Starptautiskā vidē gūtā pieredze – jauno mediķu profesionālās izaugsmes dzinējspēks
Pieredze Lielbritānijā: Anna Marija Leščinska par ķirurģijas praksi un nākotnes vīziju
Anna Marija Leščinska, GASTRO CENTRA ārste stažiere ķirurģijā, dalās savā vērtīgajā profesionālajā pieredzē, ko šogad guvusi, pavadot mēnesi Lielbritānijā. Viņa praktizējās kā ķirurģijas rezidente pozīcijā, kas pazīstama kā “registrar” – ārsts, kas rezidentūras pēdējos gados specializējas konkrētā medicīnas nozarē. Šī pieredze viņai deva iespēju apgūt jaunas prasmes starptautiskā vidē un nostiprināt savas zināšanas vienā no lielākajām Eiropas universitātes slimnīcām, apvienojot teorētiskās zināšanas ar praktisku darbu, kas veicināja viņas kā topošās ķirurģes izaugsmi.
Kāpēc izvēlējāties tieši Guy’s and St Thomas’ Hospital? Vai tas bija kādas apmaiņas programmas ietvaros?
Guy’s and St Thomas’ Hospital ir viena no vadošajām universitātes slimnīcām Apvienotajā Karalistē ar ļoti spēcīgu ķirurģijas profilu. Tā kā GASTRO CENTRĀ strādāju kā ķirurģe-proktoloģe, mani īpaši piesaistīja Mazā iegurņa slimību departaments jeb nodaļa, kurā bija iespēja diendienā vērot multidisciplināru pieeju pacientu ārstēšanā, kā arī darbs ar modernām minimāli invazīvām ķirurģiskām tehnoloģijām. Novērtēju iespēju piedalīties konsīlijos, klīniskajās apspriedēs, kā arī nodaļas vizītēs. Šī prakse nebija apmaiņas programmas ietvaros – tā bija manis pašas iniciatīva, lai iegūtu starptautisku pieredzi un paplašinātu profesionālo redzesloku.
Anna Marija Leščinska
Kā nonācāt līdz medicīnai, un kāpēc tieši šī specializācija?
Medicīna man vienmēr ir bijusi joma, kurā apvienojas zinātniskais domāšanas veids, radošums un iespēja sniegt reālu palīdzību cilvēkiem. Jau kopš bērnības vēlējos kļūt par ārstu, un jau studiju gados mani īpaši saistīja ķirurģija, jo tā ļauj apvienot teorētiskās zināšanas ar praktiskām iemaņām, redzot tūlītēju ārstēšanas rezultātu. Specializāciju izvēlējos ķirurģijā, jo tā dod plašu skatījumu uz pacientu ārstēšanu un iespēju attīstīties konkrētās subspecialitātēs, tostarp onkoloģijā, kolorektālajā ķirurģijā un proktoloģijā.
Kādas ir galvenās atšķirības, ko pamanījāt medicīnas praksē Latvijā un Lielbritānijā?
Es pamanīju, ka medicīnas sistēmu atšķirības vairāk saistītas ne tikai ar pieejamajiem resursiem, bet arī ar organizatorisko kultūru. Londonā Guy’s and St Thomas’ Hospital es redzēju ārkārtīgi strukturētu multidisciplināru sadarbību – regulāras komandu sapulces, ciešu sadarbību starp dažādu specialitāšu ārstiem un aprūpes speciālistiem, kā arī uzsvaru uz standartizētu vadlīniju ievērošanu. Tāpat ārkārtīgi liela nozīme ir pacientu izglītošanai – ārsti un specializētas māsas pavada ilgu laiku, runājot ar pacientiem. Pacienti paši detalizēti izprot situāciju un savu saslimšanu, iesaistās ārstēšanas procesā. Latvijā ārsti bieži strādā ļoti radoši un spēj rast risinājumus arī resursu trūkuma apstākļos, un šis ārstu radošums ir mūsu sistēmas stiprā puse. Taču tajā pašā laikā es redzēju, cik daudz var sniegt šī strukturētā sadarbības pieeja – tā rada drošības sajūtu gan ārstiem, gan pacientiem un ļauj vieglāk nodrošināt konsekventu ārstēšanas kvalitāti.
Kuras specifiskas ķirurģiskās tehnikas vai pieejas, ko apguvāt ārzemēs, uzskatāt par īpaši vērtīgām? Kādas ir to galvenās priekšrocības pacientiem?
Man bija iespēja vērot un praktiski piedalīties kolorektālajā un iegurņa pamatnes ķirurģijā, kur plaši tiek izmantotas minimāli invazīvas pieejas – laparoskopiskās un endoskopiskās, kā arī robotizētas operācijas. Ļoti nozīmīgs aspekts bija arī pirmsoperācijas sagatavošanas sistēma un tā sauktie ERAS (Enhanced Recovery After Surgery) protokoli, kas aptver ne tikai operācijas brīdi, bet visu pacienta ceļu no iestāšanās slimnīcā līdz rehabilitācijai. Pacientiem tas nozīmē mazāku operācijas traumu, ātrāku atlabšanu, īsāku uzturēšanos stacionārā un mazāku komplikāciju risku. Manuprāt, tas parāda, ka mūsdienu ķirurģijā tehnoloģiskie risinājumi un precīza pacientu aprūpes plānošana iet roku rokā.
Nereti jaunie ārsti apsver iespēju doties stažēties uz ārvalstīm. Ko Jūs ieteiktu tiem, kuri meklē labāko vietu, kur mācīties? Kā izvēlēties īsto klīniku vai programmu?
Es ieteiktu, pirmkārt, skaidri saprast, kādi ir konkrētā ārsta profesionālie mērķi – vai mācīties jaunas tehnoloģijas, apgūt noteiktu subspecialitāti, vai iegūt plašāku skatījumu uz veselības aprūpes organizāciju? Klīniku izvēloties, svarīgi ir ne tikai vārds vai reputācija, bet arī tas, vai konkrētā iestāde tiešām nodrošina aktīvu iesaisti mācību procesā – iespēju vērot operācijas, kā arī piedalīties tajās, vai ir iespēja piedalīties konsīlijos un iesaistīties diskusijās. Ļoti nozīmīga ir arī starptautiska “atvērtība” – ja klīnika uzņem ārvalstu rezidentus, tas jau norāda uz labu mācību infrastruktūru un pieredzi.
Kādi ir trīs galvenie ieguvumi, ko esat guvusi, stažējoties ārvalstīs, kas Jums palīdz ikdienas darbā?
Pirmkārt, tā bija iespēja redzēt, kā mūsdienīgas, uz pierādījumiem balstītas vadlīnijas tiek ieviestas praksē ar ļoti augstu precizitāti un konsekvenci. Otrkārt, pieredze starptautiskā komandā iemācīja daudz vairāk par komunikācijas nozīmi starp ārstiem un aprūpes speciālistiem – tas bieži vien ir tikpat svarīgi kā pati operācija. Treškārt, es guvu lielāku pārliecību par to, cik svarīgi ir domāt ilgtermiņā – ne tikai izoperēt pacientu, bet arī nodrošināt viņa atlabšanu, rehabilitāciju un dzīves kvalitāti.
Foto no privātā arhīva.
Anna Marija Leščinska kopā ar prakses vadītāju Kolorektālās un mazā iegurņa ķirurģijas nodaļas ķirurģi Lindu Ferrari.
Pirms Da Vinci operācijas. Šī ir minimāli invazīva ķirurģiska metode, kurā izmanto Da Vinci robotu – modernu ķirurģijas sistēmu ar četrām kustīgām robotizētām rokām, kuras kontrolē ķirurgs, sēžot pie vadības konsoles. Tā ļauj veikt operācijas ar augstu precizitāti, mazākiem griezieniem un labāku vizualizāciju (3D un lielā palielinājumā). Šo tehnoloģiju izmanto arī gastroenteroloģijā, kur nepieciešamas sarežģītas vēdera dobuma un gremošanas trakta operācijas.
Vai bija grūti pēc atgriešanās pielāgoties un atrast balansu starp tur iegūto pieredzi un Latvijas medicīnas realitāti?
Katrs ārsts, atgriežoties no ārzemēm, sastopas ar to, ka pieredzi vajag prasmīgi integrēt savā darba vidē, taču nepieciešams arī cienīt vietējo praksi un kolēģu pieredzi. Kopumā es jutu no kolēģiem vairāk ieinteresētību un atsaucību, nekā pretestību. Ārsti un rezidenti ir patiesi atvērti jaunām idejām, īpaši, ja tās nāk ar praktiskiem pierādījumiem un starptautisku kontekstu.
Kā Jūs vērtējat kopējo situāciju ar modernāko medicīnas metožu apgūšanu Latvijā? Vai valsts un medicīnas iestādes pietiekami atbalsta ārstu izglītību un pieredzes apmaiņu?
Situācija pakāpeniski uzlabojas – gan universitātes, gan slimnīcas arvien vairāk apzinās, ka ārstu mobilitāte un pieredzes apmaiņa ir būtisks priekšnoteikums modernai medicīnai. Tomēr bieži vien tas notiek uz pašu ārstu iniciatīvas pamata, ar ārvalstu stipendiju un fondu atbalstu. Lai tas kļūtu par sistēmisku ieguvumu, ir nepieciešams lielāks valsts un institūciju atbalsts, kas nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas visiem jaunajiem ārstiem.
Kā Jūs redzat GASTRO CENTRA nākotni šajā kontekstā? Kāda būtu Jūsu vīzija par GASTRO CENTRU 5–10 gadu perspektīvā, integrējot jaunākās pasaules prakses?
Es redzu GASTRO CENTRU kā institūciju, kas spēj apvienot izcilu ārstniecību, izglītību un pētniecību. Piecu līdz desmit gadu perspektīvā tas varētu kļūt par vietu, kur pacientiem pieejamas mūsdienīgas minimāli invazīvas tehnoloģijas, kur ārsti un rezidenti tiek apmācīti pēc starptautiskiem standartiem un kur notiek aktīva sadarbība ar zinātniskajiem centriem Eiropā. Principā šī virzība notiek jau šobrīd. Šāda pieeja ļautu ne tikai kvalitatīvāk ārstēt pacientus, bet arī veicināt Latvijas konkurētspēju starptautiskā mērogā.
Kāds ir Jūsu novēlējums jaunajiem medicīnas studentiem un rezidentiem, kuri šobrīd domā par savu karjeru un iespējām?
Es novēlu būt drosmīgiem – nebaidīties doties ārpus savas komforta zonas un izmantot iespējas gūt pieredzi gan Latvijā, gan ārvalstīs. Katrs pacients un katra operācija ir unikāla mācību iespēja. Tāpat novēlu nezaudēt zinātkāri un neatlaidību – medicīna ir ceļš, kas prasa ilgstošu darbu, bet sniedz ārkārtīgi lielu gandarījumu. Ļoti svarīgi ir neapstāties tikai pie vienas perspektīvas – doties uz konferencēm, stažēties dažādās valstīs, mācīties no dažādiem speciālistiem. Bet vienlaikus ir jāsaglabā arī cilvēcība un empātija – jo tehnoloģijas un metodes mainās, bet pacienta uzticēšanās un ārsta cilvēciskais kontakts vienmēr būs galvenais.
Rezidents Jānis Verners Birnbaums: “Visvairāk mani aizrauj medicīnas izglītība”
Anestezioloģijas un reanimatoloģijas rezidents GASTRO CENTRA stažieris Jānis Verners Birnbaums dalās pieredzē par laiku Amerikā, salīdzina novērojumus Latvijas un ASV medicīnā un atklāj savus nākotnes plānus.
Intervijā “GASTRO Ziņām” 2024. gadā teicāt, ka Jums nav starptautiskas pieredzes ārsta darbā, bet, tā kā esat apguvis somu valodu, plānojāt braukt rezidentūru studēt Somijā, tomēr pēdējā brīdī pārdomājāt un palikāt Latvijā.
Mani mazliet atturēja doma par Somijas klimatu, kur, kā es saku, Lapzemē “saule uzspīd divreiz gadā”, un ir vienalga, cik tur maksā. Taču, laikam ejot, domas mainās. Regulāri braucot uz kongresiem gan Eiropā, gan pasaulē esmu saticis daudz cilvēku, un tas paver pavisam citus plašumus. Piemēram, kongresā iepazinos ar ārstu Jāni Tupesi – amerikāņu latvieti, kurš praktizē Amerikā. Vārds pa vārdam, un aizbraucu uz ASV. Izmantojot izdevību, vēlos pateikties Latvijas Medicīnas fondam par braucienam piešķirto stipendiju. Tā tās lietas aiziet – viena pēc otras, un šī ķēdīte ir forša.
Pieminējāt vēlmi kļūt par ekspertu kādā šaurā specializācijā. Kāpēc šāda izvēle, ņemot vērā, ka šobrīd darba lauks ir plašs?
Jā, šobrīd es kā jaunais ārsts strādāju gan uzņemšanā, gan anestezioloģijā, gan reanimācijā, gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, gan grūtniecēm. Ar laiku vajadzētu sašaurināt profilu un kļūt par speciālistu kādā šaurā jomā. Esmu nolēmis apgūt konkrētu programmu, jūtu, ka tas ir mans aicinājums, gribu “rakt vienu lauciņu”, cik vien dziļi var. Mans ideālais scenārijs ir aizbraukt uz Ameriku, iegūt kvalitatīvu specializāciju kādā šaurākā lietā, piemēram, neiroanestezioloģijā vai intensīvajā terapijā, un tad ar iegūto zināšanu bagāžu atgriezties Latvijā. Aptuveni pēc gada, iespējams, atkal braukšu uz Čikāgu mācīties. Man piedāvāja Fellowship programmas ietvaros slēgt līgumu jau uz gadu. Tā ir laba iespēja specializēties, bet tad jādomā un jāizvērtē, vai esmu gatavs doties prom uz tik ilgu laiku.
Jānis Verners Birnbaums
Pagājušais gads Jums bija ļoti dinamisks: stažējāties Viskonsīnas Universitātes slimnīcā. Kas bija šīs pieredzes lielākais ieguvums?
Tā bija Observership programma – tas nozīmē iespēju slimnīcā vai klīnikā novērot profesionāļu darbu, piedalīties ikdienas medicīnas procesos, bet netiek praktizēta invazīvu manipulāciju veikšana. Tā kā neesmu ieguvis ārsta diplomu Amerikā, man nebija atļauts pacientiem tās veikt, bet tas arī nebija vajadzīgs, jo Latvijā es invazīvās manipulācijas veicu ļoti bieži. Šīs pieredzes galvenais mērķis bija saprast, kā viņi dara lietas un kāpēc, kādas ir viņu vadlīnijas, ārstēšanas principi, administratīvie procesi. Un galvenais ieguvums bija cilvēki, kontakti. Es ieguvu fantastiskus draugus un kolēģus, ar kuriem joprojām apmaināmies ar informāciju un tiekamies kongresos. Iepazīstinu viņus ar citiem jaunajiem rezidentiem, plānojam sadarbību. Visos līmeņos un dimensijās tas bija vērtīgs un aizraujošs piedzīvojums.
Kas visvairāk pārsteidza Amerikas medicīnā? Vai gaidas sakrita ar pieredzēto?
Pirms tam domāju, ka viņi mums ir “tūkstoš gadu” priekšā, bet patiesībā tā nebūt nav. Ir lietas, kur viņi ir patiešām ir tikuši tālāk par mums, bet ir arī jomas, kur mēs esam vadībā. Piemēram, mūsu endoskopijas līmenis ir daudz augstāks, labāka kvalitāte un tehnoloģijas, drošības standarti mūsu pacientam ir augstāki nekā Amerikā. Mums ir ļoti kvalificētas māsas, mums ir monitori, kameras, pēc procedūras ir novērošana. Katra darbība ir ļoti noslīpēta. Amerikāņi šajā ziņā vēl nav sasnieguši mūsu līmeni. Tātad neesam ar pliku roku ņemami. Tā ir tāda patīkama pēcgarša!
Amerika noteikti ir pārsteigumu pilna – pilsētas, daba, sabiedrība. Bet kas visvairāk pārsteidza veselības aprūpē, varbūt pat radīja pozitīvu šoku?
Viņu medicīna ir ļoti augstā līmenī, strādā ļoti labi speciālisti un milzīgas komandas, ir labs aprīkojums. Bet, lai šo sistēmu uzturētu, nepieciešamas milzu investīcijas, kas padara veselības aprūpi ļoti dārgu un daudziem nepieejamu, ja nav apdrošināšanas. Veselības apdrošināšanai ASV ir milzīga nozīme. Piemēram, kādā lidojumā starp štatiem man blakus sēdēja jauns pāris ar mazulīti. Abi bija doktoranti – inteliģenti, interesanti cilvēki. Viņi stāstīja, ka ir palaimējies, jo vīrietis bija ieguvis darbu universitātē kā lektors un darba devējs nodrošināja veselības apdrošināšanu. Tas izrādījās izšķiroši svarīgi – bērniņam bija smagas veselības problēmas, un viņš trīs nedēļas pavadīja intensīvajā terapijā. Rēķins par ārstēšanu bija 600000 dolāru. Bez apdrošināšanas to būtu nācies atmaksāt visu mūžu gan vecākiem, gan bērnam.
Savukārt pie mums bērniem veselības aprūpe ir bez maksas. Arī pieaugušajiem daudz kas ir pieejams par velti vai ar nelielu līdzmaksājumu. Protams, ir rindas, ir arī problēmas, un dažkārt cilvēki šo sistēmu izmanto ļaunprātīgi. Taču kopumā pakalpojumi pie mums ir pieejamāki un loģiskāki.
Tā ir fundamentāla atšķirība un vienlaikus – jautājums: kurš modelis ir labāks? Skaidrs, ka mums ir, kur augt – jāceļ ārstu algas, jāpaaugstina kvalifikācija, jānodrošina labāks aprīkojums. Bet to vajag darīt saprātīgi, lai sistēma joprojām paliktu pieejama pacientiem. Tā ir ne tikai filozofiska, bet arī ļoti praktiska un pragmatiska izvēle.
Un ko lietas labā varētu darīt dakteris Birnbaums?
Manas intereses mainās, un mani daudz kas aizrauj. Sākotnēji domāju, ka mani saista anestezioloģija, nevis intensīvā terapija, bet tagad mani nodarbina cits jautājums — medicīnas izglītība. Esmu pamanījis nepilnības pašreizējā sistēmā. Nedomāju, ka tā ir slikta, bet es redzu iespējas to uzlabot. Man patīk mācīt un mācīties, tas man šķiet aizraujoši. Es vienmēr uz Latviju skatos kā uz jaunu valsti, kas vēl tikai attīstās. Mums ir jāatbrīvojas nevajadzīgā novecojušā mantojuma un jāveido veselīga izaugsme.
Amerikā redzēju, cik nopietni viņi attiecas pret izglītību. Turienes izglītības sistēma ir izstrādāta un pilnveidota līdz vissīkākajām detaļām, kas nodrošina pēctecību un efektivitāti. Esmu sapratis, kāds ir mērķis, un tagad mums kopā ir jāizdomā, kā to sasniegt. Arvien vairāk saprotu, ka sakārtota izglītība ir ļoti būtiska.
Foto no privātā arhīva
Telpa, kur tiek vadīta simulācija – kontrolēti manekeni, monitori, aiz stikla redzami simulācijas dalībnieki.
Kopā ar dr. Jāni Tupesi Medisonā pie Kapitolija ēkas.
Efektīva vadība un digitalizācija medicīnā – vai tas ir virziens, kurā būtu jādodas?
Mana pieredze GASTRO CENTRĀ liecina, ka Latvijas medicīnā ir milzīgs potenciāls uzlabot darba efektivitāti. Vēlos uzteikt GASTRO CENTRA vadības stilu, ko uzskatu par ļoti progresīvu. Atgriežoties no Amerikas, mani uzrunāja gan galvenais ārsts, gan valdes pārstāvji, kuri izrādīja patiesu interesi par maniem novērojumiem un piedāvāja atbalstu.
Latvijā digitalizācija diemžēl ir vājā vieta. Mums ir daudz atsevišķu un savstarpēji nesaistītu sistēmu atšķirībā no ASV, kur bieži vien visā štatā vai pat valstī ir viena vienota sistēma. Tā ir kā “perfekta e-veselība”, kur visa informācija par slimības ārstēšanu, diagnostiku un stāvokli pēc slimības ir apkopota vienuviet.
GASTRO CENTRS šajā ziņā ir soli priekšā. Mēs jau testējam digitālās anketas, ko pacienti aizpilda pirms tikšanās ar speciālistiem. Kad pacients ierodas, mums jau ir pieejama liela daļa informācijas. Lielās slimnīcas par to vēl tikai sāk runāt. Mūsu iegūtie dati ir digitāli, kas ļauj veidot statistiku, atšķirībā no citām slimnīcām, kur joprojām dominē manuāla datu apstrāde un papīra dokumenti, kas rada nevajadzīgu un dārgu darba slodzi. Daudzās medicīnas iestādēs informācija tiek pārrakstīta no vienas lapas uz citu vairākas reizes, turklāt rokrakstā, kas vēlāk īpaši jāatšifrē. Tas ievērojami sarežģī darbu. Ironiski, ka daža laba ārsta rokrakstu iestādē spēj atpazīt tikai viena medicīnas māsa.
Šobrīd, strādājot intensīvajā terapijā, man datorā jāizmanto piecas dažādas programmas — viena laboratorijai, viena radioloģijai, viena terapijai, viena intensīvajai terapijai un viena vitālo rādītāju sistēmai. Tas viss apgrūtina darbu.
Tieši tāpēc GASTRO CENTRS cenšas visu informāciju apvienot vienā platformā. Dati no pacienta aizpildītās anketas automātiski tiek dublēti citos laukos, novēršot manuālu pārrakstīšanu. Tas ietaupa laiku un samazina kļūdu risku.
Šīs problēmas valstiski ir risināmas. Nav nepieciešami miljonu projekti, lai izveidotu efektīvu sistēmu, kas uzlabotu medicīnas pakalpojumu kvalitāti, bet medicīna arī nav tā nozare, kurā vajadzētu taupīt.
Teicāt, ka jaunie ārsti Jūs arvien vairāk iedvesmo?
Aizvien biežāk redzu, ka mums ir daudz entuziastu, īpaši jauno ārstu vidū. Ir tāds paradokss: mani iedvesmo pieredzējušie kolēģi, bet, gadiem ejot, arvien vairāk iedvesmas smeļos arī no jaunajiem. Jo vairāk zinu pats, jo vairāk mani iedvesmo viņu jaunais redzējums, tas, kā viņiem iedegas acis, kad uzzina vai pamēģina ko jaunu. Viņi ir ieinteresēti, izmēģina jaunumus un labprāt dalās savā pieredzē. Tā mēs, kolēģi, ne tikai konkurējam, bet arī iedvesmojam viens otru.
Klāt septembris, sācies jaunais studiju gads, uzsāk mācības arī topošie mediķi. Kāds būtu Jūsu novēlējums medicīnas studentiem un jaunajiem ārstiem?
Neesiet iedomīgi, neesiet lepni, bet mācieties! Ja jau startā iedomāsieties, ka esat visgudrākais un nekad nekļūdāties, tad izaugsmes iespēju būs ļoti maz.
Mācieties šeit vai mācieties ārzemēs, bet, galvenais, zināšanas un pieredzi atvediet uz Latviju!