Aigars Vanags: “Medicīnā nav Tavs vai mans darbs, ir mūsu darbs.”
Jautāts, kā Aigars Vanags, viens no GASTRO CENTRA pieredzējušākajiem ārstiem, mūsdienās ļoti “specializētajā” nozarē – medicīnā – apvienojis uzreiz divus ārstu–speciālistu “amatus”, proti, anesteziologs–reanimatologs un endoskopists, Aigars Vanags nosmej, ka “vispār jau medicīna kā nozare ir viena, tāpēc sāku kā anesteziologs, bet turpināju kā endoskopists”. GASTRO CENTRA kolēģi saka, ka Aigars noteikti ir tas kolēģis, kura padomiem var uzticēties, turklāt tie vienmēr esot “kā naglai uz galvas”. Intervijā “GASTRO Ziņām” Aigars Vanags stāsta par darbu GASTRO CENTRĀ, reģionu slimnīcās un, protams, par mūžam aizņemtā ārsta darba apvienošanu ar hobijiem.
Mēdz teikt, ka anesteziologi ir “pacienu drošības jostas”. Kā Jūs pats novērtētu šīs savas profesijas speciālistu “pienesumu”?
Mēs strādājam komandā, un tā ir īstā drošības josta. Mēs neesam Robinsoni uz neapdzīvotas salas, un pat tur bija vajadzīgs savs Piektdienis. Viens nav karotājs – šis militārais teiciens attiecas arī uz mediķiem.
GASTRO CENTRS ir viens no vadošajiem specializētajiem gremošanas slimību diagnostikas un ārstēšanas centriem valstī un arī reģionā. Kā vērtējat GASTRO CENTRA darbu kopumā? Un kāpēc GASTRO CENTRS bija Jūsu izvēle darbam?
Kāpēc izvēlējos GASTRO CENTRU? Strādājot Ogres slimnīcā par anesteziologu, man bija pieredze arī endoskopiju veikšanā. Kādu reizi kādam jau toreiz veicām endoskopiju neparastā veidā – miedziņā, bet tā nebija sistēma, nebija tādu medikamentu, kā tagad, nebija tādas iestrādes, kā tagad, negāja arī tik gludi, kā tagad GASTRO CENTRĀ. Dakteris Ivars Tolmanis, izbraukādams dažādas tālas zemes, kur strādā tieši šādā veidā, paaicināja uz GASTRO CENTRU, tā kā biju gan anesteziologs, gan endoskopists, bija ideja mūsu valstī sākt šīs procedūras vairāk civilizētā veidā. Lielākajā daļā civilizētās pasaules tas tā arī notiek. Sākumā no citu mediķu puses bija arī diezgan liela pretestība – kāpēc vajag, agrāk taču visiem veica, tā teikt, “pa dzīvo” un nekas nevienam nenotika. Pagāja kāds laiks, visiem iepatikās. Šobrīd jau vairs neviens neapšauba šādas endoskopijas veikšanas priekšrocības. Tātad, ja tā īsi jāsaka, galvenais iemesls bija ieviest Latvijā endoskopijas anestēzijā, un tas veiksmīgi izdevās.
Bieži atsevišķu veselības problēmu gadījumā (tostarp – arī kuņģa–zarnu sistēmas problēmu) pacienti pie ārsta vēršas tikai tad, ja citādi vairs nevar. Citiem vārdiem, novēloti. Vai izjūtat šo problēmu arī savā ikdienas darbā?
Jā, vieni vēršas pie ārsta novēloti, citi, varētu teikt, jau ieraduma pēc, vieni ir slimi, citiem liekas, ka ir slimi. Cilvēki ir ļoti dažādi, pieejas ir dažādas, kaites ir dažādas, kā arī iemesli ir dažādi. Lielākā daļa gan uzklausa mediķus, bet ir arī tādi, kas paši ir gudri, “Googlē” apguvuši, ar tādiem, protams, ir grūti – viedoklis bez zināšanām diemžēl nav izcilu prāta spēju pazīme, bet ko darīt – dažādība valda pār pasauli.
Pēdējā laikā sabiedrībā, īpaši jau mazāk izglītoto cilvēku vidū, cirkulē dažnedažādas sazvērestības teorijas. Viena no tādām sociālo mediju apritē tiek minēta arī anestezioloģija, proti, ka pēc šiem izmeklējumiem cilvēks var tikt pamatīgi “ietekmēts”, kamēr atrodas narkozē, un pat “saķert” kādas nopietnas kaites, jo narkoze taču ietekmē visu orgānu darbību. Kā atspēkosiet šos apgalvojumus?
Kā teicu iepriekš, lai spriestu par kādu jautājumu, ir nepieciešamas zināšanas, kas iegūtas nopietnā veidā, nevis “Googlē” visu izlasīju un tagad visu zinu. Diemžēl šādi cilvēki nezina, ko viņi nezina, tāpēc arī rodas problēmas. Šādā situācijā mēdz būt, ka nav vērts runāt, jo vienkārši netiksi izklausīts.
Kāds ir tas “vidējais pacients”, kas nonāk pie Jums? Vai vispār tā var izmērīt – mūsu sabiedrība ir vairāk vesela, nekā slima (vai otrādi)?
Pasaule ap mums ir tāda, kādu mēs to redzam. Vienam mazas grūtības sagādā lielas problēmas, otram lielas grūtības sagādā mazas problēmas, to pašu var arī teikt par attieksmi pret slimībām. Mēs esam tādi, kādi mēs vēlamies būt, vieniem viss ir labi, citiem viss ir slikti. Vispār jau attieksme kļūst pozitīvāka, to mēs jūtam.
Nedaudz provokatīvs jautājums – vai ir kādas atšķirības starp ārsta darbu tādā privātā klīnikā kā GASTRO CENTRS un, piemēram, kādā valsts vai pašvaldības slimnīcā – arī šajā ziņā Jums ir pamatīga pieredze, strādājot reģionos?
Medicīnā nav tavs vai mans darbs, ir mūsu darbs, lai arī mēs katrs it kā darām savējo. Katra vieta ir atšķirīga, tāpat kā arī cilvēki paši ir dažādi. Pacienti rajonos ir citādi kā centrā, lauku cilvēkiem darbi bieži neļauj apmeklēt medicīnas iestādes pietiekoši laicīgi, mazāk arī pievērš uzmanību sīkumiem.
Jūsu darbs ar pacientu prasa aktīvu līdzdarbību arī no pacienta puses. Sākot jau ar pareizu sagatavošanos izmeklējumiem un beidzot ar vistriviālāko savu problēmu “nenoslēpšanu” no ārsta. Ko Jūs ieteiktu pacientiem, kuriem nepieciešams veikt izmeklējumus?
Lai veidotos dialogs, ir vajadzīgi divi, un tieši dialogs ir tas, kas ļauj mums risināt problēmas, gan medicīniskas, gan sadzīviskas. Jā kāds nerunā, vai kāds neklausās, pienācīgi labs rezultāts netiek sasniegts.
GASTRO CENTRĀ jau stāsta leģendas par Jūsu hobijiem un spēju savus dzīves personiskos hobijus apvienot ar mūžam aizņemto ārsta darbu… Pastāstīsiet par to sīkāk?
Vai nu tās var gluži nosaukt par leģendām, bet visiem mums ir kāda aizraušanās, kaut kas svēts, kaut kas mīļš. Jo mums mazāk brīva laika, jo mēs vairāk spējam paveikt. Manā skolas izlaidumā, tas gan bija pēc pamatskolas, mūsu skolotājas novēlējums bija – mazāk jums brīva laika. Kad būs pienācis laiks, Jūs šo vēlējumu sapratīsiet, un, jo tas pienāks ātrāk, jo Jūs dzīvē vairāk sasniegsiet. Un ārsta darbs jau nav arī mūžam aizņemtais, viss ir attieksmē.
Jaunie mediķi bieži zināšanas papildina ne tikai pašmāju medicīnas izglītības iestādēs, bet arī ārvalstu augstskolās un klīnikās. Tomēr arī šeit pat – GASTRO CENTRĀ – bieži strādājat ar jaunajiem mediķiem, ievadot viņus profesijā. Kā tas notiek? Vai ir atšķirības starp jauno mediķu paaudzi, viņu dzīves uztveri, darba ētiku, salīdzinot ar pieredzējušajiem mediķiem?
Mūžu dzīvo mūžu mācies, tāpat visu nepaspēsi, attīstība un progress iet milzu soļiem uz priekšu. Iespējas ir nesalīdzināmi augušas,
Mediķi ir slaveni ar savu melno humoru un nezinātājiem dažkārt šķietamo cinismu. Arī Jums noteikti ir kāds savs šī “žanra” stāsts gan no studijām, gan darba dzīves, tā teikt, “mediķu stāstiņi”…
Strādājot ar smagi slimiem cilvēkiem reanimācijā, dažreiz saņēmām pārmetumu – kā jūs visu to varat tik mierīgi uztvert. Bet mēs nevaram nomirt līdz ar katru pacientu, kas tad strādās, jo tas, kas cilvēkiem ir vienreizējs gadījums, mediķiem mēdz būt ikdiena. Kaut gan tāpat jau ir gadījumi, kas iesēžas un neliek mieru.
Noslēgumā tradicionāls jautājums visiem intervējamajiem – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam GASTRO CENTRAM?
Tā turpināt, un viss izdosies. Ticiet sev, ticiet saviem cilvēkiem. Ja Jūs to nevarat, tad Jūs neesat īstajā vietā.
