Hosams Abu Meri: “Ir ļoti būtiski saprast – mums nav slikta medicīna, nav slikta sistēma.”
Veselības ministrs Hosams Abu Meri (“Jaunā Vienotība”) intervijas laikā vairākkārt uzsver, ka mums jāmācās domāt citādāk – elastīgāk, atbilstošāk laikam un arī radošāk. Tiesa, medicīnas jomā strādājošie ne reizi vien teikuši, ka cilvēku ārstēšanā radošumam nav vietas, te viss stingri salikts “pa plauktiņiem”, ierobežots ar vadlīnijām un indikācijām. Tomēr neviens nav teicis, ka plašāku domas lidojumu nevar izmatot pašas sistēmas sakārtošanā. Jo, kā “GASTRO Ziņām” bilst veselības ministrs: “Mums ir laba medicīna un labi ārsti.”
Ja runājam par veselības aprūpi, tad parasti ar to domājam “lielās valsts slimnīcas” un arī pašvaldību vai valsts pārziņā esošās veselības aprūpes iestādes reģionos. Tomēr situācija nebūt nav tik vienkārša. Arvien vairāk šajā sistēmā ienāk arī privātās ārstu prakses, klīnikas un medicīnas centri. Kādai, Jūsuprāt, būtu jābūt šai sistēmai kopumā, un kur tajā vieta ir privātajām medicīnas iestādēm?
Veselības ministrijas publicitātes foto
Privātas medicīnas iestādes Latvijā lielā mērā vairāk strādā ambulatori, viņu pakalpojumi ir labi sakārtoti un ļoti kvalitatīvi. Protams, cilvēki gribētu, lai privātās iestādēs būtu vairāk valsts apmaksātas kvotas un nebūtu jāmaksā no saviem līdzekļiem. Tomēr atcerēsimies, ka savulaik, kad valstij vēl nebija iespēju tik daudz investēt jaunās tehnoloģijās, tieši privātie uzņēmumi riskēja iegādāties modernās iekārtas un uzsāka sniegt pakalpojumus. Privātās iestādes arī šodien sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus, šogad no Eiropas Savienības finansējuma piešķīrām finansējumu privātām klīnikām, kuras strādā ar onkoloģiskām saslimšanām. Sadarbība kopumā ir laba, bet noteikti jābūt iespējām arvien lielākam skaitam Latvijas iedzīvotāju sniegt tieši valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.
Valsts apmaksāto pakalpojumu apjoms ir ļoti “karsts kartupelis” diskusijās gan publiskajā telpā, gan mediķu vidū. Vai valsts šobrīd pietiekami atbalsta veselības aprūpes sistēmu ar finansējumu?
Ir skaidrs, ka Latvijas valsts budžetā nekad nepietiks naudas, lai visi 1,9 miljoni iedzīvotāju saņemtu valsts pilnībā apmaksātus medicīnas pakalpojumus. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai valsts maksātu par stacionāru pakalpojumiem, onkoloģiju, par bērniem, invalīdiem, maznodrošinātiem iedzīvotājiem un akūtiem gadījumiem. Bet, runājot par specifiskām lietām, piemēram, vizītēm pie speciālistiem, nākotnē noteikti vairāk jāorientējas uz veselības apdrošināšanu. Diemžēl politiski šai jautājumā līdz šim neesam tikuši uz priekšu, jo par daļu iedzīvotāju nemaz nezinām, vai viņi vispār atrodas Latvijā un maksā nodokļus. Nepieciešams, lai vispārējā veselības apdrošināšana būtu konkrētāka un cilvēki, kuri maksā nodokļus, varētu ātrāk tikt pie izmeklējumiem un speciālistiem. Tiem Latvijas pilsoņiem, kuri strādā un nodokļus maksā citās valstīs, bet ārstēties vēlas šeit, vajadzētu gadā iemaksāt noteiktu summu veselības apdrošināšanai. Tādējādi iegūsim gan vairāk naudas budžetā, gan būs arī vairāk valsts finansētu pakalpojumu.
Protams, akūtos gadījumos, pie onkoloģiskas saslimšanas vai par ārstēšanos stacionārā maksātu valsts, bet, piemēram, par konsultācijām, izmeklējumiem, citiem līdzīgiem pakalpojumiem cilvēkam, kurš vēlas izmantot Latvijas veselības aprūpes pakalpojumus, būtu jāpiedalās pakalpojumu apmaksā, un, visticamāk, tā varētu būt apdrošināšana. Domāju, nākotnē mēs šādu veselības aprūpes modeli arī piedāvāsim.
Sabiedrību samaksas jautājums ļoti interesē, cilvēki grib zināt, kādos gadījumos labāk izvēlēties maksas pakalpojumu un kad, vienkāršoti sakot, “gaidīt uz valsti”…
Katram, kurš Latvijā maksā nodokļos, ir tiesības saņemt universālo veselības apdrošināšanas pārklājumu un izmantot iespēju ārstēties uz valsts rēķina. Taču hronisku problēmu gadījumā cilvēkam uz viņam nepieciešamo izmeklējumu vai manipulāciju vajadzētu pierakstīties jau laicīgi, kaut vai pusgadu uz priekšu. Šāda prakse ir arī ārzemēs. Piemēram, Kanādā uz kolonoskopiju, ja tā ir skrīninga ietvaros, rindā jāgaida divus gadus. Piecdesmit gadus vecam cilvēkam, kuram nav nekādu sūdzību un nekādu risku, pieraksts būs pēc gada. Vienkāršai kontrolei pieraksts rindā būs pēc diviem gadiem. Tāpēc mēs arī ejam uz vienoto pierakstu digitālā sistēmā, kur visa valsts apmaksātā medicīna ir vienā sistēmā, un līdz ar to arī pierakstu veikt var laikus. Jābūt skaidri redzamam, vai tie ir hroniski pacienti, prevencija, skrīnings, kontrole, akūti gadījumi. Piemēram, onkoloģiskiem pacientiem ir sava atsevišķa rinda, un tā tam arī jābūt. Līdz ar to visi nebūs vienā “katlā” un arī gaidīšanas laiks būs īsāks
Viens no modernajiem medicīnas un veselības aprūpes virzieniem ir nevis cīnīties ar kādām konkrētām sekām, ārstējot noteiktus simptomus, bet gan meklēt cēloņsakarības pacienta veselības uzlabošanai kompleksi, ne tikai ārstējot, bet arī sniedzot padomus vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanā, nodrošinot profilaksi un laicīgu diagnostiku. Kā Jūs raksturotu šādu pieeju?
Tas ir ļoti pozitīvi. Baltimorā (ASV), Hopkinsa klīnikā, redzēju, ka, piemēram, aizdomās par plaušu problēmām, viņi izmeklē ne vien plaušas, bet arī vēdera dobumu un mazo iegurni. Jo īpaši cilvēkiem, kuri ir vecāki par 45 vai 50 gadiem un kuriem ģimenes anamnēzē ir bijis vēzis. Tiek veikta arī pārbaude sirdij, un, kā viņi man teica, pārbaudot plaušas, nereti tiek atrasta arī sirds asinsvadu išēmija. Domāju, arī mums jāiet šajā virzienā. Tas ir ļoti labi gan prevencijai, gan arī valstij tādējādi tiek samazinātas medicīnas izmaksas. Vai jāmaksā par trim atsevišķiem datortomogrāfijas izmeklējumiem, ja visu vajadzīgo informāciju var iegūt ar vienu? Tāda izmeklējuma cena gan būs dārgāka, bet tas noteikti izmaksās lētāk nekā trīs izmeklējumi ar nelielu laika nobīdi.
Vai Latvijā šāda pieeja jau tiek īstenota un kāda te ir iespēja valsts un privātā sektora sadarbībai?
Šāda sadarbība ir ļoti loģiska. No 1. janvāra sāks strādāt metodiskie centri tādās veselības aprūpes jomās kā onkoloģija, sirds slimības, rehabilitācija, bērnu slimības, arī ģimenes ārstu institūts. Šie centri attiecīgo jomu ietvaros nodrošinās vienotu pieeju veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā, un iedzīvotājiem tiks nodrošināta iespēja saņemt līdzvērtīgus pakalpojumus – gan satura, gan kvalitātes ziņā, neatkarīgi no to sniegšanas vietas. Šiem metodiskajiem centriem divu gadu laikā jāizstrādā vadlīnijas mērķtiecīgāka ārstēšanas procesa organizēšanai. Piemēram, ja noteikta vecuma cilvēkam tiek veikta endoskopija, tad obligāti nepieciešama arī kolonoskopija.
Vai minētās vadlīnijas attieksies arī uz privātajām medicīnas klīnikām vai tikai uz valsts sektorā strādājošajām ārstniecības iestādēm?
Tās attieksies uz visiem, un tās būs jāievēro mediķiem visa Latvijā. Pilnībā šo sistēmu varēsim realizēt pēc diviem, trim gadiem. Ir jāizstrādā vadlīnijas, plāni katrai nozarei un jāpasaka: ja cilvēkam ģimenē bijušas onkoloģiskas saslimšanas un viņš vērsies pie ārsta, piemēram, ar sūdzībām par plaušām, tad jāveic noteikts izmeklējumu apjoms. Turklāt tas jādara tūlīt, nevis kaut kad – pēc gada vai diviem. Mums jāsāk domāt citādāk un jāatklāj saslimšanas laicīgāk. Prevencija ir labāka par jebkuru ārstēšanu.
Viena no lielajām veselības aizsardzības sistēmas problēmām ir garās rindas pie speciālistiem. Pat tad, ja tiek sniegti pakalpojumi par “pilnu maksu”. Protams, valsts apmaksāto pakalpojumu apjomu lielā mērā nosaka finanšu trūkums, taču tas noteikti nav vienīgais iemesls garo rindu esamībai.
Mums nevajadzētu dzīvot ilūzijās, ka kaut kur pasaulē ir daudz ātrāk. Tā nav. Visā pasaulē ir rindas. Nesen biju Dānijā, un tur, piemēram, lai tiktu pie psihiatra, cilvēkam jāgaida rindā no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem, pie traumatologa – no trim līdz sešiem mēnešiem. Protams, akūtā situācijā pie ārsta var tikt uzreiz, taču parastā situācijā ar kaulu vai muguras sāpēm jāgaida rindā. Tā kā rindu iemesls nav tikai valsts apmaksātās kvotas vai finansējuma apjoms kopumā, galvenokārt tas ir speciālistu trūkums.
Es pats esmu ārsts gastroenterologs, tāpēc zinu situāciju. Domājat, ka endoskopistu pietiek visā Latvijā? Nē! Domāju, ka arī GASTRO CENTRA speciālisti strādā vairākās vietās. Es pats ārsta praksē arī strādāju vairākās vietās – Rīgā, Jelgavā, braucu uz Jēkabpili, kādreiz uz Saldu. Lai medicīnas speciālistu pietiktu, mums nepieciešami vēl apmēram desmit gadi. Pacientu skaits varbūt ir samazinājies, bet cilvēki dzīvo ilgāk…
…un daudzi no viņiem kļūst arvien slimāki.
Tieši tā. Lielākais izaicinājums Latvijai un Eiropai kopumā ir sabiedrības novecošanās un dzimstības samazināšanās. Mums, Latvijā, nav daudz imigrantu un lielas cilvēku kustības, nav arī tādas mentalitātes, ka jābūt lielai ģimenei. Tādēļ nebūs tā, ka katrā pilsētā, katrā lielākā apdzīvotā vietā būs arī ārsti speciālisti. Zināmā mērā izeja ir izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, lai speciālisti var dabūt subspecialitāti ātrāk. Tāpat ir svarīgi palielināt medicīnas māsu un vecmāšu lomu. Mērķis ir panākt, lai cilvēkam kādu sūdzību gadījumā uzreiz nav jāiet pie ārsta speciālista. Tā vietā viņš iet pie medicīnas māsas, kas pacientu novirza uz nepieciešamajiem izmeklējumiem, bet pie speciālista viņš dodas jau ar izmeklējumu rezultātiem. Māsa savukārt seko līdz ārstēšanas gaitai un beigās varbūt vēl ir arī attālināta telemedicīnas konsultācija. Tādā veidā mēs samazināsim rindas.
Vēl viens ļoti būtisks rindu veidošanās iemesls ir pacienta neierašanās iepriekš pieteiktā vizītē. Pierakstoties uz vienu un to pašu pakalpojumu vairākās iestādēs pat četras vai piecas reizes, iedzīvotāji paši ir radījuši “mākslīgo rindu”. Statistika liecina, ka šādi veidojas pat 15 līdz 20% no visa gaidīšanas laika! Pēc vienotā digitālā pieraksta izveidošanas vairs nevarēs uz vienu un to pašu pakalpojumu pierakstīties vairākās vietās vienlaicīgi, bet varēs izvēlēties pakalpojuma saņemšanas vietu. Tā mēs viena līdz divu gadu laikā panāksim uzlabojumu.
Protams, ir vajadzīgs arī lielāks finansējums. Apmēram 30 līdz 40 procentu cilvēku atrodas ārpus valsts apmaksāto medicīnas pakalpojumu saņēmēju loka, viņi par tiem maksā vai nu no savas kabatas, vai arī ar privāto apdrošināšanu. Taču arī šie cilvēki ik pa laikam grib saņemt valsts apmaksātus pakalpojumus un pieprasījums aug. Arī sabiedrības novecošanās kāpina pieprasījumu pēc veselības aprūpes pakalpojumiem. Tāpēc mums visu laiku paralēli jāsniedz risinājumi, lai noturētu un uzlabotu līmeni. Vai tad viss būtu perfekti? Nezinu. Es neesmu redzējis nevienu valsti, kur viss būtu perfekti.
Piemēram, Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma, kas balstīta uz pacientu vajadzībām, nevis viņu maksātspēju, līdz šim tikusi uzskatīta par veiksmīgāko pasaulē.
Bet cik ilgi viņiem jāgaida? Ātro palīdzību pēdējā laikā viņi gaida divas stundas.
Nācies dzirdēt, ka arī slimnīcu uzņemšanas nodaļās Apvienotajā Karalistē pacientiem jāgaida ievērojami ilgāks laiks, nekā tas ir pie mums, Latvijā.
Mēs runājam par sešām līdz divpadsmit stundām, atkarībā no pacienta stāvokļa nopietnības. Bet esmu redzējis, ka pie mums uzņemšana notiek arī daudz ātrāk. Kad Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) būs gatavs A2 korpuss, tur arī uzņemšana būs ātrāka. Tāpat ārpus Rīgas slimnīcās nav tik milzīga slodze. Uzņemšanas sistēmu jāsāk sakārtot ar observācijas gultu skaita palielināšanu. Proti, lai pacients varētu atrasties slimnīcā vairākas stundas, dienu vai divas. Piemēram, Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīca (RAKUS) ar savu jauno, lielo uzņemšanas nodaļu gatavojas tam, ka observācijas nodaļā pacientu intensīvi var izmeklēt un novērot divas dienas. Jau teicu – mums jāmācās strādāt citādāk. Un tā nav tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Es uzskatu, ka varam savu veselības aprūpes sistēmu uzlabot, bet mums jābūt pacietīgiem un jāsaprot, ka neesam unikāli. Un vēl ir ļoti būtiski saprast, un es visu laiku to atkārtoju, mums nav slikta medicīna, nav slikta sistēma. Eiropas Savienībā šai ziņā esam kaut kur pa vidu, bet mūsu digitālā sistēma Eiropā ir astotajā vietā. Piedodiet, bet beidzam nemitīgi teikt, ka viss ir slikti.
Tas bija sociālisma laikos, kad neatliekamā medicīniskā palīdzība brauca uz mājas izsaukumu tikai tādēļ, lai iešpricētu. Bet ir taču iespējams nepieciešamības gadījumā, piemēram, izsaukt ģimenes ārstu uz mājām (pieaugušam pacientam tas ir maksas pakalpojums – aut.) vai arī zvanīt uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni, kurš nodrošina iedzīvotājiem iespēju saņemt medicīniskos padomus ārpus ģimenes ārsta darba laika. Protams, ir gadījumi, kad noteikti jāsauc neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, taču NMPD nepildīs ne ģimenes ārsta, ne aprūpētāju, ne medicīnas māsas funkcijas.
Runājot ar ārstiem nācies dzirdēt, ka būtu ļoti labi, ja visa informācija par pacientu no dažādām sistēmām būtu vienuviet, tādā kā digitālā veselības kartiņā.
Būs. Slimnīcām līdz nākamā gada vidum būs jāievada sistēmā visa informācija par saviem pacientiem. Kad redzēsim, ka sistēma šo e-veselību integrē, informācija tajā būs jāievieto pilnīgi visiem ārstiem, tajā skaitā arī ģimenes ārstiem un privātās klīnikās strādājošiem. Bet mēs nevaram to prasīt, kamēr sistēma nav pilnībā gatava. Sākam pakāpeniski. Valdība 25. novembrī apstiprināja 25,1 miljona eiro ieguldījumu no Eiropas Savienības fondiem e-veselībā digitalizācijas procesu veicināšanā. Plus varētu piešķirt tam arī papildu finansējumu no valsts. Tādā veidā mēs četru gadu laikā, līdz 2029. gada beigām, dabūsim sistēmu, ar kuru varēsim lepoties. Taču līdz tam jāuztur arī esošā sistēma un jāizveido tā pilnvērtīgāka un plašāka. Nepieciešams, lai tajā būtu visa pamatinformācija par pacientu, kuru ikviens ārsts jebkurā vietā Latvijā varētu izmantot.
Būtībā nav nozīmes, kur izmeklējumi taisīti – Daugavpilī, Rīgā vai Ventspilī. Tādēļ nav pieņemama situācija, ka izmeklējumi tiek atkārtoti tādēļ vien, ka nav taisīti pie konkrētā ārsta. Piemēram, pacients pirms mēneša bijis uz datortomogrāfiju, aizgājis pie cita ārsta, bet tas sūta viņu uz datortomogrāfiju vēlreiz. Kāpēc? Dubultie izmeklējumi no valsts prasa ļoti lielus, lieki maksātus līdzekļus. Atkārtotas analīzes kontrolei nepieciešamas vien tad, ja iepriekšējās nav normālas. Pretējā gadījumā tādas nevajag.
Ir kāds risinājums tieši sistēmiskiem uzlabojumiem?
Nacionālo veselības dienestu (NVD) plānots pārveidot par fondu. Tas atvieglotu naudas pārdali nozarē, jo katru reizi, kad jāpārvirza līdzekļi starp programmām, vairs nevajadzētu iet garo saskaņošanas ceļu valdībā un Saeimā. Fonds būtu arī stingra apdrošināšana organizācijai, kur maksāts tiek par konkrētām lietām, konkrētām indikācijām. Ja pacients vēlas pārbaudīties bez šīm indikācijām, viņš var to darīt, bet tikai par saviem līdzekļiem. Redzot visus izmeklējumus vienuviet, fonds vienmēr varēs uzdot jautājumu – kādēļ pacientam endoskopija veikta trīs reizes, ja vienmēr viss ir normas robežās? Viņš pats to pieprasīja? Lūdzu, bet tad lai pats arī maksā, nevis no valsts vai apdrošināšanas, bet personīgajiem līdzekļiem. Ir lietas, kur vajadzīga labāka kvalitāte, un ir lietas, kuras, sakārtojot digitālo sistēmu, indikācijas, metodisko darbību, mēs trīs gadu laikā varam darīt pilnīgi citādāk.
Viena no nopietnākajām problēmām, ar kurām saskaras gan privātās medicīnas iestādes, gan valsts klīnikas, ir jaunu speciālistu trūkums. Savulaik lielākā sāpe bija jauno ārstu aizplūšana no Latvijas.
Tagad tādu ārstu ir ļoti maz. Ar katru gadu aizbraukušo medicīnas speciālistu skaits samazinās. Vienai daļai aizbraukšanas iemesls bija, ka valsts ne visiem jaunajiem ārstiem piedāvāja rezidentūras vietas, bet šogad gandrīz visi, kas beiguši medicīnas fakultātes gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas Universitātē, dabūja vietas. Šogad piedāvājām rezidentus visām valsts slimnīcām. Darbavietu loks ir plašāks, rezidenti var arī vairāk nopelnīt, ja strādā, piemēram, ārpus Rīgas, dežurē un strādā vairāk. Viņš domā – kāpēc man jābrauc kaut kur prom, ja šeit es varu nopelnīt, ja ir laba darba vide.
Runāsim godīgi. Latvijā jau nav tā, ka ārsts nepelna. Mēs visi to zinām. Es pats esmu ārsts, man kolēģi un draugi ir ārsti, un visi, strādājot vairākos darbos, arī saņem cienīgu atalgojumu. Protams, ir grūti. Bet nav iemesls teikt, ka būtu sliktāk nekā Skandināvijā vai citās Eiropas Savienības valstīs. Labāk ir strādāt trīs vietās un palikt Latvijā, nekā strādāt no rīta līdz vakaram svešas valsts labā, lai nopelnītu to pašu, bet būtu tālu prom no savas valsts un saviem cilvēkiem. Uzskatu, ka šajā ziņā skats uz nākotni uzlabojas.
Un kā ir ar medicīnas māsām?
Tāpat. Esam par 250 vietām palielinājuši budžeta vietu skaitu māszinībās, bet no nākamā gada sākuma plānojam ieviest jaunu profesionālo maģistra programmu māszinībās – paplašinātās kompetences māsas (advanced nurse). Šīs māsas būs orientētas uz vienu medicīnas specialitāti, lai būtu kā starpnieks starp pacientu un ārstu. Paplašinātās prakses māsas spēs patstāvīgi izvērtēt pacienta veselības stāvokli un izskaidrot to pacientam. Tādējādi māsu resurss veselības aprūpes sistēmā tiktu izmantots pilnvērtīgāk. Protams, būtu nepareizi noliegt, ka ir grūti, medicīnas māsu skaita ziņā esam sliktākajā situācijā starp Baltijas valstīm, bet ceru, ka ar laiku situācija mainīsies. Protams, mums jāpanāk, lai arī viņu vidējā alga būtu konkurētspējīga.
Liela problēma medicīnas nozarē un sabiedrības veselībā ir arī pašu cilvēku pārāk vieglprātīgā attieksme pret savu veselību. Bieži pie ārsta cilvēki vēršas tad, kad slimība jau ielaista, kad būtībā notiek cīņa par veselības un pat dzīvības saglabāšanu. Kā, Jūsuprāt, panākt sabiedrības attieksmes maiņu, lai varētu panākt daudz savlaicīgāku profilaksi, agrīnāku diagnostiku u.c. jautājumus, kas tieši saistīti ar visas sabiedrības veselību?
Tas ir gan izglītības jautājums, gan arī atgādināšana no valsts puses. Veselības ministrija rīkojusi vairākas kampaņas gan par onkoloģiju, gan sirds asinsvadu slimībām, gan arī par sportošanu. Tāpat atgādinām, ka jauniem cilvēkiem savs ģimenes ārsts jāapmeklē reizi trijos gados, pēc četrdesmit gadu vecuma – vienu reizi gadā, pēc piecdesmit gadu sliekšņa šī viena reize jau ir obligāta, ja vien cilvēkam jau nav kādu saslimšanu. Arī ģimenes ārstam pašam jābūt aktīvākam, tāpēc viņiem no šī gada esam piešķīruši finansējumu papildu darbinieka apmaksai. Šis darbinieks atvieglo ģimenes ārstu un māsu no pacientu reģistrācijas, kā arī cita birokrātiskā sloga. Līdz ar to ģimenes ārstiem ir arī iespēja apzināt savus pacientus un aicināt uz skrīningu. Esam sākuši veidot arī jaunu, pacientiem domātu aplikāciju, caur kuru var saņemt atgādinājumu, kāds valsts apmaksāts skrīnings cilvēkiem pienākas. Mums jādomā plašāk un jāizglīto sabiedrība.
Piemēram, krūts vēža skrīningu veic 30–32% sieviešu, citi skrīningi ir vēl daudz mazāk apmeklēti. Kolorektālā jeb zarnu vēža skrīningu veic tikai 14% iedzīvotāji, taču mēs darām visu, lai beigu beigās sasniegtu 70% skrīningu aptveri. Tāpēc tas skar gan iedzīvotāju izglītošanu, gan prevenciju, gan kampaņas un arī ārstniecības personu lielāku iesaistīšanos šo jautājumu skaidrošanā.
Viena no problēmām ir veselības apdrošināšanas sistēmas un valsts apmaksāto pakalpojumu sistēmas sakārtošana. Piemēram, nav iespējama “kombinēta” pakalpojuma saņemšana – ja ir valsts apmaksāts pakalpojums, tad nav iespējams izmantot to apvienojumā ar maksas pakalpojumu. Kā var šo problēmu risināt?
Tas ir jautājums par apdrošināšanu. Jābūt sadarbībai starp valsti un apdrošināšanu. Šobrīd apdrošināšana lielā mērā sedz piemaksas vai vizīti pie ārsta, bet par ļoti dārgiem medicīnas pakalpojumiem viņi nemaksā. Jo, ja apdrošinātājiem būtu pilnībā jāmaksā par stacionāru vai dārgiem izmeklējumiem, polise maksātu dažus tūkstošus eiro. Tomēr ir daudz lietas, par kurām cilvēkiem jāsaprot, ka mums ir laba medicīna. Piemēram, par ārstēšanos diennakts stacionārā, sākot ar otro dienu, jāmaksā līdzmaksājums 10 eiro dienā, tas ir par gultu un ēdināšanu. Par izmeklējumiem un ārstēšanu maksā valsts. Nesen biju vakariņās ar dažādu valstu vēstniekiem un viņi saka: nezinājām, ka jums ir tik laba medicīna! Un mēs pirms tam apmeklējām tikai publiskā sektora slimnīcas, nevis privātās klīnikas.
Protams, kādreiz ir jautājumi par attieksmi, komunikācijas problēmas ar personālu, cilvēki ir noguruši, viņiem ir psiholoģiskais stress, māsa, ārsts vai sanitāri var dažādi izturēties pret pacientu. Bet, runājot par sistēmu kopumā, valsts maksā par ļoti daudzām lietām un ļoti liels skaits iedzīvotāju ir izārstēti un laimīgi. Diemžēl mums nav piecu, sešu miljardu eiro liels veselības budžets, lai varētu tērēt miljoniem eiro inovatīvos medikamentos un visus izārstēt.
Tanī pašā laikā mēs lasām medijos, ka pasaulē tapuši ļoti efektīvi medikamenti onkoloģijas ārstēšanai un likumsakarīgi uzdodam jautājumu: kāpēc pie mums to nav?
Jāsaprot, ka medicīna attīstās ļoti ātri un katru dienu ir kaut kas jauns. Attiecībā uz šiem inovatīvajiem medikamentiem ir trīs aspekti – vai ražotājs ir gatavs mums šos medikamentus piegādāt, kāda ir to cena un vai attiecīgais medikaments pietiekami efektīvi iedarbojas uz visiem attiecīgās slimības pacientiem. Diemžēl ražotāji ne vienmēr ir gatavi tos piedāvāt mazā tirgū, piemēram, desmit retas slimības pacientiem. Vai arī, ja šādi medikamenti tomēr tiek piegādāti, par tiem prasa ļoti augstu cenu. Piemēram, ja no mums par attiecīgu medikamentu ražotājs grib saņemt simt tūkstošus eiro, tad Polijai par tām pašām zālēm jāmaksā uz pusi lētāk. Tas ir tādēļ, ka viņiem ir vairāk nekā 36 miljoni iedzīvotāju un līdz ar to arī daudz, daudz lielāks tirgus. Tāpēc mēs izveidojām individuālās kompensācijas programmu. Līdz šim individuālā zāļu kompensācija vienam pacientam 12 mēnešu periodā bija 14 tūkstoši eiro, bet no 1. oktobra tā ir palielināta līdz 30 tūkstošiem eiro. Latvijā ir pacienti, kuru medikamenti mums maksā 100 tūkstošus, ir arī pacienti, kuru medikamenti izmaksā 600 tūkstošus. Pagājušajā gadā budžets kompensējamiem medikamentiem bija 229 miljoni eiro, šo gadu beidzām ar 289 miljoniem, nākamgad būs 310 miljoni. Tātad pusotra gada laikā esam palielinājuši finansējumu kompensējamiem medikamentiem par 100 miljoniem eiro.
Par ko Jūs pats savas līdzšinējās ministra darbības laikā visvairāk lepojaties, un kas šobrīd ir Jūsu kā ministra nākamie prioritārie darbi?
Nerunāšu par sevi, bet gan par visu Veselības ministrijas komandu kopumā. Mēs esam ļoti mobilizēti, strādājam patiešām daudz, arī brīvdienās un ārpus darba laika. Šogad esam virzījuši uz priekšu vairāk kā desmit projektu, un tie visi tikuši apstiprināti. Ja tā drīkst teikt, tad “populārākais” ir par recepšu medikamentu cenu samazināšanu, kas stājas spēkā nākamā gada 1. janvārī. Nav runa par medikamentiem, kuri maksā eiro, to cena par dažiem centiem nesamazināsies. Bet par medikamentiem, kuri tagad maksā 100 eiro, nākamgad būs jāmaksā 80 eiro. Otrkārt, tās ir daudzas lietas saistībā ar primāro aprūpi. Paaugstināts maksājums par ģimenes ārstu prakšu uzturēšanu, piešķirts finansējums par aizvietošanu un papildu darbinieka algošanu. Par 60 miljoniem eiro šogad esam palielinājuši finansējumu kompensējamiem medikamentiem, no 1. jūlija medikamentiem, kuriem noteikts 50% valsts kompensācijas apmērs, tas paaugstināts līdz 75%, un tagad ir tikai divi kompensācijas apmēri – 75% un 100%.
Esam pieņēmuši stratēģiski ļoti svarīgu lēmumu par Digitālā veselības centra veidošanu, ejam uz priekšu arī ar vienotā pieraksta sistēmu. Izstrādāti daudzi noteikumi par medicīnas māsu darbu, par rezidentiem, pieņēmām un sākām realizēt izglītības programmas. Sakārtots Daugavpils reģionālās slimnīcas (DRS) jautājums un Veselības ministrija kļuvusi par 80,58% slimnīcas kapitāldaļu turētāju. Tas ir svarīgi, jo valsts līdzdalība ne tikai uzlabos DRS pārvaldību, bet arī veicinās sadarbību starp klīniskajām universitāšu slimnīcām un citām ārstniecības iestādēm reģionā. Daudzas lietas ir izdarītas un būs jāturpina turpmāk. Pieņemti daudzi ziņojumi par turpmāko piecu gadu laikā veicamajiem uzlabojumiem, un tie arī jau uzlikti “uz sliedēm”, lai vilciens sāktu kustēties. Ko darīt vēl būs daudz. Rezultāti gaidāmi sākot ar trešo, ceturto un piekto gadu. Ceru, ka nākamie veselības ministri uzsākto turpinās.
