Dr. Jānis Zaķis: “Hipokrāts cilvēku redzēja kā vienotu veselumu. Tikai pēc tam fokusējoties uz slimību.”
Dr. Jānis Zaķis ir viens no GASTRO pieredzējušākajiem ārstiem anesteziologiem–reanimatologiem, turklāt šobrīd iecelts arī par Gremošanas slimību centra GASTRO galveno ārstu. Tātad par vadītāju visai GASTRO ārstu komandai. Intervijā “GASTRO Ziņām” galvenais ārsts stāsta par jaunajiem pienākumiem klīnikā, par to, ko viņam nozīmē darbs GASTRO, un par to, kā viņš redz GASTRO lomu visā valsts medicīnas sistēmā.
– Jūs esat iecelts par GASTRO galveno ārstu. Vai un kā tas ir mainījis vai mainīs Jūsu darba pienākumus klīnikā?
– Pienākumi, nenoliedzami, ir nākuši klāt. Un tie galvenokārt ir saistīti ar administratīvām lietām – rūpes par personālu, darba vides uzlabošana ārstiem, māsām, pacientiem, iekšējās un ārējās dokumentu aprites pārorientācija no papīra formāta uz elektronisko, saziņa ar valsts pārvaldes un sabiedriskām organizācijām, un pats galvenais – mūsu valsts iedzīvotāju dzīves kvalitātes un dzīvildzes uzlabošana, nodrošinot savlaicīgu un mērķētu gremošanas sistēmas orgānu diagnostiku un ārstēšanu. Daudzas lietas pašam ir jāmācās, vairāk jāieklausās citos, jābūt pacietīgākam, jo šis ir komandas darbs.
– Jūs ar GASTRO esat saistīts jau ilgstoši, esat bijis kopā ar GASTRO, pamazām tam kļūstot par vienu vadošajiem gastroenteroloģijas centriem ne tikai Latvijā vien. Ja būtu īsos vārdos “jāpareklamē” GASTRO potenciālajiem pacientiem un sadarbības partneriem – ģimenes ārstiem –, tad kāpēc Jūs ieteiktu izvēlēties tieši GASTRO?
– Uzskaitīšu tās pozitīvākās lietas gluži kā prezentācijā: pirmkārt, diagnostiskās endoskopijas un terapeitiskās procedūras GASTRO veic augsta līmeņa profesionāļi. Otrkārt, procedūras tiek veiktas anestēzijā, nodrošinot pacientam komfortu izmeklējuma laikā un pēcprocedūras periodā. Treškārt, lielisks personāls rūpēsies par jums no brīža, kad ieiesiet GASTRO līdz brīdim, kad atstāsiet centra telpas.
– Nedaudz provokatīvs jautājums – vai ir kādas atšķirības starp galvenā ārsta darbu tādā privātā klīnikā kā GASTRO un, piemēram, kādā valsts vai pašvaldības slimnīcā?
– Pienākumos un iespējās atšķirību nav, toties atšķirības ir darbinieku daudzumā un attieksmē pret darbu. Mēs esam samērā mazs kolektīvs, visi viens otru labi pazīstam, un mūs var raksturot teiciens no Aleksandra Dimā slavenās grāmatas “Trīs musketieri”: viens par visiem un visi par vienu. Valsts vai pašvaldības slimnīcas, lai arī tur notiek (un to nevar noliegt) daudz pozitīvu pārmaiņu, joprojām manās sajūtās ir un paliek viens liels “kolhozs”. Man ir 30 gadu ilga pieredze strādājot lielā valsts slimnīcā, tāpēc varu salīdzināt darbu privātā medicīnas iestādē ar darbu valsts slimnīcā, kur visi procesi norit smagnēji, kur mediķu darbs joprojām netiek novērtēts pirmām kārtām jau no valsts puses.
– Ja būtu kopumā jāsalīdzina pieredze, tad ar ko darbs GASTRO (vai citā privātā klīnikā) atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Vai šāds salīdzinājums vispār ir iespējams?
– Jau pieskārāmies šīm atšķirībām, bet lielākais ieguvums manā skatījumā ir tas, ka mēs esam neliels kolektīvs, varam ātri risināt un vienoties domstarpību gadījumos, darbojamies kā komanda, kur katrs “spēlētājs zina savu lomu un uzdevumu”. Valsts slimnīcām ir sava specifika, jo tur darbs tiek organizēts 24 stundu režīmā, privāta medicīnas iestāde pārsvarā strādā 8 stundas, līdz ar to tai ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi. Un vēl viens subjektīvs novērojums: privātā medicīnas iestādē pret darba resursiem (piemēram, cimdi, šļirces, halāti, iekārtas, telpas) attiecas kā pret savu personīgo, kas varbūt ir viens no iespējamajiem hroniskas naudas trūkuma iemesliem valsts medicīnā.
– Kādai, Jūsuprāt, būtu jābūt tai ideālajai sistēmai, lai pacientam varētu palīdzēt, ne tikai cīnoties ar kādu konkrētu veselības ligu, bet palīdzētu cilvēkam arī saglabāt veselību?
– Sākšu ar to, ka jau Hipokrāts cilvēku redzēja kā vienotu veselumu. Tikai pēc tam fokusējoties uz slimību. Viņš pirmām kārtām centās noskaidrot, kas izraisīja cilvēka izjusto simptomu attīstību – vide, dzīvesveids, ēdiens, miega kvalitāte, regulāra fiziskā aktivitāte, dzimumattiecību, savstarpējo attiecību saturs un kvalitāte. Hipokrāts domāja, ka ārstēšana ir daudz kas vairāk nekā tikai zāles. Modernās medicīnas pieeja ir atšķirīga – sākumā ārstējam slimību, piemeklējam medikamentus, bet, ja tas nepalīdz, pārslēdzamies uz dziļāku pacienta izzināšanu, domājot par dzīvesveidu un visu to, ko jau antīkajā pasaulē bija saredzējis Hipokrāts. Viss jaunais ir labi zināmais vecais, tikai pielāgots mūsu gadsimta vēsmām un izaicinājumiem. Tikai jāprot tik to visu likt lietā, domājot par mūsu pacientu, Latvijas iedzīvotāju veselību. Ļoti labi, ka atgriežamies pie medicīnas saknēm, ka arvien plašāks ārstu loks pacientā redz nevis slimību, bet pašu PACIENTU!
Ja runājam par mūsu valsts veselības aprūpes sistēmu, tad tā ir vērsta projām no pacienta! Garās rindas uz diagnostiskiem izmeklējumiem, speciālistu konsultācijām, operācijām (īpaši jau ortopēdisko pacientu gadījumos), inovatīvu zāļu trūkums onkoloģiskiem pacientiem, palliatīvās aprūpes nepietiekamība, rindas uz rehabilitāciju insulta pacientiem… Tas parāda tikai nelielu daļu no veselības aprūpē esošajām problēmām. Un visam pāri – ilgstošs, hronisks naudas trūkums, lai kaut vidējā termiņā sasniegtu abu pārējo Baltijas valstu veselības aprūpes līmeni. Tas ir jautājums Latvijas politiķiem, Veselības ministrijas vadībai par Latvijas iedzīvotāju veselību ilgtermiņā. Un tas, nenoliedzami, ir saistīts arī ar mūsu valsts suverenitāti, drošību un ekonomisko attīstību.
– Mūsu steidzīgajā pasaulē bieži tieši kuņģis un zarnu trakts pirmais “cieš”, piemēram, no pastāvīga stresa, pārslodzēm, pārdzīvojumiem. Kā Jūs komentētu saikni starp “viss ir galvā” un gastroenteroloģiskajām problēmām pacientam?
– Piekrītu apgalvojumam, ka “viss sākas galvā” par visiem 100%. Kad es sāku studijas Rīgas Medicīnas institūtā 1984. gadā līdz pat beigšanai 1992. gadā, cilvēka emocionālā sfēra, psiholoģijas nozīmīgums tika apskatīts vien atsevišķu kursu veidā, pretēji mūsdienu medicīnai, kur šie jautājumi tiek ietverti katrā medicīnas apmācības kursā. Vienalga, vai tā būtu ķirurģija, terapija, rehabilitācija vai diagnostika. Atgriežoties pie gastroenteroloģijas, man nāk prātā salīdzinājums ar mašīnu: ko tai lej iekšā, tā mašīna brauks. Proti, cik veselīgi ēdīsim, tā mūsu organisms funkcionēs. Un izvēle ir apzināta darbība… Tālāk domājam paši… (Smejas)
– Ar kādiem speciālistiem visvairāk vajadzētu sadarboties gastroenterologiem?
– Ģimenes ārsti ir mūsu “acis un ausis”. Viņi ir pirmie, pie kuriem vēršas pacienti vēdera sāpju, sliktas dūšas, vēdera “pūšanās”, sliktas ēstgribas vai svara zuduma gadījumā. GASTRO centrā gandrīz 80% pacientu nonāk ar ģimenes ārsta nosūtījumu, kas parāda šīs institūcijas nozīmīgumu kopējā veselības aprūpes sistēmā.
– GASTRO veiktie izmeklējumi prasa aktīvu līdzdarbību arī no pacienta puses. Sākot jau ar pareizu sagatavošanos izmeklējumiem un beidzot ar vistriviālāko savu problēmu “nenoslēpšanu” no ārsta. Ko Jūs ieteiktu pacientiem, kuriem nepieciešams veikt izmeklējumus?
– Precīzi ievērot ārsta dotos ieteikumus!!! Pacienta pareiza sagatavošanās ir kvalitatīva izmeklējuma pamats. Citādi var nākties procedūru atkārtot. Ja tomēr rodas kādas neskaidrības, tad, lūdzu, nebaidieties vēlreiz griezties pie sava ģimenes ārsta, vai zvaniet uz GASTRO klientu apkalpošanas centru pēc palīdzības. Un noteikti jābūt maksimāli atklātiem sarunā ar mūsu centra ārstiem, jo kamēr pacients atrodas mūsu aprūpē, mēs nesam pilnu atbildību par viņu.
– Ko Jūs kā augstas klases speciālists varētu ieteikt pacientiem, lai viņiem nerastos gastroenteroloģiskas problēmas jau sākotnēji?
– Atrast balansu dzīvē starp darbu un atpūtu, un atcerēties, ka “viss sākas galvā”. (Smejas)
– Mediķiem ir svarīgi apgūt jaunāko un modernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, medicīnas zinātnē un tehnoloģijās. Vai GASTRO šādā ziņā spēj Jums – kā ļoti pieredzējušam ārstam–anesteziologam – sniegt nepieciešamo izaugsmi un arī jaunas zināšanas?
– Neapšaubāmi, GASTRO sniedz lielu atbalstu visa JAUNĀ apguvē, un mēs savā darbā to pielietojam, sākot no elektroniskas pacientu plūsmas organizēšanas klientu apkalpošanas centrā, mākslīgā intelekta izmantošanas endoskopiju procedūrās, turpinām uz pierādījumiem balstītas medicīnas datu un tehnoloģiju izmantošanu ārstu un māsu darbā, esošo datu digitalizāciju. Svarīgi ir pašam dzīvot līdzi laikam un nebaidīties apgūt jauno, kaut reizēm tas prasa, lielāku piepūli un pacietību.
– Mediķi ir slaveni ar savu melno humoru un nezinātājiem dažkārt šķietamo cinismu. Arī Jums noteikti ir kāds savs šī “žanra” stāsts gan no studijām, gan darba dzīves, tā teikt, “mediķu stāstiņi”… Varbūt ir kādi atgadījumi vai “pacienta vēlmes”, kas šādā rakursā Jums palikuši atmiņā?
– Pēc 5. kursa biju norīkots vasaras praksē Cēsu slimnīcā, kur uzņemšanā ieveda pacienti ar “lielu vēderu” (vēders, starp citu, tā uzreiz nebija redzams). Man ar vēl vienu praktikanti tika dots uzdevums noskaidrot, kas pacientei kaiš, vai ir kādas hroniskas saslimšanas, nozīmēt nepieciešamās analīzes un izmeklējumus, uzstādīt diagnozi. Ar milzīgu aizrautību ķēros pie šī uzdevuma, bet aizmirsu vienu no pacienta apskates pamatbaušļiem – palpāciju. Kad nodaļas vadītāja jautāja, ko mēs domājam par iespējamo diagnozi, raustījām plecus un teicām, ka paciente ir vesela, bet kaut ko ieēdusi… (Smejas) Un tad no dakteres mutes nāca sakramentālie vārdi: “Vai pacientei vēderu pataustījāt?” Tālāko Jūs jau nojaušat…
– Noslēgumā – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam Medicīnas centram GASTRO?
– Neapstāties sasniegtajā, atcerēties par savu misiju: palīdzēt ne vien citiem, bet pašiem SEV arī!
– Vai ir kas tāds, kas palicis nepajautāts, bet ko noteikti gribētu pateikt “GASTRO Ziņu” auditorijai: ģimenes ārstiem, kolēģiem–speciālistiem, GASTRO sadarbības partneriem?
– Cilvēki aizmirsīs, ko tu teici, cilvēki aizmirsīs, ko tu darīji, bet cilvēki nekad neaizmirsīs, kā tu liki viņiem justies!!!
