Florbolisti: “Vieglprātīga attieksme pret uzturu ir problēma.”

G.T.: Izmēģināt, nenoliedzami, var dažādas lietas, bet visam jābūt balansā. Vieglprātīgā attieksme pret uzturu diemžēl ir problēma, kur vispirms pietrūkst tieši izglītošana. Tas pienācīgi netiek darīts skolās, tāpēc sportista vide un sportista režīms zināmā mērā palīdz to kompensēt. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi, un saprotams, ka jaunībā gribas vairāk uzēst “fast food” pārtiku. Tas šķiet tik nevainīgi, un ir arī pārliecība, ka jauniem cilvēkiem ķermenis labāk pārstrādā šādu pārtiku un atjaunojas ātri. Un tāpēc jau nav, par ko uztraukties. Taču tas ir mīts. Pieradumam un cilvēka attīstībai ir liela nozīme pusaudžu un jaunības gados, tāpēc ēst sabalansēti ir priekšnoteikums, lai sasniegtu augstus rezultātus vēlāk, jo muskuļu, ķermeņa un pieradumu attīstība ir lielā mērā iegūta tieši jaunības gados.

– Vai Jūs uzskatāt, ka pareizs sportista uzturs ir temats, par kuru ir jārunā vairāk, vairāk jāinformē gan paši jaunie sportisti, gan vecāki?

R.V.: Ir ļoti svarīgi šai tēmai pievērst uzmanību. Jo jauno sportistu izvirzīto mērķu sasniegšana noteikti ir saistīta ar veselīgu uzturu. Tas ir svarīgi jau no pirmajiem soļiem sportā. Pirmajos sportošanas gados ēdienkarti visbiežāk nosaka vecāki, un tāpēc to iesaiste ir ļoti būtiska. Izglītojot jauniešus un vecākus, var sasniegt daudz labākus rezultātus veselīga un sportiska uztura jautājumos. Sasniedzot brieduma gadus, sportistam jau jābūt zināšanām, lai patstāvīgi spētu sakārtot savu ēdienkarti un nepieciešamības gadījumā zinātu, kur meklēt papildu informāciju vai konsultāciju. Turklāt labas zināšanas par veselīgu uzturu ir svarīgas ne tikai sportistiem, bet jebkuram jaunietim, kas būtiski uzlabos viņu dzīves kvalitāti.

G.T.: Nenoliedzami, to, ko ēdam bērnības un jaunības gados, vispirms nosaka vecāki. Man tā bija – ko mamma vakariņās uztaisīja, tas bija jāēd. Tādēļ kritiski svarīgi ir izglītot vecākus, jo jaunieši tieši no viņiem ņem piemēru, un apzināti vai dažkārt arī neapzināti “atkārto” to tālākā dzīvē, veidojot savas ēdienreizes no iepriekšējās pieredzes.

– Bet varbūt šis jautājums vispār nav problēma – attiecībā uz jaunajiem sportistiem? Galu galā jaunieši šobrīd daudz aktīvāk nekā agrāk seko līdzi dažādām, nosauksim to tā, “veselīgām tendencēm”…

R.V.: Šajā ziņā ir ļoti liela tā zināšanu amplitūda par sportisku uzturu. Sportisti, kuri sevi jau apzinās kā sportistu un mērķtiecīgi uz to strādā, daudz vairāk ieklausās padomos un mēģina pielietot savas zināšanas praksē. Liela problēma ir to pielietot saspringtajos treniņu un spēļu grafikos. Citreiz spēles notiek tālu no mājām, tādēļ pēc spēlēm nav iespējas kopīgi ieturēt labu un sabalansētu maltīti. Liela nozīme ir praktiskiem padomiem. Piemēram, ko darīt, ja pēc spēles vēl pāris stundas jābrauc uz mājām. Lai atjaunošanās process sāktos, ļoti svarīgi ir prast patstāvīgi sagatavot maltīti. Arī ikdienā ir lieli izaicinājumi. Bieži starp skolas beigām un treniņa sākumu nav pietiekoši daudz laika, lai paspētu ieturēt patiesi vērtīgu ēdienreizi. Daudz vieglāk, ērtāk, ātrāk un arī lētāk ir ieskriet kādā “fast food” ēstuvē. Lai lauztu šo paradumu, ir jāturpina izglītot jaunieši, uzsverot, ka veselīgs uzturs palīdzēs ne tikai sporta laukumā, bet arī skolā.

G.T.: Galvenais ir uzturu turēt balansā, tas ir, vajadzīga dažādība ēdienreizēs un “uz šķīvja”. Katrs cilvēks ir individuāls, tāpēc katram ir jāatrod, kas strādā vislabāk – gan laiks, kad ieturēt maltīti pirms treniņa, gan tas, ko ēst pirms spēlēm un treniņiem, cik daudz ēst u.t.t. Ne mazāk svarīgi ir arī sekot līdzi savam ķermenim un slodzei. To vislabāk ir kontrolēt un izmēģināt starpsezonu laikā, kad var atklāt jaunas lietas, un tad nav tik kritiski būt vislabākajā iespējamajā formā. Iegūto pēc tam var nostiprināt un adaptēt, sezonai sākoties un tās laikā. Man personīgi palīdz plānošana. Iepriekšējā dienā aptuveni izplānoju, kad un ko ēdīšu, lai būtu spēks un gatavība treniņam vai spēlei.

– Cik stingrai ir jābūt šādai “sportista diētai”? Vai ir iespējamas kādas “atlaides”? Vai un kā tiek uzraudzīta komandas sportistu pareiza uztura ievērošanu? Varbūt šajā vecumā tas vispār nav svarīgi?

R.V.: Mēs kā treneri noteikti sekojam līdzi, ko ēd un, galvenais, kā ēd mūsu spēlētāji. Protams, daudz vieglāk to ir izdarīt, ja esam nometnēs vai turnīros, kur visa komanda dzīvo kopā. Nometnes sākas jau no pirmajiem soļiem sportā, un jau ar pirmo nometni mēs sākam par to runāt un sekot līdzi. Caur sportu cenšamies skaidrot, kādi ir plusi veselīgas uzturam un kā tas palīdz sportistam. Ne vienmēr tas uzreiz izdodas, jo katrs jaunietis nāk no citas ģimenes ar saviem paradumiem. Tādēļ vēlreiz uzsvēršu, ka vecāku iesaiste šeit ir ļoti būtiska.

G.T.: Rutīnai un pašdisciplīnai ir jābūt ļoti konkrētai, it īpaši sezonas laikā. Jāseko uzturam līdzi, jāsamazina ātrās maltītes – jāēd, ja tā var izteikties, saturīgi. Atlaides vienmēr ir pieļaujamas, bet tām ir jābūt balansā un ar mēru. Saprotams, ka neatņemama sastāvdaļa pusaudžu vecumā ir ballītes, bet sezonas laikā tās ir jābūt ierobežotām. Un, protams, jābūt kontrolētām – alkohols ar mēru, nākamajā dienā arī aktīva pastaiga vai brauciens ar riteni palīdzēs organismam atjaunoties. Ja ir ievērota mērenība, tad tas būtiski ikdienu neietekmēs. Tas pats ir ar neveselīgajām maltītēm. Reizi mēnesī kāda neveselīgāka ēdienreize nav nekas traks, bet tas nedrīkst būt kā ieradums, un pat šādā “neveselīgā ēdienreizē” jābūt balansam, piemēram, dzert ūdeni kāda saldinātā dzēriena vietā. Būtībā ir trīs pamata lietas, kas strādā kā kopums, lai sportists spētu pilnvērtīgi strādāt lielā slodzē un noturētu fizisko un arī mentālo veselību: uzturs, miegs un atjaunošanās. Atjaunošanās nav tikai izgulēties un kārtīgi paēst, tas ietver arī citas aktivitātes, piemēram, pastaigas svaigā gaisā, nodarbošanās ar kādu citu sport veidu, kas neprasa milzīgu enerģiju, kā arī nodarbes, kas dod atpūtu galvai, jo sportistam jāspēj pieņemt lēmumus, atrodoties spēles laukumā, spējot performēt augstā līmenī saspringtās situācijās.

– Vai, ikdienā nodarbojoties ar sportu, ir atšķirības starp plānoto uzturu sezonas laikā un starpsezonā? Ja jā, tad kādas?

G.T.: Atšķirības ir, un kā jau minēju iepriekš, tad starpsezonā var atļauties pamainīt un eksperimentēt ar uzturu un produktiem, lai atrastu labāko risinājumu sev. Pamēģināt dažādas diētas, produktus un biežumu, to, cik reizes dienā ēst. Starpsezonas laikā ir pieļaujamas arī lielākas atlaides, jo starpsezonas galvenais mērķis ir atpūtināt prātu un ķermeni no ierastā sporta veida. Tā vietā pamainīt, izmēģināt jaunus sporta veidus un diētas, kas palīdz attīstīt citas muskuļu grupas, kuras varbūt tik ļoti nestrādā attiecīgajā sporta veidā sezonas laikā. Pats ikdienā spēlēju florbolu. Starpsezonā no citiem sporta veidiem man patīk riteņbraukšana, kā arī galda teniss, bet no uztura viedokļa labprāt pamēģinu dažādas diētas, piemēram, vegānismu. Profesionālajiem sportisitiem parasti tiek dotas aptuveni 3–4 nedēļas brīva laika, lai atpūstos. Pēc tam jau sākas gatavošanās jaunajai sezonai, tie ir aptuveni 2 mēneši, tad atlaides mazinās, jo tiek likta fiziskā bāze sezonai, kur nepieciešama laba atjaunošanās.

R.V.: Uzturs spēļu laikā ir ļoti svarīgs. Augstas klases sportistiem treniņi un spēles notiek gandrīz katru dienu, un atjaunošanās ir ļoti svarīga. Veselīgs un sabalansēts uzturs ir viens no priekšnoteikumiem, lai nākamajā dienā arī varētu kvalitatīvi sportot. Sportistiem nav jautājumu, kāpēc pirms sezonas ir vairāk fiziskās sagatavotības treniņi, jo tie palīdz uzturēt labu formu visas sezonas garumā. Cenšamies sportistiem skaidrot, ka veselīgs uzturs ir ilgtermiņa plāns labai un garai sportista karjerai. Jaunieši neaizdomājas par savas sportista karjeras ilgumu, bet rūpējoties par savu ķermeni, ir daudz lielāka iespēja sasniegt un noturēties sporta virsotnē ilgāku laiku.

– Kādi ir ieteikumi jaunajiem sportistiem? Varbūt eksistē kaut kāda “universālā diēta” sportistam?

R.V.: Mans ieteikums būtu, ka “sportists” nebeidzas, izejot no sporta zāles vai līdz ar spēles beigām. Būt vai vēlēties būt par sportistu ir dzīvesveids, un katra sportista lielākais trumpis ir viņš pats. Tāpēc jāvelta liela uzmanība sava sportista ķermeņa uzturēšanai augstā kvalitātē – veselīgs uzturs, pienācīgs miegs un aktīvs dzīvesveids. Jo pieredzējušāks sportists, jo lielāka nozīme ir aisberga neredzamajai daļai.

– Vai sportisti, plānojot uzturu, konsultējas arī pie speciālistiem?

G.T.: Jāatzīst, ka florbola vidē tomēr pārāk maz spēlētāju iet pie uztura speciālistiem, lai koriģētu savu uzturu, bet lielajos sporta veidos tā ir ierasta prakse. Zinu, ka vairākiem NBA basketbola klubiem ir savi uztura speciālisti, kuri sastāda individuālus grafikus, diētas un t.s. ikdienas rutīnu spēlētājiem. Tas tikai pierāda, ka uzturs ir svarīgs. Pats es esmu konsultējies ar vairākiem uztura speciālistiem, lai atrastu savu labāko uzturu. Jāmin, ka pamati man tika ielikti “Masters” florbola skolā, kur uzsāku savas florbola gaitas, tur tika daudz stāstīts par uzturu. Lielu pienesumu man deva individuālie fiziskie treniņi pie fiziskās sagatvotības trenera, pie kura sāku iet kopš 14 gadu vecuma. Treneris koriģēja manu uzturu un lika man atskaitīties par katru ēdienreizi, tas bija pagrieziena punkts, kad sāku nopietni pievērst uzmanību savam uztura garfikam. Noteikti svarīgi ir konsultēties pie profesionāļiem, kas darbojas gan medicīnas, gan sporta jomā, jo speciālisti arī vislabāk izprot, kas tieši ir nepieciešams sportistam.

– Kādi ir Jūsu personiskie ieteikumi citiem jaunajiem sportistiem šajā jomā?

R.V.: Veselīgs uzturs ir svarīgs ne tikai sportistiem, bet jebkuram jaunietim. Tas iet roku rokā ar veselīgu un aktīvu dzīvesveidu. Kļūt par aktīvu un veselīgu cilvēku ir jābūt katra pašmērķim, un to nevar sasnigt bez veselīga uztura.

G.T.: Uzturs ir tā lieta, ko var mainīt un kas spēj ieviest lielas pārmaiņas gan sportista, gan ikdienas dzīvē – uzlabot koncentrēšanos un citas sportistam nepieciešamās īpašības. Uzturam ir jāpievērš liela uzmanība. Tāpēc, ja sportisti vēlas sasniegt augstus rezultātus, noteikti ieteiktu doties pie uztura speciālista, lai preventīvi novērstu nesabalansētu uzturu un uzlabotu esošo, jo bieži sportistiem pietrūkst informācijas par to, kā būtu pareizi jāveido savs uzturs.