Zane Dzērve: “Reģionos ir speciālisti, pie kuriem pacientam jābrauc pāri pusei Latvijas.”
Zane Dzērve ir GASTRO CENTRA ārste–gastroenteroloģe, kurai ir plaša darba pieredze arī pašvaldības medicīnas iestādēs, strādājusi gan reģionos, gan Rīgā, tāpēc viņa var salīdzināt, kā funkcionē mūsu veselības aprūpes sistēma kopumā. Tādēļ “GASTRO Ziņas” vaicāja dakterei Dzērvei par viņas pieredzi, par salīdzinājumu darbā reģionos un veselības aprūpes atšķirībām.
Jūs esat pieredzējusi ārste, kurai ir pieredze pašvaldības medicīnas iestādēs, esat strādājusi gan Rīgā un reģionos. Tāpēc sākumā vispārīgs jautājums – kā kopumā vērtējat mūsu veselības aprūpes sistēmas organizāciju?
Es domāju, ka jautājums ir ļoti plašs. Par to varētu runāt daudz, bet tas svarīgākais, ko es redzu kaut vai ikdienā medijos, ir nepietiekams līdzekļu daudzums un esošo resursu nepareiza sadale.
Parasti mēs uzreiz runājam par negācijām, respektīvi, kā mums trūkst un kā kaut kas nedarbojas. Bet noteikti taču ir arī kādas pozitīvas lietas mūsu veselības aizsardzības sistēmā, kuras var nosaukt kā labas. Kaut kas tāds, ar ko Latvija var lepoties.
Domāju, ka tie ir augtas klases speciālisti – gan jau daudz pieredzējušie, gan jaunie. Redzu, ka kolēģi apmeklē starptautiskas konferences, labprāt uzņem un ievieš visu jauno. Jā, es teiktu, ka varam lepoties ar mūsu speciālistiem, tai skaitā ne tikai ārstiem, bet arī māsām.
Ja būtu jānosauc veselības aprūpes sistēmas problēmu galvenais “anti-tops”, tad kāds tas būtu?
Finansējuma trūkums. Garās rindas uz izmeklējumiem, vizītēm pie speciālistiem. Paaudžu nomaiņa – ir ārsti ap pensijas vecumu, bet nav pietiekami daudz rezidentu, kas varētu pārņemt “stafeti”. Īpaši tas redzams, piemēram, ģimenes ārstu praksēs.
Kā vienu no nozīmīgākajām problēmām parasti publiskajā telpā min veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību reģionos, kur atšķirībā no Rīgas “iespējām”, pacientiem ir problemātiski saņemt labu veselības aprūpi? Vai tā atšķirība tik tiešām ir tik liela?
Protams, ka lielajās universitātes slimnīcās ir pieejams plašāks izmeklējumu klāsts un uz vietas ir visi speciālisti, bet tieši tā tam šāda profila slimnīcās arī vajadzētu būt. Taču tagad arī reģionu slimnīcās ir moderna aparatūra, zinoši speciālisti. Protams, ka dažkārt ir vajadzīga pacienta pārvešana uz Rīgu, bet vairums pacientu tomēr saņem labu ārstēšanu arī reģionos.
Tostarp bieži, piemēram, sociālo mediju diskusijās tiek teikts, ka “labākie ārsti” ir Rīgā, bet reģionos – tie, vienkāršoti sakot, kas paliek pāri, vai tie, kuri Rīgā “nepavelk”. Vai arī tie, kuri jau tuvu pensijas vecumam un drīz var aiziet no nozares. Vai arī Jūs, no savas pieredzes skatupunkta raugoties, redzat šo problēmu?
Jāņem vērā, ka bieži vien tie paši speciālisti pieņem pacientus gan Rīgā, gan reģionos. Vai tiešām speciālists pacientus vērtēs citādāk? Šobrīd daudzi jaunie rezidenti ir parakstījuši līgumus ar reģionu slimnīcām. Tā problēma ir, ka reģionu slimnīcā varētu būt pat grūtāk – bieži vien tu esi tur tāds viens speciālists, nav, kam paprasīt padomu, lielajās slimnīcās viss uz vietas.
Ja runājam par reģioniem, tad, protams, ārstu novecošanās ir problēma, par ko runā gan politiķi, gan VM, gan pašvaldības. Kā iespējams risināt veselīgas paaudžu nomaiņas problēmu? Jaunie tomēr neraujas uz reģioniem, bet pakalpojums taču vajadzīgs…
Jā, es jau minēju šo kā problēmu. Risinājums nav vienkāršs. Protams, ir šie līgumi, bet uz rezidentūras beigām jaunajiem ārstiem jau ir ģimenes, tā pārvākšanās uz dzīvi citur ir milzīgs solis. Ir pašvaldības, kas piedāvā visādus labumus, ja ārsts nāks strādāt pie viņiem.
Otrs jautājums, par ko publiskajā vidē runā visvairāk, ir pakalpojumu un modernu izmeklējumu pieejamība, speciālistu nesasniedzamība. Cik tā ir aktuāla un kāda Rīgas un reģionu kontekstā ir situācija?
Jā, tas ir jāatzīst: rindas ir garas. Reģionos ir speciālisti, pie kuriem pacientam jābrauc pāri pusei Latvijas, lai tiktu uz konsultāciju, turklāt vēl jāsagaida sava kārta.
Cik lielā mērā reģionu ārstiem notiek sadarbība ar privātajām klīnikām un privātajiem medicīnas centriem, kur, nav noslēpums, ir augstas kvalifikācijas ārsti, bet arī cenas pakalpojumiem ir citas… Kā vērtējat privāto medicīnas iestāžu darbību tirgū?
Privātās iestādes tāpat veic valsts apmaksātus pakalpojumus. Privātās iestādes ir liels atbalsts.
Bieži atsevišķu veselības problēmu gadījumā (tostarp – arī kuņģa–zarnu sistēmas problēmu) pacienti pie ārsta vēršas tikai tad, ja citādi vairs nevar. Citiem vārdiem, novēloti. Vai savā ikdienas darbā gan savulaik reģionā, gan tagad to jūtat? Vai ir atšķirības starp Rīgas un reģionu pacientiem? Kāpēc tā notiek?
Sāksim ar to, ka ir zema pacientu līdzestība uz skrīninga izmeklējumiem. Un bieži ir situācijas, kad pacients beidzot saprot: viss – vairs nevaru neiet pie ārsta –, bet, atnākot pie ārsta, tur jau ir audzējs. Atgādināšu, ka “zaļais koridors” nodrošina ātru pacientu pieņemšanu, un tie nav mēneši rindās. Reģionos diemžēl biežāk ir ielaistāki gadījumi. Tas, protams, nereti saistīts arī ar izmeklējuma pieejamību. Pieminēšu divas GASTRO CENTRA filiāles – Jēkabpilī un Preiļos. Tagad šo reģionu pacientiem endoskopijas ir sasniedzamākas.
Visbeidzot tradicionālais “GASTRO Ziņu” jautājums: Jūsu novēlējums GASTRO CENTRA kolēģiem?
Turpināt līdzšinējo profesionālo darbību, nezaudējot cilvēcību.
