Ģimenes ārsts – tās ir zināšanas, empātija un atbalsts
Būt ģimenes ārstam nozīmē vienlaikus būt klīniskajam ekspertam, uzticamam sarunu biedram un atbalsta punktam, kas palīdz pacientam orientēties veselības aprūpes ceļā. Ģimenes medicīna ir plaša un daudzpusīga specialitāte, kas prasa ne tikai medicīniskās zināšanas, bet arī spēju veidot dziļu kontaktu ar pacientu un pielāgoties dažādiem apstākļiem. Par savu pieredzi un izvēli stāsta medicīnas rezidente Dace Kopko, kura šobrīd specializējas GASTRO CENTRĀ. Viņa atklāj, kas ir palīdzējis viņai izvēlēties ceļu uz ģimenes medicīnu.
Kā Jūs definētu – “labs ģimenes ārsts ir…”?
Manā izpratnē – tāds ārsts, pie kura ar prieku var vērsties ar sev interesējošu jautājumu vai sāpi un kopā arī rast tam risinājumu. Ja man jānosauc konkrētas īpašības – tad cilvēcisks, empātisks, ieinteresēts. Noteikti svarīga ir pacietība, jo jautājumu ir daudz, cilvēki dažādi, plūsma liela. Arī plašs redzesloks, analītiska domāšana, atbildība un precizitāte ir ļoti nepieciešama. Tāda ir mana ģimenes ārste, un tāda vēlos būt arī es. Domāju, ka man izdosies.
Kāpēc izvēlējāties tieši ģimenes ārsta profesiju?
Godīgi sakot, tā nebija mana pirmā izvēle. Studiju laikā katru gadu bija kāds priekšmets, kas interesēja vairāk par citiem. Mans skatījums: laimīgs un vesels cilvēks ir vienots kopums, tas nav tikai viens šaurs spektrs, bet apvieno gan fizisko, gan mentālo veselību. Līdz ar to ģimenes medicīna ietver sevī ļoti daudz disciplīnu, kas to visu apvieno, un tas man patīk visvairāk.
Vai studiju laikā bija kāds brīdis, kad šaubījāties par izvēlēto specialitāti?
Jā, kā jau minēju, katru gadu students iedvesmojas no kāda pasniedzēja, idealizē un sapņo, ka arī tāds vēlas kļūt. Studiju laikā katru gadu domāju par kādu citu rezidentūras novirzi. Ģimenes medicīna apvieno vairākas specialitātes kopā, un tas bija galvenais aspekts par labu šai izvēlei.
Dace Kopko
Foto no privātā arhīva
Kā studiju programma sagatavo darbam ar ļoti dažādiem pacientu gadījumiem? Kādas zināšanas un prasmes visvairāk palīdz ikdienas darbā?
Man ir paveicies tādā ziņā, ka uzsāku studijas jau diezgan nobriedušā vecumā un man jau bija iepriekšēja pieredze darbā ar cilvēkiem. Pēc pirmās izglītības esmu zobārstniecības māsa, pēc tam izmācījos par kosmētiķi. Un tad sekoja medicīnas studijas. Šie seši gadi universitātē sniedza fundamentālas teorētiskās zināšanas, kas bija izaicinājums gan prātam, gan pašdisciplīnai. Studiju laikā mēs iemācījāmies pielāgoties dažādiem studiju un eksāmenu plāniem, medicīnas iestāžu un pasniedzēju darba specifikai. Nozīmīgas iemaņas mēs guvām prakses laikā, kur saskarsmē ar pacientiem attīstījām klīnisko domāšanu un komunikācijas prasmes. Uzskatu, ka visvairāk darbā palīdz spēja būt elastīgam un pielāgoties, vienlaikus saglabājot kritisku un klīnisku domāšanu.
Vai studiju programmā pietiekami daudz uzmanības tiek pievērsta komunikācijas prasmēm, ne tikai medicīniskajām zināšanām?
Pārsvarā jau komunikācijas prasmes tomēr attīstās darba procesā, konsultējoties ar kolēģiem un citu profilu speciālistiem, piemērām māsām, fizioterapeitiem. Tas trenē pacietību. Ārpus studijām bija mentori, kas studentus aicināja uz semināriem, simpozijiem, neoficiālām vakariņām, kur vienmēr sarunas bija par medicīnu.
Kas būtu uzlabojams ģimenes medicīnas rezidentūrā Latvijā?
Tā kā man nav bijusi iespēja stažēties ārpus Latvijas, īsti nav ar ko salīdzināt – nebūšu kompetenta. Bet manuprāt, daži internās medicīnas cikli varētu būt garāki. Man pašai ļoti patīk darboties, un, kad šķiet, ka varētu vairāk, laiks jau ir pagājis un jādodas uz citu ciklu.
Vai nākotnē mainīsies ģimenes ārsta loma veselības aprūpē?
Jā, tā noteikti mainīsies, jau tagad mainās. Ģimenes ārsti ar vien vairāk nozīmes piešķir veselības profilaksei un dzīvesveida maiņai, pacients tiek izglītots, lai tas kļūtu aktīvs līdzdalībnieks, nevis tikai pasīvs klausītājs. Darbs notiek komandā kopā ar fizioterapeitiem, psihologiem, farmaceitiem, dietologiem. Es teiktu, ka ģimenes ārsts ir vārtu vērējs jeb koordinators, kurš paredz pacienta turpmāko ceļu uz savas veselības saglabāšanu vai atjaunošanu.
Kā saglabāt līdzsvaru starp profesionālu attieksmi un cilvēcīgu līdzjūtību? Kā pasargāt sevi psiholoģiski, tikt galā ar stresu un lielo pacientu plūsmu?
Domāju, ka jebkurš cilvēks ir labvēlīgi noskaņots tad, kad viņš ir atpūties un nav sevis novedis līdz izdegšanai, jo tad arī sākas neiecietība un pavirša attieksme. Ārsts arī ir tikai cilvēks, nevis robotiņš. Tāpēc svarīgi ievērot profesionālās robežas, aktīvi ieklausīties pacientos, nezaudējot balansu starp komunikāciju un rūpēm pašam par sevi. Lai tiktu galā ar lielo pacientu plūsmu, ir jāprioritizē akūtie pacienti, un šeit līdzdarbojas ģimenes ārsta komanda – māsas un ārsta palīgi, reģistratori. Darbs ir jāsadala. Kad katrs zina savus pienākumus un godprātīgi tos veic – manuprāt, lielām problēmām nevajadzētu būt.
Kā jaunās tehnoloģijas varētu visvairāk palīdzēt ģimenes ārstiem?
Tās jau šobrīd ļoti palīdz. Vispirms jau saziņa pa telefonu – video zvani, lai pacientam nebūtu jābrauc uz praksi ar katru sīkumu. “E-veselība”, “Datamed”, “Medius” – šie rīki ļoti atvieglo ikdienu, ārsts ātrāk redz analīžu un izmeklējumu rezultātus un var dot tālāku konsultāciju.
Kā Jūs motivētu medicīnas studentus, lai viņi izvēlētos ģimenes medicīnu?
Šo jomu ieteiktu studentiem, kuriem patīk būt pašiem sev “priekšniekiem”, būt organizētiem un disciplinētiem vadītājiem. Darbs ir ļoti daudzveidīgs, nav divu vienādu dienu, un arī pacientu vecums ir no 0 līdz 99+, tādējādi darbs ir ļoti intensīvs un ārkārtīgi interesants.
Vai Jums ir pieredze, lai salīdzinātu ģimenes ārsta darbu galvaspilsētā un reģionos? Vai un kā pilsētas ārsts varētu atšķirties savā darba stilā no reģionu ārsta?
Sava pirmā rezidentūras gada 16 nedēļas pavadīju Ādažu novada ģimenes ārsta praksē. Īsti jau par reģionu Ādažus saukt nevarētu, lai gan galvaspilsēta arī tā nav, tātad teorētiski – reģions. Vairāk spriežu no kolēģu stāstiem par darbu ārpus Rīgas.
Noteikti atšķirīga ir citu veselības speciālistu pieejamība reģionā. Nav noslēpums, ka uz reģioniem bieži vien brauc citu jomu speciālisti konsultēt pāris reižu mēnesī, līdz ar to akūtā kārtā sasniedzams ir tikai neatliekamās palīdzības dienests vai ģimenes ārsts, un tas uzliek papildu atbildības slogu.
Domāju ka ārsts reģionā, pašam negribot, spiests kļūt par plaša spektra speciālistu ar mazākiem resursiem un mazāku atbalstu, līdz ar to pacientu vizītes varētu būt ilgākas un sarežģītākas, komunikācija emocionālāka un individuālāka.
Bet varbūt ir arī priekšrocības, strādājot lauku praksē? Un izaicinājumi?
Bieži vien pat vesela ciema iedzīvotāju veselība gulstas uz viena ārsta pleciem, kā dēļ rodas pārslodze un grūtības saglabāt profesionālās robežas.
Arī speciālistu, diagnostikas iespējas un tehnoloģiju nodrošinājums reģionos bieži vien ir ierobežotāks nekā lielajās pilsētās un var radīt ārstēšanas procesa kavēšanos, tas tiesa. Piemēram, attēla diagnostika nereti ir pieejama attālākos lielajos medicīnas centros, un tad jāņem vērā arī tādi aspekti kā cilvēciskais faktors, transporta iespējas, darba laiki, pat laikapstākļi – tā ir liela plānošana.
Kā priekšrocības varētu būt plašāka prakse un lielāka neatkarība, kas attīsta daudzpusīgākas iemaņas.
Kāpēc rezidentūra tieši GASTRO CENTRĀ?
GASTRO CENTRU izvēlējos ka vietu savam gastroenteroloģijas ciklam, jo galvenokārt gribēju redzēt kas “lācītim vēderā” – burtiski. Iepriekš jau nedaudz personiski pazinu lielisko dakteri Lindu Mežmali, uzrunāju, un arī viņa iedrošināja šo ciklu iziet GASTRO CENTRĀ. Mani burtiski apbūra centra iekārtas, profesionālā un laipnā attieksme, zinošie kolēģi, pētījumi, ikrīta sapulces, konferences. Un arī gastroskopija un kolonoskopija tagad mani vairs nebiedē! GASTRO CENTRS ir ļoti interesanta un dinamiska darba vieta!