lolita Neimane. Ar viņu, šķiet, nav īpaši jāiepazīstina neviens Latvijas iedzīvotājs – spēcīga personība, var pat teikt “mediju zvaigzne”, kuras viedokli uzklausa žurnālisti, kurā ieklausās un kuras padomus ņem vērā tie, kas vēlas padarīt savu uzturu sabalansētu, kuri grib uzlabot savu veselību ar pareizas ēšanas un diētas palīdzību. Šobrīd arī GASTRO pacientiem ir iespējas saņemt pazīstamās dietoloģes konsultācijas, bet “GASTRO Ziņām” viņa stāsta par to, kā dietologs var palīdzēt kuņģa–zarnu trakta pacientiem un kā sadarbojas ar citu specialitāšu ārstiem.
Jūs kā ārste–dietoloģe esat tieši saistīta ar GASTRO specializāciju: kuņģa–zarnu trakta slimību profilaksi. Kāds varētu būt Jūsu “pienesums” GASTRO pacientiem? Kā Jūsu konsultācija vai padoms dos labumu pacienta kuņģa–zarnu trakta slimību diagnostikā un ārstēšanā?
Tas, kas ir dietologa kompetencē, ir ārstēt bez zālēm, proti, ar uzturu. Tieši tas, ko saka diezgan “nodeldētais” Hipokrāta teiciens: “Lai uzturs tavas zāles.” Attiecībā uz gremošanas sistēmas slimībām un problēmām šis teiciens ir ļoti patiess. Ir saprotams, ka, ja mēs katru dienu ēdam divas vai trīs reizes dienā, tad tas, ko mēs ēdam, var ļoti ietekmēt veselību. Sevišķi tad, ja gremošanas trakts ir jau nedaudz apslimis vai problemātisks. Varbūt pavisam veselam, jaunam cilvēkam diētas kļūdas neko nemanīs. Es kādreiz arī lekcijās saviem studentiem mēdzu sacīt, ka cilvēks mūža laikā, protams, ļoti individuāli, bet var apēst 45 tonnas ēdiena. Mēdzu salīdzināt ar ziloņiem – ja viens zilonis sver kādas piecas sešas tonnas, tad var padomāt, prātā pielikt to kaudzi ar ēdienu blakus. Skaidrs, ka ar gadiem gremošanas trakts nogurst – sākot ar to, ka zobi, mēle, garšas kārpiņas, tad barības vads, kuņģis, zarnu trakts. Nesen studentiem lasīju lekciju par kardioslimībām, par to, kas nosaka paaugstinātus riskus saslimšanai – vecums ir viens no lielākajiem riskiem. Protams, arī smēķēšana un paaugstināts asinsspiediens. Gremošanas orgānu sistēmai ir līdzīgi – uzturam ir milzīga nozīme, ja kaut kas jau sācis niķoties tajā sistēmā. Un, strādājot par dietologu jau ilgus gadus, praksē es redzu, ka uzturs var palīdzēt. Protams, es nesaku, ka var iztikt bez medikamentiem, pilnīgi noteikti nē. Bet paralēli tam, ka tiek lietoti medikamenti, arī ar uztura korekcijām jeb uztura terapiju var uzlabot situāciju.
Varētu teikt, ka pie dietologa vajadzētu vērsties pirms ķeršanās pie zālēm?
Jā, bet arī dialogam interesē izmeklējumi. Un šajā ziņā GASTRO ir kāds ļoti nopietns trumpis: fantastiskā sistēma, kas līdz atrast problēmas ar instrumentālām metodēm. Es arī praksē, konsultējot cilvēkus ar gremošanas problēmām, vienmēr sūtu uz izmeklējumiem. Dažreiz var likties, ka tie ir tikai funkcionālas dabas traucējumi, bet tomēr jāpārliecinās, vai nav kaut kas nopietnāks. Es jau gadiem strādājot, visiem klientiem iesaku griezties pie gastroenterologa, un tālāk jau var veikt izmeklējumus.
Pēdējā laikā arvien lielāka nozīme tiek pievērsta “kompleksai” pacienta ārstēšanai, proti, tiek meklētas cēloņsakarības pacienta veselības stāvoklim un situācijai. Ne tikai ārstējot, bet arī sniedzot padomus vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanā. Kā Jūs raksturotu šādu pieeju, kā tai vajadzētu “strādāt” ideālajā variantā un kāda ir situācija mūsu valstī?
Primāri es esmu akadēmiskais cilvēks, esmu pat izveidojusi uztura programmu Rīgas Stradiņa universitātē. Bet šobrīd, man šķiet, ir diezgan populāri vietā un nevietā piesaukt stresu. Skaidrs, ka sava nozīme tam ir, sevišķi, ja skatāmies uz funkcionāliem traucējumiem. Brīžiem varbūt liekas, ka tiešām vajadzētu skatīties plašāk, jo tad, kad es mācījos, bieži vien ārstam bija lielākas iespējas pašam strādāt ar pacientu. Šobrīd būtībā aiziet pie ģimenes ārsta, cilvēks uzreiz saņem varbūt piecas lapiņas ar nosūtījumiem. Un tad ir jādomā, kas ir labāk – vai varbūt tavi vecāki, kuri mēģināja sākumā saprast, vai tagadējā situācija, kad skatās visu uzreiz. Bet, protams, no otras puses, šobrīd šīs izmeklēšanas iespējas ir ļoti attīstītas, piemēram, kapsulas, kas apskata zarnas. Katrā ziņā skaidrs ir tas, ka būtu labi, ja tomēr cilvēki skatītos plašāk, nevis katrs speciālists ārstētu tikai “savu orgānu”, jābūt arī labam ģimenes ārstam, kurš redz pacienta veselības ainu kopumā. Savukārt vissliktāk ir tad, ja cilvēks pats kaut ko “izdomā”, meklē sev kaites internetā un pēc tam iet uz izmeklējumiem, bieži vien par to maksājot, un pats sev uzstāda diagnozi. Tā kā man ir tādas divējādas sajūtas šajā ziņā.
Internets šobrīd ir liela problēma medicīnas jomā?
Es domāju, ka internets ļoti daudziem dara sliktu. Ne tikai meklējot slimības, bet arī uztura ziņā. Tādas versijas, ko šobrīd par uzturu var atrast un ko sludina dažādi pašiecelti uztura speciālisti, blogeri, influenceri, brīžiem izraisa šausmas. Es vienmēr ar studentiem runāju par kritisko domāšanu, arī uzturzinātnē. Uzskatu, ka radio, televīzijā, medijos, internetā jāaicina eksperti, jo arī mediķu vidū par uztura terapiju un dietologiem, uztura speciālistiem ir vienkāršots iespaids. Lielākais dietologu izaicinājums ir veidot ēdienkarti. Šeit vairāk ir runa par cilvēkiem ne pirmajā jaunībā, mēdz būt daudzas diagnozes, pat piecas sešas, pat vēl daudz vairāk. Tad pie vienas diagnozes varbūt ir atļauti vieni produkti, pie otras – citi, kas nereti izslēdz tos pirmos. Tādēļ vislielākais izaicinājums ir pateikt nevis tikai to, ko nedrīkst ēst, bet sakombinēt un piedāvāt skatu uz to, ko tad īsti drīkst. Citādi cilvēks saņems rekomendācijas no kardiologa, kurš teiks, ka, lūk, to nedrīkst, reimatologs pateiks vēl kaut ko, savukārt ķirurgs vēl ko pavisam citu. Un beigās, ja nav skaidrs skats uz to, ko tad drīkst, tad cilvēks saka: “Ja neko nedrīkstat, tad kāpēc ir vērts dzīvot?” Arī valsts pārbaudījumos studentiem jāanalizē reāli klīniskie gadījumi no stacionāra pacientiem. Dažreiz tiešām ir ko papūlēties, lai saprastu, ko cilvēks lai ēd, lai beigu beigās uzturs ir pietiekams, bet izcilais ķirurga darbs nav bezjēdzīgs. Uzturs, ja to uztveram šādi, tiešām nav tikai diēta svara samazināšanai vai veselīga uztura šķīvis.
Dietologs tiešām vismaz plašākai publikai saistās ar svara samazināšanu. Kas vēl ietilpst dietologa darbības jomā?
Uzturzinātne māca, kas ir dzīvesveids, un sevī ietver ēšanas paradumus, dzīves paradumus. Bet šis nosaukums ir kļuvis tāds diezgan šaurs. Varbūt tā noticis arī pateicoties tam, ka, sākot no pagājušā gadsimta 80. gadiem, ļoti strauji pieņēmās spēkā “skaistuma etaloni”, parādījās glancētie skaistie žurnāli. Un tad radās tievuma kults, jo pirms tam, godīgi sakot, arī liekais svars nebija tik izteikts. Paskatāmies vecos albumus, kur redzami mūsu vecmāmiņas un vectētiņi, tur bija pavisam cita situācija nekā tagad. Ja mēs tagad paskatīsimies uz kādu klasisku foto uzņēmumu, tad varam salīdzināt. Ļoti bieži šodienas mazie bērniņi ir stipri apaļiem vaigiem, bet tādi ļoti slaidi ir mazākumā, kā tas bija kādreiz.
Par daudzām fiziskām kaitēm bieži tiek lietots spārnotais teiciens “viss ir galvā”. Vai tas attiecas arī uz kuņģa un zarnu trakta kaitēm? Jo bieži tieši kuņģis un zarnu trakts pirmais “cieš”, piemēram, no pastāvīga stresa, pārslodzēm, pārdzīvojumiem. Kā Jūs komentētu šo saikni – “viss ir galvā” un gastroenteroloģiskas problēmas pacientam?
Ja runā par tām funkcionālajām saslimšanām, noteikti var piesaukt veģetatīvo distoniju, kas it kā liekas nav nekas nopietns, kaut gan cilvēkam tiešām ir slikti. Es šādos gadījumos redzu GASTRO centra priekšrocību, jo šādam cilvēkam, kuram liekas, ka noteikti ir kaut kas nopietns ar veselību, var reāli veikt kvalitatīvus izmeklējumus. Un tad, kad redzu, ka šajos izmeklējumos pilnīgi viss ir kārtībā, tad cilvēks nomierinās, un var runāt par to, kas notiek citur organismā. Tieši tāpēc viens no instrumentiem arī manā praksē ir uztura dienasgrāmatas. Cilvēks pieraksta visu, ko ēd, šobrīd, to, protams, var darīt arī dažādās modernās aplikācijās. Tad ar izslēgšanas un diētas palīdzību var saprast, kura produkcija ir cilvēkam nevēlama. Ņemot vērā, ka ir pieaudzis dažādu alerģiju īpatsvars, tad tas ir īpaši svarīgi. Es gan domāju, ka nedaudz pārspīlēta ir šī glutēna un laktozes “nemīlēšana”, lai gan vienai daļai cilvēku patiešām uzlabojas veselība, ja šādus produktus nelieto. Bet būtībā tā ir tāda modes lieta. Protams, šīm uzturvielām aizmugurē ir ļoti laba produktu grupa – graudaugi, piena produkti. Jo vairāk es klausos dažādos virtuves raidījumus, lasu dažādus blogus, jo vairāk es saprotu, ka cilvēkam, kuram nav izglītības šajā jomā, ir tiešām ļoti grūti orientēties.
Pareiza ēšana, pareiza uztura veidošana ir viens no priekšnoteikumiem, lai maksimāli “sargātu” savu kuņģa–zarnu sistēmu. Vai ir kādi “universāli” ieteikumi, kas būtu jāņem vērā, lai vēlāk nerastos veselības problēmas tieši šajā jomā? Tāds ieteikumu “komplekts”: kas būtu jāņem vērā, jāsaprot, kam jāpievērš uzmanība?
Nebūšu oriģināla, bet “pamata paka” ir katrā valstī pieņemtie veselīga uztura ieteikumi. Un arī Latvijā jau no pagājušā gadsimta beigām tādi ir. Tie ir aktualizēti arī Veselības ministrijas Uztura padomē, kuras biedrs esmu gadiem. Un šie veselīga uztura ieteikumi ir pamats, bāze, uz kuru tad būtu jābalstās ikvienam. Tikai diemžēl, arī saskaroties ar skolniekiem vai arī tad, kad skolnieks jau ir kļuvis par studentu, un jautājot par to, kas ir veselīgs uzturs, pirmā atbilde ir, ka tas ir sabalansēts uzturs. Bet ko tas nozīmē, kas tad man ir jāapēd, lai uzturs ir sabalansēts? Un tad sākas – griķi, burkāni, citi dārzeņi… Bet cik daudz griķu, cik burkānu, neviens nezina. Respektīvi, šis pamats būtu jāiemāca jau skolā. “Pamata pakā” ir 13 ieteikumi. It kā nav daudz. Sevišķi nozīmīgi ir tos zināt pie daudzām gremošanas sistēmas slimībām. Šajā jomā svarīgi ir arī tas, ko sauc par saudzējošu uzturu: padomus, kuri primāri sevī ietver ēdiena gatavošanas veidus. Sākot, pieņemsim, ar tvaicētu, sautētu ēdienu, kas ir saudzējošāks nekā eļļā sacepta, panēta, grauzdēta pārtika. Pie gremošanas sistēmas saslimšanām saudzējošajam principam ir ārkārtīgi liela nozīme. Protams, šobrīd arī numur viens mūsu gremošanas traktā tiek uzskatīts zarnu trakts ar savu divu kilogramu mikrobiomu. Agrāk mēs nezinājām, kas tas ir, kas jāēd, lai mikrobioms ir laimīgs, tagad arvien vairāk par to runājam. Esam nonākuši pat līdz zināmā mērā pārspīlētam uzskatam, ka tieši mikrobiomasa caur zarnām izraisa teju visas slimības. Kaut sava daļa taisnības tur, nenoliedzami, ir.
Tātad par galvenajiem ieteikumiem jau ir parūpējusies valsts?
Savā ziņā, jā, par pamatieteikumiem jau parūpējas valsts. Tikai cilvēki nezina par tiem. Senākos laikos braukāju arī dažādu projektu ietvaros uz skolām, lasīju lekcijas. Ne tikai skolnieki, bet arī skolotāji nezina, ka tādi ieteikumi vispār pastāv. Ministrijas mājaslapā tādi ir gan pieaugušajiem, gan bērniem, senioriem, veģetāriešiem, grūtniecēm. Es ceru, ka būs arī vegāniem. Tam noteikti varētu pievērst vairāk uzmanības. Skolā šis būtu jāmāca jau no pirmajām klasēm. Man ir prieks, ka mans mazdēliņš iet bērnudārzā un mācās par burkāniem, kāpostiem – zīmē tos, gatavo salātus, un viņam garšo. Bieži gadās dzirdēt, ka mamma atved bērnu uz konsultāciju un saka, ka bērns neēd vispār… Bet viņš taču nav mācīts to darīt.
Mediķiem ir svarīgi apgūt jaunāko un modernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, medicīnas zinātnē un tehnoloģijās. Vai GASTRO šādā ziņā spēj Jums kā ārstei–dietoloģei sniegt nepieciešamo izaugsmi un arī jaunas zināšanas?
Nu, protams, jo būtībā es visu mūžu esmu konsultējusi pacientus, lielu daļu tiešām arī saistībā ar diabētu, metabolo sindromu, ar aptaukošanos. Būtībā, tēlaini runājot, GASTRO pacienti man jau ir bijuši, tikai mazākā skaitā. Es uzskatu, ka mana stiprā puse ir, ka es nepārtraukti mācos pati, nepārtraukti mācu studentiem jaunākās vadlīnijas. Vienkārši universitātes darbā nevar balstīties uz to, ko tu esi kādreiz mācījies, vai varbūt kādā konferencē dzirdējis. Es tiešām esmu zinoša uz pierādījumiem balstītā uzturzinātnē, kas varētu būt arī mans “pienesums” GASTRO pacientiem.
Ja būtu jāsalīdzina pieredze, tad ar ko darbs GASTRO (vai citā privātā klīnikā) atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Ko Jūs kā praktizējoša ārste iegūstat no darba šādā specializētā klīnikā?
Es esmu pabeigusi klīnisko ordinatūru dietoloģijā [tagad to sauc par rezidentūru], un tie bija trīs gadi Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Gastrocentrā. Esmu strādājusi arī rehabilitācijas centrā “Vaivari” daudzu gadu garumā. Bet visu savu apzinīgo ārsta mūžu esmu pacientus galvenokārt konsultējusi privāti. Tāpēc varu salīdzināt. Ja, piemēram, man “Vaivaros” ārsts ordinē pacientam dietologa konsultāciju, tas pacients ne vienmēr ir ļoti motivēts. Toties tad, kad konsultē privātā klīnikā, tad pacients nāk pie manis ar pavisam citu motivāciju, viņš pats ir izvēlējies šo konsultāciju. Valsts apmaksātās konsultācijās tā motivācija ne vienmēr ir tā labākā, jo ļoti daudz pacientu nav gatavi kaut ko mainīt savā ēšanas režīmā. Pacienti pārsvarā grib, lai viņam dod medikamentus, jo tā ir vieglāk. Motivācija uztura paradumu mainīšanas ziņā ir numur viens, tai skaitā arī, protams, pie svara samazināšanas. Un jāsaka, ka arī daudziem GASTRO pacientiem, ja viņi samazina lieko svaru, samazina tauku daudzumu vēdera dobumā, tas ļoti palīdz. Patiesībā ar to būtu jāsāk.
Mediķi ir slaveni ar savu melno humoru un nezinātājiem dažkārt šķietamo cinismu. Arī Jums noteikti ir kāds savs šī “žanra” stāsts gan no studijām, gan darba dzīves, tā teikt, “mediķu stāstiņi”… Varbūt ir kādi atgadījumi vai “pacienta vēlmes”, kas šādā rakursā Jums palikuši atmiņā?
Es atceros, man pirms vairākiem gadiem atnāca uz konsultāciju pāris ļoti cienījamos gados. Vīram tiešām bija izteiktas svara problēmas, otrā tipa diabēts. Tur viss bija jādara, lai samazinātu svaru. Saprotams, ar to jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, jo šādās situācijās ne visu drīkst tā uzreiz teikt, lai cilvēku neaizvainotu. Es toreiz kaut kā teicu, ja tik traki būs, tad būs jāmirst nost, ja neko nemainīs. Un pēc tam nākamajā reizē viņi abi atnāk, bet sieva stāsta, ka izmaiņas ir kā diena pret nakti. Tiešām mums viss process aizgāja tik labi. Vai vēl vienai skatuves dāmai, dziedātājai teicu, nu, ja tā būs, tad, nu lai piedod man zivju pārdevējs tirgū, bet es teicu, ja tu neko nemainīsi, tad uz skatuves ar tādu svaru kāpt nevar. Ja, protams, neesi akurāt pasaulslavena operas dziedātāja, tad tādas formas nedrīkst būt… Lai gan pēdējā laikā arī tas mainās. Jāsaprot, kurā brīdī tā drīkst pateikt, jo varbūt cilvēks var pamatīgi apvainoties. Vēl man ir viens tāds teiciens, kas man pašai ļoti patīk – ja kāds saka “es šito nevarēšu, nevarēšu ūdeni dzert vēl vairāk”, es saku: “Tad, lūdzu, ierakstiet savā blociņā, ka jūs nekad nebūsiet slaida. Un patiesībā nav jau visiem jābūt slaidiem, jo tiem slaidajiem vajag, uz kā izcelties.” Un tad man saka, ko jūs, dakter, kā jums šitā nav kauns. Bet tā ir. Dietologs būtībā ārstē ar vārdiem, bet no šīs komunikācijas tālāk kaut kad izveidojas uzticība ārstam. Jo es praktiski neizrakstu medikamentus. Tā ir saruna, tā ir gara saruna, pirmajā konsultācijā tā ir stunda. Un, ja mēs kaut ko gribam mainīt uz labo pusi, tad jāatrod vismaz 10 lietas, ko mainīsim.
Noslēgumā – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam medicīnas centram GASTRO?
Es gribētu teikt, turēt buru tā, kā līdz šim. GASTRO it ļoti laba slava, ļoti daudz esmu dzirdējusi, pacientus sūtījusi. Tiešām turēt to kvalitātes latiņu, kāda ir iegūta. Protams, var teikt, vienmēr var labāk, augstāk, tālāk, bet nu turēt tiešām to buru. Centrs ir arī iekarojis cieņu citu mediķu vidū, jo ir jau dažādi privātie medicīnas centri. Negribu saukt vārdos vai mēģināt kaut ko salīdzināt, bet ir dažādi gadījies, jo ne visur vienmēr ir tik laba kvalitāte. Svarīgākais, ka GASTRO ir sapulcējis īstu profesionāļu komandu.
