Kā kļūt par Labu Māsu?

Ilze: No profesionālā viedokļa jebkurai māsai ir jāmīl to, ko viņa dara. Jo, ja māsa visus darbus darīs ar riebumu, tad pacients nekavējoties to arī sajutīs. Manuprāt, māsai ir jābūt iejūtīgai un pacietīgai, jāizprot pacienti un viņu bažas. Jāmāk uzklausīt cilvēkus. Tad varētu teikt, ka ir visas iespējas būt Labai Māsai.

Luīze: Es piekrītu Ilzes teiktajam. Galvenais, lai māsa spēj panākt sadarbību ar pacientiem un ārstiem, arī ar citiem aprūpes sniedzējiem. Noteikti laba māsa ir tā, kas spēj sadarbību panākt ar veiksmīgu komunikāciju, saprotot pacienta vēlmes, māk sadzirdēt pacienta teikto, spēj pielāgoties ikvienam pacientam, jo tie mēdz būt dažādi, ar visdažādākajiem raksturiem. Laba māsa ir tā, kas nešķiros pacientus un pret visiem izturēsies un darīs savu darbu no sirds. Nu no cilvēciskā viedokļa šeit derētu teiciens – “nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev”.

Ilze: Ir jābūt empātiskām, jāspēj just līdzi cilvēkiem un izprast viņu raizes, lai pacienti justos komfortabli un lai justos uzklausīti. Pacients, atrodoties pie mums, ir sev neierastā vidē, viņam ir dabiskas bailes no neierastā, no plānotajām procedūrām, tāpēc ir jāstāsta viss, ko dara, lai pacients zina, kas ar viņu notiek un nebaidās no procedūras.

Luīze: Jā, nenoliedzami, viens no māsas galvenajiem uzdevumiem ir spēja adaptēt pacientu konkrētai videi, kurā viņš atrodas, un to arī var panākt tikai un vienīgi komunikācijas ceļā, tātad pielāgojoties konkrētam pacientam. Galvenais ir saprast, kas ir tas, kas pacientu uztrauc, mēģinot darīt visu, lai to atrisinātu, izdarītu tā, lai pacientam stress mazinātos, un mēs spētu veiksmīgi sadarboties un veikt nepieciešamās manipulācijas un izmeklējumus. Manuprāt, šādas sadarbības “zelta atslēga” ir izglītot pacientu, proti, stāstīt ikvienu mūsu darbību, ko mēs veicam attiecībā uz pacientu. Galvenais ir neklusēt, jo klusēšana pacientiem rada uztraukumu un nedrošības sajūtu, jo viņiem mūsu vide ir galīgi sveša.

– Tāds provokatīvs jautājums: Kā Jūs komentētu šo apgalvojumu, un cik lielā mērā darbs GASTRO māsu komandā šādu “dzīves skolu” vai pieredzi spēj sniegt?

Ilze: Nereti mēdz arī teikt, ka dzīvē par visām skolām daudz vērtīgāka ir dzīves skola, respektīvi, tiešajā darbā iegūtā pieredze. Laikam jau to var attiecināt arī uz mūsu darbu. Jo darbā iegūtā pieredze ir ļoti vērtīga, un uzskatu, ka neviena skola man to nespētu dot. Bet, protams, bāze visam, lai pieredze vispār darbotos un spētu ietekmēt mūsu darbu “uz augšu”, ir iepriekšējās medicīnas zināšanas.

Luīze: Tieši tā, iegūtās zināšanas koledžā un universitātē sniedz tikai pamatu un teorētisko ieskatu, ko mēs, protams, pielietojam darbā. Bet tikai ar teoriju diemžēl nepietiek, ir vajadzīga prakse jeb “dzīves skola”, ko sniedz konkrētā darba vieta. To pieredzi viennozīmīgi sniedz kolēģi, kas ir blakus un kuriem ir liela šī pieredzes bagāža. Jautājums tikai par to, kā kolēģi pieredzi tev nodod. Viens ir stāstīt (kā nereti daudzviet prakses vietās notiek) un rādīt, bet neļaut tev pašam izmēģināt, un, kā saka, izjust uz savas ādas, kā tās lietas darbojas īstenībā. Taču GASTRO tā “dzīves skola” ir tādā līmeni, ka pāris reizes parāda, ja ir jautājumi, tad atbild… Un tad, tā smejoties, ir jāsaka – iemet kā mazu kaķēnu ūdeni, un tad nu mācies peldēt, izdzīvot. Jāsaka godīgi, ka tik tiešām, tas strādā. Un tagad, kad esmu GASTRO jau nostrādājusi 3 gadus, esmu pateicīga māsām, ka, pateicoties tādai metodei, neskatoties uz to, cik grūti gāja, cik dažādu emociju es nepārdzīvoju, varu droši teikt, ka esmu laba māsa.

Ilze: Man atkal bija tieši pretēji Luīzes situācijai. Sākumā bija tāds kā pielāgošanās periods, kad varēju lēnām aprast ar apkārtējo vidi. Man gan ārsti, gan māsas visu paskaidroja, parādīja, un lēnām, kad biju gatava, ļāva arī praktizēties.

Luīze: Mums ikviena māsa savā ziņā ir līdere, jo katra kādu manipulāciju, darbu, kādu organizatorisku jautājumu dara labāk nekā citas. Un tas ir milzīgs GASTRO pluss – gan pieredzējušas kolēģes, gan jaunās māsas var un grib strādāt vienotā komandā, bet katra ar savu darba stilu, savām stiprajām pusēm un iemaņām. Tas ir tikai normāli, nevar visas māsas strādāt vienādi, tāpēc mēs esam unikālas, jo mums katrai ir sava mazā lietiņa, kuru katra darām labi. Skaidrs, ka ir jābūt vienai tādai māsai, kura pārzina visas jomas un kura motivē un atbalsta pārējās. Es uzskatu, ka mums tāda māsa ir, tieši viņa veido augsti profesionālu māsu komandu, bet skaidrs, ka tas ir visu māsu komandas darbs un katrā māsā dzīvo savs pozitīvais līderis, kuru mēs nododam tālāk citiem.

Ilze: Būtībā māsas medicīnas iestādē – slimnīcā, klīnikā, diagnostikas centros – ir tāds universālais kareivis, līderis pacientu aprūpē un palīdzībā ārstiem. Nav noslēpums, ka GASTRO māsas var un spēj iesaistīties endoskopiju veikšanā, sadarbībā ar ārstiem, spēj risināt nestandarta situācijas. Citiem vārdiem, izsakoties modernā terminoloģijā – līderības problēma māsu komandā nav.

Luīze: Viennozīmīgi atslēga ir tajā, ka māsas spēj ļoti profesionāli nodot savu pieredzi tālāk. Nākamā māsa, apvienojot iegūto pieredzi ar savu pieredzi un vēl citām teorētiskajām zināšanām, nodod to nākamai māsai… Un tā tas tiek nodots tālāk, visu laiku pieredzi papildinot un ceļot māsas profesionalitāti. Šeit noteikti ir jāpiemin, tas, ka ikviena māsa, kas strādā GASTRO, ir ne tikai universāls, bet izcils kareivis. Šeit māsas tik tiešām spēj pielāgoties ikvienai situācijai un pārtapt no māsas par cilvēku, kas spēj darboties dezinfekcijā, kas spēj darboties ar dokumentiem, iesaistīties organizatoriskos jautājumos, palīdzēt reģistratūrā, ja ir nepieciešams. Citiem vārdiem, mēs tik tiešām esam “daudzfunkcionālas” māsas.

Ilze: Es to nesauktu par sistēmu, māsas vienkārši nodod zināšanas un iemāca visu, ko zina un kas ir noderīgs. Un piekritīšu Luīzei par viņas formulējumu: GASTRO tiešām ir ļoti daudzfunkcionālas māsas.

Luīze: Lai arī ir labi zināma senā anekdote, ka “katra iniciatīva ir sodāma”, tomēr GASTRO tas tā nestrādā. Un iniciatīva tiek atbalstīta… Lai arī mēs vēl neesam ar Ilzi šo iespēju pilnībā izmantojušas. Bet noteikti, ka kāda ideja nākotnē radīsies, un, esmu pārliecināta, tā arī tiks īstenota iespēju robežās. Mēs abas ar Ilzi esam izrādījušas iniciatīvu apgūt funkcionālos izmeklējumus pie mūsu profesionālas māsas šajā jomā — Irēnas, kas mūs atbalsta, iesaista darbā un iepazīstina ar mums nezināmām lietām, tas noteikti papildina mūsu pieredzi, iegūstam jaunas zināšanas šajā jomā un spējam palīdzēt Irēnai, kad tas ir nepieciešams. Protams, dodamies ari izbraukumos uz Jēkabpili – pie mūsu reģionālajiem sadarbības partneriem Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, kad tas ir nepieciešams.

Ilze: Ja vispār runājam par māsas lomu kolektīvā, tad vērtējumi mēdz būt ļoti dažādi – atkarībā no konkrētās medicīnas iestādes tradīcijām, vadības un komandas attiecībām, darba sistēmas un kārtības u.t.t. Taču modernā vadībzinātne saka, ka labāk klāsies tam kolektīvam, kurā ļaus izpausties konkrēta cilvēka līdera spējām. Un, protams, arī iniciatīvai. Tas ir svarīgi visam mūsu uzņēmumam.

Luīze: Protams, kā jau minēju, ikviena māsa ir savā ziņā līdere, kura spēj izdarīt kaut ko labāk nekā citas. Spēja organizēt, spēja vieglāk atrast pieeju pacientam, atrisināt sarežģītas situācijas, asistēt ārstam kādā manipulācijā, asistēt anesteziologam. Līdz ar to, kad kāda māsa uzņemas iniciatīvu to veikt, citas māsas tikai ar prieku skatās, mācās un atbalsta, jo kāpēc gan ne, ja tas citai māsai sanāk labāk. Visas ir labas un dara darbu izcili, bet katrai ir tā sava lietiņa, kurā viņa ir profesionāle un līdere.

Ilze: Piekrītu. GASTRO tik tiešām iniciatīvas uzņemšanās nav sveša lieta, un citas māsas nāks palīgā, ja kādā konkrētā situācijā netiec galā.

Luīze: Te noteikti darbojas arī atgriezeniskā saite – no jaunajām māsām uz “otru pusi”, proti, jaunās māsas savā veidā nodod to savu enerģijas devu, motivāciju, protams, arī jaunākās teorētiskās zināšanas, ko jaunās māsas ir apguvušas universitātēs saistībā ar komunikāciju un pacientu aprūpi. Bet, ja tā godīgi, tad reālā situācija ir tāda, ka pieredze ir daudzreiz svarīgāka, un skaidrs, ka to var dot tikai māsas ar pieredzi, un vienīgais, ko pretī jaunā māsa var sniegt, ir parādīt to, ka mēs to pieredzi uzņemam, esam ieinteresētas un mācāmies, parādot to ar savām darbībām darbā.

Ilze: Protams, GASTRO ir specializēta medicīnas iestāde, gastroenteroloģisko saslimšanu un izmeklējumu klīnika, tāpēc ir jāapgūst arī ļoti specifiskas zināšanas, kas saistītas tieši ar gremošanas sistēmas slimībām un izmeklējumiem. Piemēram, ir jābūt zināšanām par endoskopiju kā izmeklējumu. Par anestēzijas nodrošināšanu un tās procesu. Māsām, kas strādā slimnīcas nodaļā, ikdienā nav saskarsme ar šādām lietām.

Luīze: Jā, noteikti padziļinātas zināšanas par endoskopiju kā tādu ir ļoti svarīgas, un to, atnākot strādāt uz GASTRO, mēs nezinājām, bet laika gaitā esam šo tēmu iepazinušas un labi pārzinām tagad. Skaidrs, ka ikviena māsa ir profesionālis savā jomā, kurā viņa strādā, bet tas viss nāk ar laiku. Visām māsām pamatzināšanas ir vienādas, bet vēlāk jau notiek specializācija, izvēle par jomu, kurā strādās un pilnveidosies. Pašas pamatzināšanas, protams, ieguvām jau koledžā un universitātē. Abas ar Ilzi esam anestēzijas, intensīvās terapijas un neatliekamās aprūpes māsas. Mēs esam trīs vienā.

Ilze: Būt Labai Māsai nav viegli, tas prasa pastāvīgu darbu, treniņus, sadarbību. Un to mēs arī darām – katru dienu un nepārtraukti. Jo medicīnas māsa jau nav tikai profesija, bet arī dzīvesveids. Tāpēc arī savām kolēģēm novēlu neapstāties un turpināt sasniegt nospraustos mērķus, būt profesionāļiem savā jomā, nepazaudēt cilvēciskumu, atcerēties, ka “zelta atslēga” visam ir komandas darbs un sadarbība, un veiksmīga komunikācija. Katrs GASTRO darbinieks ir unikāls!