GASTRO māsa Irēna Šitikova: “Māsa ir kā mazais psihologs un uzticamības persona.”
GASTRO māsa Irēna Šitikova ir pārliecināta, ka medicīnas klīnisko pētījumu veikšanā vienlīdz svarīgs ir gan zinātnieku, gan pētnieku, gan ārstu, gan māsu ieguldījums, jo tikai šāds – komandas – darbs var dot labu un, pats svarīgākais, arī kvalitatīvu rezultātu. Un viņai ir taisnība. Tāpēc tajos medicīnas pētījumos, kuros aktīvi piedalās arī GASTRO speciālisti, vienmēr tiek iesaistītas arī māsas – tieši viņu tiešais darbs ar pacientiem ir atslēga pētījumu veiksmīgam iznākumam, kas perspektīvā dod nopietnu ieguldījumu visai veselības sistēmai. Par māsu iesaisti medicīnas pētījumos “GASTRO Ziņām” stāsta māsa Irēna Šitikova.
Medicīnas zinātne ir viena no tām jomām, kur ir ļoti svarīgi klīniskie pētījumi. Savukārt pētījumu rezultāti lielā mērā atkarīgi no tajā iesaistīto mediķu sadarbības. Kādu Jūs redzat māsu lomu klīnisko pētījumu komandā?
Katra konkrēta pētījuma dalībnieku un sadarbības shēma tiek noteikta jau pirms pētījuma sākuma. Ja mēs saņemam piedāvājumu pētīt kādu noteiktu jautājumu klīniskā pētījumā, tad ir atrunāts arī personāls, kas konkrētajā pētījumā piedalās. Pētījumos piedalās ārsti–klīnicisti (mums visi ārsti ir pieredzējuši pētījumu dalībnieki), piedalās arī māsas – viena vai divas, atkarībā no pētījuma. Tāpat izšķiroša nozīme ir prasībām, piemēram, citkārt var tikt iesaistīts arī laborants. Jebkurā gadījumā, saņemot pētījuma specifikāciju, viss ir sīki aprakstīts – iesaistītais personāls, tā pienākumi un viss pārējais, lai varētu izlemt par savu dalību. Katrs no iesaistītajiem ar savu parakstu apliecina, ka veiks pienākumus godīgi, tāpat arī jāapliecina, ka tiks ievērotas datu aizsardzības prasības. Darba procesā ir komanda, kas strādā kopā, bet katrs veic savus pienākumus. Lai būtu labi rezultāti, tad ir ļoti svarīga gan savā starpā nodotā informācija, proti, informācijas apmaiņa starp iesaistītajiem speciālistiem, gan dialogs ar pacientu. Domāju, tas veido veiksmīgu sadarbību.
Cik ilgi parasti ir pētījumi?
Pētījumi ir dažādi. Reizēm tie var būt garāki, piemēram, sešus mēnešus vai pat septiņus gadus ilgi. Citkārt mūsu iesaiste pētījumos notiek īsāku laiku. Tas ir atkarīgs no konkrētā pētījuma specifikas un sasniedzamajiem mērķiem. To nosaka pētījuma vadošais partneris, mēs nenosakām to, cik ilgi konkrēts pētījums tiks veikts.
Kas tieši ietilpst māsu pienākumos, piedaloties medicīnas pētījumu veicēju komandā?
Jā, māsām ir konkrēti pienākumi. Iespējams, ka, piemēram, man patiktu vēl kaut ko iet un darīt, bet, ja tas nav ietverts nosacījumos, es nedrīkstu to darīt. Tātad parasti ir divas māsas, reizēm varbūt arī trešā, lai varētu aizvietot vienu vai otru. Un vienas pienākumos ir laboratorijas paraugu ņemšana, kas paredzēta pētījumā, paraugu apstrāde, noformēšana un sūtīšana. Pētījumi pēta medikamentu, nevis pacientu, tādēļ otra māsa strādā ar pacientu – ievada medikamentus, sazvana viņus, saņem paraugus, atbild par pareizu glabāšanu. Ir arī medikamenti, ko pacients mājās pats sev vai nu injicē, vai, teiksim, dzer tabletes, tad jāveic arī izglītojošs darbs – jāizstāsta instrukcija, kā lietot medikamentu, jāseko līdzi vai pacients ievēro instrukcijas. Nereti pētījumos paredzēts, ka, strādājot ar medikamentiem, otra māsa nemaz nedrīkst zināt, ko dara kolēģe. Savā starpā to pārrunāt nedrīkst – to ir noteikuši pētījuma zinātnieki, un mums ir jāievēro noteikumi.
Medicīnas māsa patiesībā ir pacientu aprūpes stūrakmens visā veselības aprūpes sistēmā. Vai tā ir arī medicīnas pētījumu veikšanā, respektīvi, kā notiek “darbu dalīšana” starp iesaistītajiem mediķiem?
Kā jau minēju, visiem iesaistītajiem jau pirms pētījuma uzsākšanas ir skaidri zināmi un stingri noteikti pienākumi, kurus nedrīkst pārkāpt.
Kādos medicīnas pētījumos – gan GASTRO, gan, iespējams, arī citur – esat piedalījusies Jūs pati?
Tādu man ir daudz, maliet vairāk nekā 20, un es pētījumos piedalos kopš 2003. gada. Pieredze man ir liela, strādāju jau ilgi. Esmu piedalījusies pētījumos ar anēmijas pacientiem, diabēta pacientiem, tad funkcionālām dispepsijām, ar gastroezofageālo atvilni. Protams, visvairāk ir pētījumi par čūlaino kolītu, Krona slimību, zarnu saslimšanām. Tās ir tādas smagākas slimības, pacientu tur nav tik daudz. Arī mums, GASTRO, tiek piedāvāta dalība daudzos pētījumos, tādēļ mums ir jāizvērtē, vai ir atbilstošs pacientu skaits, vai tie atbilst pētījuma mērķa grupai.
Vai varat nosaukt arī kādus konkrētus pētījumus vai noteiktas jomas, kuros ir uzskatāmi redzams GASTRO “pienesums” medicīnas pētījumos vai medicīnas zinātnē?
Jā, protams. Piemēram, čūlainā kolīta pētījumi. Tagad pētījumi ilgst jau daudzus gadus, mums pacienti ir labi pazīstami, nāk pie mums, uzticas. Ja kaut kas notiek, pacients zina, pie kā vērsties, kam piezvanīt, kam izstāstīt. Ir bijuši pacienti, kam mainās gan dzīves kvalitāte, gan uzlabojas veselība un pašsajūta, iepriekš viņiem ir bijusi depresija, nespēja piecelties no gultas, viņi nevarēja aiziet uz darbu, līdz ar to ir tādi, kas zaudē darbu. Savukārt pēc tam mēs redzam, ka viņiem ir uzlabojums gan emocionāli, gan veselības stāvoklī, mainās arī dzīves kvalitāte. Tas sagādā prieku un gandarījumu.
Kādu ieguvumu, raugoties no Jūsu kā medicīnas māsas skatupunkta, no dalības šādos medicīnas zinātnes projektos un medicīnas pētījumos iespējams gūt GASTRO pacientiem?
Ieguvums no šiem medicīniskiem pētījumiem ir ne tikai pacientiem, kuri tajos piedalās. Es domāju, ka visi pacienti, kam tas ir vajadzīgs, iegūst no pētījumu rezultātiem. Arī personālam visu laiku kaut kas jāmācās, visu laiku kaut kas jāapgūst, nevar stāvēt uz vietas.
Kā pacienti var kļūt par pētījumu dalībniekiem?
Pacientiem ar konkrētu problēmu tiek piedāvāta dalība, ir arī informācija mūsu mājaslapā, informācija ģimenes ārstiem. Viņi var sazināties arī ar pētījuma koordinatoru. Var paši atnākt ar savu iniciatīvu… Ir dažādi: gan mēs viņus atrodam konsultējot, izmeklējot, gan piesakās paši. Tāpat, protams, pacientam ir iespēja saņemt to medikamentu, kas tiek pētīts.
Aizejot no medicīnas pētījumu tēmas: par māsu darbu kopumā. Ja Jums būtu īsos vārdos jāraksturo māsu loma pacientu aprūpē GASTRO centrā, kāds būtu šis raksturojums?
Māsa visur ir māsa. Un ir gan māsu darba standarti, gan māsu kompetence. Piemēram, māsa nevar iet un konsultēt pacientu, viņa drīkst darboties tikai savas kompetences ietvaros. GASTRO, manuprāt, ir visas iespējas nodarboties gan ar pacientiem, gan ar jaunu aparatūru, gan arī izmeklējumiem, un arī klīnikas vadība mūs ļoti atbalsta. Mēs ejam kursos un mācamies. Mums ir ļoti daudz pacientu, un mūsu, varbūt ne tiešais, bet svarīgais darbs ir izglītot pacientus. Pacienti pierakstās uz izmeklējumu, atnāk, bet reizēm viņiem trūkst informācijas, uz ko tad viņi ir atnākuši. Viņi jautā, ko man darīt. Ja pacients ir uztraucies, un viņš nesaprot, kādēļ jāiet uz izmeklējumu un ko izmeklējumā darīs, tad no tā cieš gan izmeklējuma kvalitāte, gan arī pacientam ir stress. Māsa jau no pirmā pacienta soļa ir viņam klāt, lai palīdzētu. Māsa pacientu sagaida, pilnīgi aizpilda robus informācijā, nomierina. Un pacients aiziet līdz endoskopijai mierīgs. Daļa no izmeklējumiem ir ar anestēziju. Tad pacients uztraucas par to, ja viņš aizmigs, viņš nezinās neko, kas notiek. Māsu uzdevums ir iedrošināt, tad viņš uzticas mediķiem un pārliecināts, ka viss būs kārtībā. Māsa aprūpē tad, kad pacients ir aizmidzis, un tad, kad viņš pamostas, māsa viņu novēro. Ja viņi ir bijuši pie mums, tad nākamreiz viņi negrib iet citur, viņi saka, ka mēs nāksim tikai uz šejieni. Māsa ir kā mazais psihologs un uzticamības persona, jo reizēm pacienti vēršas tieši pie māsām ar jautājumiem, kurus baidās vai kautrējas uzdot ārstiem.
Ja iespējams salīdzināt māsu darbu GASTRO kā specializētā klīnikā ar vispārēju slimnīcu vai klīniku, tad kādas ir kopīgās iezīmes un kādas atšķirīgās?
Jā, es strādāju arī slimnīcā. Kaut gan mums bija ļoti laba līmeņa slimnīca, bet atšķirības, protams, ir. Ambulatorais darbs, pirmkārt, ir ambulatorais. Slimnīcā māsas ir vairāk noslogotas, tur ir dežūras, tur ir arī citi darba pienākumi. Man liekas, ka te viss ir vairāk sakārtots. Zināms, kas būs rīt, viss ir saplānots, sakārtots. Mazāks stress, arī personāls mierīgāks. Gadās, protams, dažādi, jo pacienti ir dažādi, mēs esam dažādi, situācijas dažādas. Bet tomēr tas pamats ir mierīgāks.
Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam Gremošanas slimību centram GASTRO.
Es domāju, ka mums tikai jāturpina tas, kas jau ir iesākts, jo pēdējos gados mums viss ļoti mainās. Mums ir nākušas klāt jaunās māsas, mums ir jaunas tehnoloģijas, mums ir jauni izmeklējumi, būs lielākas iespējas izmeklēt pacientus. Tā kā es domāju, ka tā arī jāturpina, un tad viss notiek un notiks. Visiem jautājumiem un visām atbildēm centrā ir pacients, kurš iegūst no GASTRO attīstības.
