Dr. Olga Sjomina: “Vissliktākais ir, ja ārsts uzskata, ka jau sasniedzis savas jomas virsotni.”
Mūsdienu medicīnas attīstība gan Latvijā, gan pasaulē nav iedomājama bez sadarbības starp medicīnas zinātniekiem, pētniekiem un ārstiem–praktiķiem, turklāt ne tikai vienas valsts, bet globālā mērogā. Taču tas nav vienīgais aspekts, kas virza uz priekšu medicīnas pakalpojumu kvalitāti, modernizāciju un tehnoloģisko attīstību. Ne mazāk būtiski ir smelties arī praktiskas zināšanas kopdarbībā ar citu valstu kolēģiem, savstarpēji gūstot pieredzi, lai izmantotu to savās mājās.
Ārste–gastroenteroloģe Olga Sjomina medicīnas zināšanas un pieredzi apguvusi pie kolēģiem Vācijā – “Katharinen Hospital” Unnā un “Helios Klinikum” Hildesheimā –, tur izieta arī daļa no rezidentūras gastroenteroloģijā. Intervijā “GASTRO Ziņām” dr. Sjomina stāsta par darbu un mācībām Vācijā, salīdzina Vācijas un Latvijas medicīnas attīstības ceļus un vērtē darbu GASTRO centrā, plānojot jau drīzumā pievienoties GASTRO komandai un izmantot savu Vācijas pieredzi, palīdzot GASTRO pacientiem.
Jūs esat mācījusies, apguvusi medicīnas zinības un arī praktizējusies ārzemēs – Vācijā. Īsumā pastāstiet par savu “ceļu” līdz rezidentūrai un praksei Vācijā – kāpēc tieši Vācija, kā nonācāt līdz domai mācīties un strādāt tieši tur?
Patiesībā agrāk pat iedomāties nevarēju, ka mācīšos un strādāšu kaut kur tik tālu no mājām un savas ģimenes. Pēc ārsta grāda iegūšanas iestājos Latvijas Universitātes internās medicīnas rezidentūrā, lai pēc rezidentūras pabeigšanas varētu studēt gastroenteroloģiju – šo medicīnas nozari izvēlējos jau ļoti sen. Jau nedaudz vēlāk, lai būtu vēl tuvāk izvēlētajai medicīnas nozarei, sāku vienlaicīgi pasniegt gastroenteroloģiju studentiem–ārzemniekiem.
Tas sniedza patiešām lielu gandarījumu, jo es varēju ne tikai pilnveidot savas akadēmiskās zināšanas, bet arī uzzināt daudz jauna par medicīnu ārzemēs, tai skaitā Vācijā. Tas, protams, ļoti vilināja. Pēc iestāšanas gastroenteroloģijas rezidentūrā uzzināju par “Erasmus+” apmaiņas programmu, kas ļauj ārstiem–rezidentiem daļu no studiju laika iziet ārzemju klīnikās. Un tā ir brīnišķīga iespēja iegūt pieredzi un iemācīties kaut ko jaunu. Pēc dažiem mēnešiem Vācijas klīnikā nodaļas, kurā es mācījos, vadītājs piedāvāja palikt uz ilgāku laiku jau kā ārstam–stažierim. Klīnika sniedza ļoti plašas iespējas manas profesijas apgūšanā, tāpēc nolēmu pieņemt piedāvājumu, un nostrādāju klīnikā gandrīz trīs gadus. Varēju, visticamāk, arī palikt Vācijā, bet.. Nekur nav tik labi, kā mājās.
Ja Jums būtu jāsalīdzina studijas un mācības Vācijā un šeit, Latvijā, tad kāds būtu šis salīdzinājums? Kādas ir priekšrocības pie mums, bet kādas Vācijā? Kādi ir trūkumi abās vietās?
Protams, katrā vietā ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Un teikt, ka tur, pie viņiem, viss ir labi, bet pie mums slikti nekādi nevar. Varu uzreiz nosaukt vismaz piecas Latvijas medicīnas sistēmas priekšrocības. Pirmkārt, Latvijā ārstam–rezidentam ir daudz vieglāk plānot savu laiku. Otrkārt, ir mazāk t.s. obligāto dežūru. Treškārt (un kas ir īpaši svarīgi jaunajam ārstam), ārsts–mentors ir daudz vairāk iesaistīts ārstēšanas procesā, līdz ar to ārstam–rezidentam ir vieglāk adaptēties pie atbildības un ir mazāk stresa. Pluss noteikti ir tas, ka ir laiks un iespējas strādāt papildus – piemēram pasniegt universitātē vai praktizēties ambulatorajā praksē. Un, visbeidzot, var apvienot darbu ar studijām, piemēram doktorantūrā.
Savukārt Vācijā ir vairāk iespēju apgūt dažādas manipulācijas – piemēram, strādājot iekšķīgo slimību nodaļā, man bija jāiemācās veikt ultrasonogrāfijas, intubēt pacientus, ielikt dialīzes katetrus un veikt nieru aizstājterapiju, veikt aknu punkcijas un tā tālāk. Vācijā slimnīcas regulāri sūta (un, protams, arī apmaksā) dažādus papildu kursus un apmācības. Pēc prakses Vācijā jūtos daudz drošāka, jo paspēju pastrādāt gan reanimācijā, gan uzņemšanas klīnikā, gan arī onkoloģijas, gastroenteroloģijas un kardioloģijas nodaļās. Un, protams, nav mazsvarīgs arī atalgojuma jautājums, kas Vācijā ir būtiski lielāks.
Var salīdzināt arī trūkumus abās valstīs. Un tādu ir gan Vācijā, gan, nenoliedzami, arī Latvijā. Piemēram, Latvijā, lai nopelnītu, diemžēl jāstrādā vairākās vietās. Nav pareizi, ka, lai apgūtu kādu manipulāciju, piemēram, ultrasonogrāfiju, ārstam pašam jāmaksā liela nauda par kursiem. Savukārt Vācijā patiesībā jāstrādā nenormāla darba slodze, ar dežūrām gandrīz katrā nedēļas nogalē. Katram ārstam ir daudz lielāka atbildība un pienākumu spektrs (tu esi gan terapeits, gan radiologs, gan intensīvas terapijas ārsts vienlaicīgi). Turklāt (un atkal teikšu – tas ir svarīgi jaunajam ārstam, kurš vēl meklē savu īsto ceļu medicīnā vai medicīnas zinātnē) ir grūti apvienot darbu klīnikā un zinātni.
Mācības un darbs citā valstī, protams, ir lieliska iespēja iegūt pieredzi, dažādot pieejas pacientiem, saprast medicīnu un veselības aprūpi jau plašākā nozīmē. Kā Jūs novērtētu mūsu medicīnas līmeni, salīdzinot ar Vāciju?
Varu teikt, ka medicīnas līmenis Latvijā (šeit gan varu runāt tikai par Rīgu, jo man nav darba pieredzes ārpus Rīgas) nav sliktāks kā Vācijā. Ārsti šeit ir ļoti centīgi un zinoši. Diemžēl bieži vien nav iespējas realizēt savas zināšanas jauna aprīkojuma vai medikamentu trūkuma dēļ. Visspilgtākais piemērs ir onkoloģisko pacientu ārstēšana. Pacienti Vācijā vienmēr var paļauties uz vismodernākajām zālēm un ārstēšanas metodēm, neuztraucoties par materiālo pusi. Mani ļoti sarūgtina, ka pie mums pacientiem dažreiz ir jāmeklē palīdzība labdarības organizācijās, lai izdzīvotu. Negatīvā nozīmē pārsteidz arī pašas mūsu sabiedrības attieksme pret ārstiem. Vācijā šī profesija ir daudz vairāk cienīta.
Arī medicīnas tehnoloģiskais attīstības līmenis Vācijā un Latvijā daudz neatšķiras, būtībā Latvija daudz neatpaliek no Vācijas, kas tiek uzskatīta par ļoti attīstītu šajā jomā visā Eiropas mērogā. Problēma pie mums ir tā, ka dažus izmeklējumus var veikt tikai lielajās universitātes slimnīcās – gan tāpēc, ka šī iekārta ir tikai tur, gan tāpēc, citur vienkārši nav apmācīta personāla, lai veiktu atbilstošu izmeklējumu. Kā piemērus varu pieminēt gastroenteroloģisko endosonogrāfiju vai ultrasonogrāfiju ar kontrastvielu – šādi izmeklējumi ir pieejami gandrīz katrā Vācijas slimnīcā, un tie palīdz ietaupīt laiku un resursus slimību diagnostikā, tāpat tie nav tik kaitīgi kā, teiksim, tomogrāfija. Šādi izmeklējumi ir pieejami arī Latvijā, taču tikai atsevišķās klīnikās.
Tieši tādēļ biju patīkami pārsteigta, ka GASTRO centrā veic, piemēram, jau minētos endosonogrāfiskus un arī citus mūsdienīgus izmeklējumus un ka jaunie ārsti šeit var apgūt šīs metodes. Es esmu ļoti apmierināta ar tehnisko aprīkojumu un personāla kvalifikāciju GASTRO centrā, līdz ar to man ir liels gods un prieks drīzumā pievienoties GASTRO komandai.
Nereti plašsaziņas līdzekļos un ziedojumu platformās tiek vākti līdzekļi specifiskām operācijām vai ārstēšanai tieši Vācijā. Pēc Jūsu Vācijas pieredzes: vai mūsu speciālisti ir sliktāki, vai arī nav iespēju veikt konkrētas operācijas Latvijā?
Pie mums ir ļoti zinoši speciālisti. Tomēr ir daudz iemeslu, kāpēc tā notiek. Piemēram, vācu speciālistiem ir pieejamas modernākas zāles (es minēju piemēru ar onkoloģiskajiem pacientiem). Liela nozīme ir tam, ka Vācijā ir daudz lielāks iedzīvotāju skaits nekā Latvijā. Attiecīgi arī dažu slimību biežums ir lielāks – un ārstiem, kas strādā specializētos centros Vācijā, ir daudz lielāka pieredze ar konkrēto patoloģiju vai ārstēšanas metodi. Piemēram, aknu transplantācija vai retu autoimūnu slimību diagnostika. Kopā šie faktori dod priekšrocību Vācijas klīnikām. Zinu vienu pacientu no Latvijas, kuram pēc ilgstošas neveiksmīgas ārstēšanas Rīgā varēja noteikt pareizu diagnozi tikai specializētā gastroenteroloģijas centrā Vācijā. Un nevis tāpēc, ka mūsu ārsti būtu nekvalificēti, bet gan tādēļ, ka līdzīgu saslimšanas gadījumu Latvijā iepriekš vienkārši nebija.
Vai darbs GASTRO ir salīdzināms ar darbu klīnikā, piemēram, Hildesheimā?
GASTRO centrā pacientam tiek pievērsta liela uzmanība, izmeklējumi ir visaptveroši un vērsti ne tikai uz slimību diagnostiku un ārstēšanu, bet arī uz profilaksi. Ja godīgi, atrodoties šeit, es neredzu atšķirību starp GASTRO un Vācijas klīnikām.
Mediķiem ir svarīgi pastāvīgi apgūt jaunāko un modernāko medicīnā, pacientu apkalpošanā, medicīnas zinātnē un tehnoloģijās. Vai GASTRO šādā ziņā spēj Jums kā mediķei sniegt nepieciešamo izaugsmi un arī jaunas zināšanas?
Šī ir viena no retajām ārstniecības iestādēm, kura ir ļoti ieinteresēta personāla attīstībā un apmācībā. Jau pirmajā sarunā ar GASTRO centra vadītāju dr. Ivaru Tolmani minēju, ka ļoti vēlos apgūt dažādas diagnostikas metodes. Un man uzreiz tika piedāvātas apmācības iespējas un visa iespējamā palīdzība. Turklāt šeit ir milzīgas iespējas nodarboties ar zinātni. GASTRO sadarbojas ar Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūtu, kurā es jau vairākus gadus strādāju par zinātnisko asistentu un šobrīd rakstu promocijas darbu pie profesora Mārča Lejas, kurš arī ir GASTRO gastroenterologs. Institūts un profesors atbalstīja manu zinātnisko darbību arī prakses laikā Vācijā.
Kāda ir tā pieredze no mācībām un darba Vācijas klīnikās, kuru Jūs gribētu un varētu nodot saviem kolēģiem gan GASTRO, gan ģimenes ārstu praksēs, gan citās klīnikās?
Mans ieteikums visiem ārstiem: ir jāmācās visu mūžu. Sliktākais, kas var notikt ar ārstu, ir tad, ja ārsts uzskata, ka ir sasniedzis savas jomas virsotni, un tālāk nav jāattīstās.
Mediķi ir slaveni ar savu melno humoru un nezinātājiem dažkārt šķietamo cinismu. Arī Jums noteikti ir kāds savs šī “žanra” stāsts gan no studijām, gan darba dzīves, tā teikt, “mediķu stāstiņi”…
(Smejas.) Protams, šādi stāsti ir, bet tie ir pārāk “melni”, lai tos publicētu.
Noslēgumā – Jūsu novēlējums saviem kolēģiem un visam Gremošanas slimību centram GASTRO.
Esmu ļoti pateicīga par iespēju būt GASTRO kolektīvā un novēlu visiem kolēģiem baudīt savu darbu un saglabāt “atvērtu prātu”.
