Prof. Aivars Lejnieks: “Redzēt, dzirdēt, klausīties, runāt un spriest…”
Prof. Aivars Lejnieks*,
Latvija
Kādreizējās trīsvienības – ārsts, slimnieks un Dievs – vietā pēdējos gados parādījusies četrvienība, klāt nākušas dažādas juridiskas regulas, ko drīkst un ko nedrīkst. Taču pati būtiskākā medicīnā ir “mazā trīsvienība” – ārsts, slimnieks un viņa slimība –, bet saikne starp šiem jēdzieniem nozīmē slimnieka spēju akceptēt slimību un pieņemt tās ārstēšanu.
Esmu daudz lasījis un mācījies no profesora Ilmāra Lazovska, kurš teicis, ka ārsta domāšana pārsvarā ir zinātniska, un tādai tai arī jābūt, savukārt slimnieks domā fenomenoloģiskās kategorijās, kas balstītas uz iekšējiem pārdzīvojumiem, nojautām un vēlmēm. Ārsts pēta, apstiprina un rīkojas. Slimnieks jūt, stāsta, pakļaujas vai pretojas. Pakļaušanās vai pretošanās intensitāte atkarīga no kontakta starp ārstu un slimnieku, tādēļ kontakts ir visbūtiskākais, kas mums ir nepieciešams.
Pareizā klīniskā domāšanā ir nepieciešama patoloģijas korelatīva izpratne, kas nozīmē skatīt visas svarīgās orgānu sistēmas kopumā, un tikai pēc tam izdarīt secinājumus par diagnozi un dot ārstēšanas norādījumus. Ļoti svarīgi atcerēties, ka nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus no viena simptoma vai vienas pazīmes, jābūt mierīgam, jāpieņem savi lēmumi.
18. gadsimtā visa pamats bija ārsta novērojumi un ārsta spriedums, tā bija nealgoritmizētā medicīna. Lai attīstītos algoritmizētā medicīna, bija jāattīstās arī uz pierādījumiem balstītai medicīnai, un tās ietekme joprojām būtiski palielinās. Tāpat palielinās arī tehnokrātija – dažādu iekārtu attīstība, radioloģiskās, endoskopiskās, operatīvās ierīces u.t.t. Tā visa rezultātā pēdējā gadsimta laikā dzīvildze palielinās, taču pacientu apmierinātība ar medicīnu samazinās. Kāpēc? Visam pamatā ir pieci pamata elementi – redzēt, dzirdēt, klausīties, runāt, spriest.
Aivars Lejnieks
Kas veido ārsta autoritāti un rada pacienta ticību un paļāvību ārstam? Tā ir:
– ārējā autoritāte – atsauksmes no citiem pacientiem, autoritāte kolēģu vidū;
– ārējais izskats – apģērbs, tīras rokas, seja, patīkama smarža, pieklājīga izturēšanās;
– kabinets, kurā valda gaišums, tīrība, ērtums un klusums;
– iepazīšanās veids un saruna ar pacientu – pirmie vārdi, valoda, intonācija, saprotama un slimnieka intelektam atbilstoša izteiksme;
– visbeidzot, slimnieka izmeklēšana – pēc zināmas shēmas, ar labi izdomātu un slimniekam izjūtamu plānu – “a capite ad calcem”.
Šodien pieejamas tādas izmeklēšanas metodes kā sonoskopija, ehokardiogrāfija un daudzas citas. Taču slimniekam ir būtiski apzināties, ka viņa ārsts ar saviem maņu orgāniem – ausīm, rokām, acīm – var daudz ko noteikt, bet ar pārējām metodēm tikai apstiprināt vai noliegt to, par ko jau ir domājis.
Profesors Ilmārs Lazovskis savā grāmatā “Kamēr vēl” rakstīja: “Ārsta izturēšanās ir māksla, ko var iemācīties. Tā ir trausla, viegli sagraujama un grūti pārveidojama, bet bieži vien nepietiekami novērtēta. Tā prasa no ārsta kā personības uzskatīt arī pacientu par personību un cienīt viņa domas.” Un vēl: “Ārsta izturēšanos bieži grauj mūsdienu medicīnas tieksme uz specializāciju (pievēsties tikai vienam orgānam). Pacients parasti uztver sevi visu par slimu, un tāpēc baidās, ka ārsts, ārstēdams vienu orgānu, var neievērot cita orgāna slimību.”
Tā ir mūsdienu medicīnas otra negatīvā blakne – mēs ne vienmēr cenšamies pacientu aplūkot visu un redzēt, ka pacients ir personība un organisms kopumā, nevis tikai sirds vai tikai plaušas.
Te gribētu citēt kanādiešu terapeita un vislielākās pasaules autoritātes medicīnas filozofijā Viljama Oslera (1849–1919) teikto: “Uzmanīgi ieklausieties pacientos, un viņi jums pateiks priekšā diagnozi!” Bez tā, ka jāmāk sarunāties, ir jāmāk arī klausīties, taču mēs nedzirdam pat ceturto daļu no tā, kas mums bija jādzird. Kā atzinis ASV zinātnieks un ārsts V. Jomanss, mēs domājam daudz ātrāk nekā runājam, varam prognozēt to, kas tiks pateikts, tādēļ kļūst garlaicīgi un mēs “atslēdzamies”.
Kad mums kaut ko saka, tā vietā, lai klausītos, domājam, kādu vajadzēs dot atbildi. Mums stāsta par jaunām idejām, kuras no pirmā mirkļa neapmierina, noklausījušies visu līdz galam, sākam pārdomāt, kā šīs idejas noraidīt, kā pierādīt, ka tās nederēs. Mums vienkārši nepatīk runātājs, tāpēc esam neuzmanīgi.
Mēs nesaprotam, par ko ir runa, vai nu tāpēc, ka slikti paskaidro, vai arī tāpēc, ka materiāls ir ļoti sarežģīts. Negribas izskatīties kā muļķiem, izliekamies, ka viss ir skaidrs, mājam ar galvu, it kā piekrītot, bet šajā laikā domājam pavisam kaut ko citu. Izmeklējot pacientu, šie elementi traucē labi un pareizi klausīties. Kā iemācīties labāk klausīties savu pacientu? Lūk, daži mani ieteikumi:
– esi iejūtīgs pret pacientu;
– sarunas sākumā centies iegūt kontaktu ar pacientu;
– pietiekoši daudz skaties uz pacientu;
– centies nepārtraukt;
– neapstrīdi pacienta teikto;
– neizdari priekšlaicīgus secinājumus.
Posmā “ārsts–slimnieks” un “slimība–slimnieks” ārstam jāapzinās, ka dažādu parādību rašanās un to veids slimnieka apziņā, visumā ir haotisks fenomens, kas saistīts ar dažādām nelineārām sakarībām. Tādēļ saskarsmē ar pacientu nepieciešams izmantot eidētisko metodi, kas nozīmē atteikšanos no sprieduma par realitāti ārpus subjektīvās pieredzes un tīras transcendentālās apziņas aplūkošanas.
Ārsta uzdevums ir, balstoties stingri zinātniskās medicīnas atziņā, meklējot diagnozi un izvēloties visracionālāko ārstēšanas paņēmienu, palīdzēt sistēmai atgriezties iepriekšējā normāli haotiskajā stāvoklī.
Profesors J. Anšelevičs uzskatīja, ka diagnoze tikai norāda ceļu. Arī individuāla ārstēšanas plāna izvēle ir sarežģīta, kurā no simt cilvēkiem deviņdesmit astoņiem konkrētās zāles palīdz ļoti labi, bet diviem – nē. Jāprot uzklausīt slimnieku un neatgaiņāties no viņa sūdzībām, kaut arī tas neiederas slimības kopainā. Kontakts ar slimnieku ir neatņemams dziedināšanas komponents. Gribu uzsvērt, ka šajā gadījumā profesors speciāli lietoja vārdu dziedināšana.
Viens no zinātniskās medicīnas pamatlicējiem un medicīniskās filozofijas veidotājiem Latvijā Pauls Stradiņš rakstīja: “Jūs aprakstāt vēstures likumības, krājat hronoloģiju. Bet jūsu vēsturē neredzam cilvēka – ko viņš ēda, ko dzēra, ko domāja un kā domāja, kā viņš mīlēja un cieta. Ir laikmeta “likumības”, nav laikmeta paša”.
Veiksmīgai ārstēšanai vienmēr ir un būs nepieciešama tieša ārsta klātbūtne. Pie ārsta nenāk slimība, bet slimais cilvēks, un viņa individualitāte padara slimību ārkārtīgi neparastu, vienmēr īpatnēji veidotu. Esiet vērīgi un uzmanīgi pret savu pacientu!
* Aivars Lejnieks – Rīgas Stradiņa universitātes profesors, RSU Iekšķīgo slimību katedras vadītājs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
***
Iepazīties ar konferences “Nākamo 20 gadu izaicinājumi gastroenteroloģijā – vai gremošanas sistēmas audzēji paliks pagātnē un vai mākslīgais intelekts ir nākotnes dakteris?” pilnu ierakstu bez maksas var, reģistrējoties tālākizglītības platformā “Evisit” (www.evisit.eu).
