Dr. Anita Lapiņa: “Es kā pedagogs esmu ļoti stingra un arī ļoti prasīga.”

– Mēs esam ļoti priecīgi par to, ka pie mums – “Gaiļezerā” – mācās jaunie ārsti, ārsti rezidenti. Gastroenteroloģijas kursā topošajiem ārstiem ir arī endoskopiju cikls, un viņi 7 mēnešu garumā šeit apgūst endoskopijas metodi: gan augšējo endoskopiju (gastroskopiju), gan apakšējo endoskopiju (kolonoskopiju), kā arī pārējās endoskopiskās izmeklēšanas metodes – holangiopankreatogrāfiju (ERHP, žultsceļu aizkuņģa dziedzeru endoskopiskos izmeklējumus). Mums ir ļoti liels skaits operatīvo endoskopiju, pielietojam dažādas invazīvās metodes, kur praktizējam ne tikai polipu izņemšanu, žultsceļu konkrementu izņemšanu, barības vada stentēšanas, pegu ievietošanas un ļoti daudz dažādu, arī ļoti sarežģītas endoskopiskās metodes. Un jaunie kolēģi, kuri šeit pie mums mācās, apgūst gan diagnostisko endoskopiju, gan arī endoskopiskās invazīvās metodes. Mēs esam ļoti priecīgi, ka viņi māk noliģēt paplašinātā barības vada vēnas, prot noņemt polipus, gūst ieskatu holangiopankreatogrāfiju veikšanā, viņiem ir jāmācās un jāprot ne tikai diagnosticēt, piemēram, asiņošanas iemeslu, bet arī veikt endoskopisko hemostāzi ar dažāda veida metodēm. Ļoti liels ieguvums ir arī neatliekamā endoskopija, kas ir ļoti svarīga endoskopijas sadaļa. Būtībā tāda iespēja jaunajiem un topošajiem kolēģiem ir tikai pie mums un “stradiņos”. Es uzskatu, ka jebkuram ārstam, kas nodarbojas ar endoskopiju, ir jāprot šīs lietas, neatliekamā endoskopija ir jāprot katram endoskopistam, vai viņš strādā poliklīnikā, vai jebkurā slimnīcā – reģionos vai Rīgā –, bet šīs metodes ir jāprot.

– Kā Jums kā pieredzējušai ārstei un pedagogam šķiet, kāds ir mūslaiku jaunais ārsts? Kādas ir tās īpašības un dzīves uztvere, kas atšķir mūslaiku jauno ārstu no iepriekšējām ārstu paaudzēm?

– Mēs esam priecīgi, ka jaunie ārsti ir ļoti atvērti, ļoti zinātkāri, mēs esam vienkārši gandarīti, ja redzam, ka šie ārsti nāk ar interesi par profesiju. Un tas arī mums – pieredzējušākajiem kolēģiem un pedagogiem – dod profesionālu pacēlumu. Protams, ir labi zināms fakts, ka medicīnā ārsti noveco, ir liels jauno ārstu trūkums, taču mums ir ļoti zinoši, mācīties griboši jaunie kolēģi. Par to tiešām prieks, un arī pašlaik man ir tik jauka komanda, kas nemitīgi mācās. Mācību procesā jaunais ārsts tiek visu laiku uzraudzīts, viņam tiek doti padomi un aizrādījumi, es kā pedagogs esmu ļoti stingra un arī ļoti prasīga, un ir kolēģi, kas to novērtē, tādēļ vēlāk viņiem ir arī ļoti labi profesionālie rezultāti. Bet, protams, mēs visi esam dažādi, arī ārsti un studenti, un jaunie ārsti. Bet svarīgākais, ka viņi ir zinātgriboši. Nenoliedzami, dzīves uztvere katrai paaudzei ir citādāka, tur nav divu domu. Vienmēr jau var teikt slaveno teicienu “kad mēs augām, tad zāle bija zaļāka”, bet es tomēr cenšos jaunos kolēģus uztvert kā līdzvērtīgus darba partnerus, nevelkot kādu paaudžu robežu. Viņi ir daudz labāki tehnoloģijās, daudz labāk var atrast jaunāko informāciju, un tā viņiem ir ļoti liela priekšrocība, bet mēs, kolēģi, kuri esam no vecākas paaudzes, šīs viņu zināšanas un iemaņas varam visai produktīvi izmantot. Šī enerģijas apmaiņa ir ļoti jauka.

– Bieži mēs publiskajā telpā dzirdam, ka kādas sarežģītas manipulācijas vai ārstniecība iespējama, piemēram, kaut kur “klīnikā Vācijā” vai kādā citā valstī. Vai tas nozīmē, ka mūsu ārsti ir mazāk kvalificēti? Vai mūsu medicīnas izglītības sistēma nevar sagatavot šāda kalibra speciālistus?

– Man ir bijusi iespēja stažēties ārzemju klīnikās. Īpaši Vācijas klīnikās ir ļoti, ļoti augsts līmenis, un es esmu ieguvusi izcilu pieredzi. Mans iespaids ir, ka mēs nebūt neesam sliktāki par klīnikām Šveicē vai Vācijā, mēs to pieredzi ātri apgūstam, un, ja mums ir iespēja, tad to liekam lietā. Nekādā gadījumā negribu teikt, ka vācu klīnikās līmenis ir augstāks. Bet pateikšu citādāk – viņiem uz vienu pacientu ir divi ārsti un divas māsas. Mums tā ir problēma, jo personāla trūkums ir ļoti izjūtams. Un, protams, ir daudz vieglāk strādāt, ja uz vienu pacientu ir divas vai vismaz māsiņa. Bet mums noteikti nevajag sevi nolīdzināt līdz ar zemi, apgalvojot, ka esam sliktāki un ka medicīniskā aprūpe ārzemēs ir labāka, bet šeit viss ir slikti. Tam es nekad nepiekritīšu. Un te es nerunāju tikai par endoskopiju, es runāju par mūsu mediķu kvalifikāciju vispār. Mums blakus ir Onkoloģijas centrs, mums ir fantastiski ķirurgi, kuri veic ļoti augstas klases veiksmīgas operācijas, ir speciālisti faktiski jebkurā medicīnas nozarē. Pēdējos gados viss ir audzis, un mums ir Ārsti ar lielo burtu, kas pacientu dēļ darīs visu, reizēm pat pāri saviem spēkiem.

– Medijos gan bieži (un ne tikai medicīnas jomā vien) tiek salīdzināts – “tur” (lai kur tas arī nebūtu) viss ir labi, bet šeit – slikti…

– Medijiem nereti tiešām ir tāda tendence teikt “tur ir labi, šeit ir slikti”, bet es tam pilnīgi negribu piekrist. Man ir bijuši precedenti ārzemēs, kad pat universitātes klīnikā es kā viesārsts, skatoties līdzi procedūrai, redzu, ka kaut kas nesanāk, kaut kas nav labi. Tad no vietējā ārsta skan jautājums “varbūt jūs varat palīdzēt?”… Es tajā brīdī palīdzu kolēģim, un man ļoti ātri izdodas veikt nepieciešamo manipulāciju… Bet vai tāpēc uzreiz ir jāsaka, ka šī slimnīca ir sliktāka? Šajā gadījumā ir ļoti liels gandarījums par mūsu profesionalitāti. Manuprāt, mēs paši sevi mazliet par daudz noliekam “otrajā plānā”, un mani tiešām apbēdina, ka tiek pazemots mūsu medicīnas līmenis. Iespējams, ka iemesls ir tas, ka atsevišķās ārvalstīs ir ļoti laba aprūpes sistēma, nodrošinājums ar personālu, bet Latvijā mediķi ir ļoti noslogoti un noguruši, kas rada problēmas komunikācijā, un sarunas ar pacientu piederīgajiem neizdodas tik augstā līmenī – vienkārši tādēļ, ka ārstam elementāri pietrūkst spēka. Bet to, ka mēs profesionāli esam sliktāki, tam gan es nepiekrītu. Mums ir lieliski kolēģi arī citās specialitātēs, ārsti tiešām ļoti labi strādā, un ir prieks, ka viņiem arī izdodas.

– Ja runājam specifiski par gastroenteroloģiju – kāda ir situācija ar jaunajiem speciālistiem, kas vēlētos ienākt nozarē? Vai interese ir pietiekoša, lai nodrošinātu kvalificētu pacientu aprūpi un nepārtrauktību?

– Mēs tūlīt nonāksim pie sāpīgiem jautājumiem. Jaunos ārstus es nevaru nedz nosodīt, nedz nepiekrist viņiem – jaunajiem speciālistiem ļoti svarīgs ir atalgojums. Un, ja šis jautājums nesakārtosies, paliks līdzšinējā līmenī, tad problēma ar jaunajiem ārstiem nepazudīs. Jo tikai ar profesionālo gandarījumu, kas, protams, arī ir ļoti svarīgs medicīnā, kopā ar vēlmi strādāt un gūstot piepildījumu, ka esi kaut ko izdarījis labu, nepietiek. Būsim reāli – arī finansiālā puse ir ļoti svarīga. Un šajā ziņā jaunie ārsti ir daudz prasīgāki, viņi salīdzina sevi ar kolēģiem, kuri strādā citās valstīs. Kaut vai tepat blakus, Igaunijā, un starpība diemžēl ir pārāk liela. Jaunie kolēģi vēlas dzīvot šeit, tagad un šodien, nevis gaidīt solījumus par to, ka, iespējams, pēc 20 gadiem būs kaut kas labāks. Ja šī situācija neatrisināsies, tad nekas nemainīsies.

– Cik lielā mērā savus pacientus var ietekmēt ārsts–speciālists – respektīvi, lai cilvēki nevilcinās vērsties pēc palīdzības, “nenokavē” šo palīdzības lūgšanas brīdi? Kas ir tās specifiskās lietas, kuras pacientu aprūpē var atrisināt ārsts?

Ir divas, kā es tās saucu, problēmgrupas ar pacientiem. Vieni ir tie, kas cieš līdz pēdējam. Viņiem ir sūdzības, bet viņi nemeklē palīdzību, līdz tiešām nonāk akūtā stāvoklī vai pat tādā situācijā, kad palīdzēt jau tiešām ir grūti. Savukārt otrie ir tie, kuri pie mazākās problēmas pieprasīs vissarežģītākos izmeklējumus, kurus tajā brīdī nav nekādas nepieciešamības veikt, un dēļ tā veidosies rindas. Tādēļ liela nozīme ir pašām primārākajām lietām, proti, kāds tev ir ģimenes ārsts, kāda tev pašam ir attieksme pret savu veselību… Protams, ir pareizi, ja pacients meklē palīdzību laicīgi, un tad arī ārstēšana ir daudz efektīvāka un daudz veiksmīgāka.

– Kā RAKUS “Gaiļezers” Endoskopiju nodaļas vadītājai, Latvijas Gastrointestinālās Endoskopijas asociācijas valdes loceklei Jums ir redzama visa situācijas un pat veselības aizsardzības sistēmas kopaina. Raugoties no Jūsu viedokļa un salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm un ES kopumā, kas šajā sistēmā Latvijā ir nepareizs? Un varbūt kas ir tāds, ar ko mēs Latvijā varam būt lepni?

– Man gribas iemest akmeni veselības aprūpes dārziņā, jo mums kaut kas ar veselības aprūpes sistēmu tiešām nav kārtībā. Es esmu ļoti ilgus gadus strādājusi, daudz ko piedzīvojusi un pieredzējusi: dažādas reformas, dažādas pārbaudes, pārejas no vienas pieejas uz citu, bet visi izstrādātie plāni diemžēl nesaskan ar to, kas ir dzīvē. Piemēram, lieta, ko es nekādi nevaru saprast: ja mēs dalām slimnīcas pēc līmeņa – ir primārais līmenis, sekundārais, terciālais –, tad kāpēc netiek plānots arī atbilstošs finansiālais modelis. Finanses taču, pilnīgi loģiski, būtu jāplāno tā, lai nodrošinātu konkrēto pakalpojumu konkrēta līmeņa slimnīcās. Lai tas, ko slimnīcās dara, sevišķi lielajās universitātes slimnīcās, tiešām atbilst prasībām, lai process tiek apmaksāts, lai atalgojums medicīnas personālam būtu atbilstošs. Un šeit pavisam neiet kopā solījumi ar realitāti. Es to saprotu vienkārši – ja ir sarežģītāki un smagāki pacienti, ja vairāk darba un resursu ieguldīts, ja vairāk izmeklējumu veikts, tad arī apmaksai un finansēm ir jābūt adekvātām. Tomēr ir jābūt koeficientam – kas veic sarežģītas lietas, tam ir jābūt augstāk novērtētam u.t.t. Bet realitātē – jo tālāk no centra, jo labāka situācija. Tālākie kolēģi, godīgi sakot, par mums smejas. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, jo patiešām sarežģītas lietas paveikt var uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi kolēģi, taču viņi paliek muļķu lomā, jo papildu ienākumus tas nedod. Kamēr veselības aprūpes vadoņi šo situāciju nesapratīs, tikmēr mēs arī nevaram sagaidīt, ka jaunie kolēģi šeit rausies strādāt. Jo viņiem arī ir tiesības uz izaugsmi, turklāt mediķiem visu laiku ir jāmācās, jābrauc uz kursiem, jāstažējas – tam visam vajag finansējumu. Valsts apmaiņas programmas apmaksā tikai pie konkrēta projekta, savukārt katrs ārsts pats individuāli meklē variantus, kurus kāds nofinansē… Tā nedrīkstētu būt. Tad arī rodas situācijas, kurās pat kolēģi, satiekoties ar mūsu mediķiem, velta nepatīkamus komentārus “hi-hi, ha-ha, kāpēc tu vispār šeit strādā?”. Īpaši bēdīgi tas ir tad, ja jauni ārsti tiekas savā starpā un stāsta, cik un kur iespējams nopelnīt. Tā ir mana sāpe, kas diezin vai tuvākajā laikā atrisināsies. Es pati esmu darbaholiķis, jo man vienkārši šis darbs patīk un strādāju tiešām ar gandarījumu, bet es neticu, ka jauniem kolēģiem būs tāpat, jo viņiem ir citāds skats uz dzīvi, un viņi vēlas dzīvē būt labi nodrošināti. Jaunie ārsti satiekas arī ar ārzemju kolēģiem, izrunā šos jautājumus… Un starpība ir drausmīga, šis grāvis ir tik dziļš, ka brīžiem šķiet nepārvarams… Diemžēl nav pašu mediķu spēkos un iespējās situāciju atrisināt, tas ir jākārto “tur, augšā”. Protams, cieš arī pacienti, tiešām skumji par garajām rindām uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Ir taču skaidrs, ka nevar likt visiem saņemt pakalpojumus par milzīgu naudu, daudzi nav uz to spējīgi. Un tāpēc slimības tiek ielaistas līdz akūtam stāvoklim, tāpēc viņi atbrauc tad, kad situācija jau ir smaga, kaut gan problēmas varēja tikt novērstas krietni agrāk. Man grūti spriest, kā pareizi to izdarīt, kā atrisināt šis problēmas sistēmiski, jo es neesmu bijusi deputāte, neesmu politiķe, taču es esmu cilvēks, kurš ikdienā dara sarežģītu darbu, redz situāciju reālajā, nevis iedomātajā pasaulē.

– Kā vērtējat ārsta–speciālista darbu privātajās un valsts klīnikās? Un ģimenes ārstu praksēs? Vai un kādas ir atšķirības – priekšrocības, trūkumi? Vai pastāv pietiekama sadarbība šajā jomā: starp privātajām un valsts klīnikām, starp ģimenes ārstiem un ārstiem–speciālistiem?

– Tās ir pilnīgi divas dažādas pasaules – gan pacientu kontingenta, gan darba apjoma ziņā. Es arī vienu reizi nedēļā piestrādāju privātajā klīnikā, jo man daudz gribas ceļot un vajag kaut ko arī nopelnīt (smejas). Privātās iestādēs ir iespēja labāk nopelnīt, tur ir labi darba apstākļi,  arī darba intensitāti var regulēt un prognozēt. Bet man personīgi ikdienā ar to ir par maz, patīk darīt dažādas sarežģītas  lietas. Un, strādājot privātā klīnikā, darot ikdienā vienu un to pašu, tikai  diagnostisku  , man būtu garlaicīgi. Man vajag kaut ko vairāk, kaut ko sarežģītāku, jo man savas zināšanas jāliek lietā . Būtu labi, ja jaunie kolēģi daļu sava laika strādātu universitātes klīnikā vai kādā citā slimnīcā, un pēc tam daļu laikā privātajā vai poliklīnikā. Jo, ja tikko pēc mācību beigšanas kolēģis aiziet uz  poliklīniku,   viņš veic vienkāršu diagnostiku, bet  jaunajam ārstam ir jāaug. Piemēram, kaut vai neatliekamā endoskopija, tā ir jāmāk visiem endoskopistiem. Jo, ikdienas rutīnā darot vienas un tās pašas lietas, kaut kādās jomās var palikt nedaudz neuzmanīgāks. Es nesaku, kas tas tā ir visiem, bet man šķiet, ka būtu vērtīgi, ja kolēģi dalītu gan darbu stacionārā, gan darbu privātajā klīnikā. Kolēģim tā būtu nepārtraukta izaugsme, jo tikai ar teoriju un kongresu apmeklēšanu nevar apgūt visas zināšanas, ir nepieciešama prakse. Piemēram, Vācijā strādāt universitātes slimnīcā skaitās prestiža lieta, un tikai pēc tam var iet privātajā jomā. Pašlaik Latvijā skaitās prestiži strādāt privātajā klīnikā un “slikti” ir vienkārši strādāt slimnīcā. Tādēļ kolēģiem iesaku savienošanu, vajag “iebāzt degunu” slimnīcā, akūtās, sarežģītās lietās, tas tikai pacels viņu profesionalitāti, jo, uzsvēršu vēlreiz, medicīnā visu laiku ir jāmācās.

– Ja runājam par jauno ārstu apmācības sistēmu kopumā – kas būtu uzlabojams, kādi būtu Jūsu ieteikumi, piemēram, veselības politikas veidotājiem?

Viens no punktiem, ko var uzlabot apmācības sistēmā, ir kvalitātes celšana. Es, diskutējot par šiem jautājumiem, pat mēdzu pacelt balsi, jo svarīgs ir ne tikai izmeklējumu skaits, bet vispirms arī kvalitāte. Visi mēs esam cilvēki, visi mēdz kļūdīties, un tas ir tikai cilvēcīgi, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Taču ir jautājums, cik bieži kļūdas gadās un vai jaunajam ārstam blakus ir kāds kolēģis, kas palīdz un var pakonsultēt, ja ir kāda sarežģīta situācija. Visi pacienti nav vienādi, jo mēdz gadīties, ka 10 pacienti atnāk ar līdzīgām problēmām, bet būs viens, ar kuru jaunais kolēģis viens pats galā netiks. Man bija lielisks pasniedzējs – profesors Purmalis –, un viņam bija teiciens “tad, kad tu kļūdies, tev ir jāsaka, es biju jauns, dumjš un labošos, nevis jātaisnojas”. No kļūdām mēs mācāmies. Taču es kā pasniedzēja esmu ļoti prasīga. Esmu nākusi no ārstu ģimenes, zinu, kas ir atbildības sajūta, un tā būtu jāieaudzina katram jaunajam ārstam.

– Noslēgumā tradicionālais “GASTRO Ziņu” jautājums – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un arī Medicīnas centram GASTRO?

– Lai privātā lauciņa kolēģi atnāk pārmaiņas pēc pastrādāt pie mums (smejas). Bet galvenais, protams, lai mums visiem un mūsu pacientiem viss ir labi. Lai ne mums, ne GASTRO mediķiem nebūtu spēku izsīkums, lai katrs ārsts varētu arī par savu veselību padomāt, lai paliek laika hobijiem, ceļojumiem, mūzikai un visam skaistajam, kas ir apkārt. Dodot gaismu citiem, nesadegt pašiem. Lai mums pietiek spēka palīdzēt pacientiem. Sadalām laiku pareizi, atstājot darbā problēmas, nenesot tās uz mājām. Baudām dzīvi, jo tā ir skaista. Ir tik daudz labā, tik daudz foršu cilvēku apkārt, izbaudām katru mirkli, un nevajag nekādas pilis, reizēm pietiek ar pavisam nelieliem, jaukiem brīžiem, lai gūtu piepildījumu dzīvē. Esam cilvēki, esam koleģiāli, lai tas labais visapkārt vairojas.