Profesors Valdis Segliņš: “Mūsu pētnieki ir spiesti ārkārtīgi radoši pieiet projektu nosacījumiem…”
Šajā “GASTRO Ziņu” numurā galvenā tēma ir medicīnas zinātne, pētniecība un sadarbība starp ārstiem–praktiķiem, pētniekiem un zinātniekiem, tādēļ “GASTRO Ziņas” aicināja uz interviju zinātnieku, Latvijas Universitātes prorektoru dabas, tehnoloģiju un medicīnas zinātņu jomā, profesoru Valdi Segliņu. Zinātnieku, kurš zināms ne tikai šaurās zinātnes aprindās, bet plašākai sabiedrībai pazīstams arī kā vairāku dažādām zinātnes nozarēm veltītu grāmatu autors. Profesors “GASTRO Ziņām” stāsta par medicīnas nozares attīstību Latvijā, sadarbību ar privātajām klīnikām medicīnas pētījumu jomā un to, kas nepieciešams, lai valsts veselības aizsardzības sistēma būtu stabila un prognozējama.
Sabiedrībā lielākoties valda viedoklis, ka mūsu medicīnas sistēmā nekas nav kārtībā, ka veselības aprūpe ir atstāta novārtā, taču tajā pat laikā pie mums brauc saņemt medicīnas pakalpojumus zviedri, norvēģi, vācieši… Kāpēc, Jūsuprāt, ir šāda zināma disonanse starp mūsu pašu un ārzemnieku vērtējumu?
Foto: Māris Lazdāns, Latvijas Universitāte
Pats termins “sistēma” sevī ietver vairāku elementu mijiedarbību ar kādu noteiktu kopīgu mērķi, tai ir jāpiemīt funkcionalitātei, un rezultātā arī jānodrošina pārbaudāmu rezultātu. Ir vēl daži desmiti citu, sistēmai specifisku nosacījumu. Vairumam no sistēmām nepiemīt šīs īpašības un tās ir iedomātas, nefunkcionālas un ar rupjām dizaina kļūdām, taču arī tādām ir tiesības eksistēt un tās ir sava veida brīdinājuma signāli par šādām kļūdām citu sistēmu dizainā un nepieciešamām izmaiņām, re-dizainu, vai vienkārši – darbības apturēšanu, ja tas kļūst bīstami. Tomēr visām sistēmām piemīt izteikti pašsaglabāšanās instinkti, un visas sistēmas elastīgi piemērosies izmaiņām ar mērķi saglabāt savas iedomātās vērtības un visai pragmatiskas ērtības un ieguvumus sistēmas uzturētājiem.
Piezemējot minēto, kā vietējus piemērus varam apskatīt tik raksturīgas jomas kā izglītību, veselības aizsardzību, arī sabiedrības drošību. Visās ir vienas un tās pašas deformācijas sistēmiskumā, kur politiski ir uzstādīti augsti sociālie mērķi, ir izveidota daudzlīmeņu administratīvi–birokrātiskā pārvaldība, kas tradicionāli strādā pēc komandu–kontroles mehānismiem. Pašsaprotami, ka šāda sistēma var strādāt tikai “Avārijas Brigādes” seriālu režīmā. Vienīgā atšķirība no seriāla, ka multfilmā lēmumu pieņem brigāde, bet sociāli jutīgā sistēmā – komisijas, komitejas, stratēģiskās padomes un tad vēl sava loma politiski nominētiem birojiem. “Avārijas Brigāde” jau arī sasniedz rezultātu, lai gan postažu un krāsmatas gan jākopj citiem.
Jūsu retoriskā jautājuma otrā daļa ir pilnīgi vietā, bet… Ārvalstu pilsoņi jau brauc saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, servisu, aprūpi un uzraudzības nodrošinājumu, kuru šie pacienti nevar saņemt savās zemēs tādos apstākļos un par tādu cenu. Tie ir augsti kvalificētu speciālistu sniegti pakalpojumi, bet tie NAV sistēmas pakalpojumi. Neviens pacients nedodas pie mums saņemt sistēmas pakalpojumus.
Protams, ir disonanse, un to ne vienmēr drīkst skaidrot tikai ar viedokļu daudzveidību un cilvēku brīvībām izteikties. Tomēr nošķirsim pakalpojumu no sistēmas. Mums sistēmā var būt vislabākais autobusa vadītājs, bet, ja sistēmā viņam ir noteikts cits maršruts, vai liegta pieeja degvielas uzpildes stacijai, tad pasažieris savā pieturā nekad nebūs laimīgs, jau kuru dienu gaidot mainīta maršruta gadījumā. Jāatzīst, ka mums arī šoferi ir dažādi.
Tomēr lielākoties ar terminu “medicīnas pakalpojumi” mēs saprotam tikai vizīti pie ārsta – vairāk vai mazāk labiekārtotā infrastruktūrā, taču bieži neaizdomājamies vispār par to, ka medicīna nav tikai konkrēts ārsts, konkrēta procedūra, konkrēts izmeklējums. Lai tie vispār varētu notikt, ir jābūt gan ārstu izglītībai, gan tehnoloģiskajam nodrošinājumam, zināšanām, kā un kāpēc tehnoloģijas izmantot. Tātad stāsts ir par pastāvīgu attīstību un sekošanu līdzi jaunākajam nozarē. Kāda, Jūsuprāt, šobrīd ir situācija Latvijā un tostarp Latvijas medicīnas izglītības iestādēs (LU MF, RSU, koledžās)? Vai spējam sekot līdzi jaunākajam pasaulē??
Ja ļoti formāli salīdzinām tehniskos parametrus (ļoti mūsdienīgas diagnostiskās iekārtas, laboratorisko izmeklējumu analītiskā kvalitāte, pieejamie tehniskie līdzekļi manipulācijām u.tml.) esam starp vislabāk nodrošinātiem, un šis nodrošinājums aug. Vājais punkts ir iekārtu noslodze (stundas diennaktī gada laikā), speciālistu iztrūkums tieši iekārtu ekspluatācijā (režīmu iestādīšana, multifunkcionālie režīmi u.tml.) un datu profesionālā izmantošanā darbībā, nevis tikai no personiskās pieredzes, bet izmantojot arī citu kolēģu pieredzi visā pasaulē, kas ir pieejama ražotāju datu bāzēs.
Un atslēgas vārds te ir – Laiks, kura ārstam gluži vienkārši nav. Esošā sistēma neparedz, ka noteikts darba stundu skaits nedēļā ārstam ir jāizmanto jaunās tehnikas un tehnoloģiju apguvei, un zinātnisko rakstu studēšanai, arī profesionālām diskusijām un pieredzes apmaiņai. Sistēmiski to nedrīkst pārkraut uz ārsta personiskās dzīves rēķina, jo citādi pakalpojumu kvalitāte neizbēgami kritīsies, pat ja tā būs maskēta aiz smalku ražotāju unikālām iekārtām…, kurām neaizlīmētas ir tikai divas pogas (sarkanā un zaļā).
Līdzīgi minētais attiecināms uz medicīnas un veselības aprūpes studijām – ir nepieciešamais nodrošinājums, arī kvalifikācijas ir atbilstošas, turklāt tās ir arī augstas, bet orientējoties uz komandu–kontroles sistēmas prasībām, svarīgākais ir nevis topošā medicīnas personāla atbilstība darba tirgus (nākotnes pacienta) vajadzībām, bet atbilstība mehāniskiem uzskaites un “raportēšanas” rādītājiem.
Jūs esat viens no Latvijas Universitātes kā zinātnes augstskolas vadītājiem, tādēļ Jums noteikti ir savs skatījums par to, kāda ir mūsu zinātnes augstskolu medicīnas jomā vieta starp, piemēram, Eiropas Savienības vai pat pasaules zinātnes augstskolām. Kā Jūs vērtētu šo vietu un mūsu zinātnieku sniegumu?
Mūsdienu medicīna jau sen ir “izkāpusi” no savas nozares komforta zonas, kāda tā veidojās un nostiprinājās pagājušajā gadsimtā. Izvēle jau te nav liela – attīstām profesionalitāti diagnostikā, manipulācijās un farmācijas produktu parakstīšanā (attīstot standartizētās procedūras – SOP) vai arī attīstām zinātnē balstītu personalizētu medicīnu. Ja reiz mēs pieņemam, ka dzīvība ir augstākā vērtība, un dzīves kvalitāte tiek pieņemta par šī gadsimta lielāko izaicinājumu, tad atbilstoši ir jāpārkārto studiju un pētniecības process. Diemžēl tas arī citās ES valstīs ir dalīts jomās, nozarēs un vēl smalkāk, kas novitātes daudzās zinātņu nozarēs neļauj pārcelt uz cilvēku, pielietot… Un tās nav tikai resoriskas barjeras. Nesalīdzināmi lielākas krāces ir veselības aizsardzības sistēmā, kā arī studiju nozīmīgam papildinājumam, tajā skaitā pēc-rezidentūras posmā.
Plašajā medicīnas un veselības aprūpes laukā ir ne mazums Eiropas un arī pasaules lieluma izcilību, te tās izvietotas ļoti nevienmērīgi, atstājot sektorus, kur pētniecībai būtu nozīmīgi jāpieaug. Ne vienmēr tās ir tehnoloģiski piesātinātas medicīnas apakšnozares, bet daudz vairāk attiecas uz klasiskajām medicīnas zināšanu jomām, kurās pētniekiem un profesionāļiem nav atbilstošas nomaiņas un gadu desmitiem ir bijusi pārāk izteikta orientācija uz vietēji atpazītiem autoritatīviem spriedumiem. Te gan vietā būtu atzīmēt, ka nav ētiski prasīt un gaidīt no ārsta, kurš strādā “Avārijas Brigādes” sistēmā un ir spiests savus talantus virzīt uz optimizāciju un vienkāršošanu, vienlaicīgi prasot sniegt ieguldījumu Eiropas zinātnes attīstībā.
Medicīnas zinātne ir viena no tām jomām, kur ir ļoti svarīgi klīniskie pētījumi jeb, citiem vārdiem sakot, jaunizgudroto tehnoloģiju vai medikamentu izmēģinājumi. Bez tiem nav iespējams ieviest kādus jauninājumus reālajā medicīnā un veselības aprūpes jomā. Kādam būtu jābūt tam ideālajam modelim sadarbības shēmā “zinātnieks – pētniecība – klīniskie pētījumi – zinātnieks – jaunumu ieviešana”?
Klīniskie pētījumi objektīvi ir nepieciešami, un to skaits nākotnē noteikti palielināsies. Tomēr tie ir ļoti ilgstoši, dārgi un ne vienmēr arī veiksmīgi, tos nepieciešams papildināt, atkārtot, modificēt. Tie ir ārkārtīgi augsti riski, ja jāuzsāk kādas aktīvās vielas pētījumi uz daudziem gadiem, kamēr citi jau ir līdzīga pētījuma pusceļā, vai kā nesekmīgi ir slēgti. Minētais attiecas uz resursu pieejamību šādiem pilnvērtīgiem pētījumiem, informācijas apmaiņu starp pētniekiem, kas ir pretrunā ar striktiem ierobežojumiem par informācijas pieejamību, komerciāliem noslēpumiem un daudziem citiem.
Nospiedoši lielāko daļu šādu klīnisko pētījumu pasaulē realizē lielie farmācijas uzņēmumi, kas arī uzņemas riskus un tos minimizē ar labāko zinātnieku, pētnieku un klīniku piesaisti. Šajā jomā konkurēt mazām valstīm faktiski nav iespējams. Cits skatījums var būt par šādu masīvu pētījumu daļas realizāciju, un ar zinātni piesātinātākā ir šo pētījumu sākuma daļa no fundamentāliem pētījumiem līdz agrīniem pilotprojektiem. Šī ir joma, kurā sekmīgi līdzdarbojas arī daudzi Latvijas zinātnieki, tomēr tie gandrīz vienmēr ir pētījumi, kurus nefinansē mūsu valsts. Visbiežāk projektu nosacījumi ir tie, kas nosaka, kāda ir atļautā sadarbības shēma. Tieši par to ir ari jūsu jautājums. Jūs jau pašā jautājumā iekļāvāt vēlamo atbildi, tomēr nebūtu tālredzīgi būt pārāk optimistiskiem attiecībā uz valsts atbalstītiem klīniskiem pētījumiem medicīnā vismaz īstermiņa perspektīvā.
Praktizējošiem mediķiem un klīnikām ir ļoti svarīgi nemitīgi sekot līdz jaunākajiem sasniegumiem medicīnas zinātnē, medicīnas tehnoloģijās un iekārtu ieviešanā, farmācijas zinātnē. Vai, Jūsuprāt, mūsu medicīnas augstskolas var un spēj piedāvāt augsta līmeņa pakalpojumus? Pirmkārt, jauno mediķu apmācībā. Otrkārt, arī nodrošinot sadarbību ar jau praktizējošiem ārstiem. Kāda būtu mūsu medicīnas izglītības sistēmas, medicīnas zinātnes un pētniecības vieta, ja salīdzinām ar Eiropas kopējo līmeni?
Atbilde noteikti ir apstiprinoša. Tikai ir jāņem vērā, ka šāda tālākizglītība un profesionālā pilnveide nedrīkst būt kā “zibakcija” kāda projekta vai politiskās iniciatīvas īstermiņa izpausme. Tās ir sistemātiskas un masīvas valsts investīcijas savu pilsoņu dzīves kvalitātē. Tā ir izšķiršanās valsts vadības līmenī.
Augstskolas un koledžas savas studiju un pētniecības programmas ir ļoti cieši integrējušas ar klīnikām, un nebūt tikai rezidentūrā, kur lielākā studiju daļa tiek realizēta tikai klīnikās un ārstu privātajās praksēs. Attīstot šo sadarbību, tas ir iespējams ilgtspējīgi, taču tad ir nozīmīgi pārskatāma izglītojamo (ārstu un cita ārstniecības personāla) noslodze darba vietā, kā arī atalgojums, kas veicinātu mediķiem iegūt un nostiprināt jaunas zināšanas.
Izstrādājot jaunas tehnoloģijas, zāles vai pakalpojumus veselības aprūpē, nepietiek tikai ar zinātnieku, kas rada ko jaunu laboratorijā. Ir vajadzīga sadarbība ar praktiķiem. Ja par sadarbību starp, piemēram, LU MF un universitāšu slimnīcām būtu skaidrs (vai vismaz būtu jābūt skaidram), tad kā Jūs redzat sadarbību starp zinātnes augstskolām un privātajām klīnikām, kur nereti strādā augstas raudzes ārsti–speciālisti? Vai un kā šī sadarbība notiek?
Šāda sadarbība notiek, visplašāk gan rezidentūras studiju posmā, bet arī jau agrāk, jo īpaši zobārstniecībā, optometrijā. Tā ir nepietiekoša, un augstskolas būtu tikai ieguvējas, ja šāda sadarbība paplašinātos. Galvenais ierobežojošais faktors līdz šim ir bijis finanšu resursu ierobežotība vai nepieejamība. Saprotams, ka viena stunda darba laika tehnoloģiski piesātinātā klīnikā ar augstas kvalifikācijas speciālistiem kaut ko maksā, un privāta klīnika var atļauties ar labdarību nodarboties tikai zināmu laiku. Taču studiju process ir nepārtraukts. Pie pašreizējā valsts finansējuma studijām medicīnā mēs vienkārši nevaram atļauties šādus izdevumus, un to mēs nedrīkstam gaidīt no privātajām klīnikām, kur daudzas darbības jomas atrodas ārpus “Avārijas Brigādes” sistēmas.
Līdzīgs jautājums par pētniecības sadarbību: zinātnes augstskola – ģimenes ārsti – ārsti–speciālisti?
Šis ir ļoti labs jautājums, jo jābūt zināmam skaitam izteikti teorētisku un laboratorijas pētījumu, bet visa pārējā medicīnas zinātne balstās klīnikas. Tas ir nosacījums pierādījumos balstītai medicīnai. Diemžēl zinātniskie pētījumi medicīnā tiek finansēti neregulāri, projektus var iegūt spraigā konkursā (vidēji 1/15), un arī projektu pieteikumu vērtēšana ne vienmēr ir objektīva, kas izslēdz vēlmi šādos konkursos vispār piedalīties. Diemžēl daudzu projektu realizācijas nosacījumi ierobežo klīniku un to darbinieku līdzdalību, atalgojuma likmes ir zemākas par ikdienas darbu, un, neturpinot šķēršļu uzskaitījumu, privāto klīniku līdzdalība zinātniskajā pētniecībā vismaz daļēji būs labdarība. Tas ir absurdi, un mūsu pētnieki ir spiesti ārkārtīgi radoši pieiet projektu nosacījumiem, lai uzturētu jūsu ļoti pareizi norādīto saiti.
Pēc Jūsu pieredzes saistībā ar medicīnas pētniecības darbu: vai un cik lielā mērā tādu klīniku kā GASTRO ārsti tiek iesaistīti (vai jau iesaistās) medicīnas pētniecības un medicīnas zinātnes darbā Latvijā? Kā tas notiek citviet Eiropā un pasaulē?
Klīnikas, neatkarīgo no to īpašuma un pārvaldības formas, ir medicīnas pamata balsts, arī pētniecībā. Bet tad tā ir mērķtiecīgi virzīta, nevis no viena projekta uz otru, un tad seko nezināma garuma laika pārāvums, līdz atkal ir uzvarēts kāds projektu konkurss. Pašreizējā veselības aizsardzības sistēma ne tikai to neveicina, bet visbiežāk rada dažādus ierobežojumus, kuriem nav racionāla pamata pat īstermiņa skatījumā.
Bieži mēs ziņās un masu medijos lasām: lūk, tādam un tādam cilvēkam tiek vākti ziedojumi, lai nodrošinātu operāciju vai ārstēšanu Vācijā. Kāpēc, Jūsuprāt, tā ir? Vai mūsu speciālisti ir sliktāki, vai arī nav kādu citu iespēju veikt konkrētas operācijas Latvijā?
Pasaulē, protams, ir unikālas klīnikas, ir izcili ārsti kādā ļoti šaurā jomā, kuri strādā tikai savā klīnikā, un pacienti ir jānogādā pie viņiem. Tas tā arī notiek no visām valstīm. Bet tie ir ārkārtīgi reti gadījumi, burtiski daži gadījumi gadā, un vairumam šo gadījumu tiek sniegts arī valsts atbalsts. Var saprast, ka cilvēki ir gatavi uz neiedomājamām darbībām, lai glābtu vai atvieglotu savu tuvinieku ciešanas, atbalstāma ir arī sabiedrības gatavība palīdzēt grūtā brīdi līdzcilvēkiem. Tomēr vairumā gadījumu, cik tālu tas ir saprotams no publiskā telpā pieejamām ziņām, tās ir saslimstības, kas sekmīgi ārstējamas tepat Latvijā, bet ievērojamā daļā gadījumu – tās ir nepamatotas cerības uz kādu brīnumlīdzekli, vai iedomātu slimību un tās ārstēšanas iespējām. Dominējoša ir sabiedrības reakcija uz notikumiem un jaunumiem soctīklos, kam nav nekāda sakara ar konkrēto diagnozi, un tādēļ skaļi tiek aicināts uz atbalstu, bet tikai ārkārtīgi reti tiek ziņots par šāda medicīnas tūrisma rezultātiem.
Noslēgumā tradicionāls mūsu e-avīzes jautājums “numura varoņiem” – Jūsu novēlējums Medicīnas centram GASTRO?
Centrs no individuālas ārsta prakses ir izaudzis par starptautiski pazīstamu medicīnas pakalpojumu sniedzēju. Covid-19 laiki bija nopietns pārbaudījums, un nākošā ziema nebūs labāka, arī “aizdusas simptomi” būs ilgstoši. Mans novēlējums ir: šādos laikos nezaudēt pakalpojumu kvalitāti, kas ir vienīgā iespēja nodrošināt ilgtermiņa attīstību un pieaugošu lomu pacientu dzīves kvalitātes nodrošināšanā.
Paldies par Jūsu atsaucību!
