Prevencijas nozīme gastroenteroloģijā: no riska izvērtēšanas līdz agrīnai diagnostikai

Klasiski prevencija tiek iedalīta primārajā, sekundārajā un terciārajā līmenī, un šis iedalījums ir plaši izmantots sabiedrības veselības un klīniskajā praksē. Primārā prevencija ir vērsta uz slimību riska faktoru mazināšanu vēl pirms patoloģiska procesa attīstības, sekundārā prevencija – uz slimību agrīnu atklāšanu un savlaicīgu ārstēšanu, savukārt terciārā prevencija – uz komplikāciju un slimības progresijas ierobežošanu pacientiem ar jau diagnosticētām saslimšanām. Šis klasiskās prevencijas modelis ir piemērojams arī gastroenteroloģijā, kur viena un tā pati izmeklēšanas metode var kalpot gan agrīnai patoloģijas atklāšanai, gan savlaicīgai ārstēšanai un slimības progresijas riska mazināšanai [16].

Kolorektālā vēža skrīnings ir viens no vislabāk pētītajiem sekundārās prevencijas piemēriem klīniskajā praksē. Vadlīnijas uzsver, ka skrīnings jāuzsāk noteiktā vecumā neatkarīgi no simptomu klātbūtnes, jo kolorektālais vēzis agrīnā stadijā bieži norit asimptomātiski [4,6]. Latvijā valsts organizētajā skrīninga programmā kā sākotnējā metode tiek izmantots slēpto asiņu tests fēcēs, kas ļauj identificēt personas ar nepieciešamību turpmākai izmeklēšanai. Vienlaikus būtiski uzsvērt, ka negatīvs testa rezultāts neizslēdz patoloģijas klātbūtni un nav šķērslis kolonoskopijas veikšanai gadījumos, kad pastāv individuāli riska faktori, piemēram, ģimenes anamnēze vai citi klīniski apsvērumi [4,5]. Vairākās valstīs kolorektālā vēža skrīninga pamatmetode jau sākotnēji ir kolonoskopija, kas ļauj ne tikai savlaicīgi diagnosticēt patoloģiskas izmaiņas, bet arī endoskopiski noņemt adenomatozus polipus, tādējādi samazinot kolorektālā vēža attīstības risku [6].

Svarīgi uzsvērt, ka skrīnings un prevencija gastroenteroloģijā nav sinonīmi jēdzieni. Skrīnings ir strukturēts instruments noteiktu slimību agrīnai atklāšanai populācijas līmenī, savukārt prevencija ir plašāks, uz riska faktoru identificēšanu un mazināšanu vērsts process, kas ietver individuālu riska faktoru izvērtēšanu un personalizētu izmeklējumu stratēģiju. Praksē tas nozīmē, ka arī ārpus valsts organizētām skrīninga programmām nozīmīga loma pacientu riska izvērtēšanā un izmeklējumu indikāciju noteikšanā ir gan primārās aprūpes ārstiem, gan gastroenterologiem. Vecums, ģimenes anamnēze, vielmaiņas rādītāji un iepriekšējo izmeklējumu rezultāti bieži sniedz pietiekamu pamatojumu mērķtiecīgai izmeklēšanai pat tad, ja formālie skrīninga kritēriji vēl nav sasniegti, ļaujot pāriet no pasīvas novērošanas uz aktīvu slimības riska mazināšanu un savlaicīgu iejaukšanos [1,4,6].

Individuāla riska izvērtēšana ir būtiska efektīvas prevencijas sastāvdaļa. Ģimenes anamnēze un citi klīniski riska faktori var pamatot agrāku un biežāku izmeklēšanu nekā paredzēts populācijas skrīninga programmās [6,7]. Pastiprināta uzraudzība nepieciešama arī pacientiem ar iekaisīgām zarnu slimībām, jo ilgstošs hronisks iekaisums palielina kolorektālā vēža risku, un regulāra endoskopiska novērošana ir nozīmīga terciārās prevencijas sastāvdaļa [8].

Preventīvās gastroenteroloģijas kontekstā augšējai endoskopijai ir būtiska nozīme augšējā gremošanas trakta gļotādas izmaiņu savlaicīgā atklāšanā un uzraudzībā. Atrofisks gastrīts un intestināla metaplāzija ir klīniski nozīmīgi priekšvēža stāvokļi, kas saistīti ar paaugstinātu kuņģa vēža attīstības risku un bieži norit bez izteiktiem simptomiem [14]. Šo izmaiņu patoģenēzē būtiska nozīme ir Helicobacter pylori infekcijai, kas ir galvenais hroniska gastrīta un ar to saistīto atrofisko izmaiņu riska faktors. Mērķtiecīga eradikācijas terapija samazina kuņģa vēža attīstības risku [15]. Savukārt barības vadā gastroezofageālā atviļņa slimības izraisītas gļotādas izmaiņas, tostarp Barreta barības vads, ir saistītas ar paaugstinātu barības vada adenokarcinomas risku un prasa strukturētu endoskopisku uzraudzību [9].

Prevencija gastroenteroloģijā neaprobežojas tikai ar endoskopiskajiem izmeklējumiem. Būtiska nozīme ir arī laboratoriskajiem izmeklējumiem un attēldiagnostikai, īpaši hronisku aknu slimību kontekstā. Vēdera dobuma ultrasonogrāfija ir plaši pieejama un neinvazīva metode, kas klīniskajā praksē tiek izmantota aknu steatozes un strukturālu aknu izmaiņu izvērtēšanai pacientiem ar metaboliskiem riska faktoriem [12]. Kombinācijā ar laboratoriskajiem rādītājiem tā ļauj identificēt iespējamu hronisku aknu slimību agrīnā stadijā. Riska stratifikācijā papildus nozīme ir neinvazīviem fibrozes novērtēšanas rīkiem, piemēram, FIB-4 indeksam un elastogrāfijai, kas palīdz noteikt pacientus ar progresējošas aknu slimības risku un nepieciešamību turpmākai padziļinātai izvērtēšanai [10,12].