Dr. Danute Ražuka–Ebela: “Nereti ļoti efektīvs risinājums “salauztajam telefonam” ir pats pacients.”
GASTRO ārste Danute Ražuka–Ebela ir viena no mūsu jaunākajām kolēģēm GASTRO komandā. Viņa atzīst, ka uzsākot ārsta studijas gastroenteroloģija nav bijusi prioritāšu augšgalā, tomēr vēlāk izvēle “kritusi” tieši uz šo medicīnas jomu: “Uzsākot rezidentūru internajā medicīnā, vairākas citas specialitātes bija saraksta augšgalā,” stāsta jaunā ārste. “Zinātniskais darbs (vispirms rezidentūrā, tad jau doktorantūrā) bija galvenais iemesls, kas lika iedziļināties gastroenteroloģijā, un tad jau savas sākotnējās domas mainīju, izvēloties gastroenteroloģiju. Piesaistīja ar gastroenteroloģiju saistītā zināmā “mistika” – 21. gadsimta funkcionālo slimību uzlidojums, multidisciplinārie aspekti, daudzās neskaidrības un no tām izrietošā zinātne, kas strauji attīstās,” savu izvēli pamato GASTRO ārste – gastroenteroloģe, endoskopiste un interniste – Danute Ražuka–Ebela.
Intervijā “GASTRO Ziņām” dr. Ražuka–Ebela iedrošina jaunos ārstus nebaidīties no izaicinājumiem, meklēt savu vietu medicīnā un medicīnas zinātnē un vērtē savu darbu GASTRO.
– Jūs nesen sākāt darbu Gremošanas slimību centrā GASTRO? Tādēļ pirmais jautājums ir tradicionāls: kāpēc izvēle par savu darbavietu “kritusi” tieši uz GASTRO?
– Kamēr vēl nebiju sākusi darbu GASTRO, mani iemesli izvēlei par labu privātai klīnikai bija diezgan vienkārši – vēlējos izmēģināt darbu ārpus lielajām valsts slimnīcām, citiem darbiem pielāgojamu darba grafiku, turklāt ar dažiem GASTRO centra darbiniekiem biju vai nu jau sadarbojusies zinātnes jomā, vai arī klausījusies lekcijas. Līdz ar reāla darba uzsākšanu GASTRO klāt nākuši vēl citi iemesli: pieredzējuši kolēģi, kuri neskopojas ar padomiem un viedokļiem, ikdienā pozitīvs noskaņojums komandā, uzsvars uz laipnu un uzmanības pilnu attieksmi pret pacientiem, darba vides un plānošanas sakārtotība. Uzsākot darbu klīnikā, esmu iepazinusies ar tās plašo izmeklējumu un manipulāciju klāstu, un ceru, ka varēšu darba gaitā iegūt jaunas iemaņas un potenciāli apgūt arī jaunas metodes. Biju arī patīkami pārsteigta par to, cik pretimnākošs un jauks ir kolektīvs. Ar prieku uzklausu pieredzējušāku kolēģu ieteikumus un padomus.
– Jaunie mediķi bieži zināšanas papildina ne tikai pašmāju medicīnas izglītības iestādēs, bet arī ārvalstu augstskolās un klīnikās. Kāda ir Jūsu pieredze šajā jomā? Vai ir atšķirības starp darbu un mācībām Latvijā un citviet Eiropā un pasaulē?
– Aizbraukt praksē uz citām valstīm ir grūti, jo mūsu lielākās un noslogotākās slimnīcas par to nepriecājas, galu galā mums nepārtraukti ir darba roku trūkums un darbs praktiski nekad nebeidzas. Tomēr izdevās pēdējā brīdī uz minimālo iespējamo laiku “Erasmus+” programmas ietvaros aizbraukt praksē uz Itāliju jau rezidentūras pašās beigās. Te jāpiemin, ka ar uzņemošo pusi kontakti tika nodibināti zinātniskā darba ietvaros konferencē tieši pirms pašas Covid-19 pandēmijas sākuma. Tā nu braukšana tika “atlikta” gandrīz trīs gadus pēc kārtas.
Nokļuvu vienā no lielākajām slimnīcām Dienviditālijā – bija ļoti interesanti iepazīties gan ar slimnīcas ikdienu, gan ar krasi atšķirīgo kultūras un sadzīvisko vidi. Lai gan daudz kas, protams, atšķiras, tomēr arī tur ir līdzīgas problēmas – speciālistu trūkums, uztraukums par finansēm, liels ārstu noslogojums un citas problēmas.
Tomēr šķiet, ka itāļi ar stresu tiek galā labāk, lieki un “par sīkumiem” neuztraucas, tā teikt, atliek uz rītdienu visu, ko vien iespējams atlikt (kas zina, varbūt problēma atrisināsies pati no sevis), atklāti pauž gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas (piemēram, bez “aiztures” lamājoties operāciju zālē), un varbūt tāpēc arī mājās aiziet modrāki un šķietami apmierināti ar dzīvi. Arī īpaši nepārdzīvo par to, ka medicīnas personāls ir viena no retajām iedzīvotāju grupām, kurām nav paredzēta dienas “riposo” (tāda “pusdienu pauze”, kas līdzīga spāņu siestai), it īpaši, kad vasarā temperatūra mēdz sasniegt 40 grādus un gaisa kondicionieri slimnīcas telpās “netiek līdz”.
Bet jaunajiem un topošajiem mediķiem es noteikti ieteiktu izmantot prakses iespēju ārzemēs. Ne tikai tāpēc, lai papildinātu zināšanas, bet arī lai iepazītos ar citu cilvēku viedokļiem un uz ikdienas problēmām paskatītos no cita skatupunkta. Ja paveiksies, tad varbūt izdosies arī paskatīties pašam no malas uz sevi (cik nu tas reāli vispār ir iespējams).
– Mūsdienu medicīna pārsvarā ir starpdisciplināra. It īpaši tas attiecas uz sadarbību starp ģimenes ārstiem un ārstiem–speciālistiem, svarīga ir arī pacientu līdzestība…
– Ar gastroenteroloģiju var sasaistīt vai diferenciāldiagnozēs iekļaut jebkuru citu specialitāti, sākot ar internās medicīnas apakšspecialitātēm un beidzot ar psihoterapiju. Domāju, ka labai sadarbībai jābūt ar visiem speciālistiem. Te svarīgi, ka vairumā gadījumu šī sadarbība tiešā veidā iet caur pašu pacientu, piemēram, kā pacients pats rūpēsies par savu veselību, vai ievēros ieteikumus, kurus ierakstam izrakstos, vai rekomendācijas, ko sniedzam. Šeit arī izšķirošs faktors ir pacienta līdzestība – vai apmeklēs šo speciālistu un vai ar citiem ārstēšanā iesaistītiem ārstiem nodrošinās atgriezenisko saiti. Ja konsultācijas laikā uzskatu, ka nepieciešama cita speciālista konsultācija, vai arī ir neskaidrības par iepriekš veiktiem izmeklējumiem un ārstēšanu, slēdzienā cenšos ierakstīt konkrēti – kāpēc vajag kādu noteiktu konsultāciju, un arī rekomendācijas ģimenes ārstam – ja kaut kas ir neskaidrs un ko vajadzētu darīt tālāk. Vai to pacients parāda ģimenes ārstam un attiecīgajam speciālistam? Ceru, ka jā.
– Kā Jūs vērtētu GASTRO un ģimenes ārstu, GASTRO un pacientu sadarbību? Nav noslēpums, ka mediju telpā tieši abas šīs sadarbības jomas bieži tiek minētas kā problemātiskākās. Ko Jūs ieteiktu darīt, lai sadarbība kļūtu labāka un efektīvāka?
– Lieki laikam būtu atkārtot to, kas jau visiem tāpat skaidrs – rakstīt precīzākas nosūtīšanas diagnozes, precīzāk atzīmēt, ja kas konkrēts vajadzīgs (pietiek ar problēmu un no izmeklējuma sagaidāmo informāciju, bez sīkumiem var iztikt). Zinām, ka visiem ir maz laika, un bieži vien tam, kas nosūta uz izmeklējumu vai konsultāciju, nav laiks meklēt visu attiecīgo informāciju ļoti īsajā laikā, kas paredzēta pieņemšanai, vēl jo īpaši, ja pacients ir aizmirsis paņemt līdzi kādu dokumentu.
Tādēļ nereti ļoti efektīvs risinājums “salauztajam telefonam” ir pats pacients. Ja pacients zina, kāpēc ir nepieciešams izmeklējums, vai ir paņēmis līdzi attiecīgos vecos slēdzienus un iepriekšējo izmeklējumu rezultātus – viss kļūst saprotamāks. Tālāk detaļas jau var izrunāt ar pašu pacientu, un tālāk lemt, kas izmeklējuma laikā veicams (piemēram, vai un kādas biopsijas nepieciešamas).
– Jūsu veiktie izmeklējumi prasa aktīvu līdzdarbību arī no pacienta puses. Sākot jau ar pareizu sagatavošanos izmeklējumiem un beidzot ar vistriviālāko savu problēmu “nenoslēpšanu” no ārsta. Ko Jūs ieteiktu pacientiem, kuriem nepieciešams veikt izmeklējumus?
– Ieteiktu stingri pieturēties pie norādēm, kas sniegtas pirms gatavošanās izmeklējumam. Izmeklējuma kvalitāte ir tiešā veidā saistīta ar gatavošanos. Katrs pacients, ieguldot laiku un enerģiju gatavošanās procesā, pilnīgi noteikti vēlas kvalitatīvu izmeklējumu. Ar kvalitatīvu saprotam, ka ārstam ir iespēja saskatīt un izvērtēt gan visu labo, gan slikto. Par gan nopietnāku, gan šķietami “triviālu” informācijas slēpšanu – atcerieties, ka visa informācija ir svarīga. Vēl jo vairāk, ja par to vaicā ārsts. Tāpēc arī konsultāciju nesniedz dators, jo diagnozes noteikšanas, izmeklēšanas un ārstēšanas plāns tiek individuāli un mērķtiecīgi sastādīts katram pacientam atsevišķi. Jo precīzāk tas tiek izdarīts, jo labāks rezultāts sagaidāms. Ārsts mācās ilgus gadus, lai varētu saprast, kāda informācija ir svarīga un kas no “triviāla” var kļūt par būtisku.
– Atgriežoties pie jauno ārstu ienākšanas profesionālajā darba tirgū. Nereti jaunie ārsti dodas strādāt uz ārzemēm, pamatā atsaucoties uz plašākām izaugsmes iespējām un, protams, atalgojuma jautājumu. Kā Jūs vērtējat šo situāciju? Vai tiešām Latvijā ir “tik traki”? Kādas vispār ir jauno ārstu iespējas augt un pilnveidoties Latvijā?
– Pilnīgi noteikti bija “tik traki”. Pēdējos gados līdz ar rezidentu algas pacelšanu situācija ir ievērojami uzlabojusies, jo īpaši, salīdzinot ar to laiku, kad par pilna laika darbu vairākus gadus bija jāsaņem minimālā alga – tad noteikti bija “tik traki”. Toreiz biju vēl internās medicīnas rezidentūrā, ļoti daudz pazīstamu jauno ārstu devās rezidentūrā uz ārzemēm. Teikšu godīgi – ja tajā laikā, kad stājos gastroenteroloģijas rezidentūrā, nebūtu parādījusies iespēja rezidentūras laikā apgūt endoskopijas – būtu bijis jābrauc uz ārzemēm.
Runājot ar kolēģiem, kuri tomēr aizbraukuši gastroenteroloģijas un citu interno medicīnas specialitāšu rezidentūrās uz Vāciju un citām zemēm, palicis iespaids, ka daudz vienkāršāk ir piekļūt kvalitatīvai apmācībai dažādās diagnostikas metodēs, un, lai gan arī tur slodze ir liela, lielāks uzsvars tiek likts uz apmācību un ne tikai uz “strādāšanu”. Protams, alga bija un turpina būt veicinošs faktors. Tomēr uzskatu, ka jauniem ārstiem ir visas iespējas augt un pilnveidoties Latvijā. Ļoti iespējams, ka to vieglāk izdarīt ārzemēs, kur, pēc kolēģu teiktā, process (jo īpaši attiecībā uz rezidentūru) ir sakārtotāks. Nupat biju Eiropas līmeņa konferencē ar spīdošiem speciālistiem – Eiropas dažādu gastroenteroloģijas vadlīniju pamatlicējiem. Tur Vācijas eksperti sūdzējās, ka jaunie vietējie ārsti vairs nav tādi, kā agrāk, toties Latvijas jaunie speciālisti Vācijā ir uz izķeršanu.
Veicot izvēli pirms pirmās un tad pirms otrās rezidentūras (vai braukt mācīties ārzemēs) jebkurā gadījumā saikne ar Latviju un atbildības sajūta attiecībā uz ģimenes ieguldījumu Latvijas attīstībā vairāku paaudžu garumā ņēma virsroku.
Grūti ko ieteikt topošajiem kolēģiem, jo – kā un ko darīt – ir atkarīgs no cilvēka un paša prioritātēm. Tāpēc varu vien ieteikt ieguldīt laiku savu prioritāšu un vēlmju noskaidrošanā, jo tas ietaupīs laiku un pārdzīvojumus. Bet, protams, vēlos, lai topošie kolēģi paliktu Latvijā. Varu pat teikt: nedomāju, ka ārzemes ir viņus pelnījušas (to arī Vācijas ekspertiem pateicu atklātā tekstā). Iespējas Latvijai attīstīties un situācijai medicīnā uzlaboties eksponenciāli palielinās vien tad, ja tajā pieaug jaunu vispusīgi izglītotu un uzņēmīgu profesionāļu īpatsvars.
– Noslēgumā tradicionāls jautājums – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam Medicīnas centram GASTRO?
– Priecājos, ka izlēmu sākt strādāt GASTRO, izvēle uzreiz pēc rezidentūras veikšanas nenāca viegli un uzsākot darbu atzīstu, ka bija uztraukusies, jo īsti nezināju, ko sagaidīt. Pateicos par jauko un iedrošinošo darba atmosfēru, kuru rada ikviens no darbiniekiem. Ceru uz ilgstošu sadarbību, novēlu veselību un izturību, un, protams, nezaudēt nepārtraukto nesatricināmo pozitīvo attieksmi kā pret kolēģiem, tā pret pacientiem!
