Lelde Cīrule–Dambe
Uztura speciāliste
Kairinātu zarnu sindroms pieder pie funkcionāliem gremošanas traucējumiem, un diagnozi nosaka ārsts gastroenterologs, izslēdzot citas slimības. Kairinātu zarnu sindroma (KZS) visbiežākās izpausmes ir vēdera sāpes vai diskomforta sajūta, kas saistīta ar vēdera pūšanos, mainīga vēdera izeja. Šī ir visbiežāk diagnosticētā ar gremošanu saistītā slimība, un tās prevalence pasaulē ir 11,2%, taču tā variē pa valstīm: no 1 līdz 45%, un atkarīga no diagnostikas kritērijiem.
KZS ir arī viens no biežākajiem ģimenes ārsta apmeklējuma cēloņiem. Daļa KZS gadījumu netiek diagnosticēti vai arī līdz diagnozei nonāk daudzu gadu garumā, kuru laikā ir pasliktināta dzīves kvalitāte. Nav iespējams nosaukt vienu konkrētu kairinātu zarnu sindroma cēloni, parasti tas ir vairāku fizioloģisku, psihoemocionālu un vides faktoru kopums.
Ņemot vērā KZS izplatību, tiek meklēti dažādi risinājumi, kā samazināt KZS simptomus. Viens no risinājumiem ir zinātnieku no Austrālijas Monašas Universitātes (Monash University) izstrādātā FODMAP (Fermentable Oligo-Di-Monosaccharides and Polyols) diēta, kas saskaņā ar pētījumiem, var uzlabot pacienta pašsajūtu 50% – 80% gadījumu. Tiek uzskatīts, ka 50 – 84% gadījumos simptomus izraisa tieši uztura komponenti. Tādēļ FODMAP diētas laikā sākotnēji tiek izslēgti vai samazināti produkti ar augstu FODMAP saturu, vēlāk tos atkal pakāpeniski iekļaujot ēdienkartē.
Zem FODMAP saīsinājuma slēpjas: fermentējami oligosaharīdi, disaharīdi, monosaharīdi un polioli:
- oligosaharīdi – fruktāni (sīpoli, ķiploki, kvieši) un galaktooligosaharīdi (pākšaugi);
- disaharīdi – laktoze (piena produktos);
- monosaharīdi – fruktoze (medus, mango);
- polioli – mannitols (sēnes, puķkāposti), sorbitols (kauleņaugļi), pievienoti saldinātāji (ksilitols, eritritols u.c.).
Šie augstākminētie ogļhidrāti mazā apjomā vai nemaz netiek absorbēti tievajā zarnā. Pārvietojoties pa tievo zarnu, tie piesaista papildu ūdeni, un, nokļūstot resnajā zarnā, tos fermentē baktērijas, kā rezultātā rodas gāzes. Gāzes un ūdens rada zarnu sieniņu iestiepumu, kas pacientiem ar KZS rada diskomfortu un sāpes.
Lai arī vēdera pūšanās ir normāla fizioloģiska reakcija, brīdī, kad tā ir pastiprināta un ietekmē dzīves kvalitāti, ir jāmeklē risinājums, lai uzlabotu situāciju. FODMAP diētas mērķis ir palīdzēt kontrolēt simptomus un identificēt produktus, kas rada diskomfortu, lai no tiem varētu izvairīties.
1. posms – izslēgšanas fāze. Tiek izslēgti vai lietoti mazos daudzumos produkti ar augstu FODMAP saturu, šī fāze ilgst 2–6 nedēļas.
2. posms – izmēģinājumu fāze. Tā tiek veikta tad, ja 1. fāzē ir jūtami ievērojami uzlabojumi, un tajā atsevišķi pa vienai grupai tiek atkal iekļauti ēdienkartē iepriekš izslēgtie produkti, šī fāze ilgst 6–10 nedēļas. Lai izdarītu secinājumus, ir svarīgi veidot dienasgrāmatu ar uzņemtajiem produktiem, simptomiem un to smagumu.
3. posms – personalizācijas fāze, kad pacients jau zina, kādus produktus panes/nepanes labi, un spēj veidot pietiekami plašu ēdienkarti, ierobežojot tikai tos produktus, kas pastiprina simptomus.
Ne vienmēr ir jāievēro strikta FODMAP diēta, ir pacienti, kuriem pietiek tikai ar dažu produktu, piemēram, liela daudzuma ķiploku un sīpolu, pupiņu, kviešu un piena izslēgšanu no savas ēdienkartes.
Produkti, kas citkārt tiek minēti kā veselību veicinoši, pacientiem ar KZS var radīt diskomfortu un sāpes. Piemēram, topinambūram tiek piedēvētas veselību veicinošas īpašības, taču KZS pacientam, apēdot lielāku daudzuma šī dārzeņa, var parādīties nepatīkami simptomi vai sāpes, jo tajos ir augsts FODMAP saturs (fruktāni un fruktoze).
Ievērojot FODMAP diētu, iespēju robežās jāpieturas pie veselīga uztura pamatprincipiem, piemēram, uzņemot 500g dārzeņus un augļus dienā, kā arī nodrošinot organismu ar pārējām uzturvielām. Svarīgi ievērot arī ēšanas kultūru – ēst lēnām, patīkamā atmosfērā, kārtīgi sakošļājot ēdienu, un pievērsties ēšanai, nevis lasot ziņas telefonā vai skatoties TV ekrānā.
FODMAP diēta nav piemērota pacientiem, kuriem ir ēšanas traucējumi. Pacientiem ar zemu svaru šī diēta ievērojama tikai speciālista uzraudzībā. Uzsākot FODMAP diētu, kā arī virzoties caur tās fāzēm, vēlams to darīt ārsta vai uztura speciālista uzraudzībā, lai nodrošinātu pilnvērtīga uztura uzņemšanu. Diētas 1. fāzē nav vēlams atrasties ilgstoši, jo ir ierobežota noteiktu vitamīnu, minerālvielu, prebiotiku un šķiedrvielu uzņemšana. Ilgtermiņa mērķis ir pēc iespējas plašāka uztura daudzveidība pie noteiktiem ierobežojumiem, lai nodrošinātu organismu ar tam nepieciešamajām vielām.
Ir dažādi KZS paveidi ar dominējošiem simptomiem: caurejas vai aizcietējumi, vai kombinēts šo simptomu salikums, un atkarībā no paveida arī tiek piemērota uztura un medikamentozā terapija.
FODMAP diēta tiek pētīta arī saistībā ar citām slimībām – endometrioze, zīdaiņu kolikas, funkcionāla dispepsija, fibromiaļģija, hroniska noguruma sindroms –, taču pagaidām vēl trūkst pierādījumu, lai teiktu, ka FODMAP diēta palīdz arī šajos gadījumos.
KZS gadījumā īpaša uzmanība jāpievērš psihoemocionālajam stāvoklim un, ja nepieciešams, jāgriežas pie speciālista, kas var palīdzēt tikt galā ar stresa situācijām ikdienā.