Līga Meņģelsone: “Privātais veselības aprūpes sektors ir un būs daļa no integrētas veselības aprūpes sistēmas.”
Beidzamā pusgada laikā gan publiskajā telpā, gan nozares iekšienē īpaši smagas un bieži vien emocionāli sakāpinātas notiek diskusijas par veselības aizsardzības sistēmas reformu. Protams, kā ierasts, pirmajā vietā atkal ir jautājums par finansēm šeit un tūlīt, taču aiz dažādiem un bieži vien savstarpēji pretrunīgiem argumentiem un “naudas skaitīšanas” neizrunāts paliek svarīgākais: kādai tad vispār būt pašai sistēmai, kādā virzienā tai būtu jāattīstās. Tieši tāpēc GASTRO ZIŅAS uz sarunu aicināja Līgu Meņģelsoni, ministri, kura vada vienu no sarežģītākajām un parasti arī “visnepopulārākajām” ministrijām – Veselības ministriju. Intervijā viņa ieskicē savu viedokli par veselības aprūpes sistēmu, privāto medicīnas iestāžu vietu tajā, par sadarbību un nepieciešamību uz savstarpēju izpratni dialogā.
– Ievada jautājums, kas tieši attiecas uz tādu medicīnas iestāžu un klīniku kā GASTRO CENTRS darbību. Kā un kādu Jūs redzat privāto medicīnas iestāžu un klīniku vietu kopējā veselības aizsardzības sistēmā? Kāda tā, Jūsuprāt, ir šobrīd un kādai tai vajadzētu būt?
– Privāto medicīnas iestāžu loma Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir ļoti liela. Ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu jomā privātais sektors sniedz lielu daļu no valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Arī ģimenes ārsti kā privātprakses pieskaitāmi privātajiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ko valsts apmaksā. Vienīgi stacionārajā sektorā valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības sniedz pārliecinoši lielāko daļu ārstniecības pakalpojumu. Līdz ar to šobrīd nav iespējams runāt par pakalpojumu sniedzēju loka sašaurināšanu – proti, ka privātais sektors varētu tikt “izslēgts” no sistēmas. Un tādēļ arī valstij kā pakalpojumu pasūtītājam un apmaksātājam ir nozīmīga loma privātajā veselības aprūpes sektorā.
Līga Meņģelsone
Tomēr valsts un privātā sektora sadarbībā redzu potenciālu uzlabojumiem. Piemēram, datu apmaiņā, arī vienotu veselības aprūpes standartu ieviešanā un pieredzes apmaiņā. Daudzi ārsti un māsas šobrīd strādā paralēli gan valsts, gan privātajā sektorā, kas ir saprotams, ņemot vērā cilvēkresursu trūkumu veselības aprūpē, tomēr pieredzes un standartu jautājumos informācijas aprite notiek vairāk individuālā, nevis koordinēti nacionālā līmenī. Mana vīzija par efektīvi strādājošu, sadarbspējīgu un integrētu veselības aprūpes sistēmu ir tāda, ka sistēmas centrā ir stacionārās veselības aprūpes iestādes. Ap tām koncentrējas un ar tām sadarbojas visi citi veselības aprūpes līmeņi – ģimenes ārsti un citi primārās veselības aprūpes dalībnieki, ambulatoro pakalpojumu sniedzēji, terciārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests un citi, tajā skaitā privātā sektora veselības aprūpes iestādes.
Pacienta ceļam veselības aprūpes sistēmā jābūt skaidram – gan pašam pacientam, gan visiem sistēmas dalībniekiem. Turklāt pacientam mērķtiecīgi jātiek virzītam šīs sistēmas iekšienē, neatstājot viņu vienu, un izslēdzot iespēju nenonākt no ģimenes ārsta līdz speciālistam vai izmeklējumam, vai no slimnīcas atpakaļ ģimenes ārsta uzraudzībā. Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir fragmentēta un pacientam bieži nepārskatāma – cilvēki “maldās” pa sistēmu saviem spēkiem un atbilstoši savai sapratnei, un nereti tā mēs pazaudējam vērtīgo laiku, lai, piemēram, novērstu pacienta veselības stāvokļa pasliktināšanos.
Šobrīd slimnīcu tīkla stiprināšanas kontekstā ir uzsākts darbs pie virknes būtisku pārmaiņu, kas aptvers gan datu apmaiņas uzlabošanu un skaidru sadarbības mehānismu iedibināšanu starp veselības aprūpes līmeņiem, kompetenču precizēšanu, pacientu pieredzes aptauju (PREMS) un arī pacientu aptauju par klīniskajiem rezultātiem (PROMS) ieviešanu visās Latvijas ārstniecības iestādēs, procesu indikatoru piemērošanu un izmaksu efektivitātes aprēķinu ieviešanu, lai pacientam vēlamāko rezultātu sasniegtu ar zemākām izmaksām.
Tas, ko vēlos ieviest valstiskā līmenī ilgtermiņā, ir Latvijai samērā jauna veselības aprūpes komponente – kvalitāte un princips “nauda seko kvalitātei”. Virzība uz integrētu, ilgtspējīgu un vērtībā balstītu veselības aprūpes sistēmu, kur nauda seko kvalitātei, aptver četrus pārmaiņu virzienus – metodiskā vadība, kvalitatīvie rādītāji, vadlīnijas un algoritmi, precizēti slimnīcu stacionārie profili, un tiem atbilstoša resursu plānošana, digitalizācija un uzlabota datu apmaiņa. Un, visbeidzot, ilgtspējīgs sistēmas finansēšanas modelis. Un privātais veselības aprūpes sektors, protams, ir un būs daļa no integrētas veselības aprūpes sistēmas.
– Modernajā veselības aprūpē arvien vairāk tiek runāts par to, ka jāārstē ir cilvēks, nevis slimība, proti, tiek meklētas cēloņsakarības pacienta veselības uzlabošanai kompleksi, ne tikai ārstējot, bet arī sniedzot padomus vispārējā veselības stāvokļa uzlabošanā, nodrošinot profilaksi un laicīgu diagnostiku (tostarp, piemēram, vēža skrīninga programmas u.t.t.). Kā Jūs raksturotu šādu pieeju?
– Manā uztverē “kompleksa” jeb visaptveroša pieeja cilvēka veselības novērtēšanai un ārstēšanai ir ļoti pareiza. Kaut arī, nenoliedzami, ir nepieciešama ārstu specializācija noteiktās jomās, tomēr cilvēka organisms ir viens veselums un darbojas harmonijā. Nereti cilvēku saslimšanas var būt saistītas ar psiholoģiskiem faktoriem, kas var ietekmēt gan ārstniecības procesu, gan pacienta atlabšanas procesu. Ārstniecībā, it īpaši, ja runājam par hroniskajiem pacientiem, līdzvērtīgi pacienta fiziskajam veselības stāvoklim tikpat liela nozīme ir psiholoģiskajam, emocionālajam un garīgajam stāvoklim. Tādēļ visaptveroša pieeja noteikti ir efektīvāka un rezultatīvāka pacienta veselības uzlabošanā.
– Viena no lielajām veselības aizsardzības sistēmas problēmām ir garās rindas pie speciālistiem. Pat tad, ja tiek sniegti pakalpojumi par “pilnu maksu”. Protams, valsts apmaksāto pakalpojumu apjomu lielā mērā nosaka finanšu trūkums, taču tas noteikti nav vienīgais iemesls garo rindu esamībai. Kur vēl Jūs saskatāt problēmas? Kādi varētu būt risinājumi vai vismaz virzieni, kuros virzīt visu veselības nozares “sistēmu”?
– Gaidīšanas rindu garumi jeb gaidīšanas laiki ir ļoti atšķirīgi pat vienam pakalpojumam dažādos reģionos vai ārstniecības iestādēs. Nacionālā veselības dienesta rīkā www.rindapiearsta.lv redzamas visas rindas pie speciālistiem vai izmeklējumiem Latvijā. Ir pakalpojumi, piemēram, invazīvā radioloģija dienas stacionārā, kuru var saņemt vidēji jau pēc piecām dienām, un rentgenoloģija, kuru var saņemt pēc septiņām dienām. Vienlaikus tik būtiskās ultrasonogrāfijas saņemšanai rindā jāstāv vidēji 91 diena. Diemžēl garais pacientu gaidīšanas laiks, lai saņemtu valsts apmaksātas ārstu speciālistu konsultācijas vai nepieciešamos izmeklējumus, ir sekas neadekvāti mazajam veselības valsts finansējumam un tam, ka cilvēki bieži neatsaka pieteikto pierakstu pie speciālista gadījumos, kad dažādu iemeslu dēļ nevar ierasties.
Rindas veidojas tādēļ, ka Nacionālais veselības dienests, kas plāno finansējuma sadali pa ārstniecības iestādēm un uzrauga tās izlietojumu, rūpējoties, lai pakalpojumi vienlīdzīgi būtu pieejami visa gada garumā, nozarei piešķirto finansējumu sadala pa mēnešiem, veidojot tā dēvētās kvotas, un tad, kad šī mēneša kvota ir iztērēta, piemēram, mēneša desmitajā datumā, tad pierakstīties uz valsts apmaksāto pakalpojumu, var tikai nākamajā mēnesī. Tādējādi veidojas šīs garās rindas. Taču, jāpiemin, ka reizēm rindas veidojas arī tādēļ, ka ir maz attiecīgo ārstu un speciālistu, kas var veikt noteikto manipulāciju vai izmeklējumu.
Ārstniecības personu trūkums ir vēl viena milzīga nozares problēma, kam arī pamatā ir nepietiekamais nozares finansējums. Praktizējošo ārstu skaits uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā ir 3,3, bet OCED valstīs vidēji 4,4, māsu skaits Latvijā – 3,6, bet OECD valstīs – vidēji 8,8, slimnīcu personāls Latvijā – 10,9, bet OCED valstīs – 14,7. Un šim personāla deficītam iemesls nav tikai dažkārt nekonkurētspējīgais atalgojums, bet arī nepietiekamie resursi jauno speciālistu apmācībai – gan universitāšu kapacitāte, gan rezidentūras vietas un to apmaksas iespējas. Daļa jauno ārstu un māsu izvēlas strādāt privātajā sektorā, kur ir labāks atalgojums un nereti arī labāka darba vide, un daļa diemžēl arī aizbrauc strādāt arī uz ārzemēm.
Runājot par rindām uz veselības aprūpes pakalpojumiem, gribu norādīt, ka apmēram 10–14% pacientu noteiktajā laikā uz sev pienākošos un rezervēto veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanu neierodas, par to nebrīdinot. Tā rezultātā ārstniecības personālam rodas dīkstāve, bet attiecīgo pakalpojumu nesaņem cits cilvēks, kurš būtu varējis ierasties, un arī rinda nesamazinās. Slimnīcas cenšas ieviest arvien jaunus rīkus, lai pacientam atgādinātu par pienākušo rindu uz vajadzīgo pakalpojumu, bet arvien ir ļoti liels pacientu skaits, kas, pat neskatoties uz vairākkārtīgiem atgādinājumiem, tomēr neierodas. Protams, tas rada gan resursu, gan laika zaudējumus.
Viens no risinājumiem, ko plānojam ieviest jau no 2024. gada 1. janvāra, ir e-nosūtījums, kas visām ārstniecības personām būs jāizmanto, lai pacientu nosūtītu uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem vai speciālistu konsultācijām. Paredzēts, ka līdz ar to varēsim izvairīties gan no dubultiem nosūtījumiem, gan viena cilvēka vienlaicīgas “stāvēšanas” rindās uz vienu un to pašu izmeklējumu vairākās ārstniecības iestādēs. Pārejot uz e-nosūtījumu, rindas valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai būs iespējams padarīt caurskatāmas un izsekojamas elektroniskajā vidē, tādējādi uzlabojot veselības aprūpes sistēmas efektivitāti kopumā.
– Viena no nopietnākajām problēmām, ar kurām saskaras gan privātās medicīnas iestādes, gan valsts klīnikas, ir jaunu speciālistu trūkums. Tomēr jauno ārstu pašreizējā izglītības sistēmā ir robi. Piemēram, jaunajam speciālistam beidzot 6 gadu apmācību kādā no augstskolām, budžeta vietu tālākām studijām konkrētajā nozarē vairs nav, bet dažās – nav arī maksas studiju vietu. Kādus uzlabojumus gan pašā medicīnas izglītības sistēmā, gan jauno speciālistu “atstāšanā” Latvijā Jūs redzat?
– Valsts budžeta finansēto rezidentu skaitu Veselības ministrija plāno, ņemot vērā vairākus kritērijus, piemēram, ārstniecības iestāžu sniegto informāciju par nepieciešamo ārstu skaitu, arī valstī nepieciešamo ģimenes ārstu skaitu, pamatdarbā nestrādājošo ārstu skaitu, ārstu bezdarbnieku skaitu, ārstu skaitu, kuri tuvāko 5 gadu laikā sasniegs pensijas vecumu, kā arī citus kritērijus. Viens no kritērijiem ir arī augstskolu sniegtā informācija par plānoto ārsta grādu ieguvušo personu skaitu kārtējā gadā. Piemēram, 2022. gadā ārsta grādu ieguva 251 ārsts, bet šogad plāno absolvēt 255 ārsti. Savukārt 2024. un 2025. gadā augstskolas varētu absolvēt vidēji 287 ārsti.
Kopš 2022. gada Veselības ministrija ir radusi papildu finansējumu, lai no valsts budžeta nodrošinātu uzņemšanu papildus 30 rezidentiem ik gadu, un tādējādi šogad sasniegts vēsturiski lielākais valsts budžeta finansēto rezidentūras vietu skaits – 297. Indikatīvi turpmākajos gados tās būs 287 vietas. Salīdzinājumam – iepriekšējos gados tās bijušās vidēji 240 vietas. Tādējādi rezidentūras vietu skaits šobrīd ne tikai ir pietiekams kārtējā gada ārsta grādu ieguvušo skaitam, bet arī dod iespēju uz valsts budžeta finansētu rezidentūru pretendēt citu gadu absolventiem. Vienlaikus gan jāatzīst, ka jauno speciālistu sagatavošanā ir būtiski saglabāt arī konkurenci, lai garantētu spējīgāko un motivētāko rezidentu uzņemšanu, kas tādējādi veicina kvalitatīvākus veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotājiem. Tāpat jāņem vērā izglītības iestāžu un ārstniecības iestāžu kapacitāte jauno speciālistu apmācībā, kas ir ierobežota.
Veselības ministrija mērķtiecīgi palielina rezidentūras vietu skaitu pirmās jeb pamatspecialitātes apguvei, kas ir būtiski svarīgi neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai iedzīvotājiem. Tie ir, piemēram, ģimenes ārsti, ķirurgi, internisti, ginekologi, dzemdību speciālisti. Vienlaikus sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju ir uzsākts darbs arī pie apakšspecialitāšu un papildspecialitāšu kā mikrokvalifikāciju apguves iespēju attīstīšanas profesionālajā tālākizglītībā. Sadarbībā ar augstskolām un profesionālajām organizācijām šobrīd tiek vērtētas specialitātes, kurās rezidentūras programmas būtu iespējams transformēt uz profesionālo tālākizglītību, padarot šo specialitāšu apguvi elastīgāku, izmaksu efektīvāku un ļautu ārstniecības iestādēm savlaicīgi plānot un sagatavot nepieciešamos speciālistus. 2022. gadā ir veiktas arī izmaiņas valdības noteikumos, un rasta iespēja no valsts budžeta nodrošināt arī uzņemšanu maksas rezidentūrā, sedzot atalgojumu izmaksas. Tā rezultātā šogad maksas rezidentūrā studē 219 rezidenti.
Lai jaunos speciālistus piesaistītu un noturētu veselības aprūpes sistēmā, rezidentiem, kuru apmācība tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, ir noteikts pienākums piecu gadu laikā pēc rezidentūras beigšanas trīs gadus normālā darba laika ietvaros strādāt veselības aprūpes sistēmā. Un savukārt, lai atbalstītu jauno speciālistu iesaisti zinātniskajā darbībā, pagājušajā gadā tiesiskajā regulējumā tika iekļauta norma, ka obligātās “atstrādes” termiņā iekļauj arī nodarbinātību augstskolā pedagoģiskajā vai zinātniskajā darbā atbilstošajās specialitātēs, studijas doktorantūrā vai valsts zinātniskajā institūtā veicot zinātnisko darbu attiecīgajās specialitātēs. Šāds risinājums tika izstrādāts sadarbībā ar Latvijas Jauno ārstu asociāciju.
– Liela problēma medicīnas nozarē un sabiedrības veselībā ir arī pašu cilvēku – pacientu – pārāk vieglprātīgā attieksme pret savu veselību. Bieži pie ārsta cilvēki vēršas tad, kad slimība jau ielaista, kad būtībā notiek cīņa par veselības un pat dzīvības saglabāšanu, nevis par veselības uzturēšanu. Kā, Jūsuprāt, panākt sabiedrības attieksmes maiņu, lai mēs varētu panākt daudz savlaicīgāku profilaksi, agrīnāku diagnostiku u.c. jautājumus, kas tieši saistīti ar visas sabiedrības veselību?
– Izpratne par savu veselību, to, kā funkcionē ķermenis, kas ir nepieciešams, lai saglabātu veselību un līdz ar to paildzinātu kvalitatīvi nodzīvotos dzīves gadus, jāveido jau bērnībā, tādēļ nepieciešama šo tēmu lielāka integrācija izglītības saturā. Salīdzinoši nesen ir panākta vienošanās ar Izglītības un zinātnes ministriju par nepieciešamību pēc Veselas un izglītotas sabiedrības padomes izveides, kuras pārraudzībā abu nozaru eksperti izstrādātu zinātnē un datos balstītus izglītojošus materiālus gan skolēniem, gan viņu vecākiem, kā arī metodiskos materiālus pedagogiem.
Paralēli noteikti ir jāstrādā arī ar pārējo sabiedrību, jo īpaši riska grupām. Nereti pastāv stigma, bailes un nezināšana par dažādām diagnozēm un to ārstēšanas iespējām. Mūsdienās tehnoloģijas un ārstēšanas metodes ir strauji attīstījušās, tādēļ izārstēšanās arī pie smagām diagnozēm ir iespējama. Nav noslēpums, ka valsts budžeta līdzekļi veselības nozarei ir ļoti nepietiekami, tādēļ organizēt plašas sabiedrības informēšanas kampaņas iespējams tikai fragmentāri, ja tam ir rasts, piemēram, ES fondu atbalsts. Un tādēļ šajos jautājumos es saskatu lielu gan nevalstiskā, gan privātā sektora lomu – izglītot sabiedrību gan par veselīgu dzīvesveidu, gan savlaicīgu diagnostiku, kā arī iespējām dzīvot kvalitatīvu dzīvi ar dažādām diagnozēm. Tikai kopā mēs varam uzlabot sabiedrības veselības rādītājus, mazināt bailes no ārstēšanās un aicināt savlaicīgi domāt par savu veselību.
Līdztekus minētajam izglītojošajam darbam nepieciešama sapratīgu ierobežojumu ieviešana, piemēram, attiecībā uz veselību ietekmējošiem produktiem. Veselības ministrija aktīvi virza un cīnās gan par tabakas izstrādājumu, gan alkoholisko dzērienu tirdzniecības un lietošanas ierobežojumiem. Tāpat mēs meklējam iespējas, lai vairāk atbalstītu, piemēram, ģimenes ārstus darbā ar profilakses jautājumiem savās praksēs – finansējumu papildu darbinieku piesaistei, piemaksu par profilaktisko darbu un citus risinājumus. Tomēr fonā mums visu laiku ir ilggadējs finanšu deficīts veselības nozarē, un tas nenoliedzami ietekmē arī sabiedrības veselības stāvokli novēloti pieejamu izmeklējumu un citu ar finanšu iztrūkumu saistītu problēmu dēļ.
Tomēr, neskatoties uz to, mums ir izdevies šogad rast iespēju iekšējā līdzekļu pārdalē novirzīt līdzekļus jaunām svarīgām programmām, piemēram, 1,3 miljonus Garastāvokļu programmas pieejamības nodrošināšanai un turpināšanai pusaudžiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem Rīgā un reģionos. Tāpat no 1. aprīļa valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā ir iekļauta laparoskopiska miomektomija, medicīniskais papilduzturs jeb speciālā pārtika, jauni skrīningi jaundzimušajiem (spinālai muskuļu atrofijai un smagam kombinētam imūndeficītam), lai savlaicīgi atklātu un ārstētu patoloģijas. Savukārt no 1. jūnija ir uzsākta valsts apmaksāta Agrīnas intervences programmu pacientiem ar šizofrēniskā spektra traucējumiem. Tāpat no 1. jūnija ir paplašināts pakalpojumu sniedzēju skaits agrīnas intervences nodrošināšanai bērniem ar autiskā spektra traucējumiem.
– Viena no problēmām, ar ko saskaras īpaši jau privātā sektora klīnikas, ir veselības apdrošināšanas sistēmas un valsts apmaksāto pakalpojumu sistēmas sakārtošana. Piemēram, nav iespējama “kombinēta” pakalpojuma saņemšana – ja ir valsts apmaksāts pakalpojums, tad nav iespējams izmantot to apvienojumā ar maksas pakalpojumu. Proti, pacients saņem valsts pakalpojumu, bet nevar šo apmaksāto daļu kombinēt ar maksas “daļu, piemaksājot starpību, vai starpību sedzot apdrošināšanai. Vai un kā var šo problēmu risināt?
– Jautājums par to, vai, kā un cik lielā mērā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumus būtu iespējams papildināt ar maksas medicīnas sadaļu aktualizējas periodiski. Jāuzsver, ka šobrīd jau pastāv dažādas valsts un maksas pakalpojumu kombinēšanas iespējas, piemēram, paaugstināta komforta palātas slimnīcās, dzemdību palīdzībā – individuālie līgumi ar ārstu vai vecmāti, neauglības ārstēšanā u.c. Tomēr maksas pakalpojumu piesaiste šajos gadījumos tiešā veidā neietekmē pašu ārstniecības pakalpojumu.
Pašreizējā veselības aprūpes sistēmā, un nepastāvot pilnvērtīgai veselības aprūpes digitalizācijai un datu apmaiņai starp valsts un privāto sektoru, ir zināmi riski valsts un maksas pakalpojumu kombinēšanai.
Šobrīd norit darbs gan pie vienotu nacionāla līmeņa kvalitātes standartu izstrādes un ieviešanas nākotnē, gan vienotas valsts apmaksāto pakalpojumu rindas mehānisma ieviešanas, tādēļ es ceru, ka jau tuvā nākotnē mēs varētu atgriezties pie šī jautājuma aktualizēšanas.
– Mūsu GASTRO ZIŅU tradicionālais jautājums – Jūsu novēlējums nozares kolēģiem un, protams, arī GASTRO CENTRAM?
– Veselības aprūpe sistēma ir visu iesaistīto pušu kopīga atbildība un komandas darbs. Tikai strādājot kopā, mēs varēsim sasniegt uzlabojumus. Es ļoti ceru uz nozares atbalstu veselības nozares sakārtošanā un sistēmas uzlabošanā, jo augstu novērtēju ārstu, māsu, ārstniecības iestāžu vadības komandu un citu nozares speciālistu redzējumu un ieteikumus. Savā darbā cenšos atrast laiku pēc iespējas vairāk apmeklēt dažādas ārstniecības iestādes, ģimenes ārstu prakses, pie katras iespējas cenšos uzklausīt nozares speciālistus – un esmu pateicīga par katru sniegto novērojumu, ieteikumu un arī konstruktīvu kritiku par sistēmas nepilnībām, jo manās interesēs ir “uzlikt uz sliedēm” veselības aprūpes sistēmu tā, lai tā labi funkcionētu, būtu saprotama veselības aprūpē strādājošajiem un pieejama mūsu cilvēkiem Latvijā.
Paldies visiem veselības aprūpē strādājošajiem – uz jūsu pleciem turas mūsu cilvēku veselība, dzīvība un valsts nākotne! Nākotne pieder darītājiem, tādēļ darīsim kopā – strādāsim labākas nākotnes vārdā!
