Dr. Laura Veide: “Ja dara to, kas patīk un sanāk, tad Tu tiksi novērtēts.”
Taujāta, kāpēc viņa – viena no jaunās paaudzes, kā atzīst viņas kolēģi, talantīgākajām dakterēm endoskopistēm – nav izvēlējusies darbu kādā slavenā ārzemju klīnikā, jo šobrīd taču visi ceļi jauniem un talantīgiem mediķiem ir vaļā, GASTRO CENTRA ārste–rezidente, endoskopiste Laura Veide ir lakoniska: “Es un visa mana ģimene esam kārtīgi Latvijas patrioti, tāpēc pilnīgi Latviju pamest netaisos, jo te ir labi.” Ar dr. Lauru Veidi lielas cerības saista arī GASTRO CENTRS, tāpēc tikai loģiski ir aicināt jauno ārsti uz sarunu ar “GASTRO ZIŅĀM”, lai runātu par medicīnas attīstību Latvijā, iespējām, ko var sniegt jaunam un perspektīvam mediķim mūsu valsts, kā arī, protams, par darbu GASTRO CENTRĀ.
Jūs esat jaunās mediķu paaudzes pārstāve, kurai, ja izsakāmies vienkāršoti, visi ceļi vaļā – ne tikai Latvijā, bet faktiski visā Rietumu pasaulē. Un tomēr Jūs esat šeit – GASTRO CENTRĀ. Tādēļ pirmais jautājums ir provokatīvs: kāpēc tā?
Domāju, ka tā sanācis tāpēc, ka manā rezidentūras apmācībā vai, ja pavisam precīzi, tieši endoskopijās, pirmā izvēle bija GASTRO CENTRS. Jau iepriekš, konsultējoties ar pieredzējušiem kolēģiem, sapratu, ka šeit noteikti ir īstā vieta, kur var apgūt gastrointestinālās endoskopijas metodi augstā līmenī. Un tagad, kad esmu nokļuvusi GASTRO CENTRA komandā, nebaidīšos teikt, ka tiešām esmu vienā no labākajām klīnikām Latvijā, bet, ja runājam par gastroenteroloģiju un endoskopijām, tad noteikti vislabākajā. Bet, atgriežoties pie jautājuma par došanos prom: es un visa mana ģimene esam kārtīgi Latvijas patrioti, tāpēc pilnīgi Latviju pamest netaisos, jo te ir labi. Uz Rietumiem vajag braukt mācīties, lai pēc tam ar savām zināšanām palīdzētu Latvijas cilvēkiem.
Gastroenteroloģija nav pati “populārākā” izvēle jauno ārstu vidū. Kā nonācāt līdz gastroenteroloģijas nozarei? Kāds vispār bija Jūsu kā jaunā mediķa ceļš līdz diplomam?
Es gan neteiktu, ka nav populārākā. Īpaši pēdējos gados, redzot to, cik liels konkurss rezidentūrā ir tieši gastroenteroloģijā, es teiktu, ka gastroenteroloģija kļuvusi aizvien populārāka. Bet, runājot par manu izvēli, laikam jāatgriežas nedaudz pagātnē. Kad es beidzu 9. klasi, man bija izvēle – turpināt mācīties vidusskolā vai iet mācīties mūzikas koledžā, jo tajā brīdī ļoti aizrautīgi spēlēju vijoli, mūzikas skolā biju nomācījusies 10 gadus, un man tas ļoti patika. Bet tomēr turpināju iet vidusskolā. Beidzot 12. klasi bija jāizvēlas, kur un kādā augstskolā stāties… Jau 11. klasē skaidri zināju, ka mana izvēle būs medicīna. Pirmais iemesls – kā jau, manuprāt, visiem ārstiem –, vēlējos un vēlos ar savu darbu palīdzēt cilvēkiem. Toreiz, beidzot vidusskolu, visa pasaule lēnām attapās no lielās 2008. gada ekonomiskās krīzes, un es pie sevis domāju, lūk, medicīnā un ārsta profesijā, lai vai kādos apstākļos, būs darbs un pieprasījums. Bet, ja tieši par gastroenteroloģiju, zināju, ka vēlos darīt kaut ko ar rokām, ne tikai ārstēt pacientus, bet arī diagnosticēt slimības, veikt procedūras. Iemācoties gastrointestinālās endoskopijas, vari būt gan kā gastroenterologs, proti, konsultēt pacientus, nozīmēt medikamentus, gan arī nodarboties ar slimību diagnostiku un ārstēšanu endoskopiski.
Jaunie mediķi bieži zināšanas papildina ne tikai pašmāju medicīnas izglītības iestādēs, bet arī ārvalstu augstskolās un klīnikās. Kāda ir Jūsu pieredze šajā jomā? Vai ir atšķirības starp darbu un mācībām Latvijā un citviet Eiropā un pasaulē?
Pagaidām ilgstoši vēl neesmu mācījusies ārzemēs, kaut gan atsevišķus seminārus un apmācības Eiropā, protams, esmu apmeklējusi. Ilgākais un atmiņā paliekošākais bija nedēļu ilgais seminārs 2. rezidentūras gadā Zalcburgā, Austrijā. Tur ieguvu ne tikai teorētiskas zināšanas, bet arī daudzu kolēģu kontaktus no daudzām pasaules valstīm.
Kas ir tas pozitīvais, ko iegūstat vai varat iegūt no darba tieši GASTRO CENTRĀ?
Pozitīvais noteikti ir tas, ka var nākt uz darbu ar prieku. Ir ideāla vide, lai darbotos – sakārtota sistēma, kura strādā. Jaunākās un labākās tehnoloģijas endoskopijās. Kā arī – šeit strādā ļoti labi un atsaucīgi kolēģi, daudzi no tiem jau kļuvuši par ļoti labiem draugiem.
Ar kādiem speciālistiem visvairāk vajadzētu sadarboties gastroenterologiem? Un kāda šī sadarbība veidojas Jums?
Gastroenterologiem bez šaubām vajag sadarboties ar ģimenes ārstiem, onkologiem, ķirurģiem, hepatologiem, infektologiem… Tās būtu biežākās specialitātes. Personīgi man problēmu nav, jo es uzskatu: ja pats esi atvērts cilvēks, tad kontaktus dibināt ir vieglāk un attiecības veidojas ļoti labas. Šobrīd jau ļoti labs kontakts veidojas ar maniem kursa biedriem, kuri lielākā daļa jau ir sertificēti ārsti un vienmēr palīdz ar padomu un savām zināšanām, bet tikpat labi kontakti veidojas arī ar pieredzējušiem kolēģiem.
Endoskopiskās procedūras, īpaši jau kolonoskopija, ir ļoti sensitīva. Un nereti pacienti pat izvēlas izmeklējumu neveikt, kaut gan ģimenes ārsti un citi speciālisti to rekomendē… Ko Jūs ieteiktu pacientiem?
Noteikti nebaidīties! Ļoti bieži pacienti baidās no endoskopiskiem izmeklējumiem. Kādreiz šie izmeklējumi tika veikti bez sedācijas, un daudziem pacientiem ir nepatīkamas atmiņas. Bet tad, kad mēs parunājam ar pacientu, es izstāstu, ka grūtākais ir pašam atnākt uz procedūru, kā arī to, ka pašā procedūrā pacients saldi izgulēsies, tad man ir sajūta, ka pacientiem ir vieglāk nākt uz endoskopiskiem izmeklējumiem. Protams, kolonoskopija ir delikāta procedūra, bet es ieteiktu atcerēties, ka ārsti palīdz cilvēkiem un ārstē cilvēkus, tāpēc pie ārsta nevajag justies neērti, vienmēr vajag teikt taisnību, jo tas ir svarīgi diagnostikas un ārstēšanas plāna sastādīšanā.
Atgriežoties pie jauno ārstu ienākšanas profesionālajā darba tirgū. Nereti jaunie ārsti dodas strādāt uz ārzemēm, pamatā atsaucoties uz plašākām izaugsmes iespējām un, protams, atalgojuma jautājumu. Kā Jūs vērtējat šo situāciju? Vai tiešām Latvijā ir “tik traki”? Kādas vispār ir jauno ārstu iespējas augt un pilnveidoties Latvijā?
Es domāju, ka šeit viss ir atkarīgs no katra cilvēka. Jautājums ir par to, vai jaunais ārsts ir uzņēmīgs, enerģisks, strādāt gribošs, vai patiešām jaunajam ārstam patīk savs darbs un viņš to dara ar prieku. Ar mani ir tā, ka es tiešām mīlu to, ko daru, tāpēc es tik ļoti nekoncentrējos uz negācijām, vairāk mēģinu saskatīt labo. Ja tiešām dara to, kas patīk un sanāk, tad tu tiksi novērtēts, un viss būs kārtībā arī ar atalgojumu. Ar izaugsmes iespējām ir tieši tāpat. Mācīties var braukt uz ārzemēm, lai pēc tam liktu lietā savas zināšanas šeit, un Latvijā tieši gastroenteroloģijā noteikti ir izaugsmes iespējas.
Turpinot iepriekšējo jautājumu: ko Jūs ieteiktu saviem vēl tikai topošajiem kolēģiem? Kādu ceļu viņiem iet, kādas iespējas izvēlēties?
Atcerēties to, ka katrs pats savas laimes kalējs, ka vajag maksimāli aktīvi iesaistīties apmācības procesā, vienmēr liekot to kā prioritāti. Mums, jaunajiem ārstiem, protams, ir arī tikko jaunas, izveidotas ģimenes, mazi bērni, arī man tā ir, bet, perfekti plānojot laiku, var būt gan kvalitatīvs laiks, ko pavadām kopā ar savām ģimenēm, gan ļoti nopietna attieksme pret mācībām, darbu un laiku, kad jāapgūst ļoti daudz kas jauns. Jācenšas pieņemt maksimāli visas iespējas, kuras tiek dotas un piedāvātas.
Bieži medicīnas klīnikās (neatkarīgi no tā, vai klīnika ir valsts, vai privāta) rodas tāda kā “spriedze” starp jaunajiem ārstiem un, diplomātiski sakot, speciālistiem ar lielu stāžu. Vai tā ir problēma? Un kā ar šo “paaudžu maiņas” jautājumu visnesāpīgāk tikt galā?
GASTRO CENTRĀ tā vispār nav problēma. Man jau šķiet, ka arī globāli šis jautājums tomēr nav tik liela problēma, kā par to publiski runā, jo šobrīd tiešām ir vērojama ļoti strauja paaudžu maiņa. Arī tagad GASTRO CENTRĀ gan endoskopijās, gan anestezioloģijas dienestā esam daudzi jaunie ārsti, un es tiešām jūtu, cik ļoti pieredzējušie ārsti palīdz jaunajiem. Pilnīgi nekad neatsaka savu padomu un palīdzību. Tādā ziņā es šeit tiešām jūtos tādā kā profesionālā drošībā, jo es zinu, ka es nepalikšu viena, un man netiks atteikta palīdzība. Tāpēc esmu ļoti pateicīga, ka man ir bijusi un būs iespēja šeit mācīties no labākajiem, pieredzējušākajiem Latvijas gastroenterologiem un endoskopistiem. Mums vispār ir ļoti laba komanda. Ir lieliski, ja ir jaunais ārsts un pieredzējušais ārsts, jo jaunais ir ar enerģiju, svaigām zināšanām, rūpību, bet vecākais ar milzīgu pieredzi daudzu gadu garumā. Tāpēc man šķiet, ka nav nekas labāks, kā būt pacientam tieši pie šādiem speciālistiem.
Praktizējošs mediķis, mediķis–pētnieks, medicīnas zinātnieks. Tie ir izaugsmes ceļi medicīnas nozarē. Vai GASTRO CENTRĀ redzat iespēju attīstīt sevi arī kā pētnieci vai medicīnas zinātnieci?
Jā, protams. Ārsta ikdiena nav iedomājama bez pētījumiem, jo viss, ko mēs darām, kā diagnosticējam un ārstējam, ir balstīts uz zinātni un pētījumiem. Šobrīd gan aktīvi neesmu iesaistījusies nevienā projektā, jo pagaidām ir citas prioritātes, bet GASTRO CENTRĀ arī šajā jomā pilnīgi noteikti ir iespēja attīstīties, jo pētījumi un projekti norisinās visu laiku, un šobrīd ir daudz tieši jauno projektu, tāpēc noteikti nākotnē attīstīšos arī šajā jomā.
Medicīnas zinātniskie un tehnoloģiskie uzlabojumi un attīstība rada arvien jaunas iespējas palīdzēt pacientiem, bet tajā pašā laikā prasa arī papildu zināšanas. Vai un kā iespējams sekot līdz attīstībai, apgūt jauno GASTRO CENTRĀ?
GASTRO CENTRA vadība ir ļoti atsaucīga un motivēta jaunajiem ārstiem palīdzēt arī šajā virzienā. Palīdz gan finansiāli, gan morāli, arī ar padomiem, ko un kā labāk darīt.
Slavenais mediķu “melnais humors”… Tas tiešām ir tik “melns”? Varbūt ir kāds “labs” gadījums, kuru drīkst izstāstīt.
Es tā uzreiz nevaru iedomāties konkrētu gadījumu. Studiju laikā man bija ļoti jautri grupas biedri, tur gan bija daudz joku. Es domāju, ka tikai tāpēc tik veiksmīgi tika pabeigtas medicīnas studijas, jo kopā gan ikdienā, gan mācoties eksāmeniem bija jautri. Bet, runājot par pacientiem un to melno humoru, brīžiem cinismu, tas jau tāds aizsargmehānisms vien ir, jo ikdienā brīžiem saskaramies ar emocionāli smagām situācijām. Bet, ja tā labi padomā, atceros tādu smieklīgāko atgadījumu. Nesen biju uzsākusi studijas rezidentūrā un gāju brīvprātīgi voluntēt endoskopijās, tas gan nenotika GASTRO CENTRĀ. Bija tā – pacients gulēja procedūras laikā, un bija nepieciešams viņu labāk pozicionēt. Ceļot uz augšu, netīšām saplēsām viņam bikses. Tad, kamēr pacients vēl gulēja, viens cits ārsts tās bikses šuva, lai pacients tiek mājās. Kad pacients pamodās, izstāstījām situāciju… Labi, ka viņš situāciju pieņēma adekvāti un teica, ka bikses jau vispār esot bijušas vecas… Bet tagad pacientiem nevajag uztraukties par biksēm, jo mēs uz procedūrām pacientiem pārvelkam vienreizējo apģērbu. (Smejas.)
Noslēgumā tradicionāls jautājums visiem intervējamajiem – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
Es novēlu visam GASTRO CENTRA kolektīvam būt vienotam, izpalīdzīgam un vairāk jautru pasākumu kopā. Tie saliedē mūsu kolektīvu.
