Profesore Iveta Mintāle*: “Informācijas neuzņemšana un pretošanās tai ir saistīta ar zināšanu trūkumu.”

Vēlreiz uzsvēršu – izglītība, izglītotība, informētība. Jo, piemēram, meklējot interneta resursos informāciju par slimību, visbiežāk pirmā informācija ir neprecīza. Manuprāt, viens no iemesliem ir arī tas, ka cilvēkiem ir grūti orientēties, jo visbiežāk, meklējot informāciju par slimību, cilvēks mēdz interpretēt informāciju tā, kā to vēlas izlasīt. Ievirze ir diezgan subjektīva. Objektivizēt visu mūsdienās ir diezgan grūti, tāpēc mēs ļoti ceram, ka mūsu izdalītie uzskates materiāli pacientiem un rīkotās lielās publiskās kampaņas sabiedrībai varētu palīdzēt saprast pirmo soli. Pirmais solis ir visvienkāršākais – ģimenes ārsts. Aiziet un veikt vispārējo pārbaudi.

Cik bieži kā praktizējoša ārste pati izjūtat šo negatīvo “praksi” – vērsties pie ārsta tikai tad, kad citādi vairs nevar?

Kardioloģijā visbiežāk tie ir traģiski stāsti, jo gados jaunu cilvēku mirstība no kardiovaskulārām slimībām ir pārāk izplatīta. Bieži sabiedrībā dzirdam stāstus par jauniem cilvēkiem, kuriem nekas īsti nekaitēja, bija praktiski veseli, bet tad pēkšņi nomira. Bet mēs varam “patīt to filmu” atpakaļ un paskatīties, cik daudziem riska faktoriem šie cilvēki atbilda un ko viņi darīja, lai šos riska faktorus samazinātu, tad atbilde ir neiepriecinoša: praktiski neko. Piemērām, stenokardijas pirmā pazīme 60 procentos gadījumu var būt miokarda infarkts. Un tas ir ļoti liels skaitlis. Miokarda infarkts vai insults var beigties ar dažādām sekām, taču lielā daļā gadījumu tā ir nāve vai paralīze. Kardiologi tikpat ļoti, cik gastroenterologi, varbūt pat vēl vairāk, vēlētos, lai cilvēki veic pārbaudes laicīgi, pat tad, ja konkrētu simptomu vēl nav. Jo augsts asinsspiediens nesāp, augsts holesterīns nesāp, paaugstinātu cukura līmeni arī neviens sākotnēji īsti nejūt. Līdz ar to tas nozīmē, ka nepieciešams apzināti, proaktīvi veikt analīzes, sekot līdzi savam veselības stāvoklim, un tad kopīgi ar ģimenes ārstu izlemt, vai ir jādodas pie speciālista, vai arī paši vēl var tikt galā un saprast, ko ar to visu iesākt. Viss pēc būtības ir vienkārši. Asins analīzēs normas ir uzrādītas. Nav nepieciešams vilkt līdz pēdējam, lai tad jau mediķi glābtu katastrofu. Ņemot vērā šā brīža pierakstu iespējas pie ārstiem un iespējas nokļūt uz izmeklējumiem, tas jau sen ir par vēlu.

Ģimenes ārsts ir atslēgas figūra visā veselības aprūpes sistēmā. Taču publiskajā telpā par sadarbību starp ģimenes ārstiem un pacientiem, ģimenes ārstiem un ārstiem–speciālistiem bieži tiek “lauzti šķēpi”. Kā no klīnikā praktizējošas ārstes skatupunkta vērtējat šo sadarbību?

Vissvarīgākais ģimenes ārstiem ir plānošana un pacientu reģistrs. Bet, es gribu uzsvērt, apzināts reģistrs, nevis vienkāršs pacientu saraksts. Tas ir pacientu reģistrs ar iezīmētām “sarkanajām” diagnozēm. Mans ieteikums būtu sagrupēt pacientus pēc riska grupām, un šos pacientus proaktīvi būtu nepieciešams aicināt uz pārbaudēm. Piemēram, Latvijā visvairāk mirst no kardiovaskulārām slimībām (54%) un onkoloģiskajām saslimšanām. Tās ir divas riska grupas, kuriem ik pa laikam jāveic veselības pārbaudes, lai noķertu īsto brīdi. Piemēram, reizi gadā, reizi trijos vai piecos gados jāveic konkrēti izmeklējumi un veselības pārbaudes. Protams, nepieciešams papildu personāls, lai veiktu tehniskās darbības un vienlaikus saprastu medicīnisko pusi: kāpēc, kurus un kā? Manuprāt, darbs uzreiz ietu no rokas. Diemžēl pati veselības sistēma kā tāda Latvijā strādā diezgan slikti. Piemēram, tā pati “E-veselība” īsti nestrādā. Ir pārāk liels skaits izrakstītu nosūtījumu, kuri netiek izpildīti – daži tos izmanto vairākas reizes, bet citi – nevienu. Valstī nedrīkst būt situācija, kad, paskatoties pierakstu pie ārstiem, vienā slimnīcā cilvēks ir pierakstījies 3 reizes nedēļas intervālā pie kardiologa. Ja pacientam ir nepamatota vēlme salīdzināt dažādu kardiologu viedokli, valstij tas nav jāapmaksā! Parasti tas gan notiek ar ģimenes ārsta norīkojumu, kas  nozīmē, ka mēs visi par to maksājam, turklāt šādi tiek mākslīgi veidotas rindas. Un kāpēc valsts to pieļauj? Kāpēc nav izveidota sistēma, kas būtu redzama “E-veselībā”: lūk, šis cilvēks savu kvotu gadā ir izlietojis, un kāds ir viņa pamatojums atkārtotai konsultācijai. Prasās sakārtotība no valsts puses.

Kā panākt, ka cīnīšanos ar sekām nomainītu cita – progresīvāka – pieeja, proti, meklēt un atrast cēloņsakarības pacienta problēmām ar veselību, sadarbojoties vairāku medicīnas nozaru speciālistiem?

Pieejai ir jābūt profilaktiskai vai preventīvai, un šī pieeja kardioloģijā tiek izmantota gadiem ilgi. Ir grūti pārliecināt cilvēku, ka par veselību ir jārūpējas savlaicīgi un nepārtraukti. Viens no labas veselības pamatiem ir veselīga dzīvesveida ievērošana, kas ir pamatu pamats labai veselībai un no slimībām brīviem gadiem arī nozīmīgā vecumā. Ar veselīgu dzīvesveidu un tā “iepotēšanu” sabiedrībā diemžēl mums neveicas pārāk spīdoši, jo mūsu valstī nav ielikti pamati sabiedriskajā audzināšanā, nav veidota izpratne par veselīga dzīvesveida nepieciešamību, trūkst zināšanu par to. Būtu jāsāk runāt un mācīt par veselīgu dzīvesveidu bērnudārzos un skolās, jāveido pašu cilvēku apziņa un cieņa pret savu veselību. Līdz ar to profilakse mūsu valstī nav attīstīta, bet kardioloģijā pie šī jautājuma mēs strādājam jau gadiem, esam izdevuši dažādus uzziņu bukletus, grāmatas, kuras izsniedzam pacientiem, kā arī rīkojam tikšanās ar žurnālistiem, pacientiem un slimību biedrībām, lai skaidrotu un mācītu par veselīgu dzīvesveidu, profilaktiskiem pasākumiem, cieņu pret savu veselību. Esam izveidojuši interneta vietni www.parsirdi.lv, kurā publicējam informāciju par kardioloģijā aktuālajām tēmām, informējam, skaidrojam un mācām.

Pasākumu kopums ir salīdzinoši plašs. No vienas puses, varam teikt, ka mēģinām darīt visu iespējamo, lai informētu un mācītu sabiedrību, bet, no otras puses, informācijas pieņemšana, izpratne no sabiedrības nav tādā līmenī, kā mēs vēlētos. Visbiežāk informācijas neuzņemšana un pretošanās tai ir saistīta tieši ar zināšanu trūkumu par nepieciešamajiem profilaktiskajiem pasākumiem – tam būtu jābūt ģimenē, audzināšanā, jo iemācīt vislabāk var ar piemēru. Mūsu pacienti vidēji ir virs 60 gadiem, un es nekādi nevarētu teikt, ka viņi ir ļoti atbildīgi izturējušies pret saviem ēšanas paradumiem, fiziskajām aktivitātēm un savas slimības apzināšanos.

Piemēram, tikko pie manis bija pacients, kurš pateica, lai nejautāju neko par zālēm, jo tās viņš nosaukt nevarot! Bet kam tad lai es jautāju? Ja aptaujāsiet cilvēkus pēc 50 gadu vecuma, cik daudzi atbildēs, ka vēlētos nodzīvot 100 gadus, un uzskaitīs visu, ko dara, lai saglabātu savu veselību? Tādu būs ļoti maz.

Cik vispār ir attīstīta starpdisciplinārā pieeja diagnostikā un ārstēšanā pie mums, salīdzinot, piemēram, ar citām Eiropas valstīm? Un kur ir iespējamās problēmas šādas pieejas realizēšanai?

Starpdisciplinārā pieeja Latvijā ir pietiekami attīstīta, un savā starpā sadarbojas daudzu specialitāšu ārsti. It īpaši tie, kuri, redzot pacientu pirmās pazīmes, zina, pie kuriem speciālistiem tālāk būtu jākonsultējas. Mums ir lieliska sadarbība ar endokrinologiem, ar neirologiem, ar ginekologiem, ar urologiem un ārstiem, kuru pārziņā ir tādu slimību ārstēšana, kuras tiek izraisītas tieši asinsvadu disfunkcijas dēļ.

Sadarbojamies gadiem, bet – cik daudz tam visam tiek sekots, gan ir grūti teikt. Tas ir kā ar vingrošanu sporta zālē – vingrojumus rāda visiem vienādus, bet viens ir nosvīdis, otrs – nē. Viss ir atkarīgs no iesaistes: cik daudz šajā procesā iesaistās ģimenes ārsts, cik daudz tajā iesaistās citu specialitāšu ārsti. No vienas puses, mums ir ļoti daudzas lietas, ko darām kopā, un ļoti daudzas invazīvas lietas, piemēram, asinsvadu ārstēšana šobrīd notiek daudzām specialitātēm kopā, īpaši neirologiem kopā ar kardiologiem, kā arī radiologiem. Tai pašā laikā gadās situācijas, kad pašu svarīgāko medikamentu aterosklerozes ārstēšanai – statīnu – citas specialitātes ārsts pacientiem vienkārši atceļ.

Jūs esat viena no vadošajām kardioloģēm valstī, esat Kardioloģijas centra Ambulatorās un diagnostikas nodaļas vadītāja. Latvija saskaņā ar pētījumiem nav labā stāvoklī saistībā ar kardiovaskulāro slimību izplatību. Kāda ir situācija Latvijā šajā ziņā?

Pēdējo 20 gadu laikā un tieši pēdējos 12 gados ir pagarinājies cilvēku dzīves ilgums. Un es gribētu teikt, ka par šo panākumu ir “atbildīgi” tieši kardiologi un kardioloģija. Ja neņemam vērā pandēmijas laiku, tad ir diezgan strauji samazināta mirstība no infarkta un strauji mazinājies hronisku sirds mazspēju skaits. Kopumā situācija valstī ir ļoti mainījusies. Jo vairāk tiek ieguldīta nauda jaunajās tehnoloģijās, jaunajos pierādītajos medikamentos un iespējās to visu inkorporēt dzīvē, jo straujāk samazinās mirstība. Piemēram, viens ļoti liels lēciens Latvijā bija 30 gadus senā pagātnē, kad ieviesām asinsvadu paplašināšanu, sākām implantēt stentus. Otrs lēciens Latvijā bija, kad visā valstī tika ieviesta 24/7 diagnostika, vedot pacientus uz “pareizajiem” centriem, piemēram, pacients ar iespējamu miokarda infarkta diagnozi tiek vests uz ārstniecības iestādi, kurā ir pieejama akūta asinsvadu pārbaude un nekavējoties uzsākta invazīva ārstēšana.

Diemžēl attīstība daudzās nozarēs ir diezgan neviendabīga un nevienmērīga. Ja kardioloģijā kopumā ir attīstītas tieši ārstēšanas iespējas, tad diagnostikas jomā ir daži “vājie” punkti – iztrūkst dažas metodes, kuras Eiropā izmanto ikdienā. Latvijā atsevišķi rutīnas izmeklējumi nav pieejami vai pieejami ļoti mazā skaitā. Pie mums, Latvijā, nav iespējas pietiekami apgūt specifiskas zināšanas. Kā zināms, izglītība maksā pietiekoši lielu naudu, ja ir iespēja izglītoties kaut vai par savu naudu ārzemju klīnikās, tad jaunie ārsti nereti tur paliek, jo nevēlas strādāt nesakārtotā nozarē ar mazu algu. Kopumā situācija Latvijā, tieši kardioloģijas jomā, kardioloģisko saslimšanu ziņā, ir ļoti strauji uzlabojusies. Šeit galvenais rādītājs ir dzīves ilguma palielināšanās – 21. gadsimtā nebūtu 50 gados jāmirst no infarkta, jo ir visas iespējas to izārstēt, ja pats pacients laicīgi dodas pie ārsta. Panākumi mirstības un saslimstības jomā ir, kaut arī vēl ir nepieciešams ļoti daudzas lietas ieviest un uzlabot. Atkārtošos vēlreiz – paši cilvēki var ārkārtīgi daudz darīt savas veselības labā, lai nenonāktu līdz katastrofai, lai “pēdējā pietura” nebūtu jau agrā vecumā.

Ja būtu kopumā jāvērtē t.s. vidējā temperatūra slimnīcā, jeb mūsu sabiedrības veselības stāvoklis kopumā (īpaši jau ņemot vērā augsto mirstības līmeni salīdzinājumā, protams, ar citām ES valstīm, piemēram, sirds–asinsvadu slimību grupā, onkoloģiskajās saslimšanās u.t.t.), kāds būtu Jūsu vērtējums?

Mans vērtējums ir absolūti objektīvs ar nelielu subjektīvu pieskaņu. Esam veikuši Latvijas iedzīvotāju dzīvesveida paradumu šķērsgriezuma pētījumu. Mums ir pieejami 2009. gada un 2019. gada salīdzinošie dati, kurā iekļauti galvenie riska faktori, kas ir visām hroniskajām slimībām, sākot ar kardiovaskulārajām, turpinot ar cukura diabētu un onkoloģiskajām saslimšanām. Joprojām Latvijas iedzīvotājiem ir ļoti augsts asinsspiediens, holesterīna līmenis asinīs, cukura diabēts un aptaukošanās. Holesterīns, liekais svars, asinsspiediens, cukurs – šie faktori viens caur otru pastiprina sirds un asinsvadu slimību risku ģeometriskā progresijā. Tās ir četras vissvarīgākās kategorijas. Piektā ir smēķēšana, kas pēdējā laikā, attīstoties dažādiem smēķēšanas veidiem, atkal uzņem apgriezienus. Plus – atkarību raisošās vielas. Un pieliksim klāt mūsdienu stresu, kas ļoti ietekmē miegu un miega kvalitāti – šo svarīgo rādītāju, kas tālāk jau ietekmē cilvēka veselību. Jāatzīst: diemžēl kopējā aina nav iepriecinoša. Ne velti pēc Eiropas Kardiologu biedrības ģeogrāfiskā riska sadalījumā esam ar ļoti augstu sirds slimību risku reģionā.

Ja runājam par gastroenteroloģiskām saslimšanām un sirds–asinsvadu slimībām: esat daudz runājusi par kardioloģisku problēmu saistību ar pareizu uzturu, ar diētu un tiešu sakarību ar gremošanas orgānu slimībām. Paskaidrosiet sīkāk?

Pēdējā laikā beidzot tiek novērtēts pareizs uzturs kā cilvēka funkcionēšanas sastāvdaļa, un beidzot par to skaļi runā. Protams, šis “atklājums” ir nācis ar grūtībām, strādājot pie tā gadu gadiem. Atceros, kā pirms padsmit gadiem par mani vīpsnāja ļoti daudzi speciālisti, mani kolēģi, kad es runāju par “Vidusjūras diētu”. Šobrīd esam nonākuši līdz tam, ka beidzot tā ir atzīta par veselīgāko diētu, kuru visvieglāk ievērot, kura saglabā arī veselīgu mikrobiomu, kas ir pamats gan kardiovaskulārajai, gan kuņģa un zarnu trakta veselībai, gan arī atbild par mūsu psiholoģiskajiem procesiem, piemēram, garastāvokli un kognitīvo funkciju saglabāšanu. Visa organisma funkcionēšana ir atkarīga no pareiza uztura. “Vidusjūras diēta” ir visvieglāk pielietojamā diēta jebkurā, arī ne-Vidusjūras valstī. Ja ievēro “Vidusjūras diētu”, ir iespējams zaudēt svaru, uzlabot asinsspiedienu, normalizēt holesterīnu un cukuru. Un tas uztur normālu, veselīgi funkcionējošu organismu.

Ja ieiesim lielveikalā, cik procenti no visa tā, ko varam atrast plauktos, varētu iederēties veselīgā pārtikas sadaļā? Ņemot vērā iepakojuma veidu, derīguma termiņus, apstrādes veidu un neskaitāmas piedevas, to visu saliekot kopā, produkti satur ļoti daudz ķīmisko vielu. Vai cilvēki lasa produktu etiķetes? Vai cilvēki mēģina iedziļināties tajā, ko viņi nopērk un pēc tam liek mutē? Cik tur ir kalorijas un kāds sastāvs, vai plāno savu maltīti, piemēram, uz nedēļu tā, lai varētu aptvert uzturam visas nepieciešamās vielas, lai uzturs būtu daudzveidīgs, lai būtu pietiekami daudz olbaltumvielu, pareizie tauki, pietiekami maz ogļhidrātu? Reti kad kāds to dara. Tās ir zināšanas, kuras būtu nepieciešams apgūt bērnībā, lai cilvēks nepārtraukti nerēķinātu kalorijas, bet zinātu un aptvertu, kas jāēd, lai varētu veselīgi funkcionēt. Ar to šobrīd ir ļoti lielas problēmas.

Mūsu vecmāmiņas zināja, ka, piemēram, maziem bērniem nepieciešams dzert pienu, lai būtu pietiekami liels kalcija daudzums. Ir lietas, kas kādreiz bija vēsturiski zināmas, būtībā pašas par sevi saprotamas. Bet šobrīd mēs to mēģinām pierādīt, lai izprastu, kāpēc un kādā veidā tas darbojas. Piemēram, olīveļļas iedarbība uz organismu, kā tā uzsūcas, cik daudz uzsūcas, kuras ir veselīgās vielas, kas nodrošina produkta kvalitāti, lai mēs varētu domāt par sagaidāmo efektu. Iepriekš minētie pētījumi tikai tagad notiek, un varētu teikt, ka tiek rakstīta vēsture. Tikko kā mēs uzzinām kaut ko jaunu, tā atklāsme un izpratne rodas daudz lielāka, kā arī paliek skaidrāks, kā visu pareizi sakārtot. Bet pat tad, kad tas viss ir pierādīts, un mēs to zinām un nonākam tuvāk skaidrojumam, mums tas viss ir jāiemāca cilvēkiem. Un tas ir visgrūtākais.

Protams, es šeit nerunāju par piespiešanu, bet par izpratni. Vispirms ir jāmāca ārsti, un tikai tad, kad paši saprotam un paši piekopjam šādu dzīvesveidu, paši esam pārliecināti, mēs to varēsim iemācīt saviem pacientiem. Ārstiem būtu par vienu lietu jādomā vienādi, nevar būt katram savs viedoklis, tas nav pareizi mūsu pacientu labā. Mākslā varam būt katrs ar savu viedokli, bet medicīnas pamatos mums vajadzētu būt kopējam viedoklim, kopējai izpratnei, un tad varēsim pacientus virzīt pareizajā virzienā.

Kā iespējams sevi kontrolēt un, izsakoties vienkāršoti, “uzmanīt”, lai pārliecinātos, ka nav jau sākušās kādas kardiovaskulāras problēmas organismā?

Pirmkārt, ir jāveic asins analīzes. Svarīgākie rādītāji, kas norāda uz iespējamu risku – holesterīns, cukura līmenis. Jāpārbauda arī nieru un aknu funkcija. Jāseko līdzi asinsspiedienam. Ja ir runa par kardiovaskulārām lietām, tad pirmais visvienkāršākais izmeklējums ir kardiogramma un tai sekojošs slodzes tests ar kardiogrammu, tad jau tālāk speciālists, kas veicis izmeklējumu, varēs pateikt virzienus, kā rīkoties tālāk. Kā arī jāpievērš uzmanība tam, ar ko slimo ģimenē tuvi radinieki. Es noteikti vairāk vēlos vērst uzmanību uz ģimenes hiperholesterinēmiju jeb gēnu mutācijām, kuras predisponē indivīdu uz agrīnu aterosklerozi. Ja agrīnā vecumā ir augsts holesterīns, tad arī agrīnā vecumā rodas sirds un asinsvadu problēmas. Lielākajā daļā gadījumu (un tas arī ir pierādīts) cilvēks ar sliktiem gēniem, ieturot pareizu dzīves veidu, var pagarināt dzīvi brīvu no slimībām diezgan veiksmīgi. Bet, protams, ir arī otrādi: arī ar labiem gēniem visu var sabojāt neveselīgs dzīvesveids.

Visbeidzot, tradicionālais “GASTRO ZIŅU” jautājums: Jūsu kā kolēģes novēlējums GASTRO CENTRAM un GASTRO CENTRA mediķiem?

Pirmkārt, es uzreiz vēlos pateikties par mūsu pagaidām vienīgo tikšanos GASTRO CENTRĀ, bet mums tiek plānotas jau nākamās. Ļoti patīkami bija runāt ar cilvēkiem, kuri vēlas izzināt manis stāstīto un mācās no manis sniegtās informācijas. Es ļoti ceru uz tālāku sadarbību. Jo es uzskatu, ka cilvēkiem, kuri strādā medicīnā, jāpraktizē savstarpējā diskusija gan par konkrētu pacientu, gan par specifisku slimību ārstēšanu un profilaksi. Es ceru, ka tas nepazudīs arī nākotnē. Galvenais, lai GASTRO CENTRA kolēģi iemāca saviem jaunajiem ārstiem, ka nekas nevar būt labāks par reālu, “aci pret aci” komunikāciju ar pacientu un kolēģi. Beigu beigās tikšanās klātienē un pozitīvās emocijas, kuras tā sniedz, nevar nomainīt ne pret ko. Biju ļoti patīkami pārsteigta, izstaigājot GASTRO CENTRU – viss izskatījās ļoti funkcionāli un sakārtoti.

No sirds vēlu veiksmi, jo nekas nevar būt labāks kā labs kolektīvs, kurš ir draudzīgs, kurā viens otru ciena.

* Asoc.prof., Dr. Iveta Mintāle – Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ārste, Latvijas Kardioloģijas centra Ambulatoriskās un diagnostiskās nodaļas vadītāja, Latvijas Universitātes asociētā profesore, specializācija – kardioloģe, klīniskā fizioloģe.