Dr. Guntis Ancāns: “Mēs bieži dzīvojam ilūzijā par universitātes slimnīcu “izcilību” un “necilu” jebkuras citas slimnīcas sniegumu.”
Jau vairākus mēnešus Gremošanas slimību centrs GASTRO un mūsu mediķi aktīvi sadarbojas ar Jēkabpils Reģionālo slimnīcu (JRS), piedāvājot Jēkabpils un apkārtnes iedzīvotājiem gastroenteroloģiskos izmeklējumus iespējami tuvu jēkabpiliešu dzīvesvietai. Attīstīt sadarbību ar reģioniem ir viens no GASTRO stratēģiskās attīstības virzieniem. Laba sadarbība izveidojusies arī ar JRS ārstiem un personālu. Tāpēc “GASTRO Ziņas” aicināja uz sarunu JRS ķirurgu–onkologu Gunti Ancānu, lai runātu par augsti kvalificētu ārstu darba specifiku reģionos, onkoloģisko problēmu risināšnu Latvijā un sadarbību starp medicīnas iestādēm.
– Bieži plašsaziņas līdzekļos valda stereotips – medicīna ir tikai Rīgā, piemēram, “gaiļos” vai “stradiņos”, bet reģionālās slimnīcas bieži tiek noniecinātas. Kāds ir jūsu kā Jēkabpils Reģionālās slimnīcas viena no vadošajiem ārstiem viedoklis? Cik šāds stereotips ir pamatots vai, tieši otrādi, nepamatots?
– Mēs bieži dzīvojam ilūzijās par Universitāšu slimnīcu “izcilību” un, tieši pretēji, “necilu” jebkuras citas slimnīcas sniegumu. Ārstēšanas procesa pamatā ir ārsta un pacienta mijiedarbība, ja ārsts ir profesionālis un mijiedarbība ar pacientu ir laba, tad rezultāts ir labs, ja nē – tad slikts. Visi ārsti lielos vilcienos ir beiguši vienas un tās pašas augstskolas, daudzi iziet rezidentūru Universitāšu slimnīcās, līdz ar to sniegumam jābūt līdzīgam. Man nav ilūziju par Universitāšu slimnīcām, un es domāju, ka lielā mērā ārstēšanas rezultātu nosaka konkrētas slimnīcas klīnikās un nodaļās organizētais darbs. Nedomāju, ka, piemēram, neiroloģijas, akūtās ķirurģijas vai terapijas nodaļas kādā no Universitāšu slimnīcām būtu labākas par Jēkabpils Reģionālo slimnīcu.
– Kā liecina statistika, onkoloģiskās saslimšanas Latvijā uzrāda vienu no augstākajiem rādītājiem visā Eiropas Savienībā. Kas tam par iemeslu? Nevar taču būt tā, ka mums cilvēki citādāki nekā citviet pasaulē… Un īpaši, ja raugāmies no reģionālo klīniku skatupunkta.
Dr. Guntis Ancāns
– Vairumā gadījumu vēža saslimstības rādītāji Latvijā atbilst vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Izņēmums ir dzemdes kakla vēzis, saslimstība ar kuru Latvijā ir viena no augstākajām pasaulē. Es domāju, ka šajā gadījumā nozīmīga problēma ir liels vēlīno stadiju īpatsvars. Vel viena problēma slēpjas tajā apstāklī, ka attīstītās pasaules valstīs tiek novērota dažu vēža veidu pakāpeniska saslimstības samazināšanās, ko Latvijā diemžēl nenovēro. Piemēram, dzemdes kakla vēža saslimšana ASV samazinājusies no 11,2 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 1992. gadā līdz 6,7 gadījumiem 2019. gadā. Vēl viens labs piemērs ir resnās zarnas vēzis 56 gadījumi 1992. gadā un 34 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju 2010. gadā. Latvijā saslimstība 2017. gadā ar dzemdes vēzi bija 19,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas, kā jau es pieminēju, ir viena no augstākajām saslimstībām pasaulē. Savukārt saslimstība ar resnās zarnas vēzi ir 33 gadījumi, kas atbilst vidējiem rādītājiem. Bet nelaime ir tā, ka šobrīd mēs neredzam samazināšanās tendences, un, kā jau iepriekš teicu, diemžēl ir ļoti liels vēlīno stadiju īpatsvars. Dzemdes kakla vēža gadījumā mums noteikti ir jāpalielina dzemdes kakla skrīninga aptvere un jāstrādā pie vakcinācijas programmas uzlabošanas. No šī gada vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV) ir valsts apmaksāta abiem dzimumiem, kas ievērojami varētu uzlabot situāciju ar CPV izraisītiem vēža gadījumiem (dzemdes kakla, balsenes, tūpļa kanāla, vulvas u.c.) nākotnē. Resnās zarnas vēža gadījumā mums arī ir jāuzlabo skrīninga aptvere un endoskopiju pieejamība. Jēkabpils Reģionālai slimnīcai ir izcils sadarbības partneris šajā jomā – GASTRO. Esmu pārliecināts, ka sadarbība ir ļoti laba un ieguvēji ir Jēkabpils novada iedzīvotāji, kuriem ir pieejama kvalitatīva medicīnas aprūpe.
– Vai varat raksturot “reģionālo pacientu”, respektīvi, vai ir atšķirība starp medicīnas un ārstniecības pakalpojumu sniegšanu, piemēram, Jēkabpils reģionā un galvaspilsētā? Ja ir, tad kādas ir tās nianses, kas jāņem vērā, strādājot ar pacientiem reģionos?
– Pacienti ir vienkāršāki, dažreiz viņi ir kritiskāki, bet kopumā cilvēks paliek cilvēks ar savām vajadzībām. Labs kontakts ar pacientu ir ārstēšanas panākumu pamatā.
– Kāpēc jaunajiem ārstiem, jaunajiem speciālistiem būtu jāizvēlas darbs reģionālajā slimnīcā? Kādus pozitīvus iemeslus var minēt, lai viņus iedrošinātu, piemēram, doties uz JRS?
– Es domāju, ka profesionālās izaugsmes iespējas reģionos ir labas. Lielā mērā tas ir atkarīgs no tā, ko jaunais speciālists vēlas. Reģionālās slimnīcās ir liels pacientu skaits, pieejamas arī mūsdienu tehnoloģijas. Protams, ja jaunais speciālists nākotni saista ar invazīvo radioloģiju un robotu ķirurģiju, tad Universitātes slimnīca ir pareizā izvēle. Internistam, endokrinologam un neirologiem reģionālās slimnīcās būs, ko darīt vienmēr.
– Un tieši otrāds jautājums: kas ir galvenās problēmas un galvenā problemātika darbā reģionālajā slimnīcā? Kam šīs problēmas būtu jārisina? Kā tās būtu jādara?
– Cilvēku resurss trūkums ir galvenā problēma, ar kuru saskaras gan Universitāšu slimnīcas, gan reģionālās. Universitāšu slimnīcas tās risina uz rezidentu rēķina, reģionālām slimnīcām iespējas ir ierobežotas. Reģionālo slimnīcu gadījumā liela nozīme ir slimnīcas vadošajiem speciālistiem – mentoriem, kā arī kapitāldaļu turētajam – pašvaldībai.
– Kā onkologs–ķirurgs jūs sastopaties ar jau “griežamu” problēmu, bet bieži tiek uzsvērts, cik svarīga ir agrīna vēža diagnostika. Kā panākt, lai pacienti mazāk nonāktu “uz galda”, bet vairāk ieskatītos savās sajūtās un rūpētos par veselības stāvokli?
– Manas profesionālās intereses sniedzas tālāk par onkoķirurģiju, pēdējos gadus es specializējos arī koloproktoloģijā. Absolūtam vairumam manu pašreizējo pacientu nav onkoloģiskas slimības. Onkoķirurga pieredze palīdz skatīties nedaudz citā perspektīvā, piemēram, es lielāku nozīmi piešķiru skrīningam, biežāk nosūtu uz apakšējo endoskopiju pacientus pirms plānveida operācijām, un, iespējams, man ir augstākas prasības veikto izmeklējumu kvalitātei.
– Ļoti svarīga ir tieša sadarbība ar ģimenes ārstiem. Kā no klīnikā praktizējoša ārsta skatupunkta vērtējat šo sadarbību? Vai saredzat šajā jomā arī kādas īpašas nianses tieši reģionālā griezumā?
– Ģimenes ārsti ir ārkārtīgi svarīgs posms kvalitatīvas veselības aprūpes ķēdē. Manuprāt, Jēkabpils Reģionālajai slimnīcai ar Gremošanas slimību centru GASTRO un ģimenes ārstiem Jēkabpils novadā sāk veidoties ļoti laba profesionāla sadarbība. Es saskatu lieliskas iespējas šo sadarbību arī turpmāk attīstīt, jo mūs visus vieno darbs pacienta labā.
– Bieži atsevišķu veselības problēmu gadījumā (tostarp – arī kuņģa–zarnu sistēmas problēmu) pacienti pie ārsta vēršas tikai tad, ja citādi vairs nevar. Citiem vārdiem, novēloti. Vai izjūtat šo problēmu arī savā ikdienas darbā – kā ārsts–speciālists, kuram jāpalīdz pacienta problēmu jau “radikālā” ārstēšanā? Kāpēc tā notiek?
– Manuprāt, vēlīnas palīdzības meklēšanas pamatā ir psiholoģiskas bailes no nezināmā jeb, citiem vārdiem, informācijas trūkums. Cilvēki ir jāmudina rūpēties par savu un savu tuvinieku veselību. Atrodoties ārzemēs un, piemēram, klausoties reģionālās radiostacijas es biežu dzirdu reklāmas, kuras aicina piedalīties skrīningā vai vakcinēties. Mūsu televīzijā ir raidījumi, kuros ārsti runā par veselības problemātiku, bet svarīgas ir mediju aktivitātes, kuras vērstas uz konkrētu rīcību. Piemēram, CNN televīzija dienas laikā vairākas reizes parādās apmēram minūti gara reklāma, kurā vienkārši un saprotami tiek stāstīts par atšķirībām starp neveselīgu un veselīgu uzturu, un, kas ir vēl būtiskāk, aicina uz rīcību: dzeriet ūdeni, izvairieties no saldinātiem dzērieniem u.t.t.
– Mūsdienu medicīna nav iedomājama bez starpdisciplinārās sadarbības: ģimenes ārsts, ārsts–speciālists, diagnostikas speciālists, ķirurgs, rehabilitologs, atkal ģimenes ārsts. Kā, jūsuprāt, šī sadarbība funkcionē Latvijā un tostarp – arī Jēkabpilī? Kas būtu uzlabojams?
– Viss sākas ar ģimenes ārstu. Tas ir pirmais un ļoti svarīgais posms šajā sadarbības modelī. Ideālā dzīvē ģimenes ārsts nosūta uz skrīningu un pēc tam, nepieciešamības gadījumā, uz endoskopiju. Pēc endoskopijas ģimenes ārsts nosūta pie ārsta speciālista, kurš vai nu veic papildu izmeklējumus, vai arī nosūta uz ārstēšanu, pēc kuras seko rehabilitācija. Jēkabpilī bieži ģimenes ārsts nosūta pie ārsta–speciālista, kurš savukārt nosūta uz endoskopiju un veic turpmākos soļus. Abos gadījumos rezultāts ir adekvāts, tādēļ es vērtēju, ka šobrīd kopumā šis modelis funkcionē labi.
– Kādas aktivitātes vai aktualizētas sadarbības formas jūs kā ārsts–speciālists sagaidītu no GASTRO – gan strādājot ar kolorektālā vēža pacientiem ikdienā, gan konkrētajā gadījumā arī – ko gaidāt no sadarbības ar GASTRO speciālistiem Jēkabpilī? Respektīvi, kas būtu jādara šādai specializētai klīnikai, lai sadarbība ar ārstiem–speciālistiem un tātad arī darbs pacientu labā noritētu produktīvāk un efektīvāk?
– Šobrīd sadarbība ir laba, un es ļoti ceru, ka tā tas būs arī nākotnē. Kopā ar GASTRO mēs esam iecerējuši izglītības pasākumus, kurus organizējam gan ģimenes ārstiem, gan ārstiem speciālistiem, kuri strādā reģionā.
– Visbeidzot, jūsu kā kolēģa novēlējums GASTRO kolēģiem?
– GASTRO ir pierādījusi sevi kā ļoti profesionāla klīnika. Aicinu nodot savu profesionālo pieredzi jauniem kolēģiem – rezidentiem, kuplināt savu kolektīvu ar jauniem, ambicioziem profesionāļiem, un turpināt attīstīties ar drošu skatu uz reģioniem, kas paver jaunas iespējas šo reģionu iedzīvotājiem.
Vēlīnas palīdzības meklēšanas pamatā ir psiholoģiskas bailes no nezināmā jeb, citiem vārdiem, informācijas trūkums.
Profesionālās izaugsmes iespējas reģionos ir labas. Reģionālās slimnīcās ir liels pacientu skaits, pieejamas arī mūsdienu tehnoloģijas.
