Vakara saruna ar Aigaru Vanagu: par GASTRO pirmsākumiem, mediķa darbu un misiju… un meitenēm
Ir cilvēki, kuru profesionālo biogrāfiju var uzrakstīt faktos — diplomi, amati un sasniegumi. Un ir cilvēki, kuru stāsts dzīvo teicienos, metaforās, filozofijā un attieksmē pret darbu. GASTRO CENTRA ārsts anesteziologs endoskopists Aigars Vanags pieder abiem. Viņa stāstījums nav lineārs — tas plūst starp medicīnu un dzīves gudrībām, starp pacientu aprūpi un cilvēka būtību, starp kolektīva nozīmi un personisko stāju. Šī saruna par gadiem medicīnā ir arī stāsts par laikmetu, cilvēkiem un vērtībām, tā risinās vēlā darbdienas vakarā, kad beidzot dienas skrējiens ir rimis.
Video, kurā GASTRO CENTRA darbinieki dalās bērnības sapņos, Jūs atklājat, ka vēlējāties kļūt par jūrnieku. Kāpēc tomēr izvēlējāties medicīnu?
Mani senči bija jūrnieki. Padomju vara šo jautājumu “atrisināja” ātri – visus manējos, kuri nepaspēja emigrēt, nošāva. Tā kā es skaitījos “neuzticamo bērns”, perspektīvā jūra mani negaidīja. Tie bija tādi laiki: ja tavi vecāki nebija pa prātam esošajai varai, tu ne uz ko nevarēji pretendēt. Bet burāšana – tas laikam no senčiem ir palicis asinīs.
Vai esat bijis saistīts ar GASTRO CENTRU visus tā pastāvēšanas 25 gadus?
Var teikt, ka gandrīz jā. Pašā sākumā centrs atradās Linezera slimnīcas otrajā stāvā. Tur bija divas telpas un dezinfekcijas zona pa vidu. Sākotnēji tur strādāja četri vai pieci cilvēki. Kad pievienojos es, centrs jau bija paplašinājies arī pirmajā stāvā, kur atradās procedūru un konsultāciju telpas, birojs, ārstu istaba.
Kāda bija Jūsu specializācija, pabeidzot Medicīnas institūtu?
Pēc sešiem gadiem institūtā un internatūras kļuvu par anesteziologu. Pēc apmēram 12-13 anestezioloģijā nostrādātiem gadiem apguvu un uzsāku pats veikt arī endoskopijas. Tā izveidojās cieša sadarbība ar kolēģiem, īpaši dakteri Ivaru Tolmani.
Kuri bija galvenie GASTRO CENTRA dibināšanas iniciatori, un kā Jūs raksturotu centra attīstību, mediķu profesionālo līmeni un nodrošinājumu starptautiskā kontekstā?
Patiesībā jau galvenie “bīdītāji” bija dakteris Tolmanis ar savu pieredzi un enerģiju – viņš tolaik bija daudz pabijis ārzemēs, redzējis rietumu darba modeļus un gribēja šo augsto līmeni ieviest arī pie mums – un profesors Leja ar izteikti zinātnisko redzējumu.
Kopumā nozares izaugsme ir bijusi milzīga. Mēs allaž tiecamies pēc vēl lielākiem uzlabojumiem, un progress reizēm ir tik straujš, ka tam grūti izsekot. Neraugoties uz to, Latvijas mediķi pasaulē joprojām tiek augstu vērtēti un ir pieprasīti darba tirgū. Jau kopš neatkarības atjaunošanas mūsu speciālisti devās strādāt uz ārzemēm, aizvietojot turienes kolēģus atvaļinājumu vai slimības laikā. Viņu darbs tika atzinīgi novērtēts, jo Latvijas medicīnas izglītības un prakses līmenis ir ļoti augsts.
Arī aparatūras un iespēju ziņā mēs neatpaliekam; dakteris Tolmanis, kurš bieži viesojas Vācijā, atzīst, ka ne katrā viņu klīnikā ir tāds nodrošinājums kā pie mums. Lai arī rietumnieki finansiāli ir bagātāki, mūsu darba kvalitāte nav zemāka kā Vācijā vai citās attīstītajās Eiropas valstīs.
Kā sākās Jūsu sadarbība ar dakteri Ivaru Tolmani un profesoru Mārci Leju?
Satikāmies studiju laikā. Tolaik pastāvēja studentu vienības — ne tikai celtniekiem vai vilcienu pavadoņiem, bet arī mediķiem. Tur mēs kopā strādājām un devāmies ekspedīcijās, piemēram, ar laivām pa Karēliju. Tā dzima daudzas profesionālas draudzības. Var teikt, ka esam bijuši vienā laivā gan burtiski, gan pārnestā nozīmē.
Ar Mārci Leju iepazināmies studentu komitejā, gājām pie viņiem ciemos, “tusējāmies”. Tikai vēlāk mums par lielu pārsteigumu un pat šoku izrādījās, ka viņa tēvs ir Patofizioloģijas katedras vadītājs.
Tā bija vide, kurā dabiski veidojās idejas un sadarbības pamats.
Jūs sākāt darba gaitas laikā, kad bruka Padomju Savienība.
Tās bija 80. gadu beigas un 90. gadu sākums — pārbūves laiks, tad puči un barikādes. Tolaik profesors Leja atbrauca pie manis un teica, ka jārīkojas – jāizveido medicīniskās palīdzības punkts gadījumam – “ja nu kas”. Viņš izbraukāja slimnīcas, savāca zāļu krājumus, un mēs Ministru padomē nodibinājām medicīnas struktūru. Tās ir nostalģiskas atmiņas, bet medicīnas būtība jau nemainās.
Vai privātais sektors spēj pārņemt visas medicīnas jomas?
Ir nozares, kuras privātie nekad nevarēs pilnībā “pavilkt”, un ir jomas, kurās nepieciešama tikai iniciatīva, bet traucē birokrātija. Piemēram, onkoloģija nevar būt pilnībā privāta – tur nav tādas finansiālas atdeves, jo tie ir ļoti smagi slimi pacienti. Tā ir paliatīvā aprūpe, kur mediķi dara visu iespējamo cilvēka labsajūtai, bet pacients vairs nespēj ieguldīt līdzekļus, jo ir zaudējis darbaspējas. Līdzīgi ir ar psihiatriju, gerontoloģiju un dažādām aprūpes nodaļām – tur privāto modeli iedomāties ir grūti, tāpēc nepieciešams valsts finansējums.
Arī, kas attiecas uz akūtajām situācijām gastroenteroloģijā, tad tās tāpat paliek neatliekamās medicīnas un lielo slimnīcu ziņā, tam ir vajadzīgas diennakts dežūras, cita veida struktūras, ko privātie to nevar nodrošināt.
Savukārt gastroenteroloģija uz privātās bāzes var eksistēt ļoti labi – pat labāk nekā valsts finansētā, jo cilvēki pārēsties nekad nebeigs. Šie pacienti parasti ir darbspējīgi. Tas pats attiecas uz ķirurģiju vai ginekoloģiju: cilvēku “saremontē”, saārstē, un viņš atkal ir spējīgs būt ekonomiski aktīvs. Privātais uzņēmums pacienta iemaksas var ieguldīt atpakaļ klīnikā un algās, bet valsts tērē nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc valstij ir stratēģiski jāizvēlas uzturēt tās nozares, bez kurām nevar iztikt, bet kurām nav savas peļņas.
Skrīnings un profilakse šobrīd ir veselības aprūpes prioritātes gan pasaulē, gan Latvijā, taču šajā jomā joprojām ir plašas pilnveides iespējas. Šajā sakarā – vai cilvēki mūsdienās pietiekami rūpējas par savu veselību?
Mēs novērojam divas galējības. Vieni uzskata, ka veselības problēmu atzīšana it kā “godam kantes rīvē”, tāpēc pie ārsta dodas tikai tad, kad teju “pēdējā stundiņa klāt”. Turpretī citi speciālistus apmeklē pēc katras iegribas, pierakstoties vienlaikus pat piecās vietās un doties tur, kur rinda pienāk
visātrāk, par pārējiem pieteikumiem pat nepaziņojot. Tas rada mākslīgas rindas un lieki tērē personāla resursus, mēģinot šos pacientus sazvanīt, lai precizētu informāciju par apmeklējumu. Lai gan mediķi cenšas aizpildīt šos “caurumus” grafikā, pilnībā tos izskaust nav iespējams. Rezultātā cilvēki, kuriem palīdzība ir kritiski nepieciešama, netiek pie speciālista tik ātri, kā vajadzētu.
Jāatzīst, ka šāda problēma bijusi aktuāla vienmēr, turklāt agrāk tā bija vēl izteiktāka. Nereti cilvēki nāk “nolaist tvaiku” – vai nu uz veikalu, vai pie ārsta. Kad rindā jāgaida trīs vai četri mēneši, rodas pamatota neapmierinātība.
Tagad, pateicoties digitalizācijai, šāda rīcība vairs nav tik vienkārša. Sistēmu, mediķus un pārējos pacientus vairs nevar tik viegli “vazāt aiz deguna” – pieraksts tagad nozīmē atbildību. Šajā ziņā GASTRO CENTRA iniciatīva projektā “GastroTech” ir apsveicams solis. Tā mērķis ir izslēgt nevajadzīgus, nemotivētus izmeklējumus un sakārtot pacientu plūsmu pēc medicīniskas vajadzības, nevis acumirkļa iegribas. Tas noteikti uzlabos kopējo situāciju veselības aprūpē.
Kā Jūs raksturotu savus jaunos kolēģus GASTRO CENTRĀ?
Kā es raksturotu savus jaunos kolēģus? Viņi ir ļoti forši, atbildīgi un zinoši. Mūsu kolēģes ir ne tikai skaistas, bet arī ļoti gudras – cepuri nost! Daudzas jau ir aizstāvējušas disertācijas vai ir ceļā uz to. Es gan gribētu, lai mums pievienotos arī vairāk stiprā dzimuma pārstāvju.
Mēs esam kā viena liela ģimene un visus jaunos speciālistus, tostarp ģimenes ārstus, uzreiz pieņemam kā savējos. Kopējā attieksme veidojas no komunikācijas un pasaules uztveres. Mēs jauniešiem uzticamies un ļaujam darboties, un viņi tiešām strādā – jau drīz viņi spēj paveikt ļoti daudz. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka visu zināt mēs nevaram pat pēc divdesmit darba gadiem – jāmācās un jātrenējas ir visu mūžu.
Pie mums pieredzes apmaiņā brauc arī ārvalstu kolēģi, piemēram, no Kazahstānas – gan anesteziologi, gan endoskopisti. Starp viņiem bija gan jauni dakteri, gan speciālisti ar 30 gadu pieredzi. Ar dažiem joprojām sazināmies sociālajos tīklos. Semināru laikā mēs dalījāmies zināšanās, un tolaik šo zinātnisko virzienu bīdīja daktere Ilze Kikuste. Bija pat doma par pētījumiem Kazahstānā, taču birokrātijas dēļ tur viss notiek lēnāk. Viņi iet tai pašā virzienā, kur mēs, bet atzīst, ka mēs Eiropai esam daudz tuvāk.
No malas šķiet, ka GASTRO CENTRS pilnveido arī ārsta goda un ētikas kodeksu. Vai jaunie speciālisti tiek audzināti šajā garā?
Šādā garā mēs audzinām visus. Katrai maizei ir sava garoza, bez tās mēs nespētu novērtēt pašu maizi. Tas ir tāpat kā ar nakti – tā nav domāta tikai gulēšanai, bet gan tam, lai mēs spētu novērtēt dienas gaismu. Bez salīdzinājuma nav iespējams apzināties vērtības. Ir tāds teiciens: “Jūs, spīdekļi, sakiet mums, pelēkajiem, paldies, jo tikai uz mūsu fona jūs varat spīdēt!” Bez šī fona spīdekļi tādi nebūtu. Arī nepatikšanas ir nepieciešamas – mazas ķibeles uztur tonusā un pasargā no lielām kļūdām. Mazās nepatikšanas palīdz attīstīties, bet no lielām jāvairās, jo tās bojā veselību.
Liela vērība tiek pievērsta lietām, kas no malas varētu šķist sekundāras, nesaistītas ar medicīnu. Acīmredzot, šie aspekti ir būtiski jūsu klīnikas profesionālajā tēla veidošanā?
To mēs nemitīgi atkārtojam jaunajiem kolēģiem. Es saku meitenēm: “Tu esi skaista un gudra, bet pacients par tevi spriedīs pēc tevis rakstītās atbildes. Ja vienā teikumā būs vairākas rupjas pareizrakstības kļūdas, kāds radīsies iespaids par ārstu un visu mūsu “firmu”?” Tāpēc dakteris Tolmanis pievērš tam milzīgu uzmanību, un tas ir pareizi – rakstītais vārds veido pirmo iespaidu.
Tikpat būtiska ir stāja un manieres. Tā nav tikai estētika – tās ir rūpes par savu veselību. Pareiza stāja palīdz gremošanas sistēmai, sirdij un plaušām strādāt labāk. Neērta poza atstāj sekas, un pēc pārdesmit gadiem var rasties veselības problēmas.
Viss ir saistīts: kā rakstām, sēžam, uztveram pasauli kā rūpējamies par savu veselību un kādi esam saskarsmē ar apkārtējiem cilvēkiem. Uzmanības apliecinājumi prasa maz, bet dod ļoti daudz, un mēs to ikdienā neaizmirstam.
Kā GASTRO CENTRA kolektīvā izdodas uzturēt tik pozitīvu mikroklimatu?
Mēs uzlādējamies viens no otra. Mums ir tiešām labs kolektīvs – pārsteidzam cits citu ar kafiju vai konfektīti, un tad visi min, kurš bija slepenais dāvinātājs. Bieži kāds izcep kūku un noliek pie kafijas automāta. Mums ir nerakstīta tradīcija – aicinājums “ielīst skapī”, kur gaida kaut kas garšīgs. Tas viss notiek prom no medicīniskās zonas un pacientu acīm, ļaujot mums brīvi apspriest lietas un uzlabot attiecības. Kopīgi pasākumi mūs ļoti saliedē – ir bijusi, piemēram, laivošana pa Gauju, dažādi tematiskie vakari, bet GASTRO CENTRA 20 gadu jubilejā administrācija mums uzdāvināja braucienu uz Gruziju.
Darbs medicīnā prasa milzīgu emocionālo atdevi. Kā Jūs saglabājat iekšējo līdzsvaru?
Es par to pat īpaši nedomāju, man negācijas “neķeras” klāt. Dieviņš mani sargā, un kolēģi ir lieliski. Mēs neņemam galvā muļķības; kā saka – strīdēties ar muļķi nozīmē sevi necienīt. Ir jārunā ar tiem, kuri tevi dzird.
Mana dzīves filozofija ir vienkārša – ne vienmēr aiz atvērtām durvīm kāds tevi patiesi gaida. Ir svarīgi iemācīties atšķirt, kurās durvīs drīkst un ir vērts ieiet, bet kurās – ne. Ja tu klauvē un neviens tevi neaicina ienākt, tas nozīmē, ka tava vieta nav tur. Tāpēc būtiskākais ir saglabāt mieru, nepieņemt sevī negācijas un virzīties tālāk – turp, kur tevi patiesi gaida.
Mēdzu teikt: ja stundu stāvēsi pie spoguļa un meklēsi vainas, tu ieraudzīsi vienu pumpu, ja divas stundas – jau divas. Tāpat arī, ja teiksim “Mēs esam mīļi, labi un skaisti”, tādi arī būsim. Idejas kolektīvā jāievieš prātīgi. Līdzīgi kā ūdens piliens izdeldē akmeni – pozitīvas patiesības iesakņojas un kļūst pašsaprotamas.
Jūs minējāt, ka īstam profesionālim nav sevi skaļi jāpierāda. Kā tas izpaužas saskarsmē?
Es teiktu tā: pa ielām agresīvi brauc tie, kuriem ir kompleksi. Profesionāli autosportisti nekad tā nerīkojas; ar lielām mašīnām sevi pierādīt cenšas tie, kuri sirdī jūtas nepilnvērtīgi. Kādreiz kolektīvā tas klusais cilvēks stūrī, kurš mierīgi novēro notiekošo, ir pati svarīgākā persona, jo viņam nekas nav jāpierāda – viņš pats zina savu vērtību.
Nevēlos izcelt savus nopelnus vai rakstīt par savu nozīmīgumu. Kāds esmu, tāds esmu, un tie, kuri mani pazīst, to zina. Mēs visi savā vietā esam svarīgi un forši.
Iespējams, ka pēc gadiem vēsture atgādinās par Jūsu sasniegumiem, piemēram, Veselības ministrijas balvu…
Tas ir fiksēts ministrijas “goda rakstu grāmatā”, bet ko es par to varu teikt? Viens nav karotājs. Medicīna ir subordinēta struktūra, līdzīgi kā militārajā jomā, policijā vai pie ugunsdzēsējiem. Te nevar izcelt tikai vienu personu. Es vienkārši esmu ilgāk strādājis; nāks nākamie, un viss turpināsies. Šis apbalvojums ir visa kolektīva nopelns. Viens pats medicīnā tu neesi nekas – mēs esam kā orķestris, kā vesels organisms, kur tikai saskaņota spēle rada patīkamu mūziku un rezultātu.
Paldies dakterim Vanagam par sarunai veltīto laiku!