Jaunie rezidentu atlases noteikumi “atved” uz GASTRO CENTRU jaunas kolēģes
No šī gada ir stājušies spēkā jauni rezidentūras “atlases” noteikumi, kas paredz, ka pilna laika rezidentūru jaunie mediķi var iziet arī privātajās medicīnas iestādēs. Un saskaņā ar līgumu starp Rīgas Stradiņa universitāti un GASTRO CENTRU, mūsu klīnikā pilna laika rezidentūru iziet trīs rezidentes, kuras pašas pēc savas iniciatīvas tieši GASTRO CENTRU ir izvēlējušās par savu darba devēju rezidentūras laikā. Ar divām no viņām – Unu Silviju Garleju un Karīnu Ralovecu – sarunājas “GASTRO Ziņas”.
Karīna Raloveca: Kad radās doma savu turpmāko dzīvi saistīt ar gastroenteroloģiju, tad bija ļoti liela dilemma – kur tad iziet savu rezidentūru? Tā nu zvaigznes sakrita, ka līdz darba vietas izvēlei sāku arvien vairāk dzirdēt atsauksmes tieši par GASTRO CENTRU. Vēl būtisku lomu nospēlēja voluntēšana Jēkabpils Reģionālajā slimnīcā, kur bija iespēja endoskopiju laikā pievienoties gastroenteroloģijas ārstam tieši no GASTRO CENTRA. Tad sapratu, ka nekādā gadījumā nedrīkst laist garām iespēju iziet savu rezidentūru GASTRO CENTRĀ. Arī atsauksmes no pacientu puses bija labas – individuāla pieeja katram pacientam, ārstniecības līmenis ir visaugstākais, salīdzinot ar citām ārstniecības iestādēm, kurās viņi ir bijuši. Savukārt no ārstu puses – ļoti labi darba apstākļi, komanda un darba vide. Ka GASTRO CENTRS visādi centīsies panākt to, lai katram ārstam būtu prieks un vēlme doties uz darbu.
Una Silvija Garleja: Noslēdzoties rezidentūras konkursam, tiek iegūta vieta konkrētā specialitātē. Tad seko nākamais “mini konkurss” par darba devēju. Tā var būt universitātes slimnīca, kāda reģiona slimnīca vai ambulatora iestāde. Manā gadījumā ieguvu vietu ambulatorajā iestādē – saņēmu sarakstu ar vairākām iestādēm, no kurām izvēlēties. Protams, ka biju priecīga, sarakstā ieraugot GASTRO CENTRU, kurš uzreiz izvirzījās izvēļu augšgalā, jo zināju, ka šī ir augsta līmeņa klīnika. Izpētīju GASTRO CENTRA sociālos portālus un mājaslapu. Biju dzirdējusi labas atsauksmes no saviem kursabiedriem, kam bijušas nodarbības studiju gados. Tāpat lomu nospēlēja tīri cilvēcisks faktors, jo salīdzinoši nesen mana māsa bija veikusi endoskopisko izmeklējumu tieši GASTRO CENTRĀ. Māsa bija patīkami pārsteigta par tik laipnu un patīkamu medicīnas personālu. Protams, ka vēlējos būt daļa no šādas iestādes, kur pacients var saņemt ļoti kvalitatīvu pakalpojumu un laipnu attieksmi.
Una Silvija Garleja
Ja būtu jāsalīdzina pieredze, tad ar ko darbs GASTRO CENTRĀ (vai citā privātā klīnikā) atšķiras no darba valsts slimnīcās vai valsts medicīnas centros? Ko Jūs iegūstat no darba šādā specializētā klīnikā? Vai Jums mācību laikā ir bijusi arī šāda pieredze?
U.S.G.: Pirmo rezidentūras gadu es uzsāku citā specialitātē, internajā medicīnā, kā universitātes slimnīcas rezidents. Šobrīd, esot GASTRO CENTRA rezidents tikai 2 mēnešus, jau varu teikt, ka atšķirība ir diezgan liela. Un tas patiesībā ir ļoti saprotami, jo universitātes slimnīcās, esot vienam no simtiem rezidentu, nepārtraukti mainot ciklus un atbildīgos ārstus, īsti nerodas piederības sajūta. Tiek pierasts pie darba apstākļiem un ikdienas vienā nodaļā, kad jau jāgatavojas doties uz nākamo. Šobrīd ir ļoti jauki, ka, lai arī turpinās cikli lielajā slimnīcā, regulāri var atgriezties GASTRO CENTRĀ uz sapulcēm vai pievienoties endoskopijas izmeklējumos. Tas sniedz stabilitātes sajūtu. Studējot medicīnu, mēs koncentrējamies tikai un vienīgi uz cilvēka ķermeni, ārstēšanas metodēm u.t.t. GASTRO CENTRS ir devis iespēju uz medicīnas nozari paskatīties ārpus tikai šī “ārstēšanas rāmja”. Mums ir iespēja apmeklēt dažādas sapulces, kas ir saistītas ne tikai ar ārstniecību, bet arī pašas iestādes darbību, kur, piemēram, tiek apspriests, kā uzlabot klienta pieredzi, tiek runāts par darba digitalizāciju, mākslīgo intelektu, ilgtspējību un nepārtrauktu attīstību. Tas ir licis domāt plašāk.
K.R.: Mācību laikā ir bijusi pieredze lielajās slimnīcās – speciālistu maz, darba daudz. Savukārt GASTRO CENTRĀ darbs ir saistīts tieši ar kuņģa–zarnu traktu, bet lielajās slimnīcās pacienti var tikt stacionēti gastroenteroloģijas nodaļā ar sūdzībām citās orgānu sistēmās. Bieži rodas situācija, kad no gastroenteroloģijas puses pacients ir izārstēts, tomēr jāturpina darbs ar citu slimību ārstēšanu. Tas noteikti nav mīnuss, jo tiek atkārtotas un papildinātas zināšanas par visām iekšķīgām slimībām, tomēr netiek papildinātas zināšanas tieši gastroenteroloģijā. Līdz ar to GASTRO CENTRĀ liels pluss ir tajā, ka pacientu plūsma ir tikai un vienīgi saistīta ar KZT sūdzībām un slimībām, kas ļauj iemācīties un pilnveidot zināšanas tieši manā specialitātē. Uzskatu, ka ārstiem jābūt zināšanām visās specialitātēs, jo pacienti pārsvarā ir polimorbīdi, tāpēc jāmāk orientēties visās cilvēka organisma sistēmās, bet tomēr gribas būt tuvāk savas specialitātes lauciņam.
Jaunie ārsti bieži stažējas arī ārvalstu klīnikās, medicīnas iestādēs un stacionāros. Vai Jums ir šāda pieredze?
U.S.G.: Šobrīd, pateicoties GASTRO CENTRAM un Laurai Veidei, GASTRO CENTRA ārstei gastroenteroloģei, decembrī gatavojos doties pirmajā mācību braucienā uz Tallinas slimnīcu, gastroenetroloģijas nodaļu. Lai arī brauciens būs īss, domāju, ka tā būs lieliska iespēja iegūt pieredzi kaimiņvalstī. Noteikti ceru, ka rezidentūras laikā izdosies aizbraukt arī garākā mācību braucienā.
Decembrī GASTRO CENTRS ir iegādājies jaunu mobilo e-veselības staciju, notiek arī citi tehnoloģiskie uzlabojumi. Cik tas ir svarīgi jaunam mediķim – gūt iespēju strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām un metodēm?
K.R.: Uzskatu, ka GASTRO CENTRS ir tieši tā medicīnas iestāde, kur var iemācīties un apgūt vismodernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, zinātnē un tehnoloģijās. Līdz šim brīdim bija liels izbrīns par to, ka gandrīz katrā GASTRO CENTRA sapulcē tiek izvirzītas daudzas idejas un priekšlikumi, kā pilnveidot klīniku un attīstīties kā modernai specializētai iestādei.
U.S.G.: Jā, pavisam noteikti tas ir ļoti svarīgi! Kā jau minēju, mums ir iespēja piedalīties iknedēļas sapulcēs un varam apmeklēt endoskopijas procedūras. Ir iespēja piedalīties konsīlijos, kur tiek apspriesti interesanti un sarežģīti pacientu gadījumi, ārstēšanas vadlīnijas, un varam mācīties no citu ārstu pieredzes. Liels ieguvums ir pētījumu sapulces, kas sniedz iespaidu par to, kā norisinās lieli, starptautiski pētījumi. GASTRO CENTRS liek domāt plašāk, sekot līdzi jaunākajām tendencēm un vienmēr domāt par attīstību.
Kāda vispār ir Jūsu kā jaunās paaudzes motivācija, izvēloties mediķa karjeru? Kādi ir karjeras mērķi un gaidas no ārsta profesijas?
U.S.G.: Man būs grūti atbildēt par visas jaunās paaudzes motivāciju, domāju, ka katram tā ir individuāla. Bērnībā man ļoti cieņpilni stāstīja par manu omi, kura arī bija ārste, un diemžēl aizgāja pirms manas dzimšanas. Tā es ļoti agri izlēmu, ka vēlos kļūt par dakteri, tāpat kā mana ome. Tas bija mans sapnis. Citu karjeras izvēli pat neesmu apsvērusi. Uzsākot studijas, es pārliecinājos, ka medicīna mani tiešām ļoti interesē un citu dzīves ceļu es sev neredzu. Tā arī ir viena no lielākajām motivācijām, ka man interesē un patīk, tas ko daru, un neko citu darīt es negribētu. Mans mērķis ir kļūt par labu ārstu, justies kompetentai savā specialitātē un just piepildījumu no sava darba, ka varu kādam tiešām būt noderīga. Un, protams, nepazaudēt cieņpilnu attieksmi pret pacientiem un kolēģiem, vienmēr sekojot līdzi visam jaunajam.
K.R.: Piekrītu Unai, ka katram tā motivācija ir sava. Man vienmēr ir paticis palīdzēt cilvēkiem, saskarties ar grūtiem, tajā pat laikā arī interesantiem klīniskiem gadījumiem. Šajos gadījumos atbilde vai rezultāts netiek sasniegts īsā laika periodā. Un tieši tas man iet pie sirds – patīk pasēdēt, padomāt, pakonsultēties ar citiem speciālistiem. Protams, jāatzīmē gandarījuma sajūta, kad pacienti izsaka savu paldies pēc ārstēšanas. Varu teikt to, ka arī es jau pusaudžu gados zināju, ka vēlos būt ārste, tā arī motivācija katru gadu aizvien vairāk pastiprinājās.
Ja nedaudz pafilozofējam – vai, Jūsuprāt, šīs paaudzes jaunajiem mediķiem motivācija un mērķi karjerai kaut kā atšķiras no iepriekšējo paaudžu mediķiem?
K.R.: Domāju, ka īsti neatšķiras, jo visām paaudzēm ir viena vēlme – palīdzēt cilvēkiem.
Karīna Raloveca
U.S.G.: Neatkarīgi no paaudzes, motivācijas pamatā ir interese par medicīnu. Par mērķiem man grūti izteikties, tie katram ir individuāli. Tas, ko esmu ievērojusi pirmajā rezidentūras gadā, ir, ka ārsti, protams, atšķiras, bet tas ir saistīts nevis ar paaudzi, bet ar katra personību un rakstura iezīmēm. Paaudžu atšķirības vairāk varētu būt saistītas ar to, ka mainās dažādas tendences, un jaunākiem cilvēkiem bieži ir vieglāk tām iet līdz, īpaši – ja runa ir par tehnoloģijām.
Jautājums arī nedaudz no “otras puses”, proti, pacientu – kā, Jūsuprāt, pacienti uztver jaunos mediķus un vecākos kolēģus? Vai ir uzticēšanās jaunajiem no dažādu paaudžu pacientiem?
K.R.: Jā, šis ir interesants jautājums. Nereti pacientiem, īpaši vecākas paaudzes, ir savā ziņā bailes no jauniem mediķiem, un viņi vairāk uzticas kolēģiem ar stāžu. Tomēr jaunāka gada gājuma pacienti saprot, ka jaunā mediķu paaudze mācās pēc jaunākajiem informācijas materiāliem, un ir lielāka uzticība tieši jaunajiem dakteriem. Tāpēc, manuprāt, sadarbība starp jauno un veco paaudzi ir ļoti būtiska, lai jebkura gada gājuma pacienti uzticētos gan mums – jaunajiem, gan pieredzējušajiem.
U.S.G.: Pacienti noteikti vairāk uzticas vecāko paaudžu ārstiem, jo, protams, ka viņiem ir lielāka pieredze. Reizēm pacientiem ir neizprante, ka priekšā ir gados jauns ārsts, un viņus interesē, kurā kursā studējam. Tāpēc tas ir izaicinājums mums, jaunajiem ārstiem, pirmo reizi nodaļā sastopoties ar pacientu, iegūt viņa uzticību un parādīt, ka arī mēs esam zinoši un arī mēs spējam palīdzēt. Manuprāt, rezidenti ir ļoti centīgi – tieši ar šo centību, garāku sarunu ar pacientu, ieklausīšanos un iedziļināšanos mēs varam iegūt pacienta atzinību un uzticību. Ir bijuši pacienti, kas iepazīstoties atklāti izrāda savu neapmierinātību. Pirmajā rezidentūras gadā esmu sapratusi, ka attieksme ir kā spogulis, proti, ja saglabāšu savu laipnību, pretī saņemšu to pašu. Tas man ir palīdzējis izveidot labu kontaktu arī ar sākotnēji ne tik laipniem pacientiem.
Vai jūtat kādas atšķirības, strādājot ar dažādu paaudžu pacientiem – viņu prasībās, attieksmē pret mediķi, informētībā u.t.t.? Kā vērtējat savu darbu no šāda skatupunkta?
U.S.G.: Vecāko paaudžu pacientiem, arī polimorbīdiem, biežāk ir sliktākas zināšanas par savām slimībām. Daļa pat nenojauš, kam ir domāts katrs medikaments, ko viņi ik dienu lieto, ja vispār lieto. Bet jaunāko paaudžu pacienti biežāk ir labi informēti par savu saslimšanu, ārstēšanas iespējām, paši visu jau izpētījuši internetā – reizēm par ārstēšanas metodēm, kas Latvijā vēl pat nav pieejamas. Tāpēc arī aktīvāk iesaistās un izprot savu ārstēšanas plānu nodaļā un ir ar augstākām prasībām.
K.R.: Viennozīmīgi, jā – atšķirības ir jūtamas. Vecāka gada gājuma pacienti uzskata, ka viņi labāk pārzina, kā ir jāizmeklē, kā jāārstē un tamlīdzīgi. Respektīvi, jauno ārstu zināšanas apšauba. Kā vērtēju savu darbu no šāda skatupunkta? Uzskatu, ka ļoti labi. Labprāt sadarbojos ar pieredzējušiem ārstiem, kā arī cenšos “pieslēgt” viņus pacientu apskatei, lai pacients justos drošāk.
Noslēgumā – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
K.R.: Maniem kolēģiem novēlu izturību un pacietību, jo tā noteikti ir nepieciešama visiem. GASTRO CENTRAM – palieciet tikpat dzīvespriecīgi, atvērti un uz attīstību tendēti profesionāļi. Protams, nevar aizmirst to, lai humora izjūta paliek tikpat augstā līmenī kā līdz šim, jo tā palīdz ne tikai mums kā kolēģiem, bet arī pacientiem. Pievienojoties jūsu komandai – sapratu, ka noteikti esmu veikusi labāko izvēli strādāt kopā ar jums!
U.S.G.: GASTRO CENTRA komanda šo divu mēnešu laikā ir atstājusi ļoti labu iespaidu kā draudzīgs un atbalstošs kolektīvs, ļoti mūsdienīgi domājoša iestāde ar nepārtrauktu tendenci uz attīstību un rūpēm par klientu labklājību. Novēlu, lai izdodas īstenot visas ieceres un plānus! Un ļoti ceru, ka arī es savā rezidentūras laikā varēšu sniegt kādu labumu ar savu darbu. Ļoti novērtēju iespēju iziet rezidentūru tik augsta līmeņa klīnikā un būt daļa no Gastro centra komandas.
