Indriķis Muižnieks: “Reitingi, tāpat kā statistika, tiek veidoti uz datiem, kādus mēs tajos ieliekam.”
Nākamā gada valsts budžets vismaz oficiālajās prioritātēs minētas četras tēmas: aizsardzība, iekšējā drošība, izglītība… Un, jā, arī veselība. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka aina izglītības, zinātnes un veselības nozarēs šķiet rožaina. Eksperti zvana trauksmes zvanus par izglītības kvalitātes kritumu, mūsu augstskolas “grimst” starptautiskajos universitāšu reitingos, bet zinātnes finansējums ir zem katras kritiskās robežas… Un, protams, medicīnas izglītība un medicīnas zinātne nav nekāds izņēmums. Tādēļ “GASTRO Ziņas” aicināja uz sarunu Indriķi Muižnieku, Latvijas lielākās augstskolas – Latvijas Universitātes – rektoru un profesoru, kurš “GASTRO Ziņām” stāsta par to, kur šobrīd atrodas medicīnas zinātne, pētniecība un sadarbība starp ārstiem–praktiķiem, pētniekiem un zinātniekiem, medicīnas nozares attīstību Latvijā, sadarbību ar privātajām klīnikām medicīnas pētījumu jomā, raugoties no augstskolas, kas gatavo nākotnes mediķus viedokļa.
Sabiedrībā lielākoties valda viedoklis, ka mūsu medicīnas sistēmā nekas nav kārtībā, ka veselības aprūpe ir atstāta novārtā, taču tajā pat laikā pie mums brauc ārstēties zviedri, norvēģi, vācieši… Kāpēc, Jūsuprāt, ir šāda zināma disonanse starp mūsu pašu un ārzemnieku vērtējumu?
Foto: Latvijas Universitātes Komunikācijas un inovāciju departaments
Runājot par pakalpojumu un medicīnas sistēmas kvalitāti Latvijā, skaidrs, ka šeit mēs strādājam, pamatā domājot par kvalitāti un par pacientu. Lai gan samaksa, atlīdzība ir pieaugusi (un tā ir laba zīme), tomēr atlīdzība un ieguldījumi, kurus mēs esam veikuši un kur pēc tam šo izmaksu aprēķini ir jāatgūst, ir salīdzinoši mazi. Ieguldījums kopumā uz vienu cilvēku, kas Finanšu ministrijai šķiet milzīgs, īstenībā ir pusotru reizi mazāks nekā kaimiņvalstīs un divas, trīs reizes mazāks nekā citur Eiropā un, protams, arī Skandināvijā. Līdz ar to par samaksu, ko pacients reizēm ir spiests maksāt par pakalpojumu, šeit saņem augstāku kvalitāti un arī kvalificētāku analīzi, kvalificētāku ārstēšanu, nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Protams, tā ir konkrētu diagnožu, konkrētu pakalpojumu cena, tie nav specifiski gadījumi, kuri mums nav pārstāvēti, tās nevar būt specifiskas zāles, kuras mums nav pieejamas. Ja mēs runājam par veselu virkni bāzes pakalpojumu, bāzes procedūru, kuras Latvijā ir tiešām augstā līmenī un relatīvi pieejamākas un lētākas, tas ir saucamais medicīnas tūrisms. Un droši vien tie, kas šos maksas pakalpojumus sniedz, no tā var pamēģināt arī iegūt kādu skaidri sarēķināmu labumu.
Lielākoties ar terminu “medicīnas pakalpojumi” mēs saprotam tikai vizīti pie ārsta vairāk vai mazāk labiekārtotā infrastruktūrā, taču bieži neaizdomājamies vispār par to, ka medicīna nav tikai konkrēts ārsts, konkrēta procedūra, konkrēts izmeklējums. Lai tie vispār varētu notikt, ir jābūt gan ārstu izglītībai, gan tehnoloģiskajam nodrošinājumam, zināšanām, kā un kāpēc tehnoloģijas izmantot. Tātad stāsts ir par pastāvīgu attīstību un sekošanu līdzi jaunākajam nozarē. Kāda, Jūsuprāt, šobrīd ir situācija Latvijā un tostarp Latvijas medicīnas izglītības iestādēs (LU MF, RSU, koledžās)? Vai spējam sekot līdzi jaunākajam pasaulē??
Protams, ka medicīnas pakalpojumi un procedūras, ko varam piedāvāt, un tehnoloģijas, kas ir nepieciešamas šīs procedūras īstenot, attīstās un ir jomas, kur mēs turam līdzi un kur ieguldījumi ir samērīgi, un to mēs vēl varam pacelt, bet ir procedūras, kur, manuprāt, mums tomēr būtu nepieciešamas nopietnas papildu investīcijas. Kaut vai tā pati robotu ķirurģija, kas pasaulē jau ir standartprocedūra, tas attiecas arī uz vēdera dobuma dažādām operācijām, bet pie mums tas vēl ir ierakstīts tikai nākotnes sapņos.
Sekot līdzi attīstībai pasaulē mēs, protams, varam, un te ir Universitātes lielā priekšrocība, salīdzinot ar jebkuru citu augstskolu Latvijā. Mums ir ne tikai medicīnas, bet arī ar medicīnas zinātni saistīto zinātnes nozaru tehnoloģiskā un infrastruktūras bāze, kas ir gan fizika, gan ķīmija, gan bioloģija pietiekami augstā līmenī. Veselības aprūpes sekmīgai attīstībai plašākā nozīmē arī sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir pietiekami liela loma. Mums ir jāizmanto šī priekšrocība, jo mums ir sakoncentrēts vienuviet viss šis plašais spektrs.
Mums ir jābūt pietiekami labi sagatavotiem šajās bāzes zinātnēs, lai būtu gatavi arī konkrētām zināšanām, kas kādai jaunai tehnoloģijai ir nepieciešamas, kaut pašas tehnoloģijas vēl tikai parādīsies. Piemēram, medicīnā jauno izdzīvojošo izotopu izmantošanas metodes, kuru ražošana šobrīd Latvijā nav, bet būtu nepieciešama. Tās arī būtu konkurences priekšrocības, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm. Tāpēc mēs jau tagad mācāmies Eiropas Kodolpētījumu centrā (CERN). Tikko tāda tehnoloģija un tādas infrastruktūras parādīsies, tā mēs tās varēsim arī likt lietā.
Šis jautājums cieši saistīts ar beidzamajā laikā medijos un politiskajās diskusijās pieminēto Latvijas augstskolu “kritumu” starptautiskajos universitāšu reitingos. Taču ne pasniedzēju, ne zinātnieku kvalifikācija jau nav kritusies…
Šie pēdējie reitingu rezultāti parādīja tādu vispārēji zināmu īpatnību, ka svarīgs ir ne tikai tas, kas ir izdarīts, bet arī tas, kā to saskaita. Lielākais kritums bija saistīts ar tām visām aktivitātēm, kas ir daļēji veiktas arī praktiskajās medicīnas iestādēs, īpaši lielajās slimnīcās, Austrumu Klīniskajā universitātes slimnīcā un Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Nezinu, kādu, bet varbūt vislabāko nodomu vadīti reitinga veidotāji zinātniskās publikācijas (un tas ir būtisks faktors visā šajā reitingu sistēmā), kuras tika izstrādātas un kurās tiek iesaistītas arī šīs slimnīcas (kas no vienas puses ir ļoti labi, un bez tā nevar iztikt, jo medicīnas zinātne bez šīs klīniskās bāzes, kuras atsevišķi katrai Universitātē pie mums nav), no universitātes snieguma izsvītroja. Līdz ar to visskarbāk cieta tie, kuriem ir visvairāk šo ar medicīnas iestādēm saistīto publikāciju – vispirms tā ir RSU, un, protams, ne tik jūtami, bet tomēr kāds zaudējums nāca arī LU. Gribu uzsvērt: tas ir apliecinājums, ka reitingi, tāpat kā statistika, tiek veidoti uz tiem datiem, kādus mēs tajos ieliekam, un tāpēc ļoti rūpīgi jāseko, vai mūsu datu sagatavošanas sistēma atbilst tam, ko no mums sagaida šie reitingu veidotāji.
Jūs esat Latvijas Universitātes kā zinātnes augstskolas vadītājs, tādēļ jums noteikti ir savs skatījums par to, kāda ir mūsu zinātnes augstskolu medicīnas jomā vieta starp, piemēram, Eiropas Savienības vai pat pasaules zinātnes augstskolām?
Es domāju, ka mēs esam daudzās jomās atbilstoši un pat varbūt kaut kur pasaules līmeņa zinātnes un arī šo medicīnas studiju sasniegumu priekšgalā. Bet, protams, ne visās jomās, jo, kā jau minēju, bieži vien mums pietrūkst pašu jaunāko tehnoloģiju, bieži vien mēs esam visnotaļ ierobežoti līdzekļu ziņā, bet mēs varam to kompensēt ar to, ka esam pietiekami kompakti un koncentrēti. Mums ir iespējas varbūt ļoti nelielā ļaužu pulkā, zinātnieku un studentu pulkā, atrast labākos, pieredzējušākos un perspektīvākos cilvēkus un mērķtiecīgi tad arī viņos ieguldīt, jo, protams, materiālā un finansiālā bāze ir svarīga, bet talants ir tas, kas izšķir visu. Tāpēc mums ir īpaši jārūpējas, lai šie talanti tiktu atbalstīti, lai mēs viņus varētu savlaicīgi identificēt, un atcerēties to, ka ne jau ar skaitu un naudu vien, bet arī ar apdāvinātību un gatavību strādāt un, protams, uzcītību mēs varam daudz ko panākt. Galu galā seno grieķu bija mazāk nekā igauņu, bet viņu sniegums ir pamats visai mūsu Rietumu civilizācijai.
Medicīnas zinātne ir viena no tām jomām, kur ir ļoti svarīgi klīniskie pētījumi jeb, citiem vārdiem sakot, jaunizgudroto tehnoloģiju vai medikamentu izmēģinājumi. Bez tiem nav iespējams ieviest kādus jauninājumus reālajā medicīnā un veselības aprūpes jomā. Kādam būtu jābūt tam ideālajam modelim sadarbības shēmā “zinātnieks – pētniecība – klīniskie pētījumi – zinātnieks – jaunumu ieviešana”?
Ja mēs runājam par translācijas medicīnu (translācija šajā ziņā varbūt ir piemērots vārds, lai raksturotu, kā zinātnieku izstrādātais jaunais paņēmiens, jaunā tehnoloģija, jaunā pieeja tiek pārtulkota medicīnas valodā), tad ir ļoti svarīga sadarbība ar praktiskās medicīnas iestādēm. Ja mēs runājam par sadarbību ar lielajām klīnikām, kuras Latvijā tādu vai citādu apstākļu dēļ ir diezgan īpatnējā juridiskajā formā, var rasties daudz jautājumu un problēmu, kā salāgot to iespēju, ko piedāvā jaunais zinātnes sasniegumu, ar, protams, nepieciešamo, bet tomēr ļoti stingri uzrakstīto dienaskārtību, kā tas ir lielajām slimnīcām. Uzveru, ka sistēma pie mums ir unikāla, un daudzās mūsu pašu kaimiņvalstīs slimnīcas ir daudz lielākā saiknē ar universitātēm, nepiederot, protams, tieši universitātei (kas arī nav universitātes pamata uzdevums – īstenot regulāro veselības aprūpes darbu. Bet bez slimnīcas klātbūtnes universitātes pilnvērtīgas medicīnas studijas īstenot nevar, un tāpēc parasti pastāv jaukta tipa līdzdalība, kā, piemēram, Tartu, kur universitāte kopā ar pilsētu un valsti ir šīs slimnīcas nodibinājumi, nevis kapitālsabiedrības veidotāji. Tas būtu viens no ceļiem, kas varētu sekmēt šo translācijas procesu.
Otrs ceļš, protams, ir daudz plašāk sadarboties ar privāto sektoru, ar tādām uz attīstību orientētām kompānijām kā GASTRO CENTRS. Protams, sadarbība, iespējams, būtu mazāka apjoma, varbūt fokusētāka, bet arī uz šādu inovatīvu risinājumu izmantošanu ātrāk reaģēt spējīga. Protams, ļoti svarīgi un nepieciešami ir ne tikai izmantot uz inovāciju īstenošanu virzītās pētījumu programmas, ko šobrīd realizē Ekonomikas ministrija (piemēram, inovācijas biomedicīnas pētījums biomedicīnas un biofarmācijas jomā), bet arī tās vēl izvērst, plašāk iesaistot arvien lielāku medicīnas iestāžu klāstu. Citādi iznāk tā, ka translācijas pētījumus un klīniskos izmēģinājumus pie mums var veikt tikai tie, kuri var par to samaksāt, un tad tās ir lielākoties ārzemju kompānijas, ārzemju lielās firmas.
Praktizējošiem mediķiem un klīnikām ir ļoti svarīgi nemitīgi sekot līdz jaunākajiem sasniegumiem medicīnas zinātnē, medicīnas tehnoloģijās un iekārtu ieviešanā, farmācijas zinātnē. Vai, Jūsuprāt, mūsu medicīnas augstskolas var un spēj piedāvāt augsta līmeņa pakalpojumus? Pirmkārt, jauno mediķu apmācībā. Otrkārt, arī nodrošinot sadarbību ar jau praktizējošiem ārstiem.
Lai sekotu jaunajām tehnoloģijām un padarītu tās zināmas un pieejamas gan studentiem, gan praktizējošiem ārstiem, tieši universitātes, manuprāt, ir ideāla vide. Gribu pieminēt starptautiskās sadarbības projektus, kas pieejami mūsu mediķiem gan Eiropas Savienības zinātniskajā ietvarprogrammā “Horizen” jeb “Apvērsums”, gan arī partnerības līgumu, kas mums ir noslēgti ar pasaules universitātēm, ietvaros. Šī sadarbība nodrošina stažēšanos, kas iesācējiem ārstiem un rezidentiem ir ļoti svarīgs jautājums, kā arī piedalīšanos konferencēs, semināros, meistardarbnīcās medicīnā.
Pēdējā laikā esam plaši uzsākuši un izmantojuši tādas metodes kā eksperimentālo mācību ķirurģiju uz dzīvnieku orgāniem vai uz augļiem un dārzeņiem. Tomātu sašūt nemaz nav viegli. Vēl mums notikušas uz jauno tehnoloģiju un jaunās pieredzes apgūšanas balstītu semināru kara apstākļu mikroķirurģijai veltītās praktiskās nodarbības ar mūsu ļoti entuziasma pilnu un pašaizliedzīgu atbalstu no ārstiem (gribētu noteikti pieminēt Olafu Libermani un Mārtiņu Malzubri), piedaloties arī Ukrainas pārstāvjiem, turienes jau tiešām praktizējošajiem mikroķirurgiem un arī labākajiem speciālistiem no visas pasaules, ar kuriem gan mūsu mediķiem, gan mūsu kolēģiem ir sadarbība. Un tas pats attiecas arī uz daudziem šo specifisko jauno jomu un tehnoloģiju pasaulē atzītākajiem speciālistiem no Vācijas, Amerikas Savienotajām Valstīm, Izraēlas un citām valstīm, kuri labprāt piedalās šādos pieredzes apmaiņas semināros. Un tāpat arī mūsu vadošie speciālisti gan kardioloģijā, gan gastroenteroloģijā, gan onkoloģijā ir tie, kuri ir gaidīti lielajos pasaules forumos.
Izstrādājot jaunas tehnoloģijas, zāles vai pakalpojumus veselības aprūpē nepietiek tikai ar zinātnieku, kas laboratorijā rada ko jaunu. Ir vajadzīga sadarbība ar praktiķiem. Ja par sadarbību starp, piemēram, LU un universitāšu slimnīcām būtu skaidrs, tad kā Jūs redzat sadarbību starp zinātnes augstskolām un privātajām klīnikām, kur nereti strādā augstas raudzes ārsti–speciālisti?
Protams, ka tā nav tik liela, nav tik plašā apjomā izvērsta, kā tas ir ar jau minētajām lielajām klīnikām, bet sadarbība tomēr notiek. Un es esmu pārliecināts, ka šeit ir arī iespējas tālākai izaugsmei. Te var pieminēt gan Otorinolaringoloģijas klīniku, kuru vada Kaspars Peksis, gan arī GASTRO CENTRU, kurā strādā mūsu un citu medicīnas izglītības iestāžu mācībspēki. Medicīnas un izglītības sistēma kopumā ir ierobežota līdzekļos, bet mēs esam atvērti, un saprotam, ka bieži vien šajās mazajās prakses vietās, ja vien tās ir atbilstīgas mūsdienu tehnoloģiju un metožu prasību līmenim, mēs varam, iespējams, konkrētam studentam vai konkrētam rezidentam iegūt individualizētu atbalstu. Neaizmirsīsim arī, ka jaunais ārsts un vēlāk rezidents nevar pirmajā stadijā būt pārāk šauri specializēts, ir jābūt pietiekami plašam redzeslokam sākumā, un arī jau tad, kad ir izvēlēta specialitāte, jāiegūst pietiekami plašs zināšanu apjoms. Tāpēc arī medicīnas studiju laiks ir tik ilgs. Un principā šajā ziņā ir lielas perspektīvas izaugsmei sadarbībā ar privātajām medicīnas institūcijām.
Ja runājam konkrēti par GASTRO CENTRU, tad šeit strādā vadošie gastroenteroloģijas speciālisti, piemēram, mūsu Universitātes profesors Mārcis Leja. GASTRO CENTRA speciālisti ir daudzu mūsu projektu iniciatori un arī strādā universitātē, māca studentus. Tā ir, manuprāt, ļoti laba sadarbības pieredze. Tāpat es gribētu uzslavēt jau pieminēto Otorinolaringoloģijas klīniku, arī “Premium Medical”, Medicīnas centru “ARS” un “Veselības centru 4”.
Noslēgumā tradicionāls “GASTRO Ziņu” jautājums – Jūsu novēlējums GASTRO CENTRA mediķiem?
Vēlu labu sadarbību, labus un apmierinātus pacientus, jaunu tehnoloģiju ieviešanas iespējas un labu sadarbība ar Latvijas Universitāti, izmantojot tās labās iestrādnes, kādas mums gadu gaitā ir izveidojušās.
