Mazi vēderi, lielas rūpes: kā gastroenterologi palīdz augt veselam bērnam?
Vēders nereti kļūst par bērna veselības spoguli – tas atklāj gan ikdienišķus gremošanas traucējumus, gan nopietnas slimības, kas ietekmē visu organismu. Bērnu gastroenteroloģijā savijas zinātne, tehnoloģijas un empātija – tā prasa ne vien precīzu diagnostiku, bet arī spēju izprast mazo pacientu un viņa ģimeni. Ja agrāk ārsti visbiežāk sastapās ar funkcionāliem traucējumiem un vēdera sāpēm, tad šodien pieaug hronisku zarnu iekaisumu, aknu slimību un alerģisku reakciju gadījumi. Vienlaikus medicīnas attīstība ļauj šiem bērniem dzīvot pilnvērtīgi, apmeklēt skolu, sportot un būt aktīviem.
Par to, kā mainījusies slimību daba, diagnostikas un ārstēšanas pieejas, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu gastroenteroloģijas nodaļas virsārste Ieva Puķīte
Kā Jūs raksturotu situāciju šobrīd, atskatoties uz savu daudzu gadu pieredzi?
Pacienti ir ļoti mainījušies. Slimnīcā strādāju 32 gadus, no tiem 25 – gastroenteroloģijas nodaļā. Ja manas prakses sākumā dominēja bērni ar sāpēm vēderā un reizēm kādu čūlu, tad tagad redzam pavisam citu spektru – hroniskas zarnu slimības, piemēram, Krona slimību un čūlaino kolītu. Ir bērni, kuriem pēc atkārtotām operācijām palikusi ļoti īsa zarna, un viņi saņem parenterālo barošanu. Tas agrāk bija neiedomājami, bet šodien bērns ar centrālo venozu katetru var dzīvot pilnvērtīgi: apmācām vecākus ar to rīkoties, pieredzējušākie pacienti to prot darīt jau paši, barības maisījuma uzņemšana ilgst vidēji 14-16 stundas, no rīta sistēma tiek atvienota, maisījums ievietots speciālā muguras somiņā, un bērns dodas uz skolu vai pat brauc ar velosipēdu. Straujā medicīnas attīstība ļauj bērniem dzīvot pilnvērtīgi, nevis tikai izdzīvot.
Kāda vecuma bērni slimo visbiežāk?
Vecumam šeit nav nozīmes – pacienti ir no jaundzimušajiem līdz pilngadībai. Man jāprot visu izskaidrot gan aktīvam piecgadniekam, gan pusaudzim, gan arī vecākiem. Arī jaundzimušo periodā ir daudz pacientu ar zarnu problēmām, un mēs cieši sadarbojamies ar neonatologiem – konsultējam, palīdzam.
Ieva Puķīte
Cik lielā mērā slimību izcelsmē nozīme ir uzturam un dzīvesveidam?
Protams, dzīvesveids un uzturs ietekmē gremošanas sistēmas veselību, taču mūsu darbā tas ir tikai viens no faktoriem. Iekaisīgas zarnu slimības bieži saistītas ar autoimūniem mehānismiem, kur uzturs nav galvenais izraisītājs. Toties alerģisko slimību skaits pieaug, un tās bieži izpaužas arī gremošanas traktā. Mēs redzam slimības, kas agrāk bija raksturīgas tikai pieaugušajiem – piemēram, žultsakmeņus vai aknu iekaisumus. Šobrīd šādu gadījumu skaits aug visā pasaulē, arī Latvijā.
Pēdējā laikā bieži piemin tā dēvēto “smadzeņu–zarnu asi”. Vai par to varam runāt arī Bērnu slimnīcas praksē?
Jā, noteikti. To, ko agrāk saucām par funkcionāliem gremošanas traucējumiem, tagad dēvē par smadzeņu–zarnu ass traucējumiem (gut–brain disorders), un arī bērni no tā cieš. Šo saikni starp psiholoģisko stāvokli un gremošanas sistēmu aktīvi pēta visā pasaulē, tāpēc sadarbība ar psihologiem mūsu darbā kļuvusi ļoti svarīga.
Un kā ar tādu mūsdienās izcienītu produktu kā uztura bagātinātāji? Vai tie var ietekmēt gremošanas sistēmu?
Jā, un diemžēl ne vienmēr pozitīvi. Daži uztura bagātinātāji var kaitēt aknu veselībai, un tas attiecas gan uz pieaugušajiem, gan bērniem – īpaši pusaudžiem, kuri apmeklē sporta zāles un nekontrolēti lieto šos līdzekļus. Ar šādiem gadījumiem sastopamies arvien biežāk. Lietot tos droši var tikai ar zināšanām un ārsta uzraudzībā
Mūsu informācijas pārpilnajā laikmetā – kas būtu jāievēro vecākiem?
Nesatraukties par katru sūdzību, bet arī nenoniecināt bērna diskomfortu. Ja simptomi saglabājas, labāk laikus vērsties pie speciālista, nevis meklēt risinājumus internetā. Šodienas medicīna ļauj palīdzēt pat ļoti smagos gadījumos – tikai jānāk un jāuzticas ārstam.
Šoruden Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Endoskopijas dienests svinēja svētkus – 45. dibināšanas gadadienu. Tas ir stāsts par drosmi, nepārtrauktu attīstību un specifisku darbu, kas Latvijā bērniem pamatā tiek veikts tikai vienā vietā – Bērnu slimnīcā. Sarunā ar dakteri Ilzi Briuku, BKUS Endoskopijas dienesta vadītāju, bērnu gastroenteroloģi un endoskopisti, ielūkojāmies dienesta ikdienā un unikālajos izaicinājumos, ar ko saskaras mediķi, rūpējoties par mazajiem pacientiem.
Bērnu slimnīcas Endoskopijas dienesta kolektīvs jubilejas gadā:
1. rindā no kreisās – ORL, bronhoskopiste Dr. K. Karganova, endoskopiju māsa E. Kharkovskaya, pulmonoloģe bronhoskopiste, BKUS Ārstniecības administratīvā vadītāja Dr. R. Snipe, endoskopiju māsa I. Brante un gastroenteroloģe endoskopiste, Endoskopiju dienesta vadītāja Dr. I. Briuka.
2. rindā no kreisās – gastroenteroloģe endoskopiste Dr. J. Petruhina, endoskopiju māsa, Endoskopiju dienesta virsmāsa I. Talce, endoskopiju māsa D. Barbarova, māsu palīdze Ņ. Erenkova un bērnu ķirurgs bronhoskopists Dr. Ģ. Aleksejevs.
Kādas šo 45 gadu laikā ir būtiskākās izmaiņas un attīstība endoskopiju jomā BKUS?
Jā, 11. augustā mums bija skaists notikums – svinējām mūsu 45 gadu dzimšanas dienu. Tas, ka dienesta darbs tika aizsākts jau 1980. gadā smagas ekonomiskās un politiskās situācijas apstākļos, bija ļoti liela uzdrošināšanās.
Tāpēc es jūtu cieņpilnu apbrīnu par drosmi, kuru tajā laikā izrādīja kolēģi – anesteziologs dr. H. Klints un ilggadējā virsmāsa Olga Bērziņa, izcila profesionāle, kurai bija jānoorganizē ne tikai ar jauno dienestu saistītās tehniskās lietas, bet arī jāizveido kolektīvs un jāizstrādā rīcības plāns endoskopiju veikšanai bērniem.
Vēlāk nodaļas vadību pārņēma daktere Inese Rikša, kura to vadīja ilgus gadus, sniedzot ļoti būtisku pienesumu gan tehnisko iespēju, gan klīniski profesionālās darba specifikas ziņā. Runājot par attīstību, mēs esam pateicīgi Bērnu slimnīcas vadībai, kas arī šodien sniedz mums atbalstu pēc iespējas labas darba vides nodrošināšanai, kā arī mūsdienīgu tehnoloģiju izmantošanas iespējas izmeklējumu veikšanā.
Kāda ir BKUS Endoskopijas dienesta ikdiena? Kas tieši atšķir endoskopiju bērniem un pieaugušajiem, un ar kādām specifiskām manipulācijām un diagnostikas vai ārstēšanas gadījumiem visbiežāk saskaraties darbā ar bērniem?
Mēs esam pamatā vienīgā slimnīca Latvijā, kas veic endoskopiskos izmeklējumus bērniem. Ik gadu veicam ap 2500 augšējās endoskopijas, 150 kolonoskopijas un ap 250 elpceļu endoskopiskos izmeklējumus.
Dienestā ir viens apskates kabinets, kurā notiek visa veida endoskopijas bērniem, izņemot aizkuņģa dziedzera izmeklējumus ERHP – tur sadarbojamies ar kolēģiem, kuri veic endoskopijas pieaugušajiem. Tādējādi mūsu uzdevums ir ļoti optimāli saplānot ikdienu, lai varētu veikt visu nepieciešamo. Ir situācijas, kad manipulācijas veicam arī operāciju zālē vai intensīvās terapijas nodaļā. Mūsu komandā ir seši ārsti, kuri veic atšķirīgus izmeklējumus, un piecas māsas. Agrāk viens ārsts varēja veikt gan elpceļu, gan gremošanas trakta endoskopijas. Šobrīd, ņemot vērā pašreizējo apmācības un sertifikācijas sistēmu, piemēram, gastroskopijas drīkst veikt tikai tie ārsti, kuru pamatspecialitāte ir gastroenteroloģija. Jāpiebilst, ka visi mūsu ārsti strādā arī kādās citās Bērnu slimnīcas struktūrvienībās – gan Bērnu slimību, gan Bērnu ķirurģijas, gan ORL klīnikās, kā arī slimnīcas administratīvajā darbā.
Endoskopijas veikšanas pamatprincipi neatšķiras, bet bērns tomēr nav miniatūrs pieaugušais, tāpēc izmeklējumu veikšanai ir atšķirīgas nianses un ikdienas izaicinājumi.
Viena no atšķirībām ir mūsu darba laiks. Mēs strādājam 24/7 režīmā, jo veicam ne tikai ikdienas izmeklējumus darba dienās, bet arī neatliekamos izmeklējumus, kuri visbiežāk gadās tieši vakaros, nakts stundās, brīvdienās un svētkos. Tas, protams, ir liels izaicinājums gan ārstiem un māsām, gan arī mūsu ģimenēm, kas šādu darbu mums ļauj strādāt.
Otrs lielais izaicinājums ir bērnu vecums – vienas dienas ietvaros var būt nepieciešams veikt izmeklējumus gan 1,5 kg jaundzimušajam, gan 16 gadus vecam pusaudzim, kurš ir izaudzis pat līdz 120–130 kilogramiem.
Vēl viens izaicinājums ir iedzimto slimību diagnostika. Uzsākot veikt endoskopisko izmeklējumu, īpaši zīdainīšiem, mēs nevaram precīzi paredzēt, ko tieši ieraudzīsim un atradīsim. Tāpēc mums jābūt ļoti zinošiem un ārkārtīgi elastīgiem, lai spētu reaģēt uz atklāto patoloģiju un izlemtu par tālāko rīcību.
Būtisks palīgs lēmumu pieņemšanā endoskopiju veikšanā bērniem ir pasaulē atzītas rekomendācijas un vadlīnijas, piemēram, ESPGHAN izstrādātās, kuras aktīvi lietojam gan ikdienišķākās, gan retāk sastopamās situācijās.
Kuras vecuma grupas bērni visbiežāk nonāk pie endoskopista, un kādas ir akūtās situācijas? Cik bieži saskaraties ar ļoti nopietniem gadījumiem, un kuri ir visbīstamākie?
Tipiskas akūtas situācijas bieži vien rada svešķermeņi – norīti vai elpceļos iekļuvuši priekšmeti –, biežāk 1–6 gadus veciem bērniem. Tie parasti kļūst par iemeslu mūsu nakts un brīvdienu darbam. Mēs paši domājam – kāpēc tas tik bieži gadās tieši brīvajās dienās? Varbūt tāpēc, ka arī vecāki tad vairāk atpūšas un bērni nedaudz mazāk tiek pieskatīti?
Elpceļos nopietnas bīstamības situācijas rada ne tikai mazu priekšmetu vai spēļu detaļu, bet arī ēdiena nonākšana no mutes tālāk trahejā un bronhos (piemēram, rieksti, burkāni, baranciņas) – tas rodas situācijās, kad tiek dots bērna vecumam neatbilstošs uzturs vai arī bērns ēšanas laikā nevis sēž pie galda, bet skrien vai spēlējas.
No gremošanas traktā nonākušajiem svešķermeņiem visbīstamākie ir magnēti un baterijas. Tie var izraisīt smagus barības vada vai zarnu trakta bojājumus, kas noved ne tikai pie ilgstošas ārstēšanas stacionārā, bet pat invalidizācijas visam tālākajam mūžam.
Vēl smagi ir gadījumi, kad nepieciešama atkārtota endoskopiju veikšana, lai varētu atjaunot iespēju bērniem pašiem uzņemt caur mutīti šķidrumu un ēdienu situācijās, kad ir radies smags barības vada bojājums, iedzerot sārmu saturošos tīrāmos līdzekļus vai bēdīgi slaveno etiķa esenci, kas joprojām diemžēl ir veikalos nopērkama.
Bērnam procedūras laikā un pēc tās blakus ir vecāki. Kas ir sarežģītākais komunikācijā ar viņiem, ņemot vērā, ka bieži vien ir saskare ar ļoti nopietnām un satraucošām situācijām?
Visus bērnus uz izmeklējumu pavada vecāki. Īpaši svarīgi ir gan bērniem, gan viņu vecākiem sniegt informāciju pēc iespējas detalizētāk un saprotamāk – izskaidrot, kas tiks darīts un kāpēc. Sarežģītāks moments komunikācijā ir tas, ka vecāki paši ir diezgan nobijušies un uztraukušies, bet bērns viņu emocijas jūt ļoti labi, tāpēc pacienta vecāki ir mums nozīmīgs partneris, ar ko strādāt.
Bērnam visu izskaidrojam caur spēli, piemēram, stāstot, ka, elpojot caur masku, tiks piepūsts balons, un uzslavējot bērnu par atsaucību un labi izpildītajiem norādījumiem. Kā balvu par drosmi mazie pacienti saņem dāvanas no tā saucamajām “drosmes kastēm”. Izskaidrojoši stāsti un spēles ir svarīgas, lai pēc iespējas mazinātu bērna un arī viņu vecāku bailes un neziņu. Šīs ir nianses, kas darbā ar pieaugušajiem ir fokusējamas citādi.
Liels mūsu atbalsts izmeklējumu mierīgākā un nesāpīgākā norisē ir arī mūsu anestezioloģijas dienests.
Pēc izmeklējumiem mēs bērniem un vecākiem izskaidrojam, kas manipulācijā ir atrasts, kāda ir tālākā dienas režīma taktika utt. Taču īpaši pēc svešķermeņu evakuācijas vai pēc apskatēm, kas veiktas pēc ķīmisku vielu iedzeršanas, veicam profilaktisko darbu un skaidrojam, kā turpmāk izvairīties no līdzīgām situācijām – par ēšanas kultūru, par rotaļlietām, kuras ir un kuras nav piemērotas vecumam, un par to, ka tīrīšanas līdzekļi ir jāuzglabā droši.
Uzskatām, ka tomēr ir ļoti svarīgs šis profilaktiskais darbs ar vecākiem, lai nelaimes gadījumi ar bērniem pēc iespējas mazinātos un neatkārtotos.
Kādi ir galvenie Endoskopijas dienesta izaicinājumi un mērķi nākamajiem gadiem?
Viena no jomām, kur vienmēr pilnveidoties, ir tehnoloģijas, un mums ir iespēja izmantot mūsdienīgu medicīnisko aprīkojumu – par to paldies slimnīcas vadībai un mūsu tehnoloģiju speciālistiem!
Otrs un ne mazāk svarīgs izaicinājums ir personāla jautājums, kas ir aktuāls visā Latvijas medicīnā. Mums būtiska ir ne tikai augsta profesionālā atbildība, bet arī ļoti patiesa uzticēšanās gan starp ārstiem, gan māsām. Mūsu lielais mērķis ir sagatavot kolēģus, kas pārmantotu šīs Endoskopijas dienesta darba un kolektīva tradīcijas un tās turpinātu.