Vai pacients var pieprasīt konkrētu veselības aprūpes pakalpojumu?
Ilze Vilka,
zvērināta advokāte, Mg.iur.
Publiskā telpā daudz dzirdam par veselības aprūpes jautājumiem, par pacientu tiesībām. Pacientu tiesību likums nosaka pacienta tiesības saņemt izskaidrojošu informāciju pirms veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas un tiesības pieņemt brīvu un nepiespiestu lēmumu piekrist piedāvātajai ārstniecībai vai no tās atteikties. Pacientu tiesību likums to definē kā informēto piekrišanu. Pacients var arī atteikties no kādas ārstniecībā izmantojamas metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā.
Bet vai pacients var pieprasīt ārstam veikt kādu konkrētu ārstniecisku manipulāciju, ko pacients pats ir iecerējis? Piemēram, atnāk pie ķirurga uz konsultāciju jauna sieviete un saka, ka viņas vecmāmiņai bija vēzis kreisajā nierē, un grib, lai viņai izņem kreiso nieri. Sieviete norāda, ka slimnīcas cenrādī ir šāda operācija – nieres rezekcija, un apņemas visu apmaksāt no pašas līdzekļiem. Vai, piemēram, pie traumatologa, ortopēda atnāk vīrietis pusmūžā, skaidro, ka ir ļoti reliģiozs. Viņš lasa Bībelē – “un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, cērt to nost un met no sevis projām, jo labāk tev zaudēt vienu no saviem locekļiem, nekā visa tava miesa tiek iemesta peklē”, un pieprasa ārstam labās rokas amputācijas operāciju, jo viņam ir problēmas atturēties no alkohola lietošanas. Vai ārstam ir pienākums izpildīt jebkuru pacienta pieprasījumu?
Ārstniecības likuma 38. pants nosaka, ka “ārsts savā profesionālajā darbībā ir brīvs”. Šo noteikumu nereti mēdz pārprast, domājot, ka tā būtu visatļautība, tiesības neievērot likumu un darīt jebko. Tā tas nav. Ārstniecības likuma 38. pants juridiski tiek saprasts kā ģenerālklauzula, proti, likumdevēja apzināti veidots plašs jēdziens, kuru katrā konkrētajā gadījumā ir jāpiepilda ar konkrētu sociāli ētisku saturu. Ārsta profesionālajā darbībā sociāli ētisks saturs nozīmē vismaz trīs šādus virzienus:
– zināšanas un prasmes, kas ārstam jāizmanto pacienta veselības uzlabošanas interesēs;
– ārsta pienākums ievērot ētikas normas;
– ārsta pienākums ņemt vērā pacienta sociālo situāciju, piemēram, vai pacients spēs samaksāt par izrakstītajām zālēm.
Pacientu tiesību likuma 5. panta pirmā daļa nosaka, ka “katrai personai Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību”, savukārt ārsta kompetence ir izvērtēt, vai ārstniecība, kuru ir iecerējis pacients, ir nepieciešama pacientam, proti, vai tā ir atbilstoša pacienta veselības stāvoklim. Ikviens ārsts ir apguvis medicīnas tiesību un ētikas pamatprincipu “salus aegroti suprema lex” – “slimnieka veselība ir augstākais likums”. Šis princips tiek saukts arī par laba darīšanas principu. Ja pacienta iecerētā ārstniecība nebūtu medicīniski pamatota un varētu nest kaitējumu pacienta veselībai, tad ārstam nav tiesību izpildīt pacienta pieprasījumu. Tomēr ārsts arī nedrīkst ignorēt pacienta teikto, un ārstam ir pienākums veltīt laiku sarunai, mēģināt noskaidrot patiesos cēloņus un ieteikt atbilstošu ārstniecību.
Protams, veselības aprūpē ir arī tādi pakalpojumi, ko pacients var izvēlēties patstāvīgi, piemēram, ārsta konsultācija vai kādas manipulācijas, kas nerada kaitējumu vai arī kaitējums ir minimāls un atgriezenisks, piemēram, asins un urīna laboratoriski izmeklējumi.
Būtiskākais ārsta un pacienta attiecībās ir savstarpēja empātija, ārsta saruna ar pacientu, mēģinot saprast, kāpēc pacients vēlas pieprasīt kādu konkrētu pakalpojumu, un ieteikt labāko risinājumu.
