Linda Sosāre: “Jebkura endoskopiskā manipulācija ir uzskatāma par smalku endoskopisku operāciju.”
Beidzamajā laikā gan pacientu publiskajās diskusijās, gan arī sociālajos tīklos ik pa brīdim parādās “viedoklis”, ka visa “lielā medicīnas dzīve” notiek tikai slimnīcās, bet privātās klīnikas pārsvarā “ņem lielu naudu par izmeklējumu, bet neko neārstē un tāpat visu jādara ģimenes ārstiem”. Linda Sosāre, GASTRO CENTRA ārste–endoskopiste, ir pieredzējusi speciāliste, kura palīdzējusi daudziem pacientiem, veicot gan diagnostiskus izmeklējumus, gan ārstnieciskas procedūras. Tāpēc “GASTRO Ziņas” iztaujāja dr. Sosāri par to, cik pamatots un kāpēc vispār publiskajā telpā tiek kultivēts šāds stereotips.
Kā Jūs, būdama pieredzējusi ārste–endoskopiste, varat atspēkot iepriekš aprakstīto “viedokli”?
Jāsaka, ka šis ir visai interesants viedoklis, man pat iepriekš nebija nācies ar tādu sastapties. Privātais un valsts sektors medicīnas aprūpē pastāv jau sen, un pacients noteikti var izvēlēties, kur saņemt sev tīkamu medicīnas pakalpojumu. Kas attiecas uz GASTRO CENTRU, tad mūsu klīnika ir viena no tām privātajām medicīnas iestādēm, kam ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu (NVD). Un tas nozīmē, ka lielākā daļa pacientu saņem valsts apmaksātus gremošanas trakta endoskopiskos izmeklējumus. Vienīgais nosacījums: pacientam jābūt adekvāti noformētam nosūtījumam no ģimenes ārsta vai speciālista, kam ir līgums ar NVD. Līdz ar to iepriekš minētais apgalvojums ir vienkārši nepatiess.
GASTRO CENTRS tiek uzskatīts par vienu no modernākajām gastroenteroloģijas jomas klīnikām Latvijā. Bet, vienalga, tas stereotips par to, ka GASTRO CENTRĀ tikai “taisa kobru”, pastāv. Tomēr, piemēram, endoskopiska polipu (arī sarežģītu) noņemšana ir Jūsu ikdiena. Vai varat pastāstīt, kādas vēl darbības un operācijas tiek veiktas GASTRO CENTRĀ?
GASTRO CENTRĀ veic ļoti plašu diagnostikas un ārstniecības pakalpojumu klāstu – polipektomijas, mukozektomijas, barības vada bužēšanas, ahalāzijas dilatācijas, barības vadu vēnu liģēšanas, patoloģisko zonu tetovēšanas, perkutāno endoskopisko gastrostomu izveides, endoskopiskās ultrasonogrāfijas u.t.t. Visus izmeklējumus, procedūras un ārstnieciskās manipulācijas pat tā īsumā nenosaukt. Gribētu tomēr uzsvērt – kā pie jebkuriem invazīviem izmeklējumiem arī jebkura endoskopiskā manipulācija vai, kā minēts jautājumā “kobras taisīšana”, ir uzskatāma par patiesībā ļoti smalku endoskopisku operāciju. Pirms to veikšanas jāinformē pacients par operācijas veidu, iespējamo agrīno un vēlīno komplikāciju risku. Būtiski arī saņemt no pacienta pilnvērtīgu informāciju par pēdējā laikā lietotiem medikamentiem, kardioloģisko patoloģiju, alerģiskām reakcijām. Rekomendējama būtu pacienta vizīte pie ārsta, kas veiks manipulāciju, lai sagatavotu ārstniecisko un pēc manipulācijas novērošanas plānu. Bieži vien pacienti pilnībā neizprot endoskopisko manipulāciju nozīmi. Kā piemēru gribētu minēt kādu kungu, kuram noņēmu resnajā zarnā 2 cm lielu polipu (tas ir vidēja lieluma neoplastisks veidojums, no kura laika gaitā varētu veidoties audzējs). Tātad – būtībā mēs pacientu izglābām no vēža. Stāstot par paveikto, kungs uz mani nicīgi noskatījās, sakot – kas ir 2 cm, tāds nieks vien, viņš saprastu, ja es būtu noņēmusi veidojumu, kas ir tik liels kā galva. Jā, to gan viņš novērtētu.
Nereti arī paši mediķi, kuri vienlaikus strādā gan lielajās valsts universitāšu klīnikās, gan privātajās ārstniecības iestādēs, izplata šādu ziņu – sak, slimnīcās viss ir sarežģīti, dinamiski un no mediķa viedokļa “interesanti”, bet privātajā klīnikā darbs diezgan “vienveidīgs” un bez “interesantiem gadījumiem”. Vai tā patiešām ir?
GASTRO CENTRĀ strādāju praktiski no tā dibināšanas, paralēli strādājot arī valsts sistēmā, tāpēc varu salīdzināt gan darba organizāciju, darba dinamiku, stresa un emociju līmeni abās vietās. Protams, valsts slimnīcā strādājot, ārsts vairāk saskaras ar akūtām un neatliekamām situācijām, smagākiem slimniekiem – gremošanas trakta asiņošanas, gremošanas traktā iesprūduši svešķermeņi ir biežas patoloģijas, bet galvenais faktors ir spējā palīdzēt slimniekam šādās situācijās. Medicīna ir ļoti dinamiska, sevišķi specialitātēs, kas saistītas ar tehnoloģiju izmantošanu, un būtiski, lai šis tehniskais arsenāls tiktu regulāri atjaunots un pilnveidots. Šis jautājums bieži vien atkarīgs no administrācijas izpratnes par kvalitatīvu medicīnu, jo neslēpsim – tehnoloģiju izmaksas ir ievērojamas. Par GASTRO CENTRU droši varu teikt – šeit ir iespējas sniegt plašu endoskopisko diagnostisko un terapeitisko pakalpojumu klāstu, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un lielu endoskopisko palīginstrumentu daudzumu. Jāatzīmē, ka, veicot izmeklējumus, ļoti svarīgs ir komandas darbs – anestezioloģijas dienesta atbalsts un operatīva rīcība ārkārtas situācijās, endoskopisko māsu un asistentu kvalifikācija… Tas viss veido vidi, kur var veikt dažādas sarežģītības endoskopiskās procedūras, un arī šis komandas darbs ir labi jūtams GASTRO CENTRA ikdienā. Trešais būtiskais nosacījums ir laba gaisotne darbavietā – atsaucīgi kolēģi, māsiņas un medicīniskais personāls brīžiem dara brīnumus: tas ir kā ieelpot svaigu gaisu, un tad darba spējas tikai pieaug.
Vai varat atcerēties kādu, kā saka mediķi, “interesantu gadījumu” savā praksē GASTRO CENTRĀ?
Mani vairs ļoti nepārsteidz tā saucamie “interesantie” gadījumi. Protams, ir savdabīgi, ja pacients norij kaudzi dažādu priekšmetu un pēc tam brauc tos vilkt ārā. Profesionāls pārbaudījums ir smagas asiņošanas, kur komandas darbam, endoskopista pieredzei un precizitātei ir izšķiroša nozīme. Profesionāli mani gan tagad vairāk interesē un pārdomas raisa tā saucamie “ikdienas pacienti” vai pacienti, kuri ar apbrīnojamu neatlaidību katru gadu ierodas uz izmeklējumu, kaut gan pēc medicīniskām indikācijām tas nav nepieciešams. Šos pacientus var pat apbrīnot. Šādi ik gadus nākt uz izmeklējumiem, kuru sagatavošanās prasa piepūli… Bet tas liecina, ka pacienta un ārsta starpā ir kaut kas neizrunāts, nesaprasts.
GASTRO CENTRA mediķi bieži piedalās arī medicīnas pētījumos un iesaistās medicīnas zinātnes projektos. Kāda ir Jūsu pieredze šajā ziņā?
Par zinātni – nopietnas saiknes ar to nav bijušas. Vienīgais tiešām nopietnais mans sasniegums, ar kuru lepojos – 1988. gadā Vissavienības Gastroenteroloģijas kongresā uzstājos ar referātu par jauna H.pylori diagnostiska testa izveidi, un pirmo reizi toreizējā PSRS demonstrēju H.pylori elektronmikroskopiskos attēlus, kurus bijām veikuši Mikrobioloģijas institūtā. Pēc tam savu darbību zinātnē gan vairāk varētu raksturotu kā klīnisko novērojumu pētniecību.
Noslēgumā tradicionālais jautājums – Jūsu novēlējums kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
Savu novēlējumu varu pateikt ar Imanta Ziedoņa vārdiem: “Ko no tevis saprot sveša acs? Ko gan viņi palīdzēt var Tev? Tikai pats. Tu pats. Un tikai pats.”
